Un tad tu satiec kādu vīrieti. Vai esi jau satikusi. Par viņa klātbūtni tavā dzīvē liecina dažas kurpju kastes ar mīlestības vēstulēm, nekad nelietotas smaržas plauktā, kas vienkārši tev reiz atgādinājušas tās dienas smaržu, kad satikāties, kopīgs konta numurs, kuru paroli domājāt visu vakaru, abu iemīļotais krogs, dzērieni, krāsas, rakstnieki, flīžu virsmas un kopīgi ieliktie pakešlogi dzīvoklī, kura saimnieks pēc papīriem ir viņš. Sākumā jūs esat pieglaudīgi, runājat mīļas, bet, kā jums šķiet, nekur neizzūdošas un kādā paralēlā pasaulē paliekošas muļķības. Vēlāk allaž miegaini, aizgūtnēm dusmīgi, ka otrs par maz strādā, bet pirmais vienmēr par daudz. Ezotēriskos veikaliņos iegādātās tējas nomaina parastās karameļu. Dažreiz noder arī tā pati pelēkā, ja priekšā nakts ar nepabeigtu atskaiti. Jūs viens otram rādāt filmas, kuru vidū viens no jums aizmieg un telefona sarunas kļūst īsas, īsas, līdz pazūd pavisam.
Tad kādu dienu viņš aiziet. Tu kādu laiku zvani viņam ik pēc stundas, un visu laiku domā, ka pēc otrā, trešā, ceturtā signāla viņš pacels. Dažas dienas vēlāk atrodi viņa telefonu iejauktu veļas kastē. Kādu laiku neraudi un loki, mazgā un žāvē viņa drēbes, gaidi no darba ar sautējumiem, karija nokaisītu galdu, tējā iejauktu medu. Vienu vakaru, skatoties ziņas, saproti, ka viņa vairs nav. Nav viņa, kas šai mirklī pārslēgtu uz basketbola apskatu, palūkotu un atspiestu atpakaļ, pavisam ātri, ka tu tik tikko pamanītu. Bet tagad tu zini, ka esi manījusi. Un viņa vairs nav.
Bērniņš tavā ķermenī izaug līdz ķegļu bumbas apmēriem. Tu kamp gaisu lielām mutēm, kamēr pret gultu atspiedusies raudi un raudi. Tu nevari piezvanīt uz darbu, jo raudi. Nevari piezvanīt mātei, jo tev nav gaisa, kas vajadzīgs, lai izrunātu dažus vārdus. Tu pārvērties par milzīgu slapju kunkuli. Visbiežāk gulošu uz tepiķa, vēlāk mēģinot piecelties, bet paslīdi un paliec guļam līdz aust gaisma, un viss ir mazdrusciņ vieglāk. Atver logu un ievelc garu, garu elpu.
Pēc nedēļas tavā automātiskajā atbildētājā ir atstāta ziņa, kamēr biji pie ārsta uz apskati. Tevi lūdz ierasties policijā.
Viņš jau dienas piecas mirka caurulē pie apvadceļa. Līķis esot sakropļots līdz nemaņai. Vispirms vienkārši spīdzināts, bet pēc nāves vēl pagraizīts. Viņi stāsta tikai tad, kad tu uzstāj, jo bažīgi met acis uz tavu milzīgo vēderu. Tie esot drausmīgi parādi. Reketieri. Nepareizie cilvēki, kā tas būtu jādzird sieviešu ausīm. Tu neko nesaki, bet vēlies redzēt bildes. Tu, protams, pati saproti, ka bildes tev neredzēt un dodies mājās.
Kad ierodies uz ultrasonogrāfiju, ārste plakšķinādama mēli, priecīgi paziņo, ka nu gan zināsim puika vai meitene. Tu apgulies uz kušetes un gaidi. Viņa pavelk tavu blūzi līdz krūtīm un plakšķina, neciešami plakšķina. Tu uzslejies sēdus un satver viņas roku, kas tuvojas ar apaļo bumbiņu, kas vēderā redz visādas citādi neredzamas lietas. Pagaidiet, tu saki, drīz jānāk manam vīram - viņš izgājis pēc minerālūdens un kuru katru mirkli būs klāt. Ko jūs ātrāk neteicāt, viņa uzsit plakšķu priecīgo toni. Pagaidīsim. Ēna no žalūzijām pamazam pārmetas no sienas uz grīdu. Ārste sēž zodu plaukstā satvērusi. Viņai ir brūnas ādas sandales un miesas krāsas zeķbikses, kas apņem divus taisnus un vecus stabus, tās ir viņas kājas. Rokas ir saplaisājušas vienās rieviņās kā slikts asfalts. Tūlīt, tūlīt, tu saki. Tas ir tikai sastrēgums. Ielas šajā laikā pilnas mašīnu. Viņa nopūšas un aiziet pusdienās. Pēc tam atgriežas un izslēdz gaismu. Uz vienu brīdi tevi apņem skumja, bet mierīga tumsa. Tad tu apgulies pavisam uz maziņu brīdi, un, kad atver acis, viņa ir aizgājusi, bet kāda cita, droši vien māsiņa, tevi viegli apgriež uz sāniem. Kušu, kušu, viņa samiernieciski saka, drīz jau bērniņš būs klāt, nu būs traka nakts. Viņa saka, un tev ļoti gribās paskatīties viņai acīs. Viņa pavelk tavu naktskreklu uz augšu un sāpīgi iedur dibenā adatu ar dedzinošu šķidrumu. Ar šito sāpes nebūs jūtamas tikpat kā nemaz, mēs apsolām, viņa gandrīz nedzirdami saka. Un vienu brīdi tev šķiet, ka viņi tevi grib nogalināt.
0