Domas
20.07.2015

Satiekas krievs, amerikānis un vācietis

Komentē
4

"Krievs, amerikānis un vācietis piedalās autosacīkstēs..." tā sākās viena no neskaitāmajām pamatskolas laikā pēc svešiem sviedriem smirdošajās fizkultūras ģērbtuvēs bieži stāstītajām un pārstāstītajām anekdotēm. Kas notika tālāk, es pat vairs lāga neatceros, un tas nav arī svarīgi, jo galvenais šajās anekdotēs, kā jau žanram piedien, parasti bija atrisinājums – noslēgumā par pārējiem abiem allaž kaut kādā absurdā vai muļķīgā kārtā ar savu "Zaporožecu", dzeršanas tikumiem un darba netikumiem pārāks izrādījās tieši krievs. Iespējams, tagad šādu "Kaukāza gūsteknes" vai "Fortūnas džentlmeņu" varoņiem radniecīgu krievu itin labi varētu nospēlēt Žerārs Depardjē.

Līdzās tādiem poēzijas paraugiem kā "Kādā jaukā koncertzālē / viens pa bungām baigi vālē..." un labi zināmajiem pantiņiem krievu valodā par bērniņiem (tiem, kuri pagrabā spēlēja Gestapo un zvērīgi nomocīja santehniķi Potapovu u.tml.), anekdotes par krievu, amerikāni un vācieti bērnībā bija viens no populārākajiem folkloras žanriem. Šis krievs, tāpat kā poručiks Rževskis, jā, protams, arī allaž nešķiramie Peķka un Čapajevs, bija gan smieklīgs, gan kaut kādā ziņā pat mīļš. Ja visas šīs anekdotes būtu bijusi kaut kāda mērķtiecīga padomju oficiālās varas radīta sazvērestība ar mērķi mūs "disruptīvā" veidā piespiest iemīlēt krievu, domājams, šīs idejas autori būtu nopelnījuši vismaz Zelta lauvu Kannu reklāmas festivālā (kā jau daudzi padomju pilsoņi, kas tika novērtēti ar ārvalstu godalgām, viņi to, protams, tā arī nekad neieraudzītu, bet tas nu tā).

Pavisam citāds bija krievs, kas mēdza parādīties nopietnās pieaugušo sarunās. Tas bija krievs, kurš ienāca vispirms 1940. gadā, bet pēc tam (jau pēc vācieša aiziešanas) 1945.; tas bija krievs, kas tūristu autobusos piestāja pie mūsu provinces pilsētas universālveikala un cerēja tajā atrast "deficītu"; tas bija krievs, kurš strādāja kādā no Rīgas rūpnīcām, bet brīvdienās ar vilcienu devās vai nu piepilsētas mežos nolasīt mūsu sēnes, vai arī uz purvaina meža vietā ierīkotu mazdārziņu kooperatīvu novākt vienu ražu un sēt vai stādīt nākamo. Šajā krievā nebija itin nekā smieklīga vai mīļa, jo ik pa laikam bija situācijas, kurās tika secināts, ka "tā jau dara tikai krievi". Ne visi gan, jo kaimiņos dzīvoja krievu ģimene, ar kuru mūsējā pat pamanījās sadraudzēties tik ļoti, ka vienvasar aizbraucām un labu laiku nodzīvojām viņu lauku mājās – Latgalē, kaut kur pie pašas Krievijas robežas, šķiet, netālu no Zilupes. Viņš bija inženieris, viņa strādāja slepenā pazemes radio objektā turpat netālu no mūsu mājas, un vispār jau viņi tomēr bija kaut kādi citādāki krievi. Laikam tāpēc vēl viena mūsu kaimiņiene, no krievu vecticībniekiem cēlusies (un tātad vēl citādākā) Frosjas tante, viņus tāpēc nicīgi saukāja par "varslavāniem".

Visus šos dažādos krievus atcerējos, nesen sēžot kādā sanāksmē. Tika apspriesti kaut kāda pasākuma iespējamie dalībnieki, un līdzās daudziem citiem tika piesaukts arī dažs Latvijā dzīvojošs un dažādās jomās rosīgs krievu mākslinieks. Ātri vien sacēlās tracis, un, tā teikt, mīļā miera labad krievs "no dienaskārtības tika noņemts". Vēl kāds cits krievs iznira vienā mājas ballītē, kur mazpamazām noskaidrojās, ka tie, kas mēdz šķībi greizi pārvietoties pa īpaši iezīmētajiem veloceliņiem, nevis rātni ievērot gājēju joslu, ir tieši krievi.

Abi atgadījumi atsauca atmiņā reiz pieredzētās diskusijas laikraksta "Diena" redakcijā, kur dažu redakcijas darbinieku labie nodomi sadūrās ar bezkaislīgajiem pārdošanas rādītājiem, un rezultātā tika lemts uz laikraksta sestdienas pielikuma vāka nelikt melnādainas, lai arī visā pasaulē labi zināmas personas portretu, jo "tad pirks sliktāk". Vāka bilde tika nomainīta, visi bija laimīgi.

Jā, un jūs taču atceraties – pavisam nesen vienīgi ultraliberāļu minoritātes apdzīvotajos interneta sociālajos tīklos īsu mirkli pavirmoja sašutums par ziņu, kuras virsraksts vēstīja: "Divi agresīvi krievi "Rimi" veikalā pie kases sper sievietei ar bērnu." Attālums no īssavienojumiem, kas notiek mūsu galvās, līdz tam, kas parādās ziņu virsrakstos, ir gaužām mazs. Bet galvās, mūsu smadzeņu asinsvados, neironos un taukaudos, kā redzams no šiem piemēriem, mums ir viens vienīgs ķīselis vai, citējot krievu Mihailu Gorbačovu viņa pretalkoholisma entuziasma uzplūdu laikos, – morss.

Labi jau labi, atzīšos, ar krievu man ir pagalam personisks sakars. Pat ar vairākiem krieviem. Jā, jo kaut kādā ziņā iznāk, ka arī pats esmu krievs. Mana vecvecmamma no mammas puses bija muižas dārznieka meita, krieviete, un vispār tas notika Krievijā. Kad dārznieka sieva nomirusi, meiteni savā ģimenē bija uzņēmis muižas īpašnieks, arī krievs, un tā nu viņa bija kļuvusi par viņa audžumeitu. Ar viņu mans vecvectēvs, latvietis, satikās Krievijā un uz Latviju pārbrauca vien tikai pēc 1917. gada apvērsuma, kad jau bija pieredzēti jaunās varas tikumi, bet te pie mums – nodibināta Latvijas valsts. Viena no spilgtākajām vēl Krievijā pieredzētajām ainām bija bijis gadījums, kad viens krievs revolucionārās kārtības vārdā bija piekāvis otru – to pašu muižas īpašnieku – un dzinis viņu vienā naktskreklā ziemas salā no āliņģa nest ūdeni.

Ja vien var ticēt tam, ko stāsta un raksta, ap 1228. gadu Londonā esot viesojies kāds armēņu arhibīskaps. Tolaik esot klīdušas runas, ka Arimatejas Jāzeps – tas pats, kurš sev piederošajā kapavietā bija apbedījis Jēzu, – vēl vienmēr esot dzīvs. Arhibīskaps patiesi zinājis vēl kādu vīru, kurš skatījis vaigā Jēzu, – pēc viņa vārdiem, tas esot kāds Armēnijā mītošs ebreju kurpnieks. Kad Jēzus, nesdams savu krustu apstājies atvilkt elpu, kurpnieks esot viņam iesitis un skubinājis doties tālāk. Tad arī Jēzus pareģojis, ka kurpniekam būs lemts nerimtīgi klīst līdz laiku galam. Tādā vai citādā variācijā šis nostāsts ir labi zināms, un tā varonis, protams, ir "mūžīgais žīds". Taču, lai kā gan varbūt kādam gribētos tajā saskatīt kādas līdzības vai vispārinājumus, pats galvenais šī stāsta trūkums ir fakts, ka šāda ebreju kurpnieka nav. Tāpat kā nav kaut kāda mūžīgā latvieša, kuru jau reiz čakli mēģināja uzzīmēt Ulmaņa režīmam izdabājoši vēsturnieki, bet tagad par varītēm cenšas iztēloties tikumības sargi no Nacionālās apvienības. Tāpat arī nav nekāda mūžīgā krieva, kurā līdzīgi kā tajos policijas fotorobotu attēlos būtu salīmēts pa gabaliņam no Pugačovas, Puškina, Gagarina, ezīša miglā, Vrubeļa, Ļeņina, "Pussy Riot", Borisa un Gļeba, kņaza Miškina, Kaščeja, Vjačeslava Kaščejeva un vēl visa kā.

Ir jāatmet doma, ka būtu kāds viens vienots krievs, amerikānis, vācietis, jā, arī latvietis, kuru man būtu pienākums cienīt, godāt, kaut vai tikai sveicināt vai pat mīlēt. Jo ir taču arī ne viens vien latvietis, kas ir visīstākais draņķis, muļķadesa, dulburis, ķēmarausis, miguža, puskoka lēcējs, plānā galdiņa urbējs, jefiņš, pipeļštoks vai vienkārši pimpis ar ausīm, un kāpēc gan lai man būtu ar viņu kopā jāiet izlūkos, jāmēģina nešūpot kopējā laiva, jāiet cauri tai sidraba birzei un jāmēģina ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes.

Lai gan – ko tad, ja piepeši atkal nāk krievs un pretī rēgojas ne jau krieva Šurika vai francūža Depardjē, bet Putina ģīmis?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!