Valts Anders
pirms 4 gadiem
Manā izpratnē tas, kas šai rakstā teikts, ir viena vienīga ekonomiska putra. Ko vērts kaut vai apgalvojums, ka vainīgi ir ļaunie SVF, Pasaules Banka, Māstrihtas līgums u.c. nelieši, kas liedz labticīgajai LV valdībai budžetu veidot ar lielāku deficītu par 3% un aizņemties vairāk par 60% no IKP. Aizņemties ta varētu, deficītu arī varētu kaut kā uzaudzēt, tad sadalīt visu nabadzīgajiem - a kā atdosim, kungs? Sadrukāsim naudiņu (ja būsim izstājušies no latviešu tautai kaitīgās eiro zonas) un visi kopā referendumā lemsim, kam tiks izlietots valsts budžets?
Problēmas pastāv, tā ir tiesa, ir nabadzība, noslāņošanās un nevienlīdzība (kas atšķir to no padomjlaiku vienlīdzīgās nabadzības), ir vēl daudz kas cits. Taču tās nav nekādas specifiskas Latvijas problēmas, tādas ir gan ASV, gan Francijā, gan Krievijā, gan Ķīnā, gan faktiski visur citur. Tikai cēloņi ir citi, nevis ļaunā Pasaules Tirdzniecības organizācija vai citas iestādes.
Man drīzāk jāpiekrīt, tam, ko raksta Klauss Švābs: 'Mēs esam tās revolūcijas sākumā, kas fundamentāli mainīs mūsu dzīves veidu, darbu un savstarpējās attiecības. Sava vēriena un sarežģītības ziņā ceturtā industriālā revolūcija nelīdzināsies nekam, ko cilvēce ir piedzīvojusi iepriekš.' Jā, tas viss ir sācies, bet rezultāts ir tāds, ka ļoti daudz cilvēku vairs nespēj atrast savu vietu šai ekonomikā, viņu profesijas kļūst nevajadzīgas (tikko kādā Rietumvalstī slēdza kārtējo ogļu raktuvi, tikko atlaida 500 autobūvētājus, kuru vietas aizņem roboti utt. utml.), viņi nespēj pārorientēties un nespēj tikt līdzi visām šīm izmaiņām, jaunās profesijas un iemaņas ir pārāk sarežģītas, lai daļa sabiedrības tās apgūtu. Un šāds slānis, 15-20% būs vienmēr. Ko te darīt? Pat būdams pārliecināts liberālis (gan ekonomiskā, gan sociālā šā vārda nozīmē), domāju, ka attīstītās, bagātās valstis jau visai drīz būs spiestas ķerties pie garantētā ienākuma (universal basic income) idejas praktiskas īstenošanas. Somi tikko to pamēģināja, atteicās, bet nekas, gan būs spiesti atgriezties. Un vēlāk arī mēs... Tas nebūs nekāds 'kreisums', bet dzīves nepieciešamība. Pretējais risinājums varētu būt - secināt, ka visa pasaule aizgājusi pa nepareizu ceļu, apturēt visas šīs 'revolūcijas' un atgriezties pie naturālās saimniekošanas modeļa. Vai tas ir iespējams?
Problēmas pastāv, tā ir tiesa, ir nabadzība, noslāņošanās un nevienlīdzība (kas atšķir to no padomjlaiku vienlīdzīgās nabadzības), ir vēl daudz kas cits. Taču tās nav nekādas specifiskas Latvijas problēmas, tādas ir gan ASV, gan Francijā, gan Krievijā, gan Ķīnā, gan faktiski visur citur. Tikai cēloņi ir citi, nevis ļaunā Pasaules Tirdzniecības organizācija vai citas iestādes.
Man drīzāk jāpiekrīt, tam, ko raksta Klauss Švābs: 'Mēs esam tās revolūcijas sākumā, kas fundamentāli mainīs mūsu dzīves veidu, darbu un savstarpējās attiecības. Sava vēriena un sarežģītības ziņā ceturtā industriālā revolūcija nelīdzināsies nekam, ko cilvēce ir piedzīvojusi iepriekš.' Jā, tas viss ir sācies, bet rezultāts ir tāds, ka ļoti daudz cilvēku vairs nespēj atrast savu vietu šai ekonomikā, viņu profesijas kļūst nevajadzīgas (tikko kādā Rietumvalstī slēdza kārtējo ogļu raktuvi, tikko atlaida 500 autobūvētājus, kuru vietas aizņem roboti utt. utml.), viņi nespēj pārorientēties un nespēj tikt līdzi visām šīm izmaiņām, jaunās profesijas un iemaņas ir pārāk sarežģītas, lai daļa sabiedrības tās apgūtu. Un šāds slānis, 15-20% būs vienmēr. Ko te darīt? Pat būdams pārliecināts liberālis (gan ekonomiskā, gan sociālā šā vārda nozīmē), domāju, ka attīstītās, bagātās valstis jau visai drīz būs spiestas ķerties pie garantētā ienākuma (universal basic income) idejas praktiskas īstenošanas. Somi tikko to pamēģināja, atteicās, bet nekas, gan būs spiesti atgriezties. Un vēlāk arī mēs... Tas nebūs nekāds 'kreisums', bet dzīves nepieciešamība. Pretējais risinājums varētu būt - secināt, ka visa pasaule aizgājusi pa nepareizu ceļu, apturēt visas šīs 'revolūcijas' un atgriezties pie naturālās saimniekošanas modeļa. Vai tas ir iespējams?
Andris Suvajevs
pirms 4 gadiem
Sveiks, Valt!
Nolēmu Tev īsi atbildēt par spīti tam, ka nosauci manis rakstīto par 'ekonomisku putru'.
Tu norādi uz leģitīmu problēmu par to, kā mēs varētu atdot parādu, ja palielinātu deficītu. Protams pie esošās sistēmas tas būtu sarežģīti, ko rakstā arī pieminu. Tomēr norādu arī uz citām nepieciešamām pārmaiņām:
'Cilvēkiem, kuri dēvējas par Latvijas iedzīvotāju priekšstāvjiem, ir aktīvi jādarbojas Eiropas institūcijās, vai nu nodrošinot koncesijas no patvaļīgajiem Māstrihtas līguma ierobežojumiem, vai arī sadarbībā ar citu valstu pārstāvjiem veicinot pārmaiņas visas savienības līmenī, piemēram, panākot, ka ECB funkcijas tiek mainītas un tai ir ļauts aizdot naudu nepastarpināti valstu valdībām, vai izveidojot kādu fiskālo savienību.'
Ja ECB varētu tiešā veidā monetizēt budžeta deficītu tas ļautu samazināt procentu likmes. Esošajā situācijā Latvijas valstij vienkārši nav pašai savas centrālās bankas, kas manāmi sadārdzina aizņemšanos (tāda ir tikai formālā, ne funkcionālā, nozīmē). Turklāt, ja valsts varētu veikt jēgpilnas investīcijas veselības nozarē, izglītībā un veidot vietēju banku sektoru, kas kreditētu vietējo uzņēmējdarbību, tad mums arī rastos nepieciešamā produktivitāte, lai atmaksātu parādus.
Ja esi pamanījis kādas patiesas ekonomiskas pretrunas manā tēzē, tad, protams, priecāšos tās uzklausīt. Vēlējos arī uzsvērt, ka nevienā brīdī neesmu saucis Latvijas valdību par 'labticīgiem'.
Nolēmu Tev īsi atbildēt par spīti tam, ka nosauci manis rakstīto par 'ekonomisku putru'.
Tu norādi uz leģitīmu problēmu par to, kā mēs varētu atdot parādu, ja palielinātu deficītu. Protams pie esošās sistēmas tas būtu sarežģīti, ko rakstā arī pieminu. Tomēr norādu arī uz citām nepieciešamām pārmaiņām:
'Cilvēkiem, kuri dēvējas par Latvijas iedzīvotāju priekšstāvjiem, ir aktīvi jādarbojas Eiropas institūcijās, vai nu nodrošinot koncesijas no patvaļīgajiem Māstrihtas līguma ierobežojumiem, vai arī sadarbībā ar citu valstu pārstāvjiem veicinot pārmaiņas visas savienības līmenī, piemēram, panākot, ka ECB funkcijas tiek mainītas un tai ir ļauts aizdot naudu nepastarpināti valstu valdībām, vai izveidojot kādu fiskālo savienību.'
Ja ECB varētu tiešā veidā monetizēt budžeta deficītu tas ļautu samazināt procentu likmes. Esošajā situācijā Latvijas valstij vienkārši nav pašai savas centrālās bankas, kas manāmi sadārdzina aizņemšanos (tāda ir tikai formālā, ne funkcionālā, nozīmē). Turklāt, ja valsts varētu veikt jēgpilnas investīcijas veselības nozarē, izglītībā un veidot vietēju banku sektoru, kas kreditētu vietējo uzņēmējdarbību, tad mums arī rastos nepieciešamā produktivitāte, lai atmaksātu parādus.
Ja esi pamanījis kādas patiesas ekonomiskas pretrunas manā tēzē, tad, protams, priecāšos tās uzklausīt. Vēlējos arī uzsvērt, ka nevienā brīdī neesmu saucis Latvijas valdību par 'labticīgiem'.
Valts Anders
pirms 4 gadiem
Par labticīgu LV valdību nosaucu es - kā gan citādi apzīmēt valdību, kas tiecas visumā godprātīgi izpildīt kādus kritērijus, ko tā uzskata par pareiziem (bet Jūs par nepareiziem);
Māstrihtas līgumā nav nekādu 'patvaļīgu ierobežojumu', to, savstarpēji vienojoties, ir sastādījuši visai gudri cilvēki (es pat pieļauju, ka gudrāki par mums abiem). Saprotams, nekādi nav pierādāms, ka noteiktie 3% un 60% ir tieši tie akurāt precīzie un labākie cipari - manuprāt, labākie būtu 0% un 0% (nulle deficīta un nulle aizņemšanās), bet tas būtu ideālā pasaulē. Tā kā pasaule nav ideāla, neliels deficīts/aizņemšanās reizēm būtu pieļaujami, bet tam ir jāuzliek stingri ierobežojumi. Ne tikai Eirozonā, bet arī visur citur pasaulē valdības to aptuveni saprot (cits stāsts ir ASV, bet tas ir tiešām pēc būtības cits stāsts); Tiešā veidā monetizēt budžeta deficītu - tas nozīmē tiešā veidā drukāt naudu, kas rezultātā kļūtu proporcionāli aizvien mazvērtīgāka. Tas neatrisina neko. Paraugam es varētu uzdāvināt Jums 100 triljonu dolāru naudas zīmi, ko savulaik nodrukāja pilnīgi neatkarīgā Zimbabves centrālā banka.;
Par 'vietēju banku sektoru', kas kreditētu vietējo uzņēmējdarbību. Hm. Jums ir kapitāls, lai nodibinātu mūsdienu prasībām atbilstošu vietēju banku, kas darbotos tikai 'vietēji'? (Man nav.) Valstij ir?
Pieļauju, ka esat pārāk jauns, lai atcerētos/zinātu, kādu galu ņēma šim nolūkam ne tik ļoti sen paredzētā Latvijas Hipotēku un zemes banka (pavaicājiet, teiksim, Feifera kungam, viņš droši vien atceras). Izglītībā un veselībā, saprotams, vajag investēt, tam es piekrītu, taču tas (valsts sektorā) nav banku darbs - priekš tā pastāv valsts budžets, kas jēgpilni jātērē un, protams, jāpapildina.
Šķiet, ka mūsu uzskati par ekonomiku tomēr paliks tik atšķirīgi, ka strīdēties tālāk nav vērts - Jūs esat kreisais romantiķis, es - labējais reālists. Jums patīk Keinss, man - Čikāgas skola. Ko tur darīt...
Māstrihtas līgumā nav nekādu 'patvaļīgu ierobežojumu', to, savstarpēji vienojoties, ir sastādījuši visai gudri cilvēki (es pat pieļauju, ka gudrāki par mums abiem). Saprotams, nekādi nav pierādāms, ka noteiktie 3% un 60% ir tieši tie akurāt precīzie un labākie cipari - manuprāt, labākie būtu 0% un 0% (nulle deficīta un nulle aizņemšanās), bet tas būtu ideālā pasaulē. Tā kā pasaule nav ideāla, neliels deficīts/aizņemšanās reizēm būtu pieļaujami, bet tam ir jāuzliek stingri ierobežojumi. Ne tikai Eirozonā, bet arī visur citur pasaulē valdības to aptuveni saprot (cits stāsts ir ASV, bet tas ir tiešām pēc būtības cits stāsts); Tiešā veidā monetizēt budžeta deficītu - tas nozīmē tiešā veidā drukāt naudu, kas rezultātā kļūtu proporcionāli aizvien mazvērtīgāka. Tas neatrisina neko. Paraugam es varētu uzdāvināt Jums 100 triljonu dolāru naudas zīmi, ko savulaik nodrukāja pilnīgi neatkarīgā Zimbabves centrālā banka.;
Par 'vietēju banku sektoru', kas kreditētu vietējo uzņēmējdarbību. Hm. Jums ir kapitāls, lai nodibinātu mūsdienu prasībām atbilstošu vietēju banku, kas darbotos tikai 'vietēji'? (Man nav.) Valstij ir?
Pieļauju, ka esat pārāk jauns, lai atcerētos/zinātu, kādu galu ņēma šim nolūkam ne tik ļoti sen paredzētā Latvijas Hipotēku un zemes banka (pavaicājiet, teiksim, Feifera kungam, viņš droši vien atceras). Izglītībā un veselībā, saprotams, vajag investēt, tam es piekrītu, taču tas (valsts sektorā) nav banku darbs - priekš tā pastāv valsts budžets, kas jēgpilni jātērē un, protams, jāpapildina.
Šķiet, ka mūsu uzskati par ekonomiku tomēr paliks tik atšķirīgi, ka strīdēties tālāk nav vērts - Jūs esat kreisais romantiķis, es - labējais reālists. Jums patīk Keinss, man - Čikāgas skola. Ko tur darīt...
Andris Suvajevs
pirms 4 gadiem
Tomēr vēlos norādīt, ka pieņēmums par to, ka 'naudas drukāšana' un budžeta deficīta monetizēšana noved pie automātiskas inflācijas ir kļūdains. Var norādīt uz Japānu, kur 90.gadu sākumā naudas daudzums palielinājās par aptuveni 25% gadā, bet inflācijas līmenis patiesībā krita (interesei var palasīt G. Ingham The Nature of Money (30.lapa); R.Guttman, How Credit Money Shapes the Economy).
Nav jāskatās arī tik tālu pagātnē. Kvantitatīvās atvieglošanas politikas rezultātā ASV tika iepludināti 3.6 triljoni dolāri bez jebkādas hiperinflācijas; līdzīgi eirozonā tika iepludināti aptuveni 2.5 triljoni un inflācija turas 2% līmenī.
Čikāgas skolas monetārisms kā politikas rīks faktiski ir bijis diskreditēts kopš 80.gadiem. Starp citu, ja valsts parāda un deficīta līmenis būtu 0%, tad valsts sektors vispār neeksistētu. Man būtu interesanti saprast, kā var atzīt, ka pastāv nabadzības un nevienlīdzības problēmas, bet vienlaicīgi argumentēt, ka jātiek vaļā no visām valsts institūcijām.
Nav jāskatās arī tik tālu pagātnē. Kvantitatīvās atvieglošanas politikas rezultātā ASV tika iepludināti 3.6 triljoni dolāri bez jebkādas hiperinflācijas; līdzīgi eirozonā tika iepludināti aptuveni 2.5 triljoni un inflācija turas 2% līmenī.
Čikāgas skolas monetārisms kā politikas rīks faktiski ir bijis diskreditēts kopš 80.gadiem. Starp citu, ja valsts parāda un deficīta līmenis būtu 0%, tad valsts sektors vispār neeksistētu. Man būtu interesanti saprast, kā var atzīt, ka pastāv nabadzības un nevienlīdzības problēmas, bet vienlaicīgi argumentēt, ka jātiek vaļā no visām valsts institūcijām.
Valts Anders
pirms 4 gadiem
Tikai par piemēriem. Nemaz nevajag Zimbabvi. Gribētu ieteikt Jums iepazīties ar Venecuēlas pieredzi, kur Jūsu 'kreisās' idejas tika un joprojām tiek visnotaļ mērķtiecīgi īstenotas. Par to, ka ASV ir pavisam cits stāsts, jau bildu. Padomājiet, kāpēc tas ir un spēj būt citāds (atšķirīgs no jebkuras citas valsts). Un arī par to vērts padomāt, kāpēc eirozonā iepludinātie triljoni neko tai pašā eirozonā neatrisināja ekonomikas izaugsmes jomā (tikai palīdzēja novērst dažu valstu izraisītu krahu). Vēl ir vērts salīdzināt vēl 90tos gados faktiski slēgto Japānas ekonomiku ar mūsdienu atvērtajām ekonomikām. (Kā jau bildu, atteikties no atvērtu ekonomiku idejas - tas būtu pavisam cits ceļš, t.i., atgriešanās pie naturālās saimniecības metodēm valsts līmenī. Pamēģiniet aplēst un salīdzināt, pie kādiem rezultātiem tas varētu novest, teiksim, ASV vai Vācijā, un pie kādiem Latvijā.)
meetra meetra
pirms 4 gadiem
lol, a davai paskatās uz Skandināvijas pieredzi, pirms dirst par kreisumu
Mārtiņš Sproģis
pirms 4 gadiem
Gan QE vairākkārtējā programma ASV, gan "drukāšana" Japānā 90-o sākumā nevarēja izsaukt inflāciju, jo šī nauda bija domāta banku likviditātes nodrošināšanai, nevis iepludināšanai tautā (kas izsauktu inflāciju). Ja te būtu atstāti brīvā tirgus instrumenti, tad bankas ar saviem NĪ portfeļiem aizietu nebūtībā viena pakaļ otrai. Plus sabruktu NĪ tirgi. Banka kā aktīvu turētājs un attīstības finansētājs nevar pieļaut, ka vispārējā panikā tiek izsolīti īpašumi par 10-30% no "grāmatas" vērtības. Tāpēc arī QE un stagflācija. Tie lēmumi bija briesmīgi tādā ziņā, ka vienā svaru kausā ir vispārējs haoss, bet otrā stabilititāte par nenormāli augstu cenu un laika degli (vēl lielāka noslāņošanās utt).
kuģis
pirms 4 gadiem
"Tādas pilsoniskās iniciatīvas kā kopīgā budžeta plānošana, vietējo apkaimju iedzīvotāju sanāksmes, aktīva iesaistīšanās pašvaldību darbā, kontrole pār savu parlamentāro pārstāvju (Saeimas deputātu) darbu līdz pat reālai iespējai atsaukt viņus no ievēlētā amata, regulāras tautas nobalsošanas (referendumi) visai sabiedrībai nozīmīgos jautājumos – tā ir nākotnes valoda, kurā mums vajadzētu sākt runāt jau tagad".
Grūti saprast, kāds tam sakars ar rakstā vietā un nevietā mantriski piesaukto kreisumu. Vairums no minētajām institūcijām un iespējām, piemēram, jau ilgāku laiku darbojas Šveicē un tā nebūt nav nekāda "kreisuma" apdvesta valsts un sabiedrība. Kas autoram ir kreisums, sevišķi, ja tādas vispārcilvēciskas vērtības kā "brīvais tirgus, privātā sektora vadīta izaugsme, individuālisms utt" tiek norakstītss kā kapitālisms? Nav pārāk palši un neko neizsakoši? Īstais tirgus un īstais kapitālisms, piemēram, ir sīkburžuažija, sīlpilsonība, vidusšķira, taču LV joprojām neko tādu nav redzējusi un atgriešanās pie centralizētas jeb mākslīgi socializētas ekonomikas to nekādi nevar veicināt. LV iedzīvotāji, piemēram, joprojām visā domāšana ir gana "kreisi", jo atbildes uz visām dzīves problēmām tiek sagaidītas no Valsts, kura to nevar un ko tā principiāli nedrīkst sniegt. Iespējams, autors "kreisumam" piedēvē kādu savu privātu nozīmi, jo visas anarhismam un decentralizācijai raksturīgās starpinstitūcijas ir kas ilnīgi cits nekā tiešā nepastarpinātā saite starp indivīdu/valsti, par ko sapņo modernais kreisums klasiskās labklājības/socdemokrātiskās valsts formā. Bet socdemokrātijai nav nekāda sakara ar to demokrātisko pašiniciatīvu un pašorganizēšanos un autentisku rīcību, ko autors sludina raksta sākumā. Tāpat autors apsēsts ar nevienlīdzības "novēršanu", šķiet, neesot lasījis šī gada lielo hītu "The Great Leveler".
Grūti saprast, kāds tam sakars ar rakstā vietā un nevietā mantriski piesaukto kreisumu. Vairums no minētajām institūcijām un iespējām, piemēram, jau ilgāku laiku darbojas Šveicē un tā nebūt nav nekāda "kreisuma" apdvesta valsts un sabiedrība. Kas autoram ir kreisums, sevišķi, ja tādas vispārcilvēciskas vērtības kā "brīvais tirgus, privātā sektora vadīta izaugsme, individuālisms utt" tiek norakstītss kā kapitālisms? Nav pārāk palši un neko neizsakoši? Īstais tirgus un īstais kapitālisms, piemēram, ir sīkburžuažija, sīlpilsonība, vidusšķira, taču LV joprojām neko tādu nav redzējusi un atgriešanās pie centralizētas jeb mākslīgi socializētas ekonomikas to nekādi nevar veicināt. LV iedzīvotāji, piemēram, joprojām visā domāšana ir gana "kreisi", jo atbildes uz visām dzīves problēmām tiek sagaidītas no Valsts, kura to nevar un ko tā principiāli nedrīkst sniegt. Iespējams, autors "kreisumam" piedēvē kādu savu privātu nozīmi, jo visas anarhismam un decentralizācijai raksturīgās starpinstitūcijas ir kas ilnīgi cits nekā tiešā nepastarpinātā saite starp indivīdu/valsti, par ko sapņo modernais kreisums klasiskās labklājības/socdemokrātiskās valsts formā. Bet socdemokrātijai nav nekāda sakara ar to demokrātisko pašiniciatīvu un pašorganizēšanos un autentisku rīcību, ko autors sludina raksta sākumā. Tāpat autors apsēsts ar nevienlīdzības "novēršanu", šķiet, neesot lasījis šī gada lielo hītu "The Great Leveler".
kuģis
pirms 4 gadiem
T.i., īsumā runājot par kreisumu - vairums latviešu joprojām sapņo par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, proti, par privātīpašumu, kas bija liegts gan okupācijas jeb attīstītā sociālisma gados, gan visai grūti iegūstams disfunkcionālā spektrālā finanšu rausējkapitāla gados. Var jau visādi sapņot, bet konstruēt, bet ja nākotnes "kreisums" latvietim mēģinās a t k a l atņemt, liegt vai traucēt privātīpašuma iegūšanu, tad nebūs tāda kreisuma.
Cīņa ir starp cieto kapitālu vs spektrālo, nevis "sociālismu"/"kapitālismu". īstais anarhisms un kopienu atjaunotne nav domājama bez atgriešanās pie zemes un cietām, konkrētām privātīpašuma formām.
Cīņa ir starp cieto kapitālu vs spektrālo, nevis "sociālismu"/"kapitālismu". īstais anarhisms un kopienu atjaunotne nav domājama bez atgriešanās pie zemes un cietām, konkrētām privātīpašuma formām.
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Māris Zanders
0Zinātnes komunikācijai nevajadzētu būt konservatīvai
Es piesardzīgi izturos pret politiskās varas pārstāvju deklarācijām par to, ka viņi, lūk, apzinoties zinātnes nozīmi, un, ja vien tas būtu no viņiem atkarīgs, tad finansējums palielinātos un saule apmirdzētu nobadinātās akadēmiskās aprindas.
Sabiedrība
18.12.2018
9
Sapņi par nākotni: Latvijas 200. gadadiena