***
sapnī nevar redzēt krāsas -
papīrs sprakšķ zem zīmuļgala
sadzirdama balss kas tuvojas
ar lielu un tumšu vidu
un pūkotām maliņām
tad topu es noplēsts
iemīņāts darba dunā
skrienu pa koridoriem
man tuvojas mehānismi
ar eļļainām dzensiksnām
āķiem un aplupušām
zaļas eļļas virsmām…
tā bija pirmā krāsa
***
kaut kas svarīgāks:
gaisa mana gaita
bet dienu spīdums kļuva jo
dzīvāks. kā ievainotais kurš ticis
ārā es redzēju dažādu krāsu plankumus
un katram bija savs siltums
ak Dievs bet kāpēc tik īsa elpa---
***
diena beidzot kliedzienu sūta
meklēt pēc tavas auss
ziedēja rūta pogaļām rūgtām
piebira zaļgans vāls
tā smarža būs mūsu valstība
uz viegliņiem kātiem balstīta
(citi teica ka gals)
(citi teica ka bēda)
(pagaisa tie bez pēdām)
mums mēness kā ūdens malks
***
Liānai Langai
staigājam pa trokšņu galotnēm
putekļu un kļavu apskurbuši
autobusu oranžības vidū
minot kluso asfaltu un sauli
ieelpojot šķavīgajās nāsīs
garām tirgus nomalei ar augļiem
divkārt nocenotiem graizītiem un gardiem
tikai iedomās. jo vasara jau cauri
rīts ar sala pleķiem ēnu vietās
un pret leti sīku naudu šķinda
(ja vēl kādam saldējuma prasās)
staigājam un debess savā krāsā
iejauc mākoņus un skursteņdūmus
kādā stumbrā atmirdz mizas brūnums
namu pārtraukumā zvēro parks
te nu esam. smaržo dūmos
izdziestošais atvasaras gars
II
Jurim Kunnosam un Gatim Krūmiņam
viegla viegla kā tava vienīgā vasara tērauda nāsīm
un kūpošiem miglas pavardiem vakara upēs
ir ilgošanās pēc kaut kā svēta un varbūt
tam lemts būs notikt pēc kāda otrā vai trešā zvana
kad apsargam pierē virs uzacs satumsīs rēta
un glāzē iemestais ledus gabals
sasprāgs ar petardes troksni. spārnos
pacelsies visi kam nolemts pēc sugas. pārējie aizrāpos ielās
kur nākotnes ļodzīgais atveids
plaiksnīsies reklāmu rētās.
bet allaž kas paliek pāri. kāda smilga vai smaids vārīgs
pietur mūs drupajā brīdī
kad sasveras rīga pret upi
un zvaigznēm aptrūkstas gaismas
***
piepeši viens no esības trokšņiem
sablīv mājā un aizsāk kūpēt
dūmeņa nāss paslieta augšup
pret vārnpulkiem gaisiem
lūpās kož sals un augums
sastingst starp stumbriem
aizķēries Sarkandaugavas krastā
- bdien. vai bibliotēka še tālu
kur poliskas grāmatas lasīt?
- pa Tvaika ielu gar sētu
aiz kuras rēgojas svētie un bonaparti
un varbūt kāds cilvēciņš zaļš
sevišķi martā. kad krauķi top skaļi
un sveķaini papeļu pumpuri smaržo kā balzāms
arī cilvēkam prāts pasprūk vaļā. uz stara
pa zilgmi tas trauc
***
pēdējā maiguma gadskārta
ieaužas stumbrā un klus
tikai smarža kā atskārta
košļātās skujās plūst
aiziet alnis skurinot ausis
aiziet. un cits kāds zvērs
zaru briksnājā klausās:
neķērks krauklis vai ķērks
pēdējā maiguma skara
salūst zem kājām tam
putekšņi dejo starā
dejo
virmo nekam
1.
velti tevi dzirdēt irdenā un tumšā strāva
(atvadās no manis silta auss)
ne vairs āmen nevairs tālo ave…
tikko viļņodamies pusnakts augs
savu vāro ziedlapiņu pulkus
sastinguša gaisa vidū trauc
2.
klusē kādreiz čaklie zīmju tulki
klusē arī tie kas naktīs kauc
vasara pār plato debess gultu
noliecas un vienīgā mūs sauc
(ātrāk zūdi irdnē tumšā strāva!
gaismas krūts pār mežu galiem aug)
***
nāk vasara. nav vietas taviem paliem
nav tevis. pirkstu galiem sniegs
iet projām taustoties pār lauku
nav tevis. nav ne graša. biezs
aug zāliens kur reiz bija sniegs
nāk vasara. nāk saule. kā caur skaliem
tu lūko šajā zemē tikt
gaiss atbild tev ar miglas vāliem
no kokiem pumpurzvīņas līst

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!
CITI AUTORA RAKSTI

Cilvēka Balss
Nu jau vairs nav iespējams nodziedāt, Knut, ar Tevi kopā ne poļu, ne ukraiņu tautasdziesmu. Vienkārši un vienlaikus sarežģīti izteikt Tevis padarīto. Superlatīvi sairst. Tava siltā, labā ironija patētikai vienmēr ir aplauzusi spārnus.

Ēži un vērgļi
Vienu gadu savā mūžā veltīju korektora pienākumiem kādā dienas laikrakstā. Un tur priekšā nāca tik skaistas un metaforiski ietilpīgas drukas kļūdas, ka sirds ietrīsējās un rokas steidza glābt šīs pērles no aizmirstības.

Uldis
Šķiet, tikai tagad esmu sapratis, kas Ulža dižumā ir īpašs – viņam nebija muļķu. Vismaz tā es atceros. Viņš kā līdzīgs ar līdzīgu runāja ar ikvienu zaļknābi. Un zaļknābim tādēļ gribējās vismaz pastiepties gudrībā, lai attaisnotu šo Ulža "līdzīgs ar līdzīgu". Varbūt Uldis uzreiz redzēja cilvēkā gudrību, līdz kurai tam bija vēl jāizaug?
SAISTĪTI RAKSTI
Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
12:00
0Izstāde "Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums"
Izstāžu zālē "New Hanza Biroji"
16:30
0Filma "Marija Kallasas acīm"
Kinoteātrī "Splendid Palace"
16:00
0Lolas Kivoronas filma "Rodeo"
Kinoteātrī "Kino Bize"
18:15
0Sergeja Paradžanova filma "Aizmirsto senču ēnas"
Kinoteātrī "Splendid Palace"
19:00
0Valtera Sīļa izrāde "Frankenšteina komplekss"
"Dirty Deal Teatro"
0