Foto: "Unsplash.com"
 
Komentārs
23.09.2019

Satiekas Brežņevs, Lembergs un Dombrovskis...

Komentē
2

"Viņš izskatās kā idiots, viņš runā kā idiots, tomēr neļaujiet sevi apmānīt – viņš tiešām ir idiots." Šo amerikāņu aktierim un komiķim Graučo Marksam piedēvēto izteicienu, protams, var attiecināt uz jebkuru personu, kura jūs nokaitinājusi. Pavisam loģiski šī dzēlība piedien politikas gadījumā. Tu klausies kādu politiķi un domā, ka viņš glupības runā, kādu slēptu motīvu vadīts, jo nevar taču cilvēks būt tāds ķēms. Nē – var gan.

Kādas vispār ir politikas, smieklu un ironijas savstarpējās attiecības? Tie, kuri uzauguši vēl PSRS laikā, atceras tā saukto politisko anekdošu plašo klāstu un bieži ar vieglu izbrīnu secina, ka mūsdienu Latvijā šis žanrs ir panīcis, lai gan interese un vēlme izteikties par politiku nebūt nav mazinājusies. Rodas iespaids, ka pasmiešanās un ironijas vietā stājies īgnums un žults izgāšana, taču nedomāju, ka PSRS laikos dzīvojošajiem noskaņojums bija labdabīgāks un optimistiskāks. Jāatzīst, ka sabiedriski politiskajiem procesiem veltītu vizuālas formas izteikumu (karikatūras u. c.) netrūkst, tomēr šī teksta ietvaros mani interesē tieši ne-vizuālā forma. Vai mēs varam paust savu novērtējumu politikai un politiķiem veco labo anekdošu veidā?

Aizsteidzoties pats sev priekšā, sliecos atbildēt apstiprinoši, tikai jāpatur prātā, ka izpratne par to, kas izsmejams un kas uzskatāms par asprātīgu komentāru, atšķiras dažādos kontekstos. Divi piemēri, kas apzināti izvēlēti ļoti atšķirīgi. Mani uzjautrina ziņas par Turkmenistānas autoritāro vadītāju, kurš 13 gadu laikā esot sarakstījis 40 grāmatas – tām tiek veltīti priekšlasījumi vietējā televīzijā, savukārt viņa sarakstīts dzejolis, kas veltīts vietējai suņu sugai, dienas laikā pamanījās pārtapt armijas kora dziesmā. Tomēr es apzinos arī to, ka man, atšķirībā no Turkmenistānā dzīvojošajiem, nav problēmu brīvi par šīm izdarībām iesmiet. Ja es būtu viņu vietā, diez vai publiski ķiķinātu.

Dažkārt izpratni par to, kā ironizēt par varu, ietekmē ne tik daudz konkrētais politiskais režīms, cik piederība kādai profesionālai vai sociālai kopienai. Piemēram, šovasar Maskavas protestu un represiju gaisotnē kāds kultūrai veltīts interneta resurss, kas pozicionējas kā intelektuāļu medijs ar iezīmi "nevelciet mūs iekšā netīrajā politikā!", publicēja materiālu ar virsrakstu "Vara samazina protestējošo skaitu". Mana pirmā reakcija "ak, tad jūs arī vairs nevarat klusēt!" aprāvās, kad sapratu, ka portāls publicējis fragmentu no cariskās Krievijas nemieriem veltīta Ļeņina darba. Nevaru noliegt, ka smalks, elegants veids, kā komentēt, tomēr vienlaicīgi – vismaz manā skatījumā – arī uz snobisma robežas vai, kā žargonā saka, pārāk "samudrīts". Citiem vārdiem, skaidrs, ka nepastāv vienota izpratne par to, ko nozīmē asprātīga politikas komentēšana.

Mana pamattēze savukārt ir tā, ka politiskās retorikas stils un politikā sastopamās situācijas zināmā mērā atražo sevi un atkārtojas. Tādēļ šodienas politikas komentēšanai, šķiet, gluži veiksmīgi var lietot hronoloģiski senas anekdotes un jokus. Piemēram, savulaik horvātu iecienītais joks par viņu līderi Franjo Tudžmanu:
"– Kāpēc nav jēgas spēlēt paslēpes ar Tudžmanu?
– Tad, kad viņš paslēpsies, neviens viņu nemeklēs."
Faktiski Tudžmana vietā var likt jebkuras citas valsts un laika amatpersonu. Ja mēs atļaujamies zināmu pārspīlējumu, lietojamas ir arī t. s. melnā humora žanra anekdotes no "attīstītā sociālisma" laikiem. Lūk, viena no Vojceha Jaruzeļska valdīšanas laikiem Polijā pēc karastāvokļa pasludināšanas 1981. gadā: "Vakars. Līdz komandantstundas sākumam desmit minūtes. Patruļa pamana kādu vīru. Viens no karavīriem to nošauj. Citi armijnieki aizrāda, ka komandantstunda vēl nav sākusies un vīrs uz ielas atrasties drīkstēja. Karavīrs skaidro: "Es viņu pazīstu. Līdz rajonam, kurā viņš dzīvo, tāpat desmit minūtēs aiziet nevar.""

Labi apzinoties, ka cilvēka nogalināšana nav laba tēma anekdotei, man tomēr jāsaka, ka šī anekdote  ilustrē varas loģiku – indivīds a priori tiek uzskatīts par aizdomīgu potenciālu kaut kāda normatīvā regulējuma pārkāpēju. Vadoties pēc varas loģikas, pareizāk ir sodīt un represēt jau pašā sākumā. Atļaušos apgalvot, ka nekas daudz šajā loģikā nav mainījies.

Pamēģināsim otrādi – vispirms politikas fenomens, pēc tam skatāmies, vai to var ilustrēt ar anekdoti. Saeimas sēde 19. septembrī, kaislības kārtējo reizi sit augstu vilni. Piemēram, Juta Strīķe, komentējot atkritumu "sāgu" Rīgā, saka: "Šmita kungs [deputāts Didzis Šmits – M. Z.], es tiešām sēdēju un domāju, vai politiskie atkritumi no frakcijām nerunās par atkritumiem. Runāja, valstī viss ir kārtībā. Protams, ka visiem šiem mēsliem, ar kuriem mūs tagad biedēs, ir uzvārds. Tas uzvārds ir Burovs [Rīgas mērs Oļegs Burovs – M. Z.]." Daļa Strīķes kolēģu, prognozējami, nebija sajūsmā par šādiem izteicieniem, bet man tas atgādina vecu padomju laiku anekdoti par diviem vīriem, kuri satikušies vilciena kupejā.
"– Jums ir bijis sekss ar suni?
– Nē. Un jums?
– Protams, ka ne, tas taču ir pretīgi. Es tikai gribēju uzsākt sarunu."

Politikā nereti novērojama līdzīga uzvedība: tāpat vien apstulbināt savus kolēģus un oponentus, jau sākt ar "uzbraucienu", par ko nevajadzētu apvainoties. Un kā gan labāk ilustrēt politiķiem raksturīgo savstarpējo neuzticēšanos, noklusētu mērķu cita rīcībā meklēšanu, ja ne ar anekdoti, kas esot ļoti patikusi diemžēl jau pārdesmit gadus mirušajam Žakam Lakānam? "Viens vīrs pārmet otram: "Kā tev nav kauna?! Tu man teici, ka brauksi uz Ļvovu, lai es domātu, ka tu brauc uz Krakovu, bet pats aizbrauci uz Ļvovu!"" Cenšanās otru, piedodiet, apčakarēt ir kļuvusi par normu, par prognozējamu uzvedību, tādēļ taisnības sacīšana tiek uztverta kā aizskaroša nerakstīto noteikumu pārkāpšana. Politiķu debates, jo īpaši priekšvēlēšanu laikā, var labi ilustrēt ar Brežņeva laiku anekdoti par vīru, kurš ātrāk pārnācis mājās no darba un ierauga sievu gultā ar svešu vīrieti. ""Ko tu tik agri?" jautā sieva. "Kas tas par veci?" kliedz vīrs, bet sieva atbild: "Es pirmā uzdevu jautājumu. Nenovirzies no tēmas!"" Labākā aizsardzība ir uzbrukums. Arī politikā. Interesanti, ka padomju laiku joki labi noder arī 21. gadsimta Latvijā.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!