No pirmā marta kinoteātros skatāma Kristīnes Briedes dokumentālā filma "Svārstības" – man tā šķiet lieliska, un es to iesaku, tomēr šī sleja būs drīzāk mana refleksija par tēmu nekā recenzija. Filma galvenokārt pievēršas trim konkrētām mūsdienu sievietēm, kuras pilda mācītājas pienākumus Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (turpmāk LELB). Nerakstu – mācītājām, jo, lai gan filmā dokumentēta Daces Balodes un Rudītes Losānes ordinēšana Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā pasaulē (turpmāk LELBP), Latvijā luterāņu sieviešu kalpošana mācītājas amatā nav pašsaprotama, un trešā filmas varone Agrita Staško filmas laikā saņem ziņu, ka atstādināta pat no mācītājas pienākumu pildīšanas, lai gan beigās izrādās, ka mācītāja vīrieša klātbūtnē viņa tomēr drīkst to turpināt.
Tā kā mani pašu 16 gadu vecumā Dievs ievietoja Romas katoļu baznīcā, sieviešu mācītāju (katoļiem – priesteru) jautājums man sākotnēji nešķita aktuāls, bet pēc tam manā izpratnē piederēja pie tām lietām baznīcā, uz kurām jāpiever acis. Luterāņu baznīca kā tāda diezgan ilgi bija ārpus mana interešu loka, un kaut ko par protestantiem sāku sajēgt tikai tad, kad 2012. gadā iztulkoju Skota un Kimberlijas Hānu "Pārnākšanu Romā", kurā izklāstītas katoļu un protestantu atšķirības, bet 2013. gadā LKA maģistra darbā aplūkoju Anglijas katoļu identitāti protestantu valstī.
Tomēr manas pirmās atmiņas par luterāņu baznīcu Latvijā saistās jau ar Atmodas laiku, kad man bija apmēram 12–15 gadu. Tolaik cilvēki bija izslāpuši pēc garīgām vērtībām; atceros vairākas Jura Rubeņa runas, kas iedvesmoja un saliedēja sabiedrību. 20. gs. 80. gadu kristīgā kustība "Atdzimšana un atjaunošanās" joprojām tiek asociēta ar progresu. Tāpēc mani pārsteidza epizode filmas sākumā, kurā Vaira Bitēna, viena no pirmajām sievietēm mācītājām, kas tika ordinēta amatā vēl padomju laikā, ar rūgtumu atceras, ka šīs kustības pārstāvji, jauni vīrieši, pirmie ir vērsušies pret sieviešu ordinēšanu LELB. Seko kadrs, kurā par nepieciešamību izskatīt nopietno jautājumu izsakās Aleksandrs Bite. Viņa vārdu saistībā ar kustību "Atdzimšana un atjaunošanās" neatrodu, taču "sieviesuordinacija.lv" uzzinu, [1] ka patiešām jau 1983. gadā septiņi LELB mācītāji, starp kuriem minēti arī Juris Rubenis un Modris Plāte, rosinājuši diskusijas par sieviešu ordinēšanas jautājumu, savukārt 1986. gadā izveidota īpaša komisija, kas "konstatējusi, ka teoloģiskie argumenti "par" vai "pret" sieviešu ordināciju ir vienlīdz spēcīgi abām pusēm", [2] un izsūtījusi mācītājiem vēstules ar aptaujas lapiņu un lūgumu nobalsot "par" vai "pret" sieviešu ordinēšanu. Balsošanas rezultāti kļuvuši zināmi 1989. gadā: "Par sieviešu ordināciju izteicās 46, pret – 21." [3] Šajā pašā gadā par arhibīskapu tiek ievēlēts Kārlis Gailītis, kurš 1992. gada Sinodē deklarē, ka turpinās ordinēt sievietes, bet 1992. gada 22. novembrī mirst mīklainā un traģiskā nāvē. [4] Par nākamo LELB arhibīskapu 1993. gada sākumā ārkārtas Sinodē tiek ievēlēts mācītājs Jānis Vanags. Interesanti, ka vairāk par divām trešdaļām mācītāju nesen ir balsojuši par sieviešu ordināciju, bet tagad vismaz daļa no viņiem atbalsta Vanagu, kurš jau kandidējot pauž savu pārliecību pret sieviešu ordināciju un kura laikā patiešām neviena sieviete vairs nav ordinēta, lai gan īsts aizliegums stājies spēkā tikai 2016. gadā.
Šobrīd Vanags ir LELB arhibīskaps jau trīsdesmit gadus. Sievietes LELB turpina kalpot, taču nedrīkst saukties par mācītājām: viņas atkarībā no situācijas tiek dēvētas par mācītāja palīdzēm, evaņģēlistēm vai mācītāja pienākumu izpildītājām. Jebkurai vadošai pozīcijai gan laicīgajā pasaulē, gan Baznīcā raksturīgs varas un vienlaikus kalpošanas aspekts. LELB vīri labprāt atstāj sievietēm iespēju kalpot un uzteic tās, kas to pazemīgi dara, taču varas pusi viņi vēlas paturēt tikai sev. Padomju laikā, kad mācītāja profesija ietvēra dažādus riskus, Vaira Bitēna un viņas kolēģes drīkstēja uzņemties mācītājas pienākumu slogu, piemēram, apsaimniekot avārijas stāvoklī esošu baznīcas ēku, kurā neviens mācītājs vīrietis vairs kalpot nevēlējās, [5] taču pēc valsts neatkarības atgūšanas draudzes gana amats kļuva prestižāks un tāpēc piemērots tikai vīriešiem. Sievietēm, kuras 1993. gadā studēja Teoloģijas fakultātē un gatavojās kļūt par mācītājām, šiem trīsdesmit vajadzēja būt labākajiem mūža gadiem, kad sevi realizēt, taču to laikā viņas, pildot Dieva aicinājumu, ir saskārušās ar šķēršļiem un pazemojumiem. Vīrieši mācītāji ir pieprasīti, un daudzi no viņiem spēj izdzīvot tikai no draudzes ziedojumiem (tostarp par garīdznieka pienākumu veikšanu laulājot, kristot un apglabājot), turpretī sievietēm, kuras svētdienās kalpo kā evaņģēlistes, pārējā laikā jāstrādā cits darbs, kas ne vienmēr sakrīt ar viņu aicinājumu tik veiksmīgi kā LU Teoloģijas fakultātes dekānes Daces Balodes gadījumā.
Romas katoļu baznīca neslēpj, ka sieviešu (ne)iespējamās priesterības jautājumā vadās arī pēc tradīcijas, turpretī luterāņi visam meklē pamatojumu Svētajos Rakstos. Tajos iespējams piemeklēt vienu no diviem cilvēka radīšanas stāstiem atkarībā no tā, par kuru viedokli nepieciešams argumentēt. Dzimumu līdztiesības un sieviešu ordinācijas aizstāvji parasti izvēlas to Vecās Derības fragmentu, kur Dievs jeb Svētā Trīsvienība rada cilvēku pēc sava ("mūsu") ģīmja un līdzības – vīrieti un sievieti abus reizē (1 Moz 1:27). Šajā nodaļā var balstīties tie, kas uzskata, ka Dievs vienlīdz ietver vīrišķos un sievišķos aspektus. Tikmēr tie, kas vismaz Baznīcā vēlas saglabāt patriarhālo struktūru, atsaucas uz citu fragmentu, kurā Ieva tiek radīta no Ādama ribas kā palīgs cilvēkam (1 Moz 2:18-24).
Tā kā Romas katoļu baznīcā sieviešu vieta pozicionēta skaidrāk, tajā nav tik lielas nepieciešamības viņas atklāti noniecināt. Pie attiecīgām diskusijām nepieradusi, jutos izbrīnīta, kad "YouTube" video noskatījos kādu Kristīgā radio sarunu, kurā pieci melnā tērpti vīrieši sēž ap galdu un pilnā nopietnībā spriež par to, ka sieviete ir radīta vīrieša dēļ, nevis otrādi. Vēlāk sapratu, ka te nav nekādas atšķirības starp garīgo un laicīgo sfēru: tiklīdz sievietes pārstāj būt klusas un paklausīgas, tā publiskajā telpā sāk vairoties mizogīniskas idejas. Augusts Strindbergs 1888. gadā, reaģējot uz 19. gs. emancipācijas vilni, uzraksta lugu "Jūlijas jaunkundze", ar kuru vēlas parādīt, ka sievietes nekad nebūs vienlīdzīgas ar vīriešiem, jo ir zemāk attīstīti radījumi. [6] Nedaudz vēlāk, ap gadsimtu miju, lielu popularitāti Eiropā gūst Otto Vainingers (Otto Weininger), kurš uzskata, ka sieviete gan var būt ģēnija māte, taču nekad pati nebūs ģēnijs. [7] Starp citu, Vainingers agri – 23 gadu vecumā – izdara pašnāvību, tātad viņa paustie uzskati ir pavisam jauna vīrieša uzskati.
Kas attiecas uz kustību "Atdzimšana un atjaunošanās", viens no tās virzītājspēkiem Juris Rubenis kopš Atmodas laika pamazām ir kļuvis par fenomenāli mīlētu mācītāju. Arī man viņš patīk: 2012. gadā kopā ar vīru personiski tikāmies ar Rubeni retrītā Elijas namā – tā bija spēcīga un autentiska pieredze, viens no svarīgākajiem pavērsieniem manā personiskajā garīgajā ceļā. Cik saprotu, kopš 80. gadiem Rubenis savu nostāju (ja tā vispār ir bijusi pret sieviešu ordinēšanu, jo vēsturiskie dokumenti liecina tikai, ka viņš bijis starp tiem, kas uzsākuši diskusijas, bet viņa paša balsojums nav zināms) ir mainījis. Nojaušu arī, ka šī pakāpeniskā attieksmes maiņa varētu būt viens no (daudziem) iemesliem, kāpēc Rubenis 2018. gadā LELB mācītāja amatu pamet.
Skatoties filmu, domāju, ka arī visi pārējie LELB mācītāji vīrieši, kuri neatbalsta Vanaga radikāli konservatīvās idejas, varētu gluži vienkārši pamest šo baznīcu. 1989. gadā tādu bija vairāk nekā divas trešdaļas, taču nezinu, kā ir tagad. Vai viņi nevarētu pievienoties LELBP – tāpat kā mācītājas, kuras tikai tajā var tikt ordinētas? Viņi pat varētu paņemt līdzi lielu daļu draudzes! Kā parādīja filma, draudze labam ganam, filmas gadījumā – ganei, ļoti pieķeras. Zinu, ka LELB Latvijā pieder īpašumi, taču draudze ir svarīgāka par ēku. Jautājums tikai, ko viņi īstenībā domā un kādā mērā iespējams atšķirt paklausību Dievam no kompromisiem, kas ļauj saglabāt drošu un ērtu pozīciju. Jāņem vērā arī, ka jaunos mācītājus kopš 1997. gada gatavo īpaši šim nolūkam izveidotā Lutera akadēmija, jo Teoloģijas fakultāte tam izrādījusies pārāk liberāla.
Kopš mēģinu saprast, ko es pati kā sieviete, kas ilgstoši centusies praktizēt katoļticību un tādu vai citu iemeslu dēļ nav saņēmusi aicinājumu kļūt par draudzes gani, par šo jautājumu domāju teoloģiskā kontekstā, arī mani uzskati ir svārstījušies, un esmu pieļāvusi, ka Dievs patiešām iecerējis vīrietim un sievietei atšķirīgas lomas; ka ir funkcijas, kas labāk padodas vai piederas vīriešiem. Tomēr aizvien vairāk man šķiet, ka šis ir tikai pieraduma jautājums, kam nav nekāda sakara ar Dieva nolūku. Filmā mani aizkustināja, cik maigi sievietes – luterāņu teoloģes – pasludināja cita citai grēku piedošanu, cik iedrošinoši Rudīte Losāne runāja ar sievietēm cietumā. Dieva sievišķais aspekts var būt iespaidīgs ne tikai mātes rūpju izpausmē. Man patīk, ka filma fokusējas uz sieviešu mācītāju dzīvē svarīgiem brīžiem, kalpošanu un sadraudzību, ka tajā ļauts runāt galvenokārt viņām pašām.
Kad es 2016. gadā stažējos Norvēģijā, mēdzu apmeklēt svētdienas dievkalpojumu Oslo Svētā Ūlava Romas katoļu draudzē. Sv. Mises tajā notiek norvēģu, angļu, poļu un vjetnamiešu valodā. Svēto Vakarēdienu dalīja arī sievietes: viena melnādaina, otra aziātiska izskata. Es piegāju pie aziātes un izstiepu sauju. Kristus miesa, viņa teica bukmolā (norvēģu literārā valoda) un iedeva man Jēzu. Esmu pateicīga par šo pieredzi un gandrīz vai ticu, ka reiz sievietes Baznīcā ne tikai piekalpos un dalīs Komūniju, bet arī pārvērtīs maizi Kristus miesā un teiks sprediķi. Un vakarēdienu dos arī homoseksuāliem cilvēkiem, kuri neslēps šo būtisko savas dzīves šķautni. Taču pārmaiņas nebūs ātras un vienmērīgas, jo jebkura attīstība nes līdzi svārstības.
[1] Īsu ieskatu sieviešu ordinēšanas vēsturē Latvijā sk. arī Ilzes Jansones recenzijā par šo pašu filmu.
[2] Sieviešu ordinācijas lietderīguma jautājums 1983.–1992. LELB. Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienība. 17.10.2010. Pieejams https://sieviesuordinacija.lv/2010/10/17/sieviesu-ordinacijas-lietderiguma-jautajums-1983-1992-lelb/ [skatīts 28.02.23]
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Sk. Vairas Bitēnas interviju Liegai Piešiņai https://www.la.lv/to-zina-tikai-dievs
[6] Tā kā Strindbergs ir ģēnijs, viņš, pats to neapzinādamies, tomēr ir uzrakstījis daudz dziļāku un neviennozīmīgāku darbu.
[7] Vainingera idejas atstājušas ietekmi arī uz Latvijas kultūras telpu 20. gs. sākumā. Sk., piem.: Eglāja-Kristsone, Eva. Sievišķības konstruēšanas sociālie un kultūras aspekti 19. un 20. gs. mijas latviešu literatūrā. No: Fin de Siecle: Literārā kultūra Latvijā. Rīga: LU LFMI, 2017, 218.–219. lpp.
4