Dr. Hjū Mengels. Foto no personīgā arhīva.
Minesotas universitāte – iestāde, par kuras eksistenci agrāk bija nojautuši tikai paši šīs skolas studenti un darbinieki, pēdējos gados jau vairākkārtīgi pamanījusies nonākt masu mediju un sabiedrības uzmanības lokā saistībā ar dažādiem skandāliem. Pēdējais no tiem – kaislības ap kāda universitātes darbinieka publicēto grāmatu ar nosaukumu „Feminbergas tribunāls: Aicinājums spriest taisnu tiesu pār feminismu un tā sekotājām”.
Sieviešu tiesību aktīvistes šo darbu pasteigušās nodēvēt par „klajiem šovinisma meliem” un „brutāla tēviņa un cūkas propagandu” (Minnesota Times, „All Men Are Pigs, But Mengel Is The Biggest”, 12.02.2008.). Tāpat arī aktīvistes sola neaprobežoties ar kritiku vien – viņas gatavojas iesniegt tiesā sūdzību, pieprasot vairāku miljonu dolāru lielu kompensāciju par morālo kaitējumu sieviešu pašapziņai.
Tikmēr pats autors noliedz pret sevi vērstos pārmetumus un aicina dažādu jomu profesionāļus uz atklātu diskusiju par savā grāmatā aizskartajiem tematiem. Ar Minesotas Latviešu biedrības gādīgu atbalstu, šim aicinājumam atsaukties izdevās arī speciālistiem no Latvijas.
Dr. Hjū Mengeli, MU Filozofijas un vēstures katedras vadošo līdzstrādnieku, uz sarunu aicina Nils Sakss.
Nils Sakss: Savas grāmatas nosaukumam Jūs esat izvēlējies vārdu Feminbergas tribunāls, kas nepārprotami rada asociācijas ar Nirnbergas tribunālu. Jūs taču noteikti jokojat!
Dr.Hjū Mengels: Jāsaka – gan jā, gan nē. Jokoju tādā ziņā, ka, protams, negaidu tādu pat gigantisku, visaptverošu tiesas procesu. Tomēr uzskatu, ka nodarījuma ziņā ļaunums, kādu pasaulei nodarījis un turpina nodarīt feminisms, daudzējādā ziņā pat pārspēj nacistu pastrādātās zvērības pret ebrejiem. Šādā aspektā raugoties, pret feministēm vajadzētu vērsties ar tādu pat stingrību un bardzību, kādu piedzīvoja Nirnbergas tribunālā apsūdzētie.
N.S.: Bet tas taču nav nopietni! Kādu gan ļaunumu varētu būt nodarījušas sieviešu tiesību aizstāves? Mēs tomēr esam civilizēti cilvēki un tādas lietas kā vēlēšanu tiesības sievietēm, vienāda darba apmaksa un tamlīdzīgi jautājumi civilizētā sabiedrībā pat nevarētu būt apspriežami.
Dr.H.M.: Kad Virdžīnija Vulfa – viena no feminisma kustības mātēm – lika pamatus savai ideoloģijai, arī viņai šķita, ka runa ir tikai un vienīgi par pašsaprotamām tiesībām. Viņa uzskatīja, ka nekas ļauns nenotiks, ja, sadalot tiesības un pienākumus, mēs ignorēsim dzimuma faktoru. Bet, kad viņa bija radījusi šo brīvo sievieti – šo femina contemporanea, viņa saprata, ka patiesībā ir atbrīvojusi nežēlīgu monstru. No šīs apjausmas par savu baismīgo kļūdu un tās raisītajiem sirdsapziņas pārmetumiem viņa nekavējoties piebēra kabatas ar akmeņiem un devās uz upi noslīcināties. Bet viņas pašnāvība nāca par vēlu – monstrs bija uzsācis uzvaras gājienu, savā ceļā iznīcinot visu, ko tas tik daudzus gadus bija klusībā apskaudis un tādēļ ienīdis. Lietas, kuras jūs minējāt – vēlēšanu tiesības, darba apmaksa – tās tikai kalpoja par ieročiem, kas atbrīvoja minēto briesmoni. Par tām tiešām nav vērts runāt. Mums ir jārunā par pašu monstru – par feminismu!
N.S.: Labi, nerunājiet te gudriem vārdiem kaut kādas tēlainības. Pasakiet skaidri un gaiši – kas īsti jums nepatīk sievietēs?
Dr.H.M.: Lūdzu, esiet precīzs – nevis sievietēs, bet feminisma kustībā...
N.S.: Jā, jā! Nu, kas jums tur nepatīk?
Dr.H.M.: Pavisam īsi un vienkāršoti sakot – feminisms, kas sācies kā vergu atbrīvošanās kustība, nu ir izaudzis par vadošo spēku visas Rietumu pasaules domas veidošanā. Tas ir ietekmējis pilnīgi visas jomas pat tad, ja šķiet, ka tām ar feminismu nav nekāda sakara. Un, kā mēs visi skaidri redzam, šis iespaids atstāj deģenerējošu un iznīcinošu iespaidu visās sfērās, izņemot tās, kuras cieši saistītas ar tirdzniecību.
N.S.: Nu paklausieties, godīgi sakot, tas viss izklausās diezgan bezsakarīgi. Kāda deģenerācija? Ir taču 21.gadsimts! Jūs gadījumā neesat aizkavējies kaut kādā dinozauru laikmetā, kad sievietes tikai drīkstēja sēdēt mājās un adīt? (Smejas).
Dr.H.M.: Labi, mēģināšu pateikt nedaudz skaidrāk. Jau sen ir izteikts pazīstamais novērojums, ka „cilvēks ir reliģiska būtne”. Protams, „reliģiska” ne tādā nozīmē, ka obligāti jāpraktizē kāda reliģija. Bet kā būtne, kuras pilnvērtīgai un apmierinošai eksistencei vajadzīgs arī kaut kas augstāks par vidējo materiālo līmeni. Ideāli, pēc kuriem tiekties, un tādā garā. Cēli mērķi, kuriem upurēt savu dzīvību, ja tas to prasītu. Jo, paradoksālā kārtā, ja cilvēks dzīvo tā, ka nav nevienas lietas, par ko viņš būtu gatavs mirt, tad agrāk vai vēlāk viņam sāk likties, ka viņa dzīve nav dzīvošanas vērta. Bet tagad padomājiet, kāds ir viens no pašsaprotamākajiem mūsdienu sabiedrības uzstādījumiem šajā jomā? Tas ir – neviena lieta, ideja vai pārpasaulīgs mērķis nevar būt cilvēka dzīvības vērts. Bet tā taču ir tipiska sievietes domāšana! Vīrietim tā ir galīgi sveša – vēl ne tik sen karš šķita kā viena no krietnākajām lietām, kur vīrietim sevi izpaust, un nāve kara laukā – viena no krietnākajām nāvēm. Tagad šāds uzskats liekas arhaisks un nesavienojams ar mūsdienīgu domāšanu. Un kāds tur brīnums – sievietes taču nav nekādas karotājas. Pašas viņas karot nespēj fizioloģisku īpatnību dēļ. Tādu lietu kā karš vispār nesaprot. Toties cik labi saprot, ka viņām kara gadījumā vienmēr būs tikai un vienīgi pakārtota loma – palīdzēt vīriešiem kaut kur aizmugurē. Un tieši pret to feminisms arī cīnās.
N.S.: Nu ko jūs runājat? Kurš tad grib karu? Un jo vairāk – kurš gribētu mirt kaut kādā bezjēdzīgā karadarbībā. Skaidrs, ka visiem kādreiz gribas kaut ko garīgu – var taču vienkārši palasīt kādu labu grāmatu vai aiziet uz teātri.
Dr.H.M.: Karu es pieminēju vairāk kā tādu ekstrēmu piemēru. Drīzāk vajadzētu runāt par to, ko antīkajā pasaulē saprata ar krietnumu. Katram vīrietim augstākais mērķis, kam sekot, bija krietna jeb vīrišķīga dzīve. Un sievietes pienākums bija palīdzēt šo mērķi īstenot. Bet Rietumos šobrīd ir notikusi vīrišķības devalvācija – tā ir atzīta par muļķīgu, smieklīgu, kāda tā patiešām arī kļuvusi, un atmesta. Vietā līdz ar to stājies modernisms, laikmetīga domāšana, multikulturālisms, iecietība, savstarpēja mijiedarbība, vienlīdzības ideja un vēl tūkstošiem citu terminu, kas patiesībā būtu apzīmējami ar vienu vārdu – sievišķība. Tātad kaut kas diametrāli pretējs tam, ko augstāk attīstītās kultūras bija atzinušas par savu ideālu, dzīves un nāves vērtu mērķi. Līdz ar to visi jūtamies nelaimīgi. Vīrieši – jo dzīvo iekārtā, kurā par smieklīgiem padarīti visi mēģinājumi tiekties pēc vīrišķības jeb krietnuma, cēlas rīcības un idejām. Tā vietā viņi domā, ka rīkojas pareizi, sekojot feminisma izvirzītajiem, pilnībā sievišķīgajiem mērķiem. Bet arī sievietes nav apmierinātas – jo nav vairs īstu vīriešu, pēc kā viņas patiesībā alkst.
N.S.: Ziniet, pateikšu jums tā – tas, ko jūs sakāt galīgi nav nekas jauns. Visi ir neapmierināti, garīgās vērtības devalvētas, patērētājsabiedrība, bla, bla, bla...
Dr.H.M.: Jā, protams. Es jau tikai mēģinu norādīt uz šīs neapmierinātības un ciešanu patieso iemeslu – feminismu.
N.S.: Bet kāda te vispār neapmierināta sabiedrība? Varu derēt, ka tikpat neapmierināti cilvēki bija visos laikos, ja ne vairāk. Tagad jau nu gan cilvēki cieš daudz mazāk. To jūs man neiestāstīsiet!
Dr.H.M.: Tad vajadzētu precizēt – apmierināto skaits gan varbūt ir audzis, bet jāņem arī vērā, kādas kvalitātes cilvēki ir apmierināti un kuri – nē. Mēs te nerunājam par neapmierinātību bada, kara vai apspiešanas dēļ. Mēs runājam par labi pārtikuša, labi izglītota, materiāli nodrošināta, veiksmīgi nodarbināta 21.gadsimta modernā cilvēka bezcerīgo apjukumu, pagurumu un pilnīgas bezjēdzības izjūtu. Un tas nu ir kaut kas jauns! Vairāk vai mazāk apmierināti ir tie, kuri alkst pēc lietām, kuras šim cilvēkam jau pieder. Kuriem vajag vairāk iegūt, vairāk savākt. Jo šis ir ievākšanai radīts laikmets. To, savukārt, radījušas sievietes – tipiskas vācējas jau no aizvēsturiskiem laikiem. Tagad šī sievietēm paredzētā un ierastā nodarbe ir padarīta par vadošo kultu visiem – vazāties apkārt, meklējot, ko vēl varētu savākt. Strādāt aizvien vairāk vismuļķīgākajās nodarbēs, lai varētu savākt vēl vairāk. Visu savākto stiept uz savu mājvietu. Un mēģināt izskatīties aizvien pievilcīgāk. Turklāt pievilcīgākais šādos apstākļos ir tas, kuram visvairāk savākts. Skaidrs, ka jebkādas citas krietnas īpašības, kuras pārsvarā vākšanai tikai traucē, ir izskaužamas. Un vislabāk kaut ko izskaust var, padarot to smieklīgu. Patriotisms, gods, ticība, ideāli, cēlums – tas viss, piekritīsiet, mūsdienās izklausās vienkārši smieklīgi.
N.S.: Pilnībā piekrītu!
Dr.H.M.: Lūk, sievietes šāds dzīves uzstādījums ļoti apmierina – viņas tam ir radītas. Bet vīriešiem paliek tikai divas alternatīvas – vai nu pieņemt jaunos noteikumus un feminizēties, vai arī ciest. Lai arī beigās no šāda izkārtojuma tāpat cieš visi, sievietes ieskaitot.
N.S.: Kam tad, Jūsuprāt, vīrieši būtu radīti, ja jau sievietes ir domātas ievākšanai, kas gan ir pilnīgas muļķības.
Dr.H.M.: Nevajag neko sarežģīt. Viss tāpat ir labi zināms no ilgstošiem, vēstures gaitā rūpīgi veiktiem novērojumiem jeb stereotipiem. Vīrieši ir radīti medībām, domāšanai un karam. Es gan to saku pārnestā nozīmē, protams. Tā arī to vajag iztēloties – medībās, tālu prom no mājām, kopā tikai ar bariņu sev tuvu, uzticamu vīriešu. Tur attīstās tādas cēlas, skaistas lietas kā patiesa vīriešu draudzība, drošsirdība, veiklība, spēka slavinājums, nedaudz mežonības relaksācijai, kopēja tiekšanās pēc kāda cēla un vērtīga mērķa, grupas intereses pāri atsevišķa indivīda interesēm (nopūšas). Bet tagad – astoņas garas stundas, sēžot pie datora kopā ar sievietēm, iepirkšanās lielveikalā, mājas solis un ņemšanās ar bērniem (nicīgi saviebj seju).
N.S.: Jūs iekāpjat bīstamā teritorijā, mans draugs. Viens solis – un jūs jau runāsiet par nāciju atšķirībām un varbūt pat par verdzību. Bet pussolis no turienes jūs aizvedīs pa taisno uz tiesas zāli vai trakomāju. Ņemot vērā to, ka jūs savus uzskatus publicējat grāmatā, baidos, ka drīzāk uz pirmo.
Dr.H.M.: Nesatraucieties (smejas). Jūs, kā nopratu, nākat no postpadomju valsts, kur cilvēki vēl joprojām uzskata, ka par viedokļu paušanu vien var būt attaisnojama indivīda sodīšana vai pat ieslodzīšana. Tas ir galējs arhaisms, kas daudz neatpaliek no luterāņu piekoptās citādi domājošo dedzināšanas pēc tam, kad viņi bija ieņēmuši kādreizējās katoļu baznīcas pārvaldītās teritorijas. Atcerieties, ka mēs taču atrodamies Amerikā.
N.S. Ak, jā, atvainojiet... Ziniet, reizēm ir grūti atbrīvoties no tās nospiedošās, deģenerējošās ietekmes, ko uz manu tautu, un līdz ar to – arī uz mani, atstājuši Krievijas okupācijas nospiedumi.
Dr.H.M.: Es, un arī visa amerikāņu tauta, esam vienmēr bijuši jūsu pusē, un savas tautas vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību.
N.S. Paldies! Tiešām sirsnīgākais paldies!
Dr.H.M.: Turklāt šeit pat nav iedomājama tik necivilizēta rīcība, kā Eiropas Savienībā, kad reālu cietumsodu piemēro zinātniekiem tikai par to, ka viņi pieturas pie kļūdainiem cipariem tādā vai citādā vēstures jautājumā.
N.S.: Ko, vai tiešām? Pat par to nekas nebūtu?
Dr.H.M.: Nē, pat par to, ja saprotat, ko es ar to domāju. Domājiet un runājiet muļķības, cik vien gribat!
N.S.: Oho! (izbrīnā iepleš acis)
Dr.H.M.: Jā, šeit viss ir OK! (smaidot pakrata galvu).
N.S. Un tagad atgriežamies pie lietas!
Dr.H.M.: Jā, tas ko es vēlējos teikt, ir – mēs it kā labi apzināmies, ka mūsu kultūra piedzīvo kvalitatīvu lejupslīdi. It sevišķi, ja par mērvienību izvēlamies antīkās pasaules uzrādīto sniegumu. Tomēr mēs tajā mēģinām vainot globalizāciju, masu mediju kultu un vēl simtiem dažādu iemeslu. Tomēr kaut kā baidāmies atzīt visas problēmas sakni un cēloni – feminizāciju. Padomājiet, kas īsti vainas mākslai? Tas, ka tur ir pārāk daudz sievietes. Un tas, ka māksla šobrīd runā par sievišķīgām lietām ļoti manierīgos un dekoratīvos veidos. Tieši tas pats ar politiku – kompromisi, daudz runāšanas un nekādas stingrības. Nekādas cēlas idejas, kas varētu saturēt valsti un līdz ar to arī sabiedrību un kultūru. Tādējādi politika no pārpasaulīgu impēriju arhitektūras ir pārvērtusies prastu bābu tirgus laukumu. Turklāt šāda lejupslīde vērojama pilnīgi visās jomās. Viss vīrišķīgais tiek izskausts, tā vietā liekot sieviešu bezjēdzīgas pļāpāšanas un iepirkšanās kultu.
N.S.: Ahā, bet šeit nu ir pretruna! Ko tad tie vīrieši tā piekāpjas, ja jau viņus tas padara tik nelaimīgus, kā jūs mēģināt man te iestāstīt?
Dr.H.M.: Nu visādas lietas taču pasaulē notiek, kam it kā nevajadzētu notikt. Domāju, ka tā bija stratēģiska kļūme un stingras pārliecības trūkums. Vispirms jau, ielaižot sievietes vietā, kur vīrieši līdz tam radīja šīs pārliecības un domāja par tām. Domāšana beidzās ar brīdi, kad vīru sanāksmē ienāca sieviete – tad sākās runāšana. Un kur bezjēdzīga runāšana, tur simts un viens viedoklis. Bet tālāk jau vienkārši muļķības. Sieviete vēsturiski ir bijusi daudzu vīriešu vājā vieta un klupšanas akmens. Paraugieties Islāma pasaulē – tur vīrieši šo savu vājību apzinās, tādēļ tik ļoti ierobežo sieviešu kustību un pat liek viņām drošības pēc publiskās vietās ietīties no galvas līdz kājām, lai būtu neredzamas tur, kur norisinās visas publiskās un svarīgās lietas – sarunas, lēmumu pieņemšana u. tml. Tas, ka šāda taktika ir attaisnojama, viegli nolasāms Islāma pasaules sasniegumos – tā šobrīd ir vienīgā kultūra, kas aug, attīstās un neticamos ātrumos izpleš savu ietekmes sfēru. Ar feminisma vēzi inficētie Rietumi, savukārt, nīkuļo un iznīkst. Islāmam mēs šobrīd zaudējam vienos vārtos gandrīz pilnīgi visu spēļu laukumos. Un tikai tādēļ, ka mūsu komandā esam ļāvuši spēlēt arī sievietēm. Vēl vairāk – viņas tagad ir arī komandu kapteiņi un nosaka visu spēles gaitu.
N.S.: Nu, bet vienalga neizklausās pārāk pārliecinoši tas, ka sievietes būtu kaut kā kaitējušas mūsdienu sabiedrībai. Jums vienkārši nav argumentu!
Dr.H.M.: Man nevajag argumentus, lai pierādītu to, ko katrs cilvēks sajūt pats sevī. Viņš bez argumentiem zina, ka, lai patiešām būtu par cilvēku, ir jābūt apziņai, ka viņš kalpo kādam augstākam mērķim, nevis tikai bezjēdzīgi ievāc pēc iespējas vairāk un mēģina sadzīvot ar citiem.
Atcerieties Bībeles stāstu par Ābrahāmu, kuram Dievs lika upurēt savu mīļāko dēlu, un viņš ne mirkli nešaubīdamies paklausīja Augstākajam spēkam, devās un upurēja. Vai sieviete būtu to darījusi ar savu bērnu? Skaidrs, ka nē! Sieviete pēc dabas ir egoistiska, nespējīga uz patiesu altruismu un kalpošanu cēliem mērķiem. To parāda kaut vai šī spīdošā Bībeles alegorija. Tādēļ arī sievietei atvēlētā loma ir nevis kalpot pa taisno Augstākajiem ideāliem, bet pastarpināti – pakalpojot vīram. Savukārt hinduisma reliģijas, kas detalizēti pēta reinkarnācijas fenomenu, pat ir nonākušas pie radikālākiem slēdzieniem – sievietei iespējams pacelties nākamajā līmenī tikai pēc tam, kad viņa par krietnu rīcību būs nopelnījusi iespēju pārdzimt par vīrieti. Bet mēs noliekam sievieti priekšplānā, dodam viņai pilnvaras, pat sekojam viņai un tad brīnāmies, ka viss saiet šķērsām. Kā teicis Imanuels Kants – ja cilvēki savā darbībā nevadās pēc kāda pārpasaulīga principa, tad viss cilvēku veikums neglābjami pārvēršas perversijā. Bet sievietes jau antropoloģiski ir piesaistītas zemei un tās lietām, tādēļ vadīties pēc kā cita, nevis tikai tīri personiskiem apsvērumiem, nav ne tendētas, ne spējīgas. Tur nav nekā nepareiza vai slikta – lai kvalitatīvi izaudzinātu bērnus un uzturētu mājvietu, materiālā ievirze ir absolūta nepieciešamība. Domāt par kopējo labumu un globālām lietām, savukārt, ir vīrieša spējas un pienākums. Vienīgi, ja lomas mainās, tad jārēķinās, ka viss neglābjami noslēgsies ar perversiju. To mēs arī šobrīd varam labi redzēt sev apkārt. It īpaši izteikti tas parādās tādās jomās kā māksla un politika.
N.S.: Ko jūs tur runājat kaut kādas reliģiskas nesaprātības? Ir taču 21. gadsimts!
Dr.H.M.: Cilvēka daba tomēr nemainās! Bet nu labi, paskatieties mūsdienu situāciju – nekas labāk neilustrē sieviešu patiesās intereses kā sieviešu žurnāli. Palasiet kādu no tiem, un jums daudz kas kļūs skaidrāks par viņu patiesajām interesēm. Un turklāt cik daudz tādu ir! Bet cik maz vīriešiem domāto, un tie paši galvenokārt par sievietēm un par to, ko jaunu vajag savākt, lai viņām patiktu. Nu vai tad tā nav kultūras iznīkšana! Un paskaitiet, cik žurnālu ir jaunām meitenēm un kāda ir to tematika! Bet zēniem – tikpat kā neviena. Neviena paša žurnāla, kas kultivētu vīrišķīgu ķermeni un garu. Tikai sievišķīgie – par to, kas ir modē un kas nav, kas patīk sievietēm un kā viņas labāk apmierināt.
N.S.: Ja jau jums tā vajag tādus žurnālus, palasiet geju izdevumus (smejas).
Dr.H.M.: Tie jau ir paši sievišķīgākie no visiem! Vispār reti kurš no feministu noziegumiem ir tik rafinēts, kā pret homoseksuālismu pastrādātais. Paskatieties, par ko feminizācijas rezultātā ir pārvērtusies vīriešu mīlestība. Vai nu par apsmieklu vai arī par vīriešu pilnīgu pārsievišķošanos, kas ir vēl daudzkārt smieklīgāk. Feministes, izliekoties par homoseksuālisma aizstāvēm, ir tik tālu degradējušas izpratni par šo lietu, ka par gejiem kļūst tikai tie, kuri ir gatavi runāt, kustēties un domāt kā sievietes. Bet tas taču ir galējs absurds! Kopš vēstures pirmsākumiem šī kustība balstījās tieši vīrišķības apbrīnā un mīlestībā. Kuram normālam vīrietim gan būtu vajadzīgs kāds cits vīrietis, kurš pēc visiem kritērijiem ir tikai vēl viena sieviete, turklāt bez tām fizionomijas privilēģijām, kuras piedāvā sievietes ķermenis? Tāda ir feminisma atriebība – antīkās Grieķijas, tāpat kā visu citu patiešām augsto vērtību, mantojuma sagandēšana un padarīšana par apsmieklu. Bet šādiem, tā sauktajiem – gejiem, šķiet, ka sievietes ir viņu sabiedrotās, un viņi priecīgi uzskata sevi par feministiem. Vai jūs redzat šo galējo absurdu – tie ir vīrieši, kuriem būtu vajadzējis kļūt par vīrišķības triecienniekiem un izcilniekiem, visa sievišķā noliedzējiem līdz tādam līmenim, ka viņi gatavi atteikties no jebkādas saskares ar sievietēm, lai tikai glabātu un izkoptu līdz pilnībai antīko mantojumu. Bet tā vietā viņi ņem un slavina feminismu, līdz paši pārvēršas par sievietēm. Nu, ko tad var gaidīt no mums pārējiem?
N.S. Nemaz nerunājot par to, ka tas, ko jūs sakāt, ir pilnīgas muļķības – kā šajā pasaules skatījumā iekļaujas lesbietes? Visa sievišķā sargātājas, vai? (Nicīgi parausta plecus).
Dr.H.M.: Būsim godīgi – lesbietes ir ne tikai kaut kas neiespējams, bet arī kaut kas vienkārši smieklīgs. Viendzimuma mīlestība var pastāvēt tikai starp vīriešiem. Vīrieši var izvēlēties sievietes vietā mīlēt citu vīrieti par tā vīrišķību, ķermeņa pārākumu, spēku, krietnumu un tamlīdzīgi. Bet sievietes sāk saieties ar citām sievietēm tikai un vienīgi atriebības vai vilšanās vadītas pēc neveiksmēm ar vīriešiem. Viņas ir gatavas labāk pieciest sievietes ķermeņa nepilnības un vājumu, ja tā sniedz pilnvērtīgāku fizisku apmierinājumu. Bet tā nav un nevar būt nekas vairāk, kā tikai sava ķermeņa veiksmīgākai apmierināšanai izvēlēts modelis. Tāpat kā lielākā daļa vīriešu, kurus šobrīd feminizācijas dēļ dēvē par homoseksuāliem, patiesībā tikai meklē ērtāku, viņiem tīkamāku veidu, kā apmierināt sava ķermeņa vajadzības. Pārpratums, tas arī viss.
N.S. Interesanti, kā jūs to domājat pierādīt? Tās taču ir tikai kaut kādas slimīgas fantāzijas!
Dr.H.M.: Protams, ka tādas lietas pierādīt varētu būt diezgan sarežģīti. Bet no otras puses – vai tad mēs varam droši pierādīt, ka mazgadīgs bērns sapņo pārgulēt ar savu māti un nogalināt tēvu?
N.S.: Tikai netēlojiet te tagad Freidu!
Dr.H.M.: Nē, nekādā gadījumā! Es tikai gribēju pateikt, ka lietas, kas saistās ar intīmākajiem pārdzīvojumiem, ir drīzāk apjaušamas un netieši konstatējamas, nekā pierādāmas ar neapgāžamiem faktiem. Tādēļ prasīt man stingrus pierādījumus nav visai prātīgi.
N.S.: Ka tik ne tā! Un kā tad jūs apjaušat, ka sieviete, redziet, nevar mīlēt citu sievieti, bet vīrietis – var mīlēt citu vīrieti..?
Dr.H.M.: Var, piemēram, skaidri nojaust, par ko tiek runāts, kad piemin platonisko mīlestību. Ļoti viegli var iztēloties šādu saikni starp diviem vīriešiem, no kā arī šis jēdziens cēlies. Bet vai varat iedomāties, ka platoniskā mīlestība pastāv starp divām sievietēm? Ne taču! Tāda ideja jau šķiet diezgan smieklīga pati par sevi.
N.S.: Nu, tas, ka jūs nevarat kaut ko iedomāties, nepavisam nenozīmē, ka tāda lieta nepastāv. Tas taču skaidrs katrai filozofijas pirmā kursa studentei.
Dr.H.M.: Labi, varat arī paskatīties lesbiešu pornofilmas, kur skaidri parādās...
N.S.: Domāju, šeit arī varam beigt mūsu sarunu. Esmu pārliecinājies, ka nevienam daudz maz saprātīgam mūsdienu cilvēkam jūsu idejas neko vairāk par smiekliem nevar izraisīt. Vēl tikai, vairāk tīrās intereses pēc, pajautāšu, ko tad jūs iesakāt kā risinājumu? Ja jau tribunāls, tad varbūt holokaustu! (Aizrautīgi smejas).
Dr.H.M.: Kādas muļķības? Ziniet, es ļoti cienu sievietes un domāju, ka tikai sadarbībā ar sievieti vīrietis var izveidot pilnvērtīgu un kvalitatīvu ģimenes nodibinājumu, kā arī mājvietas un bērnu pienācīgu aprūpi. Vislabāk – tādā sadarbības modelī, kādu piedāvāja antīkās Grieķijas sabiedrība. Un pat mūsdienās, raugoties uz izkropļoto iekārtu, man vispirms paliek žēl tieši sieviešu. Kā viņas nomokās, uzņemoties vīriešu pienākumus un nastas, tajā pašā laikā mēģinot to apvienot ar savu sievišķīgo identitāti. Jo vīriešiem ir daudz vieglāk – regresēt un feminizēties, atbrīvoties no atbildības un pienākumiem nav grūti. Tas tikai uzdzen skumjas un veicina muļķīgus mēģinājumus realizēties kādā citā veidā.
Turklāt, katra sieviete taču kļūtu daudz laimīgāka, ja viņai būtu cienīgs, uzticams partneris – vīrišķīgs un krietns vīrietis. Līdz ar to feminisms, kas no vienas puses rada sievišķīgu pasauli, bet no otras – veido vīrišķīgas sievietes, vispirms jau kaitē pašām sievietēm. Tādēļ cīņa pret feminismu vispirms ir cīņa par sievietēm.
N.S.: Paldies par sarunu. Tikai ņemiet vērā, ka ikviens cilvēks ir personība, kas jāvērtē ne jau pēc piederības dzimumam, bet pēc personīgajām īpašībām. Savukārt sievietes mūsdienās ir ļoti apmierinātas ar to, kas viņām ir. Nekādi smieklīgi, arhaiski vīrietības ideāli viņām nav vajadzīgi.
Dr.H.M.: Paldies arī jums. Un novēlu, lai arī jūsu sieva vai draudzene kādreiz būtu līdzīgās domās.
0