Par Alises Zariņas filmu "Blakus" (2019)
Ja reiz virsrakstā pieminēta atklātība, būs tikai godīgi sākt ar atzīšanos, ka mazliet baidos rakstīt par Alises Zariņas filmu, jo labi zinu, cik trāpīgi un eleganti Zariņa raksta savus vērtējumus par citu radītajiem kinodarbiem, tāpēc, bez šaubām, ātri vien atmaskos manā tekstā pretrunas, aplamības un neveiklu valodas lietojumu, kā arī vecās, labās klišejas, no kurām recenzenti bēg kā no vilka, bet bieži vien uzduras kā uz lāča. To visu apzinoties, tomēr neatliek nekas cits, kā vien riskēt, jo "Blakus" ir liels potenciāls kļūt par vienu no gada notikumiem pašmāju kinematogrāfā, tāpēc nebūtu pareizi neiedziļināties filmas pasaulē un tās attiecībās ar mūsdienu latviešu kino un mūsdienu latvieti kā tādu.
Zināms, ka centieni sasaistīt mākslas darbu ar autora personību parasti tiek uzskatīti par vērtētāja bezspēcības un dažreiz pat aprobežotības apliecinājumu. Tomēr Zariņa Latvijas kultūrvidē ir tik spilgta persona ar skaidri definētu viedokļu kopumu, ka, pieļauju, vēl pirms noskatīšanās daudziem varētu būt izveidojies priekšstats par "Blakus" kā programmatisku darbu, ar kuru režisore un viena no divām scenārija autorēm Zariņa noteikti mēģinās uztiept savu viedokli par to, kā tad mums pareizi jātaisa kino un jādzīvo. Protams, es alojos, un nekā tamlīdzīga filmā nav, gluži pretēji – tieši sirsnīgā nepretenciozitāte un vienkāršība (nejauksim ar primitīvismu) ir viens no filmas atbruņojošākajiem aspektiem, kas jau pēc dažām minūtēm ļauj atslābināties un vienkārši baudīt ceļojumu kopā ar galvenajiem varoņiem, kurus tik simpātiski un patiesi iemieso Anta Aizupe un Āris Matesovičs. Un tomēr – neignorēsim, ka "Blakus" pēc sava uzstādījuma ir gluži vai antitēze daudzajām aktuālajām latviešu kino parādībām, īpaši jau šķietami nebeidzamajam flirtam ar vēsturi, kas simtgades filmu programmas iespaidā pārauga teju kaislīgā seksuālā aktā. Protams, varam tikai minēt, kāda taptu Alises filma, teiksim, normāla finansējuma un filmēšanas grafika apstākļos, taču nešaubos, ka tā jebkurā gadījumā būtu vērsta uz mūsdienu cilvēka un latvieša pasaules izjūtas atklāšanu un nezaudētu ne kripatas no "Blakus" godīguma pret varoņiem un skatītāju. To, ka latviešu kino smagi cīnās ar samākslotību, zina pat bērnudārznieki, un "Blakus", bez šaubām, iespēju robežās cenšas šo kaiti apkarot – ar neuzbāzīgo, taču pietiekami intīmo kinematogrāfiju (tiesa gan – bez jebkādas robežu pārkāpšanas, kā mazliet pietrūka), ar atpazīstamām dzīves situācijām (kur nu vēl hrestomātiskāk par Līgo svētkiem!), smieklīgiem un atklātiem dialogiem, kā arī neiztrūkstošo latviešu indīmūzikas devu. [1]
Simpātiski šķiet arī tas, ka scenārija autores – Alise Zariņa un Marta Elīna Martinsone – no bezgala daudzajiem stāstiem, ko iespējams likt filmas pamatā, beigās izvēlējušās palikt "šeit un tagad", reflektējot tieši par sev tik labi pazīstamo 20/30-gadīgo jauno intelektuāļu un mākslinieku paaudzi. Priekšplānā likumsakarīgi izvirzīta Aizupes attēlotā māksliniece Luīze, kuras spurainajā personībā, pieļauju, ievīts ne viens vien autobiogrāfisks aspekts no abu autoru dzīves. Matesoviča atveidotais jaunais aktieris Kaspars, kura īpašības šķietami iedvesmojusi paša aktiera personība, salīdzinoši mazāk izceļas ar savu individuālo raksturu. Tiesa, filmas hronometrāža ir tikai nieka 80 minūtes, kurās jau tā iespiesta elegantā trīsdaļīgā struktūra, tāpēc autoru izlīdzēšanās ar spilgtiem tipāžiem otrā plāna lomās (to vidū visvairāk izceļas Ulda Rudaka kovbojs amerikāņu pikapā un abi jestrie latgaliešu automehāniķi) šķiet ne tikai saprotama un pieņemama, bet faktiski vienīgais jēdzīgais risinājums, kā nezaudēt filmas temporitmu un "asumu".
Lai arī paši veidotāji filmu "Blakus" piesaka kā "ceļa filmas" žanram piederīgu, šis raksturojums ir simbolisks, jo fiziskas atrašanās ceļā filmā nav nemaz tik daudz, turklāt varoņi cikliski visu laiku dodas uz vienām un tām pašām Līgo svētku svinību vietām – varētu pat teikt, ka brauc pa riņķi vien. Tāpēc nozīmi filmā iegūst nevis nobrauktie kilometri, bet laika distance, kas šķir visus trīs braucienus un parāda izmaiņas personāžu dzīvē. Kinematogrāfisku ainavu un klusu varoņu kontemplācijas attēlojumu vietā (kas raksturīgi, piemēram, Vima Vendersa šī paša žanra etalonfilmām) "Blakus" kā filmas virzītājspēku piedāvā personāžu dialogus. Par šo aspektu intervijās izteikusies arī pati Zariņa, minot to kā iespējamo filmas vājo punktu, jo kino tomēr ir vizuāls medijs. Manuprāt, tā nepavisam nav problēma, kamēr vien dialogi un to pasniegšana ir pietiekami spraiga un uztur skatītājos interesi, nevis liek piesist sev pie pieres. Šajā ziņā "Blakus" ir pelnījusi uzslavas, kuru pamatā noteikti ir abu scenārija autoru pamatīgā pieredze tekstu radīšanā (neaizmirsīsim, ka Zariņa ir arī dzejas krājuma "Papjēmašē" autore) un ietrenētā acs precīzā dzīves reāliju vērošanā un fiksēšanā.
Godīgums kopā ar vieglo pašironiju filmu "Blakus" drīzāk ļauj salīdzināt ar atsevišķām parādībām pēdējo gadu latviešu literatūrā, kuru autori teju nepastarpināti atklāj savas paaudzes laikmeta izjūtu, piemēram, ar Jāņa Joņeva "Jelgavu 94", kam drīzumā gaidāma ekranizācija, un Dainas Tabūnas stāstu krājumu "Pirmā reize". Rakstot par šiem darbiem, Anna Auziņa šādu pieeju nodēvēja par "pašironisko patiesīgumu" un saistīja to ar ārzemju literatūrpētniecībā ieviesto jēdzienu New Sincerity jeb jauno sirsnību. Lai arī šo jēdzienu attiecina uz literatūru, manuprāt, tieši "Blakus" ar savu literāro iedabu ir lielisks piemērs jaunās sirsnības iespējamai izpausmei pašmāju kinematogrāfā, ko rada mākslu sintēze, aktuālajām tendencēm literatūrā pārceļojot uz kino. Ja esat "Blakus" autoru un varoņu vienaudzis/vienaudze (kā tas ir manā gadījumā), nešaubos, ka filma liks kaut uz brīdi iegrimt pārdomās par izdarītajām izvēlēm un to, kāpēc viss ir tā, kā tas ir. Varbūt viss varēja būt arī citādāk? Autoru izvēle par labu atvērtajam finālam var šķist ērts risinājums, tomēr tas patīkami ļauj izvairīties no konkrēta dzīves modeļa uzspiešanas, ļaujot skatītājiem reizē ar varoņiem pašiem izdarīt lielās izvēles un nejusties par tām vainīgiem. Protams, kā jau tas mēdz būt ar laikmetīgi tēmētiem jokiem, ne viss, par ko bārā "Aleponija" savulaik esi smējies kopā ar draugiem zem "Malduguns" alus sildošajiem grādiem, ir tikpat smieklīgs, nokļūstot uz lielā ekrāna citu cilvēku izpildījumā. Taču, vadoties pēc tīri subjektīvas izjūtas, filma patiesi šķita ja ne smieklīga, tad visādā ziņā iepriecinoša – viena no tām, ko mēdz dēvēt par labsajūtas (feel good) filmām. Un latviešu jaunāko laiku kino tādu ir ļoti maz. Diemžēl.
No vienas puses, "Blakus" ir unikāla filma pēdējo gadu latviešu kinovidē – tuvākais, kas nāk prātā nepiespiestā un atklātā pasaules tvēruma ziņā, ir Jura Poškus filmas, tomēr to intonācija pamatīgi atšķiras. No otras puses, tā ir pavisam klasiska atgriešanās pie tās pašas sadzīves komēdiju tradīcijas, kurā mūsu kinoveidotāji ražīgi strādāja 20. gs. 70.-80. gados, vien ņemot talkā pasaulē jau kopš 90. gadiem aktuālo neatkarīgā kino stilistiku. Varbūt Ilmāram Šlāpinam ir taisnība un "Blakus" laika gaitā tiešām kļūs par tikpat neatņemamu Līgo svētku sastāvdaļu kā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā"? Savulaik es cerēju, ka tā notiks ar Poškus "Kolka Cool", bet laikam jau latviešiem tik depresīvu, melnbaltu pasaules ainu caur svētku alus brillēm vērot tomēr negribas. Iespējams, "Blakus" silto toņu optimisms spēs labāk nogulsnēties tautas kolektīvajā apziņā.
[1] Maza piebilde par latviešu indīmūzikas scēnu, kas "Blakus" pārstāvēta visai plaši – šeit skan grupu "Aparāts", "Hospitāļu iela", "Singapūras satīns" u. c. dziesmas, bet goda vieta atvēlēta dueta "Čipsis un Dullais" romantiskajai himnai "Kad meitene skumst", kas filmā skan arī brīnišķīgā krievu valodas versijā.
0