Paģiras nav tikai rīts pēc uzdzīves – tā ir piezemēšanās, kas seko jebkuras virsotnes iekarošanai. Ar šādu domu ikgadējai "Satori" autoru nometnei vasarā devām tieši paģiru tēmu, bet tur tapušos darbus apkopojām ceturtajā "Satori" grāmatžurnālā "Paģiras", kas tagad atrodams grāmatnīcu plauktos. Savukārt šajā "Satori" rīkotajā aptaujā interesantiem cilvēkiem lūdzām pastāstīt par savas dzīves nozīmīgākajām paģirām. Lūk, viņu atbildes.
Artis Ostups, dzejnieks, interneta žurnāla "Punctum" galvenais redaktors
Kādā pelnu pelēkā rītā pamodos uz nenosakāmas izcelsmes mēbeles, kas nemierīgi šūpojās istabas pustumsā. It kā es būtu iepūsts tālu jūrā, nevis vāļātos slavena dzejnieka dzīvoklī. Man nebija ne mazāko šaubu, ka esmu sasniedzis zemāko punktu. "Tās var būt tikai pasaules beigas, tālāk ejot." Mēness uzmeta maniem kauliem mēteli un iznesa krastā kopā ar citām drazām.
Lauris Veips, dzejnieks, tulkotājs
Ar draugu izdomājām, ka jāiedzer pa druskai no katras pudeles bārā. Salauzām galdu. Redzēju gaismā ietītu bijušo draudzeni, ar kuru pabučojāmies. Lauvas namā kādam svešiniekam skaidroju Kenedija slepkavības problēmjautājumus un piefiksēju, ka mana balss bija kļuvusi dēmoniska. Draugs dzīvoja nepabeigtā dzīvoklī, kuru saimniece bija solījusies uz viņa ievākšanos salabot. Palikām uz matrača – es, bijusī draudzene, draugs. No rīta nāsis bija pilnas ar ģipša putekļiem, iekšā nevarēju noturēt pat ūdens glāzi. Bijušajai draudzenei atvainojos par vakardienu. Viņa bija neizpratnē. Man burtiski bija rēgojies. Darbā uzrakstīju, ka saindējos pēc tam, kad biju paēdis Pakistānas kebabā. Kaut kad drīz pēc tam tur sākās inspekcijas, par kurām jutos vainīgs. Uz atvadām draugam citēju "Phoenix" dziesmu: "Ja kādreiz jutīšos labāk, atgādini, lai ar tevi normāli ietusējam. vari iedot savu numuru. kad tas viss būs galā, padošu ziņu."
Imants Daksis, mūziķis
Lielai daļai radošu cilvēku (arī citu cilvēku) jaunība iesākas ar bohēmu vai vismaz kaut ko tai līdzīgu. Manējā sākās ar smagām, eksistenciālām gan fiziskām, gan garīgām paģirām. Turklāt vēl vajadzēja klausīties divreiz vecāku "draugu" stāstos par to, ka šie nemaz tā īsti nezina, kas tās paģiras tādas ir. Pēc tam ikviena iedzeršana, ballīte vai koncerta apmeklējums kļuva par sava veida došanos viņpus ierakumiem, jo ikkatrs svaiga gaisa malks, jauns strāvojums vai aizraujošs notikums nākamajā dienā draudēja pārvērsties izdzīvošanas pārbaudījumā. Taču izdzīvošana šādā situācijā nav galvenais, jo jauni, veseli cilvēki nemaz tik viegli nemirst. Galvenais ir spēja izturēt sajūtu, ka tu vairs nespēj izturēt. Jo kurš gan vairāk priecāties par dzīvi spēj kā tas, kurš tikko atvadījies no nāves.
Nezinu, vai vēl varu izšķirt vienas vai otras atmiņā paliekošākās paģiras, taču vienmēr izbaudu un labi atminos tos brīžus, kad beidzot atkal sāk palikt labāk un cerīgāk – attiecīgi iestājas nākamā cilvēcīgā paģiru stadija, kuru parasti raksturo spēcīga pārliecība par savu radošo pienākumu, piemēram, rakstīt dziesmas. Un šīs dziesmas, kas ir īpaši izjustas, oriģinālajās versijās gandrīz vienmēr bijušas mazliet lēnākas, skaistākas, naivākas un bezmērķīgākas nekā pēc ilgāka to spēlēšanas laika, kad tās jau iekļāvušās sociālajā dzīvē un koncertu repertuārā.
Laura Groza-Ķibere, teātra režisore
Mana atbilde ietver pārdomas par profesionālo darbību. Paģirām līdzīgu stāvokli dažreiz nākas piedzīvot nākamajā rītā pēc izrādes, kas iepriekšējā vakarā nav piedzīvojusi savu labāko versiju. Nākas saskumt, jo, lai arī objektīvu kļūdu nav bijis tik daudz, tomēr ir notikusi kāda nepareiza ķīmiska reakcija, kas sekmējusi slikto šodienas pašsajūtu.
Alise Zariņa, publiciste, kinokritiķe un režisore
Ļoti ilgi ķemmējot atmiņu apcirkņus, savādā kārtā sapratu, ka nevaru atminēties ne fizioloģiskas, ne morālas paģiras, kas būtu kaut kā īpaši iespiedušās apziņā. Varbūt izņemot pašas pirmās, kuras izdzīvoju ar patiesu interesi – ak, šīs ir TĀS PAĢIRAS, par kurām visi runā. Atceros, ka biju sarīkojusi mazu, slepenu ballīti savā dzīvoklī (piedod, mammu) un pēc tam, kad viss mājās atrodamais alkohols bija izdzerts tik daudz, lai, atšķaidīts ar ūdeni, nemainītu krāsu (mammu, piedod vēlreiz), mēs devāmies uz diennakts veikalu, lai ar skolēna apliecībā meistarīgi labotu gadu iegādātos šņabi. Tiesa, sulai naudas nepietika, tādēļ mēs gluži loģiski nolēmām to atjaukt ar sniegu. Nākamajā rītā mani pārsteidza pēkšņs pretīgums pret pasauli un citas pieaugušajiem raksturīgas īpatnības, piemēram, grūti noformulējams, bet ļoti sāpīgs apcerīgums. Un pēkšņa šausmīga atklāsme, ka tēja – tas ir vienkārši ūdens, kurā kaut kas pamērcēts. Atklāsme, no kuras man sametās patiesi slikti, un sliktums nerimās līdz pat vakaram. Vēl diezgan skaidri atcerējos, ka biju mēģinājusi noskūpstīt zēnu, kurš man patika, taču viņš kādā brīdī bija nozudis kopā ar manu draudzeni, un savās pirmajās paģirās es kritu mērenā izmisumā par to, ka meitenes, kas man liksies pašas brīnišķīgākās pasaulē, vienmēr tādas liksies arī visiem vīriešiem. Vārdu sakot, nekā dziļa vai neparasta. Bet kopš tā rīta vārds "paģiras" ieguva īstu nozīmi, kam reizēm nebija it nekāda sakara ar alkohola lietošanu, bet gan ar pārmērīgu jūtīgumu pret pasauli, paššaustīšanu un kaunu, kā arī dzeloši skaidru apziņu, ka ne no kā šajā pasaulē nevar apreibt tik ilgi, lai atkal agrāk vai vēlāk nenonāktu šajā punktā.
Aksels Hiršs, rakstnieks
Nezinu, kāpēc mums likās, ka tas nostrādās – varbūt mūs veltām cerībām piebaroja Veņičkas noklīdušie eņģeļi, bet nekas nesanāca, saprotams, un konduktori izmeta mūs no vilciena jau nākamajā stacijā. Tā bija pati pamestākā, pati bezcerīgākā stacija Visumā. Nebija pat perona, tikai pirmās brīvvalsts laikā aizvērta stacijas būdiņa izkaltuša lauka vidū un pāris salauztas kastes aiz tās. Kaut kā tikuši līdz tām, mēs ar Skaidu atkritām, lai beidzot nomirtu. Skaida, gandrīz pilnībā ierāvies savā noplukušajā kožakā, murgoja kaut ko par ūdens pumpjiem, kuri agrāk bija katrā stacijā, un pilno cigarešu paciņu, kuru viņš vakar pazaudējis festivālā. Es domāju par to, ka tas bija neprāts – ielēkt Madonā vilcienā bez biļetēm tā vietā, lai uzmeklētu tos vakardienas pankus, ar kuriem kopā nakšņojām kāpņutelpā, un pa visiem sagrabinātu pāris aliņiem. Pat viens nožēlojams malciņš varētu glābt mūsu jaunās, niknās dzīvības. Kāpēc mums vispār bija kaut kur jābrauc prom?
"Te kaut kāds vilciens šodien vēl brauks? Pofig, uz kuru pusi. Varētu vismaz zem sliedēm pamesties."
"Domāju, ka ne. Nebūs nekādu vilcienu vairs, Skaida, nekā nebūs. Gatavojies stāties sava sātanistu dieva priekšā, viņš nāk pēc tevis."
Un patiešām, no lauka gala atskanēja dārdoņa, un kaut kas liels, melns un rīta saulē blāvi mirdzošs zvārojoties tuvojās mums pa vienīgo izdangāto ceļu. Skaida iztrūcies pabāza sapinkāto galvu no jakas un vaidot piecēlās. Man tādām izometrijām vairs nebija spēka – pieslējies sēdus, atgāzos pret vienu no kastēm un vienaldzīgi vēroju mūsu apokalipses jātnieka tuvošanos. Torīt tas bija izvēlējies kravas mašīnas "GAZ-53" veidolu. Melnu dūmu ieskauta, tā līgojoties apstājās dažu metru attālumā. Pāris sekundes klusējot vērojām viens otru: Skaida un es – mašīnu, bet mašīnas dubļiem nošķiestās fāru acis – mūs. Tad no kabīnes loga izlīda pensionētam velnam līdzīga šofera galva.
"Nu, kas i' ko, brauks ta' vai nebrauks, vai lūrēs?!"
Saskatījušies ar Skaidu, mēmi nolēmām, ka pretoties ir bezjēdzīgi, un devāmies pie mašīnas kravas kastes, kuras borts jau bija viesmīlīgi atvērts, lai aprītu mūs. Ietrausušies iekšā, sastapāmies ar vairākiem līksmu acu pāriem. Trīs spēcīgas lauku sievietes un sagumis vīriņš sēdēja, atspiedušies pret kabīni, un ziņkārīgi mūs pētīja.
"Aizraus jūs līdz pilsētai, mēs uz šefti brauks," teica vīriņš.
"Bāli kā miroņi," secināja viena no dāmām, sniedzot mums divlitrīgo alu. "Ņem, dūšu uzkārto!"
Pēc kāda laiciņa, izdzēris jau litrus trīs (mūsu glābējiem līdzi bija divi iepakojumi ar divlitrenēm un vēl kandžas burka), atgāzies pret kabīni un smēķējot vīriņa bezmaz ar varu zobos iespiesto cigareti, grimu nirvānā un vēroju, kā Skaida flirtē ar lēdijām, kā viena no viņām uzmet plecos akordeonu – mans dievs, viņiem tiešām līdzi bija akordeons – un, atcerējies par Veņičkas eņģeļiem, pametu skatienu augšup. Vienīgais mākonis skaidrajās, zilajās vasaras debesīs bija pieņēmis nepārprotamu dibena formu. Un šis dibens miedza man. Es laimīgs iesmējos.
Ance Vilnīte, tēlniece
Es mīlu paģiras! Tās pazaudētās pēcdienas ir kā atdzimšana. Attīrīšanās, retrīts. Kā citādi pavadīt veselu dienu pilnīgā neesamībā? Sajust absolūtu vājumu un nespēju sava ķermeņa priekšā, prāta tukšumu un klusumu. Kā gars atdalās no miesas. Tas ir tiešām cēls un romantisks process. Taču tajā dienā man tiešām, TIEŠĀM šķita, ka nomiršu.
Nākamajā rītā pēc kārtējās tēlnieku ballītes (pirmajā kursā tādas notika vismaz divreiz nedēļā – ieturējām tradīcijas) bija jāceļas piecos, lai darbā ceptu kruasānus, bet es trešo reizi mēneša laikā iemetu podā telefonu un tas nomira pavisam. Līdz darbam tiku, taču pēc trešās izvemšanās virtuves miskastē sapratu, ka nebūs. Ejot ārā no kafejnīcas, graciozi izvēmos turpat pie kafejnīcas durvīm uz Brīvības ielas, pa ceļam uz akadēmiju tikpat skaisti izvēmos Esplanādē. Iezīmēju teritoriju, tā teikt. Divos dienā saņēmu ziņu no sava mīļotā biznesa vīrieša – viņš mani gaida darbā ar ziediem un vaicā, kur esmu. Tobrīd ar galvu podā visa dzīve skrēja gar acīm. Tas vispār nebija ne romantiski, ne smieklīgi, man patiešām bija bail atdot galus podā Imantas hruščovkā.
Man gan paģiras gadās visai reti, jo neesmu nekāda mīkstā un uzturu sevi tonusā. Ilgi domājot, sapratu, ka vienas paģiras, iespējams, mainīja visu manu dzīvi – pirms pāris gadiem, kad vēl biju pavisam bērns un pavisam nepratu dzert šņabi, biju ieķērusies ļoti pievilcīgā puisī. Pēc pirmās kopīgās nakts ilgi un skaļi vēmu viņa tualetē un nespēju aiziet mājās. Otrajā attiecību nedēļā bijām Amsterdamā, kur sapņu meitene Ance Vilnīte neticami, bet atkal atrada iemeslu vemšanas performancei. Es laikam vienkārši nespēju sevī paturēt neko lieku.
Kopš tā laika man nav bail izgāzties pievilcīgu cilvēku priekšā. Jums arī nevajadzētu būt!
Elita Veidemane, žurnāliste
Jocīgs jautājums. Man nekad nav bijis paģiru. Es nezinu, kas tas ir. Acīmredzot par maz dzeru.
7