„No ilustrētajiem katalogiem, tādiem kā De Sepibusa Museum Celeberrium (1678, Visslavenākais muzejs) un Filipo Bonanni Museum Kircherianum (1709, Kirhera muzejs), mēs uzzinām, ka kolekcijā, ko Atanāzijs Kirhers bija savācis Romas Jezuītu kolēģijā, ietilpa antīkās statujas, pagāniski kulta priekšmeti, amuleti, ķīniešu dieviņi, ziedojumu plāksnītes, divi dēlīši ar piecdesmit Brahmas iemiesojumiem, romiešu kapu uzraksti, eļļas lampiņas, gredzeni, zīmogi, fibulas, rokassprādzes, atsvari, zvaniņi, akmeņi un fosilijas ar dabas radītiem zīmējumiem; tāpat tur bija arī milzums eksotisku priekšmetu ex variis plagis collectum („savākti dažādās pasaules zemēs”): Brazīlijas indiāņu jostas, izrotātas ar apēsto ienaidnieku zobiem, eksotiski putni un citi iebalzamēti dzīvnieki, Malabaras grāmata no palmu lapām, dažādi darinājumi no Turcijas, ķīniešu svari, barbaru ieroči, Indijas augļi, ēģiptiešu mūmijas kāja, cilvēka embriji vecumā no četrdesmit dienām līdz septiņiem mēnešiem, ērgļu, pupuķu, žagatu, strazdu un Brazīlijas pērtiķu skeleti, kaķis ar peli…” (204. lpp.) Lūk, tikai viens no daudzajiem sarakstiem jeb uzskaitījumiem, kas atrodams Eko „Sarakstu karuselī” grāmatā, kas patiesībā ir dažādu visneiedomājamāko sarakstu saraksts.
Darbs veidots kā antoloģija, kur pavisam īsi Eko pārspriedumi (iespējams, kādi 20% no visa grāmatas teksta apjoma) mijas ar ilustrācijām un dažādiem sarakstu piemēriem no literatūras (visplašākajā šī vārda nozīmē – dzejas, prozas, zinātniskiem traktātiem utt.).[1] Eko apkopotie saraksti sava reibinošajā dažādībā neatpaliek no to lietu dažādības, kuras Atanāzijs Kirhers bija savācis Romas Jezuītu kolēģijā: ahaju kuģu un varoņu pārskats Homēra „Īliadas” II dziedājumā, eņģeļu saraksts Dantes Paradīzes XXIX dziedājumā, Tomam Sojeram piederošo lietu skaits Marka Tvena „Toma Sojera piedzīvojumos”, Sidonija Apollināra Narbonas laukumu un ēku apraksts, Jēzus ģenealoģija Mateja evaņģēlijā, dažādi brīnumu saraksti, relikvāriju un kolekciju apraksti, objektu klasifikācijas, pārmērību saraksti utt. Daži no tiem par interesantiem var tikt nosaukti tikai pavisam specifiskā kontekstā. Piemēram, kurš gan ar patiesu interesi var lasīt 350 rindas garo kuģu uzskaitījumu Homēra „Īliadas” II dziedājumā (26-31. lpp.)? (Varat minēt trīs reizes, vai šis saraksts ir iekļauts Alesandro Bariko „Īliadas” pārstātstā, kas ir veidots, „lai lasījuma ilgumu pielāgotu mūsdienu publikas pacietības mēram”[2]?) Tomēr nav šaubu, ka antīkais klausītājs tam sekoja ar interesi. Pretējā gadījumā tas pavisam noteikti līdz mūsdienām nebūtu saglabājies.
Līdzīgā kārtā arī Lāertas Diogena „Filozofu dzīvēs” rodamo Teofrasta sacerējumu uzskaitījumu ar interesi varētu lasīt tikai antīkās filozofijas pētnieks, kura nolūks ir iespēju robežās rekonstruēt Teofrasta domāto. Tas, protams, apliecina triviālo patiesību, ka ikvienam sarakstam ir kāds nolūks, kamdēļ tas pastāv. (Te var arī piezīmēt, ka diezin vai kāds uzskaitījums tiek veidots, lai tiktu ievietots uzskaitījumu literārajā muzejā, t.i., antoloģijā.) Tomēr daži saraksti dažādu iemeslu dēļ spēj transcendēt savu sākotnēju kontekstu un saistīt lasītāja interesi. Kuru gan nesatrauktu ziņa, ka „Killēnē, Arkādijā, strazdi dzimstot balti [..], un tie dziedot dažādās balsīs un lidojot uz Mēnesi.” (157. lpp) vai, ka svētā Kārļa Borromeo balsene glabājas Milānas Doma dārgumu krātuvē (173. lpp.)? Nemaz nerunājot par iespēju noskaidrot, cik daudz un dažādos veidos ir iespējams atslaucīties (262. lpp.), aprakstīt neglītas krūtis (226. lpp), mīlestības aklumu (turpat), Sirano de Beržeraka degunu (228. lpp.), utt.
Nav šaubu – saraksti ir dažādi, un Eko savos apsvērumos mēģina iezīmēt vairākas atšķirīgo sarakstu iezīmes. Eko izdala lietu sarakstus (67. lpp), vietu sarakstus (81. lpp.), praktiskos un poētiskos sarakstus (113. lpp.), pārmērīgos sarakstus (254. lpp.), sarakstus, kuros galvenais ir apzīmējamais un sarakstus, kuros galvenais ir apzīmētājs, un nenormālos sarakstus (395. lpp.) Tomēr dažos gadījumos Eko ieviestie nošķīrumi dažviet ir visai izplūduši un nepārliecina.
Viena no Eko pārspriedumu pamattēmām ir nošķīrums starp diviem atšķirīgiem atveidošanas paņēmieniem – formu un sarakstu, uzskaitījumu vai katalogu. Eko norāda, ka abi šie attēlošanas veidi ir sastopami jau Homēra „Īliadā”. Hēfaista darinātā Ahilleja vairoga apraksts „Īliadas” XVIII dziedājumā ir „Formas epifānija, tas atklāj, kā māksla spēj darīt harmoniskus atveidojumus, kuros iedibināta kārtība, hierarhija un figūras/fona attiecības starp lietām” (12. lpp.). Savukārt jau iepriekš minētais ahaju vadoņu un kuģu uzskaitījums tiek minēts kā paradigmātisks saraksta piemērs, jo šajā gadījumā mums „gandrīz fiziski” tiek parādīta bezgalība, kas „patiešām nebeidzas, nenoslēdzas pabeigtā formā” (17. lpp.) Lai gan šis apgalvojums tiek pieteikts kā sarakstu definējoša iezīme, grāmatas turpinājumā Eko sevi neapgrūtina ar šādu paša nospraustu robežu ievērošanu, un termins „saraksts” tiek attiecināts uz uzskaitījumiem, kas iemieso formu. Turklāt vērīgs lasītājs arī varētu sākt šaubīties, vai tiešām „Īliadas” kuģu saraksts ir nepabeigts? Galu galā uzskaitījuma noslēgumā Homērs saka: „Tādi, lūk, ahajiem vadoņi bija un valdnieki tādi”, kas varētu likt domāt, ka viņš iespēju robežās ir minējis visus, ko vien ir vērts minēt. Eko šīs šaubas mēģina kliedēt: „Varētu domāt, kas saraksts ir pabeigts un pilnīgs (jo te nevajadzētu būt vēl citiem varoņiem un kuģiem), taču nav zināms, cik kareivju sev līdzi atvedis katrs vadonis, tāpēc karaspēka kopskaits tik un tā paliek nenosakāms” (turpat). Nevar nepiekrist, precīzu ahaju karaspēka lielumu pēc Homēra saraksta noteikt nav iespējams, bet vai tas nozīmē, ka nepilnīgs ir vadoņu un valdnieku uzskaitījums? Turklāt līdzīga veida nenoteiktība piemīt arī Ahilleja vairoga aprakstam. Homērs, piemēram, nemin, cik vēršu ir XVIII dziedājuma 525. rindā minēto ganu ganāmpulkā, tomēr vai tas padara šo aprakstu mazāk noteiktu? Līdzīga veida problēma ir fiksējama vēlāk, kad Eko apraksta nošķīrumu starp praktiskajiem un poētiskajiem sarakstiem. Eko apgalvo, ka praktiskie saraksti „savā ziņā pārstāv formu” (113. lpp.). No Eko rakstītā precīzu šo attiecību raksturu uzzināt nevar, tomēr ir skaidrs, ka viena no galvenajām praktisko sarakstu iezīmēm ir noteiktas kārtības ieviešana. Praktiskie saraksti dažādus atšķirīgus priekšmetus var padarīt par noteiktu veselumu, tie ir pabeigti un galīgi. Iepretim tam poētiskie saraksti ir bezgalīgi turpināmi un nepabeigti. Ahaju vadoņu uzskaitījumu Eko uzskata par poētisku sarakstu, tāpēc viņš ir spiests apgalvot, ka „lai arī kādus ierobežojumus uzspiež poētiskie paņēmieni, Homērs būtu varējis bezgalīgi turpināt kuģu pārskatu” (116. lpp.). Grūti gan pateikt, kā Eko to iedomājas.
Tomēr nevar teikt, ka Eko ir nekonsekvents. Viņa paša sarakstu apkopojums, šķiet, apzināti iemieso drīzāk sarakstu jeb katalogu, nevis formu, tāpēc sava veida nobīdes, nekārtība un nepabeigtība šajā gadījumā ir jāuzlūko kā neatņemama žanra sastāvdaļa. Cits jautājums ir – cik lielā mērā Eko piedāvātais saraksts atšķiras no Kirhera kolekcijas?
Grāmata "Sarakstu karuselis" nopērkama ¼ Satori grāmatnīcā par 26.91 LVL
[1] Jānorāda, ka Eko ir atļāvies antaloģizēt arī sarakstus no saviem romāniem "Rozes vārds" (316. lpp.) un "Bodolīno" (318-319. lpp.)
[2] A. Bariko. "Homērs. Īliada", Rīga: Atēna, 2004, 6. lpp.
0