Gistavs Kurbē, "Aizmigusī vērpēja", 1853
 
Teksti
17.05.2013

Sapņu stāsti

Komentē
0
Saglabā

Gaidot zinātnisko nakts sapņu konferenci Raiņa un Aspazijas dzīvoklī Muzeju naktī, interneta žurnāls "Satori" lūdza sabiedrībā cienījamiem cilvēkiem aprakstīt kādu spilgtu sapni, kas savā veidā bijis nozīmīgs viņu dzīvē.

Rakstniece Nora Ikstena: Tas ir mans visu laiku spilgtākais sapnis. Esmu savas Ikšķiles mājas augšstāvā. Lejā kāds klauvē pie durvīm. Tās atverot, es ieraugu savu 12 gadīgo vilku sugas suni Piparu, kurš stāv gluži kā cilvēks uz divām kājām, ar ķepām atstutējies pret durvju stenderi. Es jautāju Piparam: "Ko tu vēlējies?" Un viņš skaidrā latviešu valodā atbild: "Jāaprunājas." Mēs dodamies istabā, Pipars man seko, stabili staigājot uz divām kājām. Atsēžamies uz dīvāniņa. Pipars pārkrusto kāju pār kāju. Es saku: "Klāj vaļā!" Pipars saka: "Man jau sen ir kāds noslēpums... Es esmu iestājies anonīmajos alkoholiķos." Es, ļoti pārsteigta un izbrīnīta: "Pipar, bet tu taču nedzer!" Pipars (vainīgi): "Nē, es dzeru un slēpju to no tevis."

No šī sapņa es pamodos, skaļi smiedamās. Vienmēr, kad ir skumji, es to atceros. Bet Piparam dzīvē viss ir kārtība – viņš ir labā formā savos 14 gados, jo nedzer, bet labprāt pasēž dārzā kompānijā ar saimnieci, kad viņa iedzer savu baltvīnu.

Režisors Ivars Tontegode: Mani ļoti bieži piemeklē dīvaini sapņi, kuri, robežojoties ar pusnomodu, rada sajutu, ka sapnis nebeidzas. Virs manas gultas karājas dāvināta, uz zīda gleznota mandala un blakām tai – manis gleznota Vermēra gleznas "Meitene ar pērļu auskaru" kopija no mākslas skolas laikiem. Meitene ar pērļu auskaru man varbūt visās detaļas nav sanākusi lieliska, bet viņas skatiens visnotaļ ir izdevies. Tas vienmēr un no jebkura rakursa rada ilūziju par skatīšanos aplūkotāja acīs.

Spilgti atceros viena sapņa beigas. Es gulēju, bet bija sajūta, ka esmu jau pamodies. Saule caur loga rūti jau dedzināja seju. Es pacēlu galvu un paskatījos uz mandalu – tā vairs nebija statiska, kvadrāti un trijstūri rotēja un kustējās. Kad paskatījos uz "Meiteni ar pērļu auskaru", arī viņa dzīvi uz mani raudzījās. Man radās sajūta, ka viss elpo, ka sapnis pārklājas ar realitāti un pinas pavisam nenodalāmi. Es pamodos un samiegojies aizgāju uz vannasistabu, atgriezu krānu un ūdens burzguļojot un maisoties dzīvīgi plūda lejup pa izlietnes noteku. Es lūkojos ūdenī un neviļus atcerējos par Heses "Sidhartu" un par to, ka viss dzīvē ir plūstošs un mainīgs – ka vienīgā jēga ir skaistumā, ar kādu tas notiek.

Režisors Ģirts Ēcis: Stāvu kraujas malā un skatos jūrā, kura mierīga, līdzīga kā Jūrkalnē, tikai apkārt nav koku. Jūra sāk viļņoties, un mani sāk pārņemt trauksmes sajūta, līdz pie horizonta ieraugu melnus vindsērfingus un saprotu, ka man jābēg. Netālu ir mana māja, kurā ir mamma un sieviete. Es lūdzu viņas ātri sakrāmēt savas mantas mašīnā ar koka virsbūvi, tādā, kādas 40. gados ražoja ASV. Mamma pretojas un uzskata, ka esmu sajucis prātā, tomēr man izdodas viņas pierunāt, un mēs braucam. Es jūtu, ka vindsērfingi ir nonākuši līdz krastam un pārvēršas par melnām acu zīlītēm, kuras man seko. Es mēģinu to paskaidrot sievietēm. Sajūta ir tāda kā Čehova "Melnajā mūkā", trauksme ir milzīga, un es saprotu, ka man neaizbēgt no acu zīlītēm. Mēs piestājam kādas mājas pagalmā. Aizbēgt nav iespējams – es saprotu, ka man jāpaliek, bet sievietēm jāaizbrauc. Es ieraugu mājas pagalmā augošu ābeli, kurā pulsē sarkana sirds. Es jautāju sievietei, vai nu viņa mani saprot un vai redz sirdi. Viņa atbild, ka jā, un viss pazūd. No tumsas parādās melnā acu zīlīte, kas kļuvusi par vīrieti no Menas štata – neliela auguma, rūtainā kreklā, kovboja cepurē, gluži kā vīrs no filmas "Malholandas ceļš". Es ieskatos viņā un saku: "Labi, es būšu viens no jums, bet kāpēc man tas vajadzīgs?" "Tu zināsi, kas tev jādara!" viņš atbild un pieskaras manam saules pinumam. Visu manu ķermeni satricina enerģija, un es pamostos. Sēžu gultā, un viss mans ķermenis spīd, vismaz tāda ir sajūta. Es paņemu mobilo telefonu un uzzinu Gaiļezera onkoloģijas nodaļas hospisa mācītāja telefona numuru. Es sāku strādāt onkoloģijas nodaļā un lasu grāmatas mirstošajiem, līdz man uz rokām mirst kāds vīrietis. Es iepazīstos ar sievieti, kurai ir tieši tāda pati māja kā sapnī. Es aizeju no JRT un aizbraucu uz Maskavu. Es iestājos MHAT un zinu, kas man jādara.

Māksliniece Laura Feldberga: Sapnis par Ziedoni. Šo sapni sapņoju pavisam nesen, maija sākumā. Esmu savās mājās, tikai mana māja-darbnīca sapnī kļuvusi lielāka, nekā tā ir īstenībā. Mājā notiek kāds oficiāls pasākums – daudz cilvēku, viņi staigā pa istabām, kaut ko organizē, šķiet, tūlīt būs kāda atklāšana vai koncerts, tiks teikta uzruna. Es ieeju telpā, kur slepenībā no citiem viesiem tiek gatavota pasākuma nagla – dzejnieka Imanta Ziedoņa uzstāšanās. Pa telpu skraida vairākas norūpējušās sekretāres, turpat mīņājas fotogrāfs, redzami vēl daži melnā tērpti vīri, kas varētu būt apsargi vai skatuves strādnieki. Ir arī viens īpaši svarīgs un atbildīgs vīrs – laikam režisors. Viņš ir tērpies treniņtērpā, rokās skaļrunis.

Turpat ir arī Ziedonis. Pavisam vecs, tāds, kādu esmu viņu redzējusi mūža nogales fotogrāfijās – sirms, tieviņš, seja vienās krunkās. Viegli viņš slīd pa telpu, kājas zemei nepieskaras, it kā lidotu, it kā reizē ar gaisa plūsmu kustētos bez skaņas, bez svara.

Un tad notiek Ziedoņa uzstāšanās. Izrādās, ka viņam vajadzēs nevis uzrunāt klātesošos vai lasīt dzeju, bet gan piedalīties tādā kā stafetē vai performancē – peldēt, skriet, lēkt un pildīt vēl visādus uzdevumus. Režisors skaļrunī izkliedz komandas: "Uz priekšu! Ūdenī iekšā!" Ziedonis paklausīgi ieslīd baseinā (nez kā manā mājā pēkšņi uzradies baseins) un peld viegli vieglītēm, rokas un kājas nekustinot, un nesamirkst nemaz. Viņš smaida – tik sirsnīgu, iecietīgu un gaišu smaidu, ka kļūst labi ap sirdi, uz viņu skatoties.

Visu, ko vajag, viņš izdara – visus uzdevumus izpilda. Bez steigas un nebilstot ne vārda. Smaida. Un tas smaids ir tāds labs, silts un rāms. It kā viņš gribētu iepriecināt nepacietīgus bērnus. It kā teiktu – ja tā vajag, es jums būšu. Labi, jau labi. Skatieties! Es tepat esmu, es daru to, ko vēlaties. Lai tikai jums būtu prieks.

Mūziķis Jēkabs Nīmanis: Kādā vasarā pirms vairākiem gadiem laukos pie draudzenes gulēju teltī un nosapņoju sapni. Esmu pie jūras, spīd saule, bet vienlaikus ir arī vētra, milzīgi viļņi – satraucoši pacilājošs klimats. Gar jūras krastu iet pūtēju orķestris un spēlē kādu skaņdarbu, pat ne maršu, es teiktu – fanfaras. Skaņdarbs mani sajūsmina un emocionāli piepilda ar lielu prieku un enerģiju. Kopā ar vēju, jūras trakošanu un sauli mani pārņem stipra sajūta, ka dzīve ir laba. Kad ieskanas trompetes solo, parādās izteikta svētku noskaņa un ietrīsas kaut kas smeldzīgs. Apkārt neviena cita nav. Mūzikai skanot, klīstu pa ļoti skaistām drupām – kāpu smiltīs ieputināta, smalki rakstaina flīžu grīda zem klajajām debesīm.

Pamodos sajūsmas pārņemts un priecīgs. Ļoti gribējās atcerēties sapnī dzirdēto mūziku un pierakstīt – lai atgriežas tā sajūta, kas bija sapnī. Paķēru stabuli, kas man bija blakus (smieklīgi, ka guļot teltī ņēmu to līdzi), un mēģināju nospēlēt. Agrs, apkārt čivina putni, man pašam nāk smiekli par šo situāciju. Mēģinu nepamodināt meiteni un klusi dudinu uz stabules. Par laimi, izdevās noķert motīviņu.

Lai gan atmiņas no sapņiem ir ātri gaistošas, tomēr pēcāk uzrakstīju tādu fanfarīgu skaņdarbu savam ansamblim (liekas, ka pirmo reizi to nospēlējām Liepājā 2004. gadā), orķestris man vēl nebija pieejams tai laikā. Dīvaini, bet sagadījās tā, ka tieši pirms pāris dienām izveidoju šī darba versiju pūtēju orķestrim, un tūlīt, 18. maijā, Miera ielas Vasarsvētkos ar pūtēju orķestri "Fanfāra" atskaņosim šo mūziku.

Rakstniece Laura Tabūna: Kādu nakti mēs ar Agnesi Krivadi bijām apsēstā mājā – lielā, lielā, kāpnes uz augšu un uz leju, apakšā – spīdzināšanas kambari un monstri, par augšu vispār labāk nerunāsim, tur droši vien kaut kas vēl sliktāks. Aiz loga lavījās neveselīgi bālas ēnas, un es sapratu, ka briesmoņi ir klāt – tādi lieli, nagaini ragaini, ādaini, šausmīgi riebīgi. Agnese sagatavojās burties, lai ar viņiem cīnītos, es sākumā arī gribēju, bet tad nobijos un nodomāju: "Labi, labi, toties es varu pamosties." Un ar zināmu piepūli divos piegājienos to arī izdarīju (pirmajā reizē es gandrīz uzreiz aizmigu atkal un nonācu precīzi atpakaļ tajā pat sapnī, tikai briesmoņi bija pazuduši, palikušas vien viņu ēnas, bet man nebija nekādas pārliecības, ka tas uz labu). 

Pēc tam, kad pamodos otro reizi, kādu brīdi gulēju gultā, skatījos griestos un domāju, kāda gļēvulīga neliete esmu – ņēmu un dezertēju, un ko tagad dara nabaga Agnese? Kā viņai vienai tur iet?

Tēlnieks Ojārs Feldbers: Es gulēju savā gultā Firkspedvāles muižā. Debesīs šurpu turpu lidoja akmeņi un kā krusa krita man virsū. Vieni bija mazi, bet citi – lieli. No maziem man izdevās izvairīties, bet viens bija pārāk liels. Tas uzkrita man virsū un apskāva, aptverdams mani no visām pusēm. Man kļuva auksti, es pamodos – izvairoties no akmeņiem biju nospēris deķi no gultas.

Pēc kāda laika, 2009. gada 11. oktobrī, es lidoju ar gaisa balonu un kopā ar mani balona grozā bija akmens. Sarežģītos laika apstākļos balonam piezemējoties, es uzkritu uz līdzpaņemtā akmens un salauzu ribas.

Redaktore Antonija Skopa-Šlāpina: Pirms dažām dienām redzēju spilgtu sapni. Kopā ar vīru devos uz izstādi "Baltie gulbji". Ieradāmies ar nelielu nokavēšanos, bet tur – nelielā dzīvoklī koka namā – pilns ar vecām kundzēm un tirgus dāmām, neviena pazīstama cilvēka; kamēr noliekam mēteļus, apmainoties asprātībām, pāris korpulentas sievietes košās adītās jakās ar mazām liķiera glāzītēm rokās dusmīgi mūs apklusina, citas pārmetoši skatās. Meklējam ekspozīciju, mēģinot apiet kareivīgi noskaņotās matronas. Izrādās, visa izstāde ir viena instalācija – apaļš galds stūrī, pārklāts ar puķainu galdautu. Uz galda stāv pavītušas tulpes un narcises, un ģipša gulbju galvas, bet ap galdu sasēdušies vīrieši – Alvis Hermanis, Gatis Šmits, Ivars Šteinbergs, Toms Treibergs un Gatis Gāga. Daži no viņiem ir baltās maskās. Sēž un klusē, un skumji skatās virsū, izstiepuši kaklus. Tiešām gulbji. Mēs piesēžam pretī tā patālāk uz skatītājiem paredzētajiem krēsliem; čukstu vīram: "Vai viņi to nopietni?" Te pēkšņi Ivars Šteinbergs pielec no krēsla un sāk nikni zvetēt mani ar putekļu mēteli. "Klusu," viņš kliedz, "klusu!" Kāpēc tikai man? Apvainojos un pamodos.

Rakstnieks Aivars Eipurs: Jau krietnu laiku atpakaļ redzēju šādu sapni. Bija nomiris mans draugs, kurš vēl šobaltdien ir sveiks un vesels, un nekas daudz viņam nekait.

Viņu glabāja kailās kāpās. Jūru nevarēja redzēt, jo droši vien stāvēju pret to ar muguru. Tad ieradās toreizējais premjerministrs Māris Gailis un tam līdzi – vesela kravas mašīna ar bambusa nūjām. Tās sasprauda kāpās kā birzi, lai nav tik klajš. Atceros, ka nūjām galos nebija saišu, kurās slēpotāji iemauc cimdos paslēptās plaukstas. Kad bērinieki bija aizgājuši, es gāju un rāvu ārā no smiltīm bambusa nūjas, pie sevis atkārtodams: "Vienalga neieaugs, vienalga neieaugs..."

Literatūrzinātniece Janīna Kursīte: Kaut kā mūsu dzimtā (no mammas puses) neiztikt bez zīmīgiem sapņiem. Mana mamma tā nosapņoja savu aiziešanas dienu. Man ir nedaudz bail no sapņiem, vakaros pat cenšos noskaņoties nesapņošanai. Bet sapņi nāk, visbiežāk kā brīdinājumi par tādām vai citādām priekšā stāvošām lietām un ķibelēm, nāk arī kā murgu sapņi. Naktī uzmostoties, tad ātri jāpaskatās ārā pa logu, lai nepiepildās nosapņotais (tāpēc neaizvelku aizkarus, ha, ha!).

Nesen redzēts pussapnis-pusmurgs:

Jādodas no kaut kurienes mājup. Esmu uzvilkusi kažoku, bet basām kājām. Eju un domāju, vai mani tādu ielaidīs autobusā. Tad pēkšņi iedomājos noiet kādu gabalu pa augstas un ļoti garas mājas augšstāva apmali, kur, kā man sapnī šķiet, jau esmu citreiz veiksmīgi tikusi pāri. Domāts, darīts! Kažoks pat it kā netraucē, un basās kājas palīdz labāk izjust apmales virsmu, taču, līdzko pieskaros šķietami drošai palodzei, tā sāk lēnām slīdēt. Vēl paspēju laikā pieķerties pie loga sānu ārmalas. Kā pāreju, neatceros, bet esmu pāri.

Pēc šī sapņa nosapņošanas dabūju ilgi skaidroties publiski, atbildot par savu rīcību – kāpēc esmu rīkojusies tā un ne citādi. Smagie jautājumi un pārmetumi bija tas smagais kažoks no sapņa, taisni kā uz velna paraušanu. Un atbildēt vajadzēja pilnīgi "basām kājām".

Mūziķis Kārlis Kazāks: Pamodos un (ne jau pirmo reizi) sajutu to savādo laimes sajūtu. Tikko kaut kas bija. Kaut kas ar mani notika. Netverami skaists. Un es katru reizi mēģinu atrast to sapni, kas paliek, skanot kā tautasdziesma – skaista pat nesaprasta. Skan gluži kā Birutas Ozoliņas dziedātā "Nataki spuleite bez skrimistena". Tāds sapnis – uz atpakaļu, atsprāklenisks kā pīlādzis, ko Saulgriežos ap māju apvilkt, cerot, ka labi darīts – ka labi sapņots, ka ar Dievu, ne Vellu sarunāts. Tāds sapnis, ko tagad rakstot gribās atrast, beidzot noķert un tam pajautāt – ko es nomodā esmu aizmirsis?

"Satori" aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!