Bibliotēka
29.10.2003

Sātaniskās vārsmas

Komentē
0

Sātans, būdams ieslodzīts nedrošā, apkārtstaiguļa, klaiņotāja stāvoklī, ir bez jelkādas noteiktas mājvietas; jo, lai gan viņa eņģeliskās dabas dēļ pieder zināma veida impērija šķidrajā klajumā vai gaisā, tomēr šī noteikti ir daļa no soda, ka viņš ir ... bez jelkādas drošas vietas vai telpas, kur būtu ļauts viņam nolikt savas kājas pēdu.

[Daniels Defo "Velna vēsture"]

I

EŅĢELIS GIBRĪLS
1

— Lai piedzimtu no jauna, — dziedāja Gibrīls Farišta, kūleņodams lejup no debesīm, — tev jānomirst vispirms. Ho jī! Ho jī! Lai nolaistos uz krūtainās zemes, ir jālido vispirms. Ta-tā! Taka-ton! Kā lai smaidītu no jauna, ja negribi raudāt tu vispirms? Kā iekarot tev dārgās mīlu, mister, bez nopūtas vispirms? Baba, ja tu vēlies atkal piedzimt... — Tieši pirms ausmas kādu ziemas rītu Jaungada dienā vai ap šo laiku, no liela augstuma — divdesmit deviņus tūkstošus divas pēdas — uz Lamanša šaurumu, bez izpletņu vai spārnu palīdzības no skaidrām debesīm krita divi reāli, pilnīgi nobrieduši, dzīvi vīri.

— Es saku, tev jāmirst, es saku, es saku, — un tā, un tā joprojām, līdz skaļš kliedziens pāršķēla nakti zem alabastram līdzīgā mēness. — Pie velna tavas melodijas, — vārdi kā kristāla virtenē sakārās ledus baltajā naktī, — filmās tu tikai atdarināji īstos dziedātājus, tāpēc tagad pasaudzē mani no šiem pekles trokšņiem.

Gibrīls, nemuzikālais solists, lēkāja mēnesnīcā, dziedādams savu improvizēto Gazas dziesmu, peldēdams gaisā, tauriņstilā, brasā, savilkdamies čokurā, ērglīgi izpletis sevi pret gandrīz-vai-ausmas gandrīz-vai-bezgalību, piesavinādamies heraldiskas pozas, nevaldāmi, izslējis galvu, juzdams bezrūpību pret gravitāciju. Tagad viņš laimīgs vēlās uz dzēlīgās balss pusi. — Ohē, Salad baba, tas esi tu, ļoti labi. Oho, vecais Čamča. — Uz ko otrais, izvēlīga ēna, krizdams ar galvu pa priekšu, pelēkā uzvalkā ar atpogātām žaketes pogām, rokas gar sāniem, uzskatīdams kā pašu par sevi saprotamu gardibenes neiespējamību uz savas galvas, savieba palamu nīdēja seju. — Sveiks, Spono, — Gibrīls griezīgi kliedza, izspiedis otru ačgārnu grimasi. — Īstā Londona, bhai! Mēs ierodamies! Tie izdzimteņi tur lejā neuzzinās, kas viņus trāpīja. Vai meteors vai zibens, vai Dieva atriebība. Novēlās no gaisa, bērniņ. Dharraammm! Blākš! Kas par ierašanos. Es zvēru: ar plakšķi.

Novēlās no gaisa: liels rībiens, krītošu zvaigžņu pavadīts. Universāls sākums, laika dzimšanas miniatūra atbalss ... gigantisku reaktīvo lidmašīnu Bostan, Lidojums AI–420, bez jebkāda brīdinājuma aizpūta sānis, augstu virs lielās, trūdošās, skaistās, sniegbaltās, apgaismotās lielpilsētas, Mahagonijas, Babilonas, Alfavilles. Bet Gibrīls jau bija devis tai vārdu, man nevajag iejaukties: Īstā Londona, Vilājeta galvaspilsēta mirgoja, mirkšķināja, māja naktī. Kamēr Himalaju kalnos caur pulverveidīgo janvāra gaisu izlauzās neilga un pāragra saule, no radaru ekrāniem pazuda mērķa signāls un retinātais gaiss bija pilns ķermeņu, kuri no katastrofas Everestā nolaidās uz jūras pienīgā bāluma.

Kas es esmu?

Kas vēl ir tur?

Lidmašīna pāršķēlās uz pusēm, izmetot savas sporas kā sēklu pogaļas, kā ola, padodoties savam noslēpumam. Divi aktieri — augstprātīgais Gibrīls un pogainais, čokurā savilcies misters Saladins Čamča — nokrita kā tabakas kripatiņas no veca, salūzuša cigāra. Virs, aiz, zem viņiem tukšumā, tur karājās atgāzti sēdekļi, stereofoniskas radioaustiņas, dzērienu izvadājamie ratiņi, izkārnījumu tvertnes, izkāpšanas kartes, jā, nemuitojamas video spēles, ar tresi apšūtas cepures, papīra tasītes, segas, skābekļa maskas. Bez tam — jo lidmašīnā bija bijis ne viens vien migrants, jā, diezgan liels daudzums sievu, kuras saprātīga sava pienākuma pildītāji bija mocījuši ar jautājumiem par dzimumzīmju garumu un atšķirību uz viņu vīru dzimumorgāniem, bērnu pietiekamību, par kuru likumīgu atzīšanu Lielbritānijas valdību bija mākušas mūžīgas šaubas — sajauktas ar lidmašīnas atliekām, vienādos fragmentos, vienādi absurdi tur lidinājās dvēseles druskas, sadragātas atmiņas, nodīrātas personības, stingras dzimtās valodas, izvaroti noslēpumi, neiztulkojami joki, iznīcinātas nākotnes, zaudētas mīlestības, tukšuma aizmirsta nozīme, dunoši vārdi, zeme, piederība, mājas. Mazliet muļķīgi, vēja brāzmas grūstīti, Gibrīls un Saladins svērās kā saiņi, kurus vieglprātīgi nometis kāds stārķis ar vaļā knābi, un, tā kā Čamča nāca zemē ar galvu pa priekšu, stāvoklī, kādu iesaka bērniem, ieejot dzimšanas vadā, viņš sāka just vieglu aizkaitinājumu par tā otrā atteikšanos krist saprotamā veidā. Saladins nira ar degunu, kurpretī Farišta apskāva gaisu, aptverdams to ar rokām un kājām, kā kūlējs, kā pārpūlējies aktieris, kam trūkst pašsavaldīšanās iemaņu. Apakšā, mākoņu klāta, gaidot viņu ierašanos, lēni sasalušas Angļu Piedurknes straumes, — viņu ūdeņainās iemiesošanās nozīmētā zona.

— O, manas kurpes ir japāņu, — Gibrīls dziedāja, tulkodams seno dziesmu angliski pussamaņas cieņā pret nāciju, kas brāzās pretim. — Šīs bikses, lūdzu, ir angļu. O, mana galva, sarkana krievu cepure; mana sirds ir indiešu — neskatoties uz visu to. — Mākoņi burbuļoja viņiem pretim un, iespējams, ka tas bija gubu mākoņu un lietus mākoņu lielās maldināšanas dēļ, vareni ripojošās pērkongalvas stāvēja kā āmuri rītausmā, vai, iespējams, tā bija dziedāšana (vienam rosīgi spēlējot, otram izrādot nicināšanu izrādei), vai arī tā bija viņu pūtiena ārprāta lēkme, kas aiztaupīja viņiem pilnīgas priekšnojautas par nenovēršamo ... bet, lai kāds būtu cēlonis, divi vīri, Gabrīlsaladins Farištačamča, notiesāti uz šo bezgalīgo, bet arī galīgo eņģeliskivelnišķo kritienu, tā arī neapzinājās to brīdi, kurā sākās viņu pārmainīšanās process.

Mainīšanās?

Jā, ser, bet nevis nejauša. Tur augšā gaisa telpā, tai mīkstajā, tikko manāmajā laukā, kuru, iespējams, ir radījis gadsimts un kurš no tā laika ir padarījis iespējamu gadsimtu, kļūdams par vienu tās noteicošu vietu, kustību un karu vietu, planētu sarukumu un spēka vakuumu, visnedrošāko un pārejošāko no zonām, iluzorisku, nesakarīgu, metamorfisku — jo, kad jūs sviežat kaut ko gaisā, viss kļūst iespējams — turaugšupceļš, pārmaiņas visādā ziņā notika delīrija pārņemtajos aktieros, kas būtu iepriecējušas vecā mistera Lamarka sirdi: vides galējā rezultātā tika prasītas raksturīgas pazīmes.

Kuras raksturīgas pazīmes kuriem? Mazliet piebremzējiet; jūs domājat, ka Radīšana notiek steigšus? Nu, lūk, arī atklāsme tā nenotiek ... palūkojieties uz pāris no šiem pārstāvjiem. Vai ievērojat kaut ko neparastu? Divi brūni vīri, smagi krizdami — tas nav nekas jauns, jūs varat nodomāt; uzkāpuši pārāk augstu, nokļuvuši paši virs sevis, pielidojuši pārāk tuvu saulei, vai tā tas ir?

Tā tas nav. Klausieties!

Misters Saladins Čamča, kuru šausmināja no Gibrīla Farištas mutes plūstošās skaņas, cīnījās pats ar savām vārsmām. Tā, ko dzirdēja Farišta, vēzēdamies caur neticamajām nakts debesīm, arī bija sena dziesma, mistera Džeimsa Tomsona lirikā no tūkstoš septiņsimtā līdz tūkstošseptiņsimt četrdesmitastotajam. — Uz debesu pavēli, — Čamča slavināja caur lūpām, kas no aukstuma kļuva urrā-patriotiski sarkanbaltzilas, — moodusies no ziiilgmes klaida. — Farišta pārbijies dziedāja arvien skaļāk un skaļāk par japāņu kurpēm, krievu cepurēm, neskartām puskontinentālām sirdīm, bet nespēja klusināt Saladina mežonīgo solo koncertu: — Un sargeeeeņģeļi skandēja melodiju.

Atzīsim: viņiem nebija iespējams dzirdēt vienam otru, vēl jo mazāk sarunāties, kur nu vēl sacensties dziedāšanā. Paātrinoši tuvojoties planētai, atmosfērai dunot ap viņiem, kā lai viņi to būtu spējuši? Bet atzīsim arī to: viņi to darīja.

Lejlejup viņi traucās, un ziemas aukstums, nosarmodams viņu skropstas un draudēdams sasaldēt viņu sirdis, taisījās modināt viņus no viņu murgainās sapņošanas vaļā acīm, viņi gatavojās apzināties dziedāšanas brīnumu, locekļu un bērnu plūdus, kuru daļa viņi bija, un no apakšas viņiem virsū brāzās likteņa šausmas, kad viņi atsitās, tika izmērcēti un tūlīt sasaldēti — pie mākoņu vārīšanās nulles grādu temperatūras.

Kā izrādījās, viņi atradās garā, vertikālā tunelī. Čamča, akurāts, stīvs un joprojām ar kājām gaisā, redzēja Gibrēlu Farištu, savā purpura kreklā peldot viņam pretī pa šo mākoņsienu piltuvi, un būtu saucis: — Nenāc tuvumā, ej prom no manis, — bet kaut kas viņu atturēja — sākums kaut kam uztraucošam viņa zarnās, un tā viņš teica nevis noraidījuma vārdus, bet izpleta savas rokas un Farišta iepeldēja tajās, līdz viņi bija apskāvušies no galvas līdz kājām, un viņu sadursmes spēks lika viņiem kūleņot, griežoties pārī, riteniski visu ceļu lejup un prom pa caurumu, kas veda uz Brīnumzemi; kamēr viņi grūdās ārā no baltuma, nāca mākoņformu virkne, nemitīgi pārvēršot dievus par buļļiem, sievietes par zirnekļiem, vīriešus par vilkiem. Hibrīdu mākoņradījumi spiedās viņiem virsū, milzīgas puķes ar cilvēka krūtīm, kas šūpojās uz resniem stublājiem, spārnoti kaķi, kentauri, un Čamču savā pusapziņā bija pārņēmusi nojausma, ka arī viņš ir iemantojis šo mākoņaino kvalitāti, kļūdams metamorfisks, hibrīds, itin kā viņš ieaugtu personā, kura galva pašlaik ieritinājusies starp kājām un kura kājas bija apvītas ap viņa garo patricieša kaklu.

Lai arī kā, šai personai nebija laika tik "lielai dižmanībai"; tā patiešām nebija spējīga ne uz kādu dižmanību; jo tikko bija ieraudzījis no mākoņu virpuļa parādāmies noteikta vecuma valdzinošu sievietes stāvu, tērptu zaļā un zelta krāsas brokāta sari, ar dimantu degunā un laku, kas šajos augstumos aizsargāja viņas augsti savītos matus pret vēja spiedienu, kā viņa nosvērta sēdēja uz lidojošā paklāja. — Rekha Tirgotāj, — Gibrīls viņu sveicināja. — Jūs nevarējāt atrast ceļu uz debesīm, vai ne? — Cik nedzīvi vārdi jāsaka mirušai sievietei! Bet viņa satricinošo, svērtenisko stāvokli varētu piedāvāt remdinājumā... Čamča, satverdams savas kājas, izteica nesaprotamu jautājumu: — Pie velna!

— Vai tu viņu neredzi? — Gibrīls sauca. — Vai tu neredzi viņas sasodīto Buhāras paklāju?
"Nē, nē, Gibo" viņas balss čukstēja viņam ausīs, "negaidi no viņa apstiprinājumu. Es esmu domāta vienīgi tavām acīm, varbūt tu taisies jukt prātā, ko tu domā, tu hotentot, tu cūku ekskrementu gabals, mana mīlestība. Ar nāvi atnāk godīgums, mans mīļotais, tāpēc varu saukt tevi tavos īstajos vārdos."

Mākoņainā Rekha dudināja īgnus niekus, bet Gibrīls atkal kliedza uz Čamču: — Spono? Vai tu viņu redzi vai nē?

Saladins Čamča nekā neredzēja, nekā nedzirdēja, nekā nesacīja. Gibrīls skatīja viņu viens. — Tev nevajadzēja to darīt, — viņš aizrādīja viņai. — Nē, ser. Grēks. Un tikpat liela lieta.

"O, tu vari man tagad lasīt morāli," viņa smējās. "Tu jau esi ar nevainojamu morāli. Tas biji tu, kas mani atstāja," viņas balss atgādināja viņa ausij, šķietami kutinot ļipiņu. "Tas biji tu, o, manas sajūsmas mēnesi, kas paslēpās aiz mākoņa. Un es paliku tumsā, neredzīga, zudusi mīlestībai."

Viņš nobijās. — Ko tu gribi? Nē, nesaki, ej prom!

"Kad tu biji slims, es tevi nevarēju redzēt, lai neizceltos skandāls, tu zināji, ka es nespēju, ka es atturējos tevis dēļ, bet pēc tam tu sodīji, tu izmantoji to kā ieganstu aiziešanai, kā mākoni, aiz kura paslēpties. To un arī viņu, ledussievieti. Izdzimtenis. Tagad, kad esmu mirusi, esmu aizmirsusi piedot. Es nolādu tevi, Gibrīl, lai tava dzīve kļūst elle. Elle tāpēc, ka tā bija vieta, uz kurieni tu mani aizsūtīji, esi nolādēts, no kurienes tu nāc, uz kurieni tu dodies, zaļknābi, priecājies par asinspirti!" Tas bija Rekhas lāsts; un pēc tam atskanēja vārsmas valodā, ko viņš nesaprata, viss skarbums un svilpoņa, kuru viņš domāja, ka atšķir — bet varbūt arī ne — atkārtoja vārdu Al-Lat.

Viņš cieši pieķērās Čamčam; viņi brāzās cauri mākoņu apakšējam slānim.

Ātrums, ātruma izjūta, atgriezās, svilpojot savu baismīgo melodiju. Mākoņu jumts izgaisa augšup, ūdens—dibens strauji lidoja tuvāk, viņu acis atvērās. Kliedziens, tāds pats kliedziens, kas bija radījis satraukumu viņa iekšās, Gibrīlam lidojot caur debesīm, izlauzās no Čamčas lūpām; saules gaismas šautra ieurbās viņa atvērtajā mutē un atbrīvoja to. Bet viņi, Čamča un Gibrīls, bija krituši, mākoņiem pārvēršoties, un nu tur, viņiem gar malām, bija šķidrums, nenoteiktība, un tad, kad saules gaisma trāpīja Čamču, tā atbrīvoja ko skaļāku par troksni:

— Lido, — Čamča spiedza Gibrīlam. — Tagad sāc lidojumu. — Un piebilda, nezinot, no kurienes nāk teiktais, otru komandu: — Un dziedi.

Kā jaunums ienāk pasaulē? Kā tas piedzimst?

No kādiem sakausējumiem, izskaidrojumiem, saistījumiem tas ir veidots?

Kā tas paliek dzīvs, būdams ekstrēms un bīstams? Kādus kompromisus, kādus darījumus, kādas slepenās dabas nodevības tam jāveic, lai atvairītu avarējuša kuģa komandu, nogalinošo eņģeli, giljotīnu?

Vai dzimšana vienmēr ir kritiens?

Vai eņģeļiem ir spārni? Vai cilvēki spēj lidot?

Kad misters Saladins Čamča virs Lamanša izkrita no mākoņiem, viņš sajuta, ka viņa sirdi sagrābj tik nepielūdzams spēks, ka viņš saprata, ka nav iespējams mirt. Vēlāk, kad viņa pēdas bija vēlreiz stingri novietojušās uz zemes, viņš sāka to apšaubīt, piedēvējot sava tranzīta ticamību savas uztveres grābstīgumam, ko izsaukusi vēja brāzma, un attiecinot savu ilgdzīvošanu, savu un Gibrīla ilgākdzīvošanu aklai, muļķīgai veiksmei. Bet šobrīd viņam šaubu nebija; tā, kas viņu bija pārņēmusi, bija griba dzīvot, neviltota, neatvairāma, tīra, un pirmais, ko šī griba izdarīja —, tā informēja viņu, ka tā neko negrib zināt par viņa patētisko personību, to pa pusei pārbūvēto balsu un mimikrīmiju veidojumu, tā bija nolēmusi visu to neievērot, un viņš juta, ka viņš tai pakļaujas, jā turpat, it kā viņš būtu skatītājs pats savā prātā, pats savā ķermenī, jo tā sākās viņa ķermeņa pašā centrā un izplatījās uz āru, pārvērzdama viņas asinis dzelzī, pārveidodama viņa miesu tēraudā, izņemot to, ka tā arī likās kā dūre, kas ietver viņu no ārienes, turot viņu tādā veidā, kas bija gan nepanesami ciešs, gan neiecietīgi maigs; līdz beidzot tā viņu bija pilnīgi uzvarējusi un varēja darbināt viņa muti, viņa pirkstus — ko vien tā izvēlējās, un, būdama reiz pārliecināta par savu varu, tā izpletās uz āru no viņa ķermeņa un sagrāba Gibrīlu Farištu aiz pēdām.

— Lido, — tā komandēja Gibrīlu. — Dziedi!

Čamča pieturēja Gibrīlu, kamēr otrais sāka — iesākumā lēnām un tad arvien straujāk un spēcīgāk — vēcināt savas rokas. Stingrāk un stingrāk viņš vēcināja, un, viņam tā vēcinot, no viņa izlauzās dziesma, un tāpat kā Rekhas Tirgotājas spektra dziesma, tā tika dziedāta valodā, kuru viņš nezināja, melodijā, kādu viņš nekad nebija dzirdējis. Gibrīls nekad nenoliedza brīnumu; pretēji Čamčam, kas centās to izstumt no eksistences, viņš nekad nebeidza sacīt, ka Gazas dziesma ir bijusi dievišķīga, ka bez dziesmas vēcināšanās būtu bijusi veltīga, un bez vēcināšanās — bija skaidrs, ka viņus būtu sasituši viļņi līdzīgi klintīm vai kam tamlīdzīgam, un gluži vienkārši viņi, saskardamies ar jūras stingrajām bangām, sašķīstu gabalos. Kurpretī tagad viņi sāka samazināt ātrumu. Jo uzsvērtāk Gibrīls vēcinājās un dziedāja, dziedāja un vēcinājās, jo vairāk izpaudās palēnināšanās, līdz beidzot tie abi lidinājās lejā uz Lamanšu kā paīra strēmeles vēja plūsmā.
Viņi bija vienīgie dzīvi palikušie no katastrofas, vienīgie, kas nokrita no Bostan un dzīvoja. Viņus atrada izskalotus pludmalē. Runīgākais no abiem — purpura kreklā — lādējās, nesakarīgi virknēdams mežonīgus vārdus, ka viņi esot staigājuši pa ūdeni, ka viļņi esot maigi iznesuši viņus krastā; bet otrais, kura galvai brīnumainā kārtā bija pielipusi izmirkusī gardibene, to noliedza.

— Dievs, mums palaimējās, — viņš sacīja. — Cik laimīgs tu vispār vari būt.

Es, acīm redzami, zinu patiesību. Es novēroju visu notikušo. Kas attiecas uz visuresamību un visuvarenību, es neko neprasu no tagadnes, bet es ceru, ka ar šo es varu tikt galā. Čamča to vēlējās, un Farišta darīja, kas no viņa tika prasīts.

Kas bija brīnumu darītājs?

Kāda rakstura — eņģeliska, sātaniska — bija Farištas dziesma?

Kas es esmu?

Sacīsim tā: kuram ir vislabākās melodijas?

Šie bija pirmie vārdi, ko Gibrīls Farišta sacīja, kad viņš pamodās sniega segtā Anglijas krastā ar pilnīgi neticamu jūras zvaigznes klātesamību pie savas auss: — Atkal dzimis, Spono, tu un es. Daudz laimes dzimšanas dienā, mister; daudz laimes dzimšanas dienā!
Uz ko Saladins Čamča noklepojās, izšļāca siekalas, atvēra acis un, kā pienākas jaundzimušam bērnam, izplūda muļķīgās asarās.

Salamans Rušdī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!