***
man brīžiem traucē dzīvot
uz trauslajām ādas līnijām
uzceltais skudru pūznis
un pašā sirds dziļumā
lidojošā tauriņu kolonija
bet uz pleciem kā mugursomu
es nesu robežas starp visumu un neko
un tajā visā pasākumā
vissmagākais ir mans raksturs
tāpēc kā tas būtu
ja es šovakar spētu
aizvietot sevi ar skaistāku filtru
un dzīvi ar kaut ko vienkāršāku.
***
es viņu atradu nejauši
samirkušā varavīksnes siluetā
un kā sastingusi armatūra
viņa bija izdzerta sausa
ar likteņa roku dzelžiem
viņa centās noturēt dzīves ilustrāciju
bet tumšie loki zem acīm
atklāja rētas no vakardienas
kad spēcīgo roku okupācijā
viņas laime sašķīda lauskās
tad arī asinīs iztvaikoja alkohols
kā ūdens pilieni mākoņu bērnudārzā
un es vēlējos viņu uzrunāt
bet bija jau par vēlu
jo vienīgā no visām varavīksnēm
bija izdzerta sausa
***
apnicis klausīties vēja kliedzienos
četru segu apskāvienos
kā naktsmaiņas bezdarbnieks
es vairs nesaprotu miegu
drīz stikliem zudīs dzirde
un kurš tad dzirdēs
kā es spēlējos ar taustiņiem
un kurš tad zinās
kā mans laiks tiek nogalināts
perfektu īsziņu simfonijā
jo gribu ar tevi neaizmigt kopā
neveiksmīgo vēja attiecību dēļ
***
un kā es vēlētos
nonākt tavā īpašumā kā pudele
dažu pirkstu apskāvienos
īssavienojumā ar lūpukrāsas agoniju
no kakliņa līdz dibenam
es gribu būt atoms tavas gleznas molekulā
taču pārāk ilgi uzturos sapņos
ilūzijas krustceļu labirintos
citas dimensijas uztraukums jau vajā
iespējams es neesmu īsts
mana vienīgā cerība tomēr nemainās
atrodi mani veikala plauktā
nepievilšu
***
manas acu zīlītes
aizkavējas pie tavām barotavām
kā estētikas ekspertes
tās iegrimst tava auguma kontūrās
kā pazudis kuģis
bez apkalpes locekļiem
zīlītes grimst skatienu jūrā
zem trauslajiem lūpu kaktiņiem
līdz pat samtainās ādas pigmentiem
bez nekādas apstājas
zīlītes turpina grimt dziļāk
meklēdamas vietu kur apmesties
un kādreiz
varbūt tām izdosies
iekļūt tavās domu dzīlēs
lai spētu atkal grimt dziļāk
***
viņas rožainā silueta dēļ
esmu ieracies melnrakstu kupenās
un pat uzsācis dienesta gaitas
skaistāko teikumu raktuvēs
tāpēc šonakt man jāmēģina
iznīcināt sapņu konstrukcijas
un saraustīt laiku uz pusēm
lai būtu sirdspukstu ielenkumā
pirkstu maģijas ģeometrijā
mūsu dvēseles projekcijā
kur skūpsti ir oficiālā valūta
un par siltumu nav jāmaksā
tāpēc nepamet sapņu tīklus
atgriezies ar rīta kafiju
***
mēs nozagām varavīksnei
skaistumu bez krāsām
un piecēlām mirušos
jo mums patīk būt dzīviem
starp zemeņu vaibstiem
un melleņu lūpām
mēs pienaglojām smaidu
visiem pieneņu karaļiem
bet kā neaizmirstulītes
neaizmirsām mākoņu bērnus
tiem veltījām pašu dārgāko
zīlītes no acu barotavām
jo sirds dziļākajā stūrī
mēs bijām pasaules glābēji
vientulības lielākie ienaidnieki
un šodien mēs to atkārtosim
Photo by Denys Nevozhai on Unsplash
Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!
SAISTĪTI RAKSTI
Aksels Hiršs
0Elza T. u.c.
Gribu darīt jums zināmu, ka neciešu ceļojumu aprakstus. Mani tie nekad nav interesējuši. Mani neinteresē jūsu iespaidi par Gizas piramīdām un Kolizeju, Niagāras ūdenskritumu vai Tadžmahalu. Es to visu esmu lasījis tūkstošiem reižu, jūs nepārsteigsiet mani, jūs neliksiet man pat gurdeni pasmaidīt.
Reičela Kaska
0Šekspīra māsas
Kad sieviete 21. gadsimtā apsēžas, lai rakstītu, viņa, iespējams, jūtas gandrīz kā bez dzimuma. Viņa netiecas to nedz izpaust, nedz noliegt; drīzāk vēlas, lai viņu liek mierā, un vēlas turpināt iesākto. Viņa pat varētu auklēt zināmu nepatiku pret "sieviešu rakstības" ideju.
0