Sarežģītais spēles laukums

Contact Dr Ozigidon if you have been trying to conceive, I never thought I'd be writing this message but after 5 years of infertility and nearly lost my marriage due to not being able to have a child after suffering from PCOS and my TUBES ARE TIED, and severe endometriosis and scanning, I was told that IVF was the only option. This was something we could not afford and had almost given up hope of becoming a parent. A friend of mine recommended Dr Ozigidon to me and persuaded me to contact him, I finally contacted him and he made a spiritual breakthrough to get me pregnant with his powerful spell, within 2 weeks I was pregnant (naturally!!!) and my tube was untied as instructed by this powerful sorcerer. Now! I gave birth to healthy twins in February. I am writing this testimony for those women who are facing the same challenges or even more, depressed with no light at the end of the tunnel. Give Dr Ozigidon a try to help you solve your problem, and hopefully you'll have the same success that I have had. His email address ([email protected]) . Call or Whats-App him +2349054750112. I wish you all happiness in your marriages.

Jā un par mākslas spēku...nu es tā nedomāju,ka mākslai kāds baigais spēks.
Krievija - Dostojevskis tā un šitā un Tolstojs un Čehovs ar redz vēl tā. Un kas iznāk? Nezvēri ne cilvēki. Kaut gan- es padodos pasaules gudrībai- bet palieku pie savas domas,ka Dostojevskis nav bijis normāls un tās viņa grāmatas arī nav
Uz izrādi ,Hamatovas un Hermaņa, negāju un neiešu,bet Debess Mīļā - viens necilvēks izvaro bērnu,tad pamocās pārmetumos un tad pakarās. Ja tā ir māksla,tad man tādu nevajag. Viss.

Un kas attiecas uz invalīdiem- nevis sabiedrībai ir aizspriedumi,bet sab.nav naudas,jo korumpanti mums visu nozaguši. Arī punkts.

Iekāpju busā,jo šausmīgi piekusu. Brīvs tikai tas nolaižamais sēdeklis, gribu nolaist,bet tantei kāja priekšā- es saku,jūs to kāju, to cisku pievelciet,ka nesaspiežu.
Ar mani reizē sakāpusi ģimene šķiet no Indijas, sievietēm bikses un sari un viss zelta rotās. Tā tante sāk sarunu- vai tie kādi čigāni vai-darba dienā salikuši visas zeltlietas. Es ar gudru ziņu saku,ka tā cita kultūra, cita dzīve un ieražas. Man redz vispār nekādu rotu nav,tik koka auskariņi- tādi putniņi. Smuki vispār. Tāda runa tantei patik. Uzreiz atsaucās,ka visu mūžu smagi strādājusi,ne zagusi,ne dzērusi,ne pīpējusi,bet tik mazus sudraba auskariņus nopelnījusi. Dēls 23 gados miris un tad tagad soc.mājā dzīvojot. Esot 84 gadi, ceļi sāpot, rokas sāpot, bet mirt negribot. Es saku- ja tā sāp rokas.un.kājas,ko tad ar smagām somām braukā apkārt. Gribot palīdzēt mazmazmeitiņai.
Tāda cilvēka daba- pati knapi var pavilkties,bet redz - mazmazbērnam kaut rāpus rāpos palīdzēt.
Jā un es izjutu baigāko žēlumu un līdzjūtību. Nu nav pratis tantuks dzīvot,bet varbūt ir. Varbūt es žēloju un tiesāju nevietā. Varbūt tā ir laime 84 gados spēt mīlēt un darboties mīlestības dēļ. Varbūt nevajadzība nogalinātu,nomirdinātu jau sen,bet tagad - kapam jāgaida.

Nu jā. Laukā kāpjot es gribēju tantuku apķert,bet tik paspiedu delmu un novēlēju veiksmi.

Savukārt mani dikti dikti kaitina šāda autores attieksme - līdzjūtīga ,žēl9joša sabiedrība ir slikta, ļoti slikta. Savukārt, vienaldzīga sabiedrība atkal slikta. Kādi paliek varianti? Tēlot distancētu ieinteresētību, izlikties,ka invalīds nav invalīds?
Es gan turos kā lauva,bet sab.transportā ik pa laikam ir situācijas - izliekos labāka kā esmu un piedāvāju sēdvietu kādam vecākam vai slimam un pēc tam skatos ar dusmām uz jaunajiem,kuri vispār neredz,kas notiek apkārt. Vai man būtu jāaizrāda, j