Raimonda Ķirķa un Laura Veipa "Levitācijas". Grāmatas dizains un foto: Anna Priede
 
Komentārs
12.07.2021

Sapnis par prezidentu

Komentē
5
Saglabā

Egils Levits varētu būt viena no retajām augstajām amatpersonām, kas pilnvaru gadskārtas brīdī var sēdēt un lasīt daiļdarbu, kuram pats kalpojis par iedvesmu.

Runa ir par Raimonda Ķirķa un Laura Veipa krājumu "Levitācijas", kas grāmatas formā parādījās neilgi pirms 8. jūlija, kad apritēja divi gadi kopš Levita stāšanās Valsts prezidenta amatā. Te jāpiezīmē, ka krājumā lasāmie teksti savukārt tapuši pirms gada – kontekstā ar Levita prezidentūras pirmo gadskārtu.

Es, protams, pieļauju, ka Levitam – kā jau cilvēkam, kurš nopietni izturas pret sevi, savu darbu un savu vietu vēsturē – krājumā iekļautie teksti liksies nesaprotami ("kāds man ar to visu sakars?!") vai izsmējīgi. "Egils Levits – utopistu slapjais sapnis; ar baltu kreklu, lāpstu rokās, noglāstīdams apjukuša bērna galvu un dēstīdams tajā tiesisko apziņu." (34. lpp.) Tekstu estētisko pusi atstāju zinošāku ļaužu ziņā, savukārt es vēlos iezīmēt noteiktu tradīciju, kurā "Levitācijas", manuprāt, iekļaujas, un ieskicēt, ko šie Ķirķa un Veipa teksti liecina par varas uztveri.

Tātad – vispirms par tradīciju vai, pareizāk sakot, manieri, kādā radošas personības reflektē par t.s. sabiedriski nozīmīgām tēmām. Lielā mērā pierasts, ka šāda refleksija var notikt diezgan tieši – kaut ko nepārprotami atbalstot vai kritizējot. Kā saka, pilsoniski aktīva nostāja. Tomēr ir arī cits veids, kas, jāatzīst, man patīk gluži labi. Proti, mākslinieks – plašā nozīmē – rada darbu ar atpazīstamiem personāžiem vai notikumiem, tomēr saglabājot iespējas visdažādākajām interpretācijām, tostarp ar politiku tieši nesaistītām. Daži piemēri. Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū toreizējā Ļeņingradā dzimusī mākslinieku grupa "Mitki" uzsvēra savu apolitiskumu un intereses par "sabiedrībai nozīmīgām tēmām" neesamību. Faktiski šo līniju "Mitki" turpināja arī 21. gadsimtā, piemēram, 2013. gadā izstādot gleznu ""Mitki" dāvina Ivanam Bargajam jaunu dēlu". To iespējams skatīt kā ironiju par briestošo autoritārismu un Ivanu Bargo – kā Kremļa vēstures politikas sastāvdaļu, bet tikpat labi iespējams, ka cilvēki vienkārši nolēma izklaidēties, apspēlējot Krievijas kultūrā labi zināmu tēlu (Iļjas Repina gleznu "Ivans Bargais nogalina savu dēlu").

1985. gadā, kad "Mitki" noformējās, Iļja Kabakovs radīja instalāciju "Cilvēks, kurš no sava dzīvokļa aizlidoja kosmosā". Ņemot vērā Kabakova piederību t.s. neformālajai kultūrai, kas tā vai citādi konfliktēja ar padomju varu, šo darbu, protams, var interpretēt kā zobgalību par "padomju cilvēka sasniegumiem kosmosa iekarošanā" vai vēl dzēlīgāku mājienu par to, ka, tikai "aizlidojot kosmosā", cilvēks var tikt prom no PSRS. Tomēr tikpat labi tā ir veselīga ālēšanās žanrā "kā būtu, ja būtu". Ņem cilvēks un no padomju dzīvokļa paceļas debesīs… Voroņežā dzīvojušais īpatnis Arkādijs Davidovičs, veidojot savas daudzās video "performances", aktīvi piedalās vietējo komunistu demonstrācijā, aicina uz sacelšanos un vicina kaut ko revolverim līdzīgu, bet beigās paziņo, ka viņa tuvredzības rezultātā noticis pārpratums – viņš domājis, ka tā ir masonu demonstrācija. Vai tas ir sarkasms "par politiku"? Varbūt. Tikpat labi Davidovičs vienkārši izklaidējās – tāpat kā ierodoties (to visu, protams, iemūžinot) kādā mēbeļu veikalā un paziņojot, ka ir tā īpašnieks.

Visbeidzot Vladislava Mamiševa Monro darbi, kuros viņš ar nemainīgu Kremli fonā pozē Hitlera, pāvesta, Čaplina, Tutanhamona un mītiska "Cara tētiņa – māmulītes" tēlā. Vai tas ir par varu Krievijā, varu vispār vai vienkārši krāšņi izskatās? Rezumēju: "Levitācijas" var lasīt kā tekstus par Levitu – konkrētu politiķi – un tikpat labi tās var lasīt kā spēlēšanos ar kaut kādiem tēliem un motīviem. "Tikmēr uz Pils laukuma soliņiem naktīs iet slepus sapņot Eiropas dziļākā, t.i., Egila Levita, sirds." (35. lpp.) Tā var būt pat zobgalība par to, kā Levits sevi vērtē, un tikpat labi… nu, vienkārši poētisks tēlojums. Konsekvences labad krājumā, iespējams, varētu iekļaut arī prezidenta Levita sagatavoto kopsavilkumu par paveikto, jo to tikpat labi var lasīt kā, teiksim, vārsmojumu vai postmodernistisku literāru parodiju.

Par relatīvi "politoloģisko" aspektu – ļoti iespējams, ka Ķirķi un Veipu vienkārši bija aizkaitinājusi, sasmīdinājusi vai ieinteresējusi daļas Latvijas sabiedrības viegli eksaltētā attieksme pret Levitu, viņam stājoties amatā (nemāku spriest, cik lielā mērā vērtējums kopš tā laika ir pasliktinājies). Tomēr, manuprāt, autori ir uzķēruši – pat ja neapzināti – arī kaut ko vispārējāku mūsu attiecībās ar varu. "Levitācijās" Levita dzīves epizodes ir nepārprotami izdomātas. Kā saka, tas taču daiļdarbs. Tomēr – vai nav tā, ka mēs – ne tikai Ķirķis un Veips kā tekstu radītāji – runājam, atbalstām un nīstam iedomātus politiķus, mūsu priekšstatu, fantāziju un vēlmju "produktus", kuriem ir maz sakara ar reālajiem Levitiem, Kariņiem, Ušakoviem, Gobzemiem? Mēs sapņojam par to, kādu Politiķi mēs vēlētos redzēt varā. Vismaz daži no mums gan jau arī sapņo par to, ko tikai viņi neizdarītu ar nīsto politiķi, ja varētu to darīt nesodīti. Politika kā fantomu vide – respektīvi, Ķirķis un Veips nevis "kaut ko sadzejo", bet atspoguļo attieksmi pret politiku.

 "Izejviela" abiem autoriem, pieļauju, ir bijusi arī politiskā retorika – "valstsgriba", "valsts nepārtrauktība", "kopiena" utt. Tā var šķist vai nu pārāk "teorētiska" vai vienkārši "tukša", tomēr atļaušos apgalvot, ka arī šķietami abstrakti un – kas vissvarīgāk! – demokrātiju sludinoši izteikumi var slēpt sevī totalitāras domāšanas iezīmes. Es patiešām te nedodu kādus mājienus Levita virzienā, vien piedāvāju izgaršot divu Apgaismības laikmeta klasiķu izteikumus, kas citēti no Emilio Džentiles darba ar izteiksmīgu nosaukumu "Politiskās reliģijas". Denī Didro tajā Enciklopēdijas daļā, kas veltīta tēvzemei, raksta: "Tēvzemes mīlestība ir likumu un valsts uzplaukuma mīlestība, un īpaši stipra tā ir demokrātijā." [1] Skan tik gludi, tik pareizi, tomēr kļūst mazliet neomulīgi. Mīlēt likumu? Tēvzeme = Likumi? Pēc Žana Žaka Ruso domām, iecietības princips, raksta Džentile, nebija obligāti jāievēro attieksmē pret tiem pilsoņiem, kuri, lai gan pieņēmuši pilsoniskās reliģijas principus, nebija tiem uzticīgi: "Lai gan suverēnam nav varas kādu piespiest ticēt tiem, viņam ir tiesības padzīt no valsts ikvienu, kurš tiem netic; viņš ir tiesīgs tādu padzīt, tomēr nevis kā bezdievi, bet kā nespējīgu uz kopdzīvi, patiesu likumu un tiesiskuma mīlestību…" [2]. Tev ir jābūt savas valsts pilsonim, tu nedrīksti tāds nebūt, tev ir jāgrib un jāmāk dzīvot "kopdzīvē" ar citiem savas valsts pilsoņiem. Īsi sakot, mēs jau varam irgoties par politisko retoriku kā it kā nebūtisku, it kā pašsaprotamu patiesību paudēju, tomēr es rekomendētu tajā ieklausīties uzmanīgāk. Tostarp, izlasot “Levitācijas".

[1] Citēts no 2021. gadā iznākušā tulkojuma krievu valodā. 97. lpp.
[2] Turpat, 100. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!