Sarkans

Salmans Rušdi romānā Pusnakts bērni norādīja uz dīvainu, pat bīstamu dvēseles stāvokli - optimisma slimību jeb saslimšanu ar optimismu. Romāna ietvaros šī kaite izpaudās kā nepamatota ticība nākotnei, tā teikt, labākiem laikiem, daudz nebēdājot par pašreizējo dzīvi kādā nomaļā Kašmiras kaktā. Šo pārliecību ģenerē pussektantisks, puspolitisks, maģisks un reāls avots - baložus barojošs grāmatu tārps. Problēmas bīstamība rodama patoloģiskā objektivitātes deficītā, kurš konkrētajos spēles noteikumos var apdraudēt slimnieka dzīvību. Optimisms beigu beigās izrādās destruktīvs spēks. Tā saucamā pilnasinīgā dzīve izrādās bubulis, graujošs un ārdošs elements, tāds striktuma un miegainības mistrojums.

Tagad citēšu burvīgu fragmentu no Maikla Kaningema grāmatas Mājas pasaules malā, kurš, manuprāt, ideāli ilustrē mūsdienu iejūtību kā mazāko no ļaunumiem un ļauj apjaust citādāku reālā sagremošanas recepti:

"Ejot ārā pa durvīm, tēvs noteica: "Nu aiziet pēdējais lauku džentlmenis!" Māte atbildēja ar skatienu, kas viņai bija kļuvis raksturīgs pēc pārcelšanās uz tuksnesi: ar prasmīgas slimokopējas iecietīgo un klīniski sirsnīgo skatienu."

Kaningems nodarbojas ar smalku psiholoģisku ieraudzījumu kolekcionēšanu pieredzējuša filatēlista manierē, proti, azartiski, bet izvēlīgi izturoties pret interesējošo, bet Rušdi drīzāk noņemas ar spekulācijām no sērijas optimisma slimība, pierādot, ka sirreālismam raksturīgā totālā visa konvertējamības iespējamība vēl joprojām ir dzīva un vēl joprojām baloža spārnu vēdās saskatīts materializējies atmiņas zudums spēj aizgrābt. Un tomēr klients alkst pēc žanra - šī vārda plašākajā nozīmē - tīrības. Jebkas, kas ož pēc sintēzes, biedē un, protams, vilina. Arī es šim vilinājumam esmu padevies, tāpēc gribu norādīt uz krāsu dzirdes fenomenu, kurš likās aktuāls ne vienam vien slimam prātam.

Visasociatīvākā krāsa ir sarkanā. Mūsu pašu komponists J. Ivanovs sarkano ierauga mi. D. Šostakovičs viņa mūziku augstprātīgi nodēvē par kino mūziku. A. Skrjabinu šī krāsa uzrunā no do un fa. Visiem labi zināms, pie kā noveda viņa panestētisms. Baisais secinājums: spēja pašsuģestēt ir bijusi šo vīru kreativitātes pamatā, jo citādi grūti izskaidrot īpatnās dzirdes esamību, ar kuru salīdzinājumā tieksme augstā godā turēt putnu dievišķi komplicētās melodijas šķiet tīri apsveicama aizraušanās. Spēja aktualizēt bezpersonisko, respektēt detaļu tāpat, kā tiek respektēts kopums, manī raisa pārdomas par kreativitāti kā par neatkarīgu, ar konkrēto indivīdu maz saistītu substanci, vismaz tiktāl, ciktāl tā paģēr abstraktā klātbūtni. Jēdziens sarkans, manuprāt, pārtiek no asociatīvām saitēm, bet tā dabiskā vide - kaut kas kolektīvs. Jocīgs šķiet pats pārtapšanas process - izejot caur individuālā teritoriju, tas ir kļuvis par mi, vienlaikus joprojām esot sarkans.

Paraudzīsimies uz pārtapšanas procesu no cita skatu punkta. Kāds varētu būt šāda mākslinieka rīts: kāja, vai nu kādās sapņu pastaigās devusies un līdz galam neatgriezusies, vai arī tikai galvu pabāzusi ārā no segapakšas, rēgojās uz gultas malas. Zeķes tai nebija, pirksti izskatījās saspringti, kā mēģināti ievilkt dūrē. Sapnī acīmredzot tai bijis jātēlo kāds dēkainis klejotājs vai arī bargs durvju sargs, visbeidzot, iespējams, ka Tālavas taurētājs. Kāja noraustījās, kas, pēc visa spriežot, norādīja, ka gaiss ir tīrs, jo drīz vien no segapakšas izlīda arī roka, turklāt nevis bailīgi pa pirkstam vien, bet gan droši, visa uzreiz, pārliecināta, ka briesmas nedraud. Nedaudz tā pastāvēja, it kā aplūkodama jaunās teritorijas, un tad sāka stiepties. Stiepās smagām, gausām, nespēcīgām, bet iekšēji lielas enerģijas pilnām kustībām, likās, ka sapnī tai bijusi naftā ieķepuša strausa loma. Tūlīt, sekodams paraugam, segas otrā pusē parādījās otrs strauss un arī uzsāka smago ceļu pretī nezināmajām tālēm. Abu putnu centieniem pievienojās tāds kā vaļa blējiens, lauvas ķērciens, strausa pūtiens, un galva, kas atradās uz spilvena, atvēra acis. Skrjabins bija pamodies. Smadzeņu kreisajā puslodē, kas atbildēja par rīta cēlienu, zemapziņas radītos zoomorfos pirmtēlus šā tā apklāja apziņas lupatas. Vietām vēl pazibēja kāda septiņkājaina jūrasrupuča šaudīgā acs, taču drīz vien tā atkal nebija nekas vairāk kā dzimumzīmīte uz labās kājas zeltneša. Kur ir pults? - tikko īstenībā iepeldējušais sev jautāja. Galva, nākdama pretī puslodes iegribai, pagriezās pa kreisi, acs uztaustīja uz krēsla blakus gultai nelielu baltu taisnstūrīti, un roka, vainagojot šo sadarbību ar vēlamo rezultātu, satvēra to.

Vienā acumirklī viss rīts noglabājās, ieslēdzās Skrjabinā, paliekot par žūstošu ziedu, kas vēlāk sevī dos vietu žūt citiem. Sapņos gan nekas nenoglabājas, sapņi nedod viens otram pajumti, visa augsne ir sažuvis zieds, - domāja Skrjabins.

Sarkanā jēdziens, kādā veidā tas iemājo, kā aktualizējas vienā vai otrā prātā? Pa kādiem ceļiem līdzīgi nojēgumi nokļūst uz papīra, jau apauguši ar emocionālo kvalitāti? Tas ir tas, kas šobrīd urda. Rušdi pasludinātā optimisma slimība bija pirmais šāda tipa veidojums, kurš man lika apjaust būtiskā un informatīvā mijiedarbi. Dažādu konstruktu, artefaktu varēšana eksistēt, gan inficējoties ar reālo, gan distancējoties no tā, patiešām šķiet monstroza metamehānisma cienīgs priekšnoteikums. Rušdi atklāj inficēšanās briesmas, bet Kaningems, kuram jāpateicas par pretējā viedokļa paušanu, piedāvā dzīvi bez visādiem mehānismiem, krāsu dzirdēm un naftā ieķepušiem strausiem.

Lai gan tas drusku atgādina tā saucamo pozitīvo piemēru, tomēr prieks, ka viedokļu dažādība pieejama arī par grūti sagremojamo.

Raksta pirmpublikācija laikrakstā "Forums"

Pārpublicēts ar autora atļauju.