Attēlā pa labi – vieglatlēte Kastere Semenja
 
Redzējumi
31.08.2016

Sarežģītais dzimums

Komentē
8
Saglabā

Šī gada Olimpiskajās spēlēs Rio tika apšaubīta vieglatlētes Kasteres Semenjas (Caster Semenya) dalība sieviešu 800 metru skrējienā, jo daudziem radās šaubas, vai viņa ir uzskatāma par sievieti. [1] Arī citkārt, lai piedalītos kāda sporta veida sacensībās, sportistiem pieprasīts savu piederību sieviešu dzimumam apliecināt ar t.s. dzimuma testu palīdzību. Sabiedrībā ir pieņemts binārais dzimumu modelis, kas paredz, ka, pirmkārt, cilvēki ir vai nu vīrieši, vai sievietes un, otrkārt, ka nošķīrums starp dzimumiem ir neapšaubāms. Tomēr Kasteres Semenjas piemērs atgādina – aina, iespējams, nav tik skaidra, kā bieži esam raduši domāt.

Situācijās, kad rodas šaubas par kādas personas dzimumu, tiek pieprasīts veikt testu, kas skaidri un gaiši noteiktu šīs personas dzimumu. Daudziem šķiet, ka šāda veida testi ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs visai viegli tiekam pie atbildes – ar ko tad mums īsti ir darīšana: ar sievieti vai tomēr vīrieti. T.s. dzimuma testi laika gaitā ir mainījušies, un mūsdienās ir pieejamas dažādas analīzes un izmeklējumi, kas sniedz informāciju par noteiktiem cilvēka parametriem. Tomēr vai tie paši par sevi spēj nepārprotami iedalīt indivīdu binārajā sistēmā "sieviete/vīrietis"? Diemžēl ne, jo analīzes mums sniedz informāciju par noteiktiem fizioloģiskiem parametriem, savukārt jautājums par to, vai paši parametri ir pietiekams nosacījums, lai cilvēku pieskaitītu vienam vai otram dzimumam, bieži vien ir neskaidri. Turklāt piederību dzimumam nenosaka tikai kāds viens parametrs. Dzimumu pat tikai tā bioloģiskajā nozīmē veido vairāki komponenti. Lai to labāk saprastu, nedaudz palūkosimies uz cilvēka attīstību.

Cilvēka attīstība sākas ar zigotu, ko veido no mātes nākusī olšūna un no tēva nākušais spermatozoīds. Olšūnas satur 22 autosomas un tikai X dzimumhromosomu, savukārt spermatozoīdi var nest vai nu X, vai Y dzimumhromosomu un 22 autosomas. Saplūstot abām dzimumšūnām, izveidojas attiecīgi vai nu XX, vai XY dzimumhromosomas saturoša zigota. Modelī, ko piedāvā dzimuma pētnieks Džons Manijs (John Money) un kam piekrīt arī bioloģe Ena Fausto-Stērlinga (Anne Fausto-Sterling), šajā brīdī mēs varam runāt par pirmo dzimuma komponentu jeb slāni – t.s. hromosomālo dzimumu. Katrs dzimumu veidojošais slānis ir pamats nākamā attīstībai. Turpinoties embrija attīstībai, no nediferencētās gonādas – orgāna, kas nākotnē veidos dzimumšūnas: spermatozoīdus vai olšūnas, – XY indivīdos veidojas sēklinieki un XX indivīdos veidojas olnīcas. Diferencējot gonādas, veidojas otrais dzimuma slānis – augļa gonadālais dzimums. Izveidotās gonādas drīz uzsāk dzimumhormonu ražošanu. Svarīgi, ka gan XY, gan XX organismiem nepieciešami kā androgēni, tā estrogēns, tomēr XY auglī pārsvaru gūst testosterons, bet XX auglī estrogēns. Atkarībā no dzimumhormonu līmeņiem veidojas augļa hormonālā dzimuma aspekts. Dzimumhormonu ietekmē noformējas iekšējie reproduktīvie orgāni, tā noformējot augļa iekšējo reproduktīvo dzimuma komponentu, un ārējie dzimumorgāni, kas kalpo par ģenitālā dzimuma pazīmi. Bērnam piedzimstot, bērna dzimumu pierasts identificēt pēc tā ārējiem dzimumorgāniem, tātad pēc ģenitālā dzimuma, ko bieži dēvē arī par pases dzimumu. Sākot no piedzimšanas brīža, uz bērnu attiecina noteiktas dzimtes vietniekvārdu – viņš vai viņa. Dzimuma attīstība turpinās bērnībā, pusaudža gados un pilnībā noformējas, cilvēkam pieaugot. Bērnībā veidojas agrīnā dzimuma identitāte, pusaudžu vecumā dzimumu ietekmē pubertātes hormonālās izmaiņas, pieaugot veidojas pieauguša cilvēka dzimuma identitāte. Minēto dzimuma aspektu attīstībā nozīme ir gan bioloģiskajiem faktoriem, gan sociālajai ietekmei. Šis attīstības ceļš, kas, lai gan komplicēts, ir samērā paredzams. Vismaz, kamēr visi dzimumu līmeņi savstarpēji saskan. Tiesa, mediķiem un zinātniekiem jau sen zināms, ka pastāv atkāpes no šī ceļa.

Hromosomālā dzimuma komponents

Viens no pirmajiem standartizētajiem zinātniskajiem testiem, kuru izmantoja sportistu iedalīšanai vīriešos un sievietēs, bija Barra ķermenīša noteikšana. Barra ķermenītis ir inaktivēta X hromosoma sieviešu šūnās, jo normālai šūnas un organisma funkcionēšanai (starp citu, kā sieviešu, tā vīriešu) nepieciešama tikai viena aktīva X hromosoma. Vīriešu šūnās jau ir tikai viena X hromosoma, kas paliek aktīva, savukārt normālā sievietes šūnā atrodams viens Barra ķermenītis. Tomēr viens Barra ķermenītis atrodams arī visās šūnās vīriešiem ar Klainfeltera sindromu, jo šiem vīriešiem ir XXY dzimumhromosomas. Tātad saskaņā ar šo testu vīrieši ar Klainfeltera sindromu ir sievietes. Savukārt, ja šo testu veic sievietēm ar Tērnera sindromu, kuru šūnās ir tikai viena X hromosoma un trūkst inaktivētās X hromosomas, pēc testa rezultāta viņas ir vīrieši, jo Barra ķermenīti šo sieviešu šūnās nevar atrast. Lūk, tikai divi piemēri atkāpei no visiem tik mīļā XX/XY dalījuma.

Viens no, manuprāt, fascinējošākajiem piemēriem, kas izteikti kontrastē ar strikto "vai nu XX un sieviete, vai XY un vīrietis" binārismu, ir cilvēks, kas ir hromosomāli abējāds. Indivīds, kuram daļa šūnu satur X vai XX hromosomas, bet vienlaikus otra organisma šūnu daļa – XY hromosomas. Šādus cilvēkus mēdza dēvēt par īstenajiem hermafrodītiem. To apzīmējums atsaucas uz sengrieķu mītu par Hermeja un Afrodītes dēlu Hermu, ko dievi savienoja ar tā mīļoto – nimfu –, radot Hermafordītu: vienlaikus vīrieti un sievieti. Pat ja atsauce ir mītiska, šie ir gluži īsti un dzīvi cilvēki. Protams, hermafordītisms ir ārkārtīgi reti sastopams. Varētu teikt – tas ir izņēmums, ekstrēms piemērs, vairāk medicīnisks brīnums nekā jēdzīgs dzimuma dažādības atspoguļojums. Tomēr hermafrodītu eksistence pierāda, ka reāli var pastāvēt cilvēki ar pilnīgi nenošķiramu hromosomālo dzimuma aspektu. Bet arī tad, ja visās šūnās ir viena veida – XX vai XY – dzimumhromosomu komplekts, kam vajadzētu, kā daudzi uzskata, skaidri uzrādīt piederību vienam no diviem dzimumiem, tur ārā mēdz gadīties citādāk.

Gonadālā dzimuma komponents

Katrs nākamais dzimuma aspekts veidojas uz iepriekšējā dzimuma veidotā pamata. Tādēļ gonadālā dzimuma attīstība atkarīga no hromosomālā dzimuma. Bet kā tieši, piemēram, Y hromosoma nosaka vīrišķā dzimuma attīstību? Y hromosomas spēja virzīt nediferencēto gonādu attīstību sēklinieku virzienā atkarīga no gēniem, ko šī hromosoma nes. Gēni ir kā pamācība vai recepte, kā izveidot mūsu organismu. Y hromosomas gadījumā tas, kas nosaka sēklinieku attīstību, ir SRY gēns. Turklāt sēklinieku attīstībai nepieciešama SRY un Sox9 gēnu sadarbība. Ja XY indivīdam kāda no šiem gēniem trūkst, attīstās sievišķi iekšējie un ārējie dzimumorgāni – dzemde, olvadi, vagīna, lielās kaunuma lūpas – un sievišķas sekundārās dzimumpazīmes – krūtis un platāki gurni –, taču nenotiek olnīcu attīstība. Līdz šim uzskatīja, ka sēklinieku attīstība ir aktīva gonādas diferenciācija, bet, ja nekas nevirza gonādas attīstīties par sēkliniekiem, attīstās olnīcas. Taču šobrīd ir zināms, ka arī olnīcu attīstība ir aktīvs un regulēts process. Viens no šī procesa vadošajiem gēniem ir gēns Rspo1. [2] Ir noskaidrots, ka tā trūkums XX indivīdam neļauj attīstīt olnīcas un to vietā veidojas sēklinieki pat bez SRY gēna klātbūtnes. Šie ir piemēri, kas parāda, ka pat apstākļos, kad darbojas XX vai XY hromosomu priekšnosacījums, gonādu attīstībai pastāv iespēja, ka var izveidoties pretējo gonādu komplekts. Savukārt atkarībā no tā, kādas gonādas izveidojas, tādus dzimumhormonus tās veido. Sēklinieki rada testosteronu, bet olnīcas – estrogēnu.

Hormonālais dzimums

Dzimumhormoni ir vieni no galvenajiem spēlētājiem ģenitālā dzimuma aspekta noteikšanā. Iepriekš redzējām, ka noteiktas ģenētiskas izmaiņas var radīt nesaskaņu starp cilvēkam esošajām dzimumhromosomām un gonādām. Bet arī tad, ja dzimumhromosomas un gonādas saskan pēc dzimuma, pastāv iespēja, ka bērna pases dzimums atšķirsies. Piemēram, iedzimtas virsnieru hiperplāzijas gadījumā rodas steroīdhormonu sintēzes traucējumi. Pie steroīdhormoniem pieder arī dzimumhormoni – testosterons un estrogēns. Sintēzes traucējumu dēļ XX bērnam androgēnu pārprodukcijas rezultātā rodas virilizācija jeb vīrišķu pazīmju attīstība. Androgēnu avots ir izmainītas virsnieres, nevis olnīcas. Kādas ir XX indivīda virilizācijas sekas? Šādam bērnam pēc piedzimšanas vai nu nav iespējams noteikt dzimumu pēc tā ārējiem dzimumorgāniem, jo to attīstība ir kaut kur pa vidu, vai ārējie dzimumorgāni pilnībā izveidojušies pēc vīrišķā tipa – izveidojies dzimumloceklis un sēklinieku maisiņš –, un par pases dzimumu tiek pieņemts dzimums, kas ir pretējs hromosomālajam. Parasti šo slimību diagnosticē drīz pēc dzimšanas, jo traucēta ir arī citu vitāli svarīgu hormonu sintēze. Bet maigākas slimības gadījumā cilvēks ar XX dzimumhromosomām, olnīcām un dzemdi tiek izaudzināts kā zēns. Cits piemērs ir androgēnu nejutības sindroms, kas ir ģenētiska izmaiņa testosterona receptoros. Šo izmaiņu dēļ organisma šūnu receptori nereaģē uz XY organismā esošo testosteronu un XY indivīdu ārējie dzimumorgāni izveidojas pēc sievišķā tipa – attīstās kaunuma lūpas un vagīna. Arī vēlāk pubertātē šiem cilvēkiem attīstās sievišķās sekundārās dzimumpazīmes. Interesanti, ka tieši fizisko dotību ziņā viņas mēdz dēvēt par perfektajām sievietēm – garas, slaidas, ar perfektu ādu (viņām nekad nav aknes), pilnīgām krūtīm, maz ķermeņa apmatojuma un kupliem matiem. Vienīgais trūkums – viņām ir sēklinieki.

Kasterei Semenjai, cik noprotams no plašsaziņas līdzekļos paustās informācijas, ir paaugstināts testosterona līmenis. Šādu stāvokli dēvē par hiperandrogēnismu. Pēc testosterona līmeņa Semenja tuvinās vīrietim. Paaugstinātais testosterona līmenis pozitīvi ietekmē viņas muskuļu masu un muskuļu spēku. Semenjas sāncenses uzskata, ka viņas paaugstinātais testosterona līmenis ir negodīga priekšrocība, tāpēc viņai vajadzētu vai nu lietot medikamentus, kas samazina testosterona līmeni, vai arī nepiedalīties sieviešu sacensībās. Bet, ja mēs raugāmies uz citiem dzimumpiederību veidojošiem komponentiem, tad viņa ir sieviete. Kuri faktori ir izšķirīgi šādā gadījumā?

Minētie piemēri parāda, ka vismaz bioloģiskajā dzimuma aspektā pastāv variācijas par tēmu "divi dzimumi". Ja atrastos starpstāvokļus aplūko tuvāk, var novērot, ka tie veido spektru. [3] Šajā situācijā binārais dzimumu modelis apgalvo, ka tikai spektra poli ir norma, bet tie, kas atrodas poliem pa vidu, ir ar dzimum diferenciācijas traucējumiem. Pastāvošajā bioloģiskās dzimuma varietātē tas vairs nav bioloģisks spriedums, bet gan normatīvs skatījums uz dzimumu. Tiek lēsts, ka 1,7% cilvēku atrodas spektra vidusdaļā vai tiem ir kāds no tā dēvētajiem dzimum diferenciācijas traucējumiem. Tātad visā pasaulē ir vismaz 119 miljoni tādu cilvēku, kas pilnībā – vismaz pēc kāda no dzimuma parametriem – neatbilst binārajam dalījumam. Šobrīd izteiktais sociālais spiediens liek spektra vidusdaļai piemēroties un izvēlēties, kuram polam pievienoties. Visbiežāk šo izvēli neizdara cilvēks, uz kuru šī izvēle attiecas, bet gan citi cilvēki. Jāņem arī vērā, ka visai bieži izvēle par labu vienam vai otram polam notiek, pirms dzimuma identitāte ir pilnībā noformējusies, jo tā tiek izdarīta jau zīdaiņa vecumā. Ja izvēlētais dzimums vēlāk sakrīt ar tālāko dzimuma attīstību, viss ir kārtībā, bet ne vienmēr tas tā notiek. Bieži vien izvēlētais dzimums nesakrīt ar tālāko dzimuma attīstību, bet tas rada dažāda veida problēmas. Viena no šādām problēmām ir ķirurģiskās "normalizēšanas" neatgriezeniskās sekas. Kad vecāki nolemj par labu bērna "normalizēšanai", tiek veiktas operācijas, kas pārveido zīdaiņa anatomiju tuvāk izvēlētajam dzimumam, bet to, kas ir nogriezts, izņemts vai pārveidots, atgūt vairs nav iespējams. Pastāv situācijas, kad ķirurģiska un hormonāla terapija ir nepieciešama bērna dzīvības un veselības glābšanai, piemēram, virsnieru hiperplāzijas gadījumā, kad draud nopietni elektrolītu traucējumi, vai gadījumā, ja ir problēmas ar urīna izvadi no organisma. Tomēr daudzi norāda, ka, izņemot šādas – medicīniski pamatotas – operācijas un hormonālo terapiju, tikai kosmētiska "normalizēšana" bērniem nav attaisnojama. Šim skatījumam ir gan oponenti, gan piekritēji. Oponenti uzskata, ka bērni jāturpina "normalizēt", lai tie labāk iekļautos sabiedrībā un nepārdzīvotu dzimuma nenoteiktības radīto stresu. Piekritēji ierosina, ka labāks risinājums būtu pieņemt, ka ar šiem cilvēkiem viss ir kārtībā. Galu galā dzimuma nenoteiktības radītais stress ir pašas sabiedrības pieņēmumu spiediena radīts.

Mums gribas domāt, ka cilvēki ir vai nu vīrieši, vai sievietes. Turklāt daudziem šķiet, ka šāds binārs nošķīrums ir pamatojams ar atsaukšanos uz bioloģiskiem faktiem. Tomēr, tiklīdz mēs sākam iedziļināties šajos bioloģiskajos faktos, sagaidāmā skaidrā binaritāte pēkšņi izgaist. Bet Kasterei Semenjai tik un tā ir jābūt vai nu sievietei, vai vīrietim. Tertium non datur! [4]

[1] Longman, J. Understanding the Controversy Over Caster Semenya. NY Times, 18.08.2016.

[2] R-spondin1 plays an essential role in ovarian development through positively regulating Wnt-4 signaling.

[3] Ainsworth, C. Sex redefined. Nature, 18.02.2015.

[4] Trešās iespējas nav (latīņu val.).

Gunda Zvīgule-Neidere

Gunda Zvīgule-Neidere ir ārste ar interesi par ģenētiku un molekulāro bioloģiju. Studē rezidentūrā, strādā Onkoloģijas institūtā un Rīgas Stradiņa universitātē pasniedz Medicīnisko ģenētiku. Pārvietoj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!