Dažkārt viens daiļliteratūras vai mākslas darbs par varu un laikmetu pasaka vairāk nekā rūpīga sekošana politikai daudzu gadu garumā.
Iemesls tālākajām piezīmēm ir šoruden publicētie trīs izdevumi: Žebera dzejas krājums "Ceļš pie patērētāja", Arņa Balčus fotogrāmata "Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem", kā arī Petras Derkins un Aivara Eipura kopdarbs "Latvija – tik un tā".
Apzinos neizbēgamo risku – mana interpretācija var nesakrist ar autoru, kurš "bija domājis pavisam ko citu", tomēr neredzu arī iemeslu atteikties no tiesībām uz subjektīvu tulkojumu. Nebūt neapgalvoju, ka minētie autori, kā agrāk teica, "risina sabiedriski nozīmīgas problēmas", nē, manuprāt, viņi lakoniski un asprātīgi runā par cilvēka attiecībām ar varu, rituāliem sabiedrībā un kolektīvo atmiņu.
Piemēram, var uzrakstīt labu (arī ne tik labu vai pavisam sliktu) grāmatu par varas iekapsulēšanos savā pasaulītē, zināmā mērā pat par varas vientulību. Tā vietā Balčus nofotografē tuksnesīgu Skanstes ielu Rīgā ar priekšvēlēšanu "stabu", no kura Valdis Dombrovskis ar mulsu smaidu veras kaut kur izplatījumā (62.–63. lpp.). Tāpat Balčus bieži fiksē (varbūt smalkāk būtu teikt – portretē?) policistus. Mana attieksme pret varu (kaut kas starp neuzticēšanos un bailēm) ir veidojusies noteiktā filozofisko strāvojumu kontekstā, savukārt Balčus rāda šos varas pārstāvjus (neaizmirsīsim – ar monopoltiesībām uz vardarbību) tā, ka grūti noslēpt – šie formas tērpos pozējošie ļaudis tikpat labi varētu būt arī, piemēram, celtnieki vai medmāsas. Respektīvi, varas funkciju īstenošana Balčus fotogrāfijās parādās kā darbs – tāds pats kā citi, bez patosa. Var uzrakstīt pamatīgu tekstu par nogurumu no politiskās retorikas, par komunikatīvo plaisu utt., bet var arī uztaisīt vienu bildi (94.–95. lpp), kur pasākumā ar nosaukumu "Drošības festivāls" (tādu arī jāspēj izdomāt) uz skatuves uzstājas 14 ļaudis, bet viņos klausās un par drošību laikam interesējas tikai divi. Balčus fiksē demonstrācijas, svētkus, piemiņas dienas un balsošanas iecirkņus, iztiekot bez viegli nolasāmas morāles, bet arī nesamudžinot tēlu.
Vieglums ir ļoti būtisks. Ir spoži autori, kuriem ir, ko teikt, bet viņi izvēlas pieeju "ar mietu pie pieri". Piemēram, Marks Tvens: "Tautas kalpi – personas, kas ievēlētas, lai nodrošinātu kukuļu sadali." Vai arī: "Lasītāj, iedomājies, ka tu esi idiots. Un tagad iedomājies, ka esi ASV Kongresa loceklis. Vispār es atkārtojos…" Asprātīgi, nenoliedzu. Tomēr man Žebers liekas smalkāks: "Pareizi uzlikta sejas maska dara mūs līdzīgus un mazina sociālās atšķirības. Mutei priekšā esošais audums slāpē skaņas, tās kļūst mīkstākas un palīdz nolīdzināt daudzo valodu dažādību. Turpinot lietot sejas aizsarglīdzekļus, mēs tuvinām dienu, kad spēsim sazināties vienā valodā, valodā, kādā savā starpā saprotas sūnas." (81. lpp.) Var uzrakstīt pamatoti dusmīgu komentāru par "politiku", un var darīt arī tā kā Eipurs: "Arī šajos laikos bieži gadās, ka tu kaut ko dari un arī padari, bet izrādās, ka sakarā ar krīzi tas šobrīd nevienam nav vajadzīgs. Tad ir vērts atcerēties čaklās mātesmeitas, kuras paklausīgi un uzcītīgi garus gadus locīja savus pūrus. Dažas tā arī pie vīra neizgāja." (82. lpp.)
Dzejniekam un māksliniekam ir tā priekšrocība, ka viņš var ļauties tēlu un asociāciju plūdumam, ko analītiķis vai vēsturnieks nedrīkst. Mišels Fuko vai Pjērs Burdjē uzraksta perfektus tekstus par regulējumiem, kontroli un varas absurdumu, bet tad atnāk Žebers un tā vienkārši: "Telpā ir tikai viens priekšmets. Pie durvīm piestiprināta metāla plāksne, uz kuras rakstīts: "Iekšējās kārtības noteikumi." Citu norāžu nav, teksts beidzas. Otrpus durvīm – tāda pati plāksne ar uzrakstu: "Ārējās kārtības noteikumi."" (92. lpp.) Līdzīgi ir ar kolektīvo atmiņu un vēsturi. Rakstniekam nav obligāti jāveido loģiski izkārtots, arhīvos pamatots skatījums uz kādu laika periodu, konkrētajā gadījumā – uz septiņdesmito gadu otro pusi. Eipurs ar savu kolēģi ievēro, ka garāmgājējai uz ielas ir "dīvains kāju izliekums". "Kādi zābaki bija veikalā, tāds arī izliekums." (42. lpp.) Subjektīvu iemeslu dēļ es, protams, vispirms lasītu vēsturnieka pētījumu, bet man patīk arī Eipura "īsā vēsture".
Jāpiezīmē, ka minētie trīs kungi pašmāju literatūrā nav vienīgie, kuri spēj, ja tā var teikt, vienā divos teikumos formulēt laikmeta sajūtu. Šeit daži subjektīvi atlasīti citāti no pēdējos trijos gados lasītā: "Brīvības piemineklis no kura palicis tikai piemineklis." [1] "Rīga ir nervu kamols / visi ada un ada un ada." [2] "Jaunieši ar drediem pīrsingiem grebenēm pulcējas / un spriež par drediem pīrsingiem grebenēm." [3] "Latvijai, pirmās 100 klases jeb pamatskolu beidzot / Gaidāmas labas un teicamas atzīmes / Dziedāšanā un mūzikā / Tēlotājmākslā un sportā / Kā arī glītrakstīšanā / Tāpat uzvedībā / Vidusskolā lielāka uzmanība jāpievērš / Mājturībai." [4]. Zināmā mērā tas tikai apstiprina šīs slejas sākumā formulēto apgalvojumu par daiļliteratūras un mākslas darba ietekmīgumu.
Balčus, Žebera un Eipura darbu kontekstā vēlos tikai piebilst, ka viņi prasmīgi strādā ar to, ko zinātnē dažkārt sauc par "marginalia". Tam nav nekāda sakara ar visbiežāk aizbildnieciski vai pat nicinoši lietoto jēdzienu "margināļi". "Marginalia" ir piezīmes, atzīmes, plašākā nozīmē – epizodiski novērojumi, šķietami sīkumi, kas patiesībā ir spēcīgas liecības. Tādēļ nobeigumā vēlos veltīt autoriem dažas paša iemīļotas "marginalia" – kā pateicību par gūto prieku un varbūt pat kā materiālu iedvesmai. 1921. gads – daudzos Krievijas rajonos plosās bads. Ļeņingradas porcelāna rūpnīca sāk ražot porcelāna traukus ar mērķi novirzīt to pārdošanā gūtos ienākumus trūkumcietējiem. 1941. gadā Disneja studija rada tādu versiju animācijas filmai par septiņiem rūķīšiem, kurā rūķīši diskutē par labākajām investīciju iespējām. Viņi secina, ka nauda jāiegulda kara aizdevumu obligācijās. 1936. gadā Latvijā iznāk grāmata "Jaunais nacionālisms". Tajā lasāms arī, lūk, šāds teksts: "Agrāk garu galvu saistīja ar augstāku apdāvinātību. Šāds uzskats izrādījies par nepamatotu. Apaļa galva jāatzīst par pārāku."
[1] Rutkēviča, Agnese. Vietām cilvēki. Jāņa Rozes apgāds, 2020, 8. lpp.
[2] Rokpelnis, Jānis. Tīmeklītis. Neputns, 2019, 35. lpp.
[3] Kikone. Jūs kavējaties. Orbīta, 2019, 19. lpp.
[4] Aivars, Eduards. Dzejoļu remonts. Neputns, 2020, 6. lpp.
1