"Bezmiega mocītā pēdējais patvērums ir pārākuma sajūtā pret guļošo pasauli," teicis Leonards Koens. Šajā "Satori" aptaujā lūdzām arī citus interesantus cilvēkus pastāstīt, ko viņi domā vai dara tad, kad nenāk miegs.
Simona Orinska, kustību māksliniece un buto dejotāja
Bezmiegu es uztveru kā neizmantoto iespēju starpstāvokli – ja vien nepaslīd kāja un neiekrītu ciešanu straumē. Tas ir laiks, kad varu bez iekšējiem pārmetumiem lasīt grāmatas vai rakstus, kuriem nav bijis vietas ikdienā. Tas ir laiks, lai apcerīgi gremdētos un plūstu pa dažādām domām, tēmām un tēliem, šad tad atrodot tur pa īstam briljantam – kā jau alķīmiskajā pārejas telpā starp nomodu un miegu.
Rvīns Varde, rakstnieks, šifrētājs žurnālā "Rīgas Laiks"
Ja es nespēju aizmigt, un tas nav nekas neparasts, es neskaitu aitas, jo tad man būtu jāsāk ar sevi. Ļoti vērtīgi tādos mirkļos ir padomāt par iespējamo atbildi uz jautājumu, kas tika uzdots pirms vairākiem gadiem, šoreiz gan spīdoši un reizē atsperīgi noformulējot savu atbildi, un kļūt horizontāli apmierinātam uz brīdi, pētīt absolūti neinteresantus cilvēkus feisbukā, apžilbinot tikai vienu aci, telefonā lasīt Čečenijas kara veterānu atmiņas un uzskriet ainai, kur krievu kareivim nogriezto dzimumlocekli ielika viņam mutē, ierakties vēl dziļāk internetā – kārtējo reizi apskatīt Maļeviča zārku, papētīt truvēru likteņus, apsvērt nepamatotu un iracionālu domu iegādāties "WowCube" utt. Tad iestājas pēdējo dienu sadrumstalotās retrospekcijas posms, kas iespaidojies no zootropa. Tajā nezināmu iemeslu dēļ neuzbāzīgi figurē kņazs Miškins, kurš atnāk uz tikšanos pie ģenerāļa un dažu minūšu gara monologa laikā šveicaram stāsta par nāvessodiem, piedevām tik krāšņi, ka tas ļauj viņam turpat arī uzpīpēt. Tad zootrops pagurst, un es jūtu, ka lēnām pielavās miegs. To gan kādu brīdi atvaira neizdarīto darbu un tikšanos karapulks, bet tad krīt arī tas. Vēl var iedzert miega zāles, uz kurām stāv rakstīts "ilgstošas iedarbības", lai saprastu, ka viņu valodā tas nozīmē divas stundas aizmirstības un muti, kas sausa kā kanjons.
Inese Zandere, rakstniece
Es mēdzu lasīt lielas, biezas grāmatas, gan interesantas, gan arī neinteresantas (jo esmu spītīga un nelieku nost), kurām vajadzīgs laiks – un tās vienmēr man ir pa rokai, ja nu tas laiks naktī pēkšņi parādītos. Turklāt lasīšana gultā atbilst maniem paradumiem, es jau tik un tā vienmēr lasu guļus – un vispār, kāda starpība starp nakti un dienu?
Elīna Brasliņa, ilustratore
Mani bezmiegs piemeklē reti, bet pamatīgi. Esmu valstījusies palagos, domājot, vai pamest studijas, pārdzīvojot strīdu ar tuvu cilvēku, analizējot savas dzīves smagākās kļūdas. Grūtniecības laikā gulēju nomodā, skaitot mazuļa kustības. Dzemdību namā negulēju piecas naktis pēc kārtas. Nesen vairākas stundas tumšā guļamistabā caur asarām lasīju par ZPNS (zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu), jo, zīdot mazo, netīšām biju iesnaudusies un biju pārliecināta, ka esmu slikta mamma.
Tiesa, nu jau vairāk nekā gadu man ir bezmiega biedrs – podkāsta ''Sleep With Me'' vadītājs Mīļais Skūters. Nelaimīgajā ZPNS naktī es ieliku austiņas un Skūtera līkločainā monologa pavadībā ieslīdēju pusnemaņā. Šoreiz viņa gurdenā balss atbalsojās manos sapņos – es viņā klausījos, sēžot koncertzālē, pēkšņi man blakus uzradās liela, bārdaina sieviete, es pieglaudos viņas siltajam, mīkstajam sānam, paslēpu seju bārdā, un mēs abas apķērušās devāmies uz virtuvi, kur vārījām rīsus... Līdz es pamodos, lai barotu raudošo meitu. Kad atkal iemigu, tas notika viegli, saldi un bez bailēm.
Nellija Ločmele, žurnāliste
Ekstrēmākais, ko esmu darījusi, – reiz zvanīju pašvaldības policijai, lai ap diviem naktī beidzot apklusina ballīti, kas pretējā namā ducināja tik skaļi, ka basu ritmā vibrēja mūsu dzīvokļa logi un pat spilvens zem galvas. Bija iedarbīgi, iesaku.
Tomēr visbiežāk bezmiega iemesls ir nevis ārējs, bet iekšējs troksnis – kādi sarežģījumi vai nozīmīgi plāni, par kuriem prāts nerimstas domāt, kaut arī esmu nogurusi un nākamajā rītā agri jāceļas. Esmu pārliecinājusies, ka svarīgākais ir mierīgi to pieņemt, nesākt dusmoties uz sevi vai šausmināties par to, cik rāda pulkstenis.
Man ir trīs labi risinājumi. Patiesību sakot, pirms ''Satori'' uzdeva šo jautājumu par bezmiegu, nebiju savus paņēmienus īpaši vērtējusi vai klasificējusi, bet tagad, apdomājot un nosaucot tos vārdā, izskatās gandrīz kā sistēma.
Pirmais paņēmiens ir preventīvais. Pirms iemigšanas man patīk lasīt labu daiļliteratūru – iespēja ienirt grāmatas varoņu pasaulē palīdz atslēgties no savām dienas rūpēm un talantīgi uzrakstīts teksts rada prieku. Lasu, līdz tekstā ir kāda loģiska pauze vai acis nogurst un pašas krīt ciet.
Otrais paņēmiens ir darbīgais. Pieņemu bezmiegu kā izaicinājumu – necenšos domu karuseli izslēgt, bet izvēlos vienu konkrētu lietu, ko mierīgi pārdomāt, ja reiz man tieši tagad ir laiks. Reizēm tā rodas vislabākās idejas, tad pieceļos un pierakstu tās, lai līdz rītam nepazūd, jo pēc šādas ražīgas prātošanas miegs parasti ir ciešs.
Trešais paņēmiens ir rāmais – apzināta elpošana. Lēni, dziļi ieelpoju un izelpoju, iztēlojoties svaiga gaisa plūsmu cauri visam ķermenim. Cik ilgi turpinu sekot savai mierīgajai elpai, neesmu nekad piefiksējusi, jo iemiegu.
Justīne Vernera, publiciste
Bezmiegs (un tieši bezmiegs, nevis apzināta palikšana nomodā ilgas stundas) mani ārkārtīgi biedē, jo tas visbiežāk līdzinās negantām paģirām – sarāvies kuņģis, sirds dauzīšanās un kopumā draņķīgs garastāvoklis. Garākais periods, kurā nespēju aizmigt, ilga trīs dienas. Tobrīd biju ciemos pie savas māsas ģimenes Vācijā, un bezmiegs, lieki teikt, nedaudz pabojāja manu ceļojumu. Galu galā palīdzēja karsta vanna un ieritināšanās māsasmeitas tumšajā istabā starp viņas rotaļlietām, kas laikam bija klusākā un mierīgākā vieta mājā. Pārējās reizēs bezmiegam īpaši nepretojos. Tas visbiežāk nāk pēc kādiem emocionāliem pārdzīvojumiem, tāpēc nomoda stāvokli izmantoju, lai apsmadzeņotu, kas tieši noticis un kāpēc aizmigt neļauj konkrētas domas. Ja izdodas piekļūt puslīdz godīgai atbildei, prāts drusku nomierinās. Ja tā nenotiek, lasu. Vai strādāju pie tulkojumiem.
Anete Konste, publiciste
0