Foto: Ģirts Raģelis
 
Sarunas
24.03.2023

Santa Remere: Es nezinu, kas ir sociāli neaktīva māksla

Komentē
2

Santa Remere ir Normunda Naumaņa balvai trīskārt nominēta kultūras kritiķe, festivāla "Homo Novus" producente, tulkotāja, kas aprīlī sāks darbu kā redaktore jaunajā "Satori" komandas sastāvā. Redakcijas pārmaiņu procesā tapa arī šī saruna – par feministisko diskursu, kultūru, riebumu pret tituliem, mākslu, kas dod balsi, labas kritikas un žurnālu nozīmi.

Henriks: Diena, kad notiek šī saruna, ir 8. marts, un tu esi nupat atnākusi no solidaritātes gājiena. Varbūt vari pastāstīt, kā tur gāja?

Santa: Bija ļoti auksts. Es, protams, atnācu 15 minūtes par agru un stāvēju pie Latvijas Radio ēkas, un redzēju daudz operatoru, cilvēkus ar mikrofoniem un kamerām, bet gandrīz nevienu sievieti. Tad sāku cītīgāk lūkoties apkārt un ievēroju, ka gandrīz katrā nišā pie tām senajām ēkām kāda bija apstājusies, mēģinot noslēpties no vēja. Tā aina bija tik skaista. Sniga sniegs, tas pūta burtiski visos virzienos, un katrā nišā slēpās pa sievietei vai meitenei. Tad iznāca pirmās ar plakātiem, viņas sabira no visurienes, sapulcējās Doma laukuma centrā, un tā bija tāda skaista bezvārdu sajūta – redzēt, ka mūsu sanāk tik daudz, neņemot vērā laikapstākļus, neņemot vērā, ka tas notiek pulksten 11.00, kad visi strādā un kad visiem patiesībā ir grūti atnākt. Tad sāka skanēt mūzika un bija šī svētku sajūta. No vienas puses, šādai tiesību aizsardzības dienai vai šim datumam ir grūti pievilkt to svētku sajūtu, neasociējot to ar seno padomju "tulpītes un šņabis" sajūtu, bet, no otras puses, tur bija tā cita – klātbūtnes sajūta. Pa ceļam es arī izdomāju, ka man tas vārds "solidaritātes diena" patīk mazāk nekā "sieviešu savstarpējās saprašanās diena". Tas ir brīdis, kad tu paskaties uz šo sev līdzīgo cilvēku un kaut kādā mērā arī tā otra cilvēka skatienā spēj saskatīt savu pieredzi, un liekas, ka mēs zinām, kāpēc te esam, pat ja mums tam vēl nav vārdu.

Henriks: Jā, man ir tāda sajūta, piemēram, lasot, ko cilvēki raksta internetā par pagātnes 8. marta mantojumu, un – tam iepretim – rodot iespēju padarīt to par kaut ko foršu un spēcinošu un skatīties tieši uz to iedrošināšanas iespēju... Es nezinu, kā mums ar to iet. Kā tev šķiet – kā ar to iet? Vai tās pārmaiņas ir gana jaudīgas?

Santa: Tu esi tāds ļoti mērķtiecīgs. [Smejas.] Tu droši vien gribi dzirdēt, ka es teikšu: "Jā, ir jaudīgas." Es nezinu… Pārmaiņas vispār ir – tas jau ir labi. Arī mērķis jau nav konkrēts – nav tā, ka mēs zinām, ko gribam panākt. Mēs zinām, ko mēs vairs negribam. Katru dienu sev godīgi pateikt, ko es vairs negribu, un meklēt tos variantus, kā varētu būt citādi – tāds apmēram ir mans skatījums. Es nedzīvoju pēc tādiem nospraustiem galamērķiem, kurus par visām varēm vajag panākt. Man liekas, ka ikviens solis ir pārbaudāms un katrs jautājums ir testējams, bet kaut kur ir arī tas taisnības moments. Man liekas, tas ir viens no Simonas Veilas apgalvojumiem, ka meli un netaisnība nevar būt labi. Tu vari apšaubīt visu, bet tajā brīdī, kad tu acīmredzami mani kaut ko negodīgu – pārkāpumu, noziegumus un melus –, tas atduras tur, kur vairs nevar īsti atrast nekādu metaforu, lai to attaisnotu.

Henriks: Es pēdējā laikā domāju par dažāda veida pārmaiņām un par to, kā tās var veicināt, un kaut kā atgriežos pie domas, kurā savulaik vīlos, bet tagad tomēr ticu: ka tās pārmaiņas tomēr katalizē un iekustina tieši individuāla rīcība. Arī šo sarunu kontekstā – vai šis ir padomju 8. marts, vai tas ir kaut kas cits, es domāju – pārmaiņas sākas ar katra cilvēka rīcību, to, kā viņš uz to izvēlas skatīties un ko viņš izvēlas darīt.

Santa: Jā, pilnīgi noteikti. Esam indivīdi ar savu pieredzi un savām vēlmēm, bet tad no indivīdiem, protams, veidojas kaut kādas grupas, kur, iespējams, no citu cilvēku pieredzes tu pamācies, saskati un spēj labāk noformulēt, kas īstenībā ir tas, kas tev pašam kaiš. Bet šis ir tāds baigi plašais mākonis. Es par padomju 8. martu gribu pateikt to, ka man marts tomēr šķiet tik skaists – mēs esam noilgojušies pēc puķēm un pavasara, un kaut kādā ziņā sanāk, ka ar šiem svētkiem viņi ir tā kā uzurpējuši to pavasara gaidīšanu. Jā, es gribu saņemt puķes, taču ne jau no vīrieša vai kaut kā, kas uzskatītu, ka mani vajag apsveikt par to, ka esmu sieviete, lai gan es ikdienā nedomāju, vai esmu vai neesmu, bet drīzāk tas iet kopā ar to pavasara gaidīšanu. Tad pēkšņi tas uz tevi darbojas arī emocionālā līmenī. Es negribu nevienam laupīt prieku saņemt puķes, bet vienmēr ir svarīgi padomāt, kāpēc es tās puķes gaidu un kāpēc es tās kādam sniedzu. Arī šņabi 8. martā dzert varbūt ir forši, kāpēc ne… Lietas nav vienkāršas.

Henriks: Tev ir daudz nodarbošanos, titulu un statusu. Vai tu vari mazliet ieskicēt savu darba un radošo biogrāfiju? Piemēram, kad es pirmoreiz uzzināju par tevi un sāku lasīt tevis rakstīto, man radās iespaids, ka fokuss ir tieši uz fotogrāfiju, bet tev ir arī tā franču valoda un tad tev ir bijusi tā Japāna, un tad fotogrāfija, un teātris, un māksla – tik daudz… Vai vari pastāstīt, kā tev tā hronoloģija ir veidojusies?

Santa: [Smejas.] Tas man liek domāt par to, kāpēc kaut kur vēl aizvien "karājas" fotogrāfija, un tas droši vien ir tāpēc, ka es to pirms padsmit gadiem ierakstīju savā "Satori" profilā. Es vispār nesaprotu, ko man visi vienmēr piesienas ar to fotogrāfiju. Tas liek saprast, ka acīmredzot rakstītam vārdam ir spēks. Ja kaut kur tā viena īsā frāze ir uzrakstīta, tad cilvēki ņem un ieguglēun, lai arī lielākā daļa manu publicistisko tekstu patiesībā ir par kaut ko citu, šis viens apgalvojums, ka esmu kaut ko studējusi pie fotogrāfijas antropologa, kaut ko nozīmē.

Es varu sākt no viena gala, lai gan nezinu, vai tie ir radoši sasniegumi. Manā piramīdā svarīgākais ir mani bērni. Man ir divi bērni, un man viņi nenormāli patīk. Man patīk ar viņiem pavadīt laiku. Man patīk nodrošināt viņiem interesantus, kvalitatīvus dzīves apstākļus – pēc iespējas mierīgākus, kas man kā trauksmainam cilvēkam ne pārāk sanāk. Man patīk braukt ar riteni. [Smejas.] Es to nedaru profesionāli, bet es mēģinu braukt, cik tālu vien varu, ar cik vien sliktu riteni varu. Tas kaut kādā mērā droši vien raksturo arī visu pārējo, ko es daru. Man patīk būt tuvās attiecībās ar cilvēkiem, rūpēties par citiem, interesēties, uzklausīt, ko saka bērns un ko saka kāds cits. Man patīk izmēģināt grūtus ceļus ar riteni un bez. Bet tādējādi sanāk, ka esmu iekūlusies visādās nepatikšanās.

Cilvēki man prasa rakstīt. Es tikai vienreiz esmu uzplijusies ar rakstiem. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Uzrakstīju bakalaura darbu, un man gribējās, lai tas kaut kur tiek nopublicēts. Tad aiznesu uz tolaik izdotā laikraksta "Māksla Plus" redakciju izvilkumu no sava bakalaura darba un teicu: "Es gribu, lai jūs to publicējat." Es nezinu, kā tas viss notiek. Ā, vēl es esmu rīdziniece. Es dzīvoju pilsētā, es pazīstu cilvēkus, un ar šiem cilvēkiem notiek sarunas, un tad reizēm viens no otra kaut ko grib, un tas kaut kā ir rezultējies teksta formātā un tajā, ka reizēm es rakstu. Pēdējā laikā rakstu tik daudz, ka man sāk pietrūkt laika. Un šī nav normāla atbilde. [Smejas.]

Henriks: Man liekas, ka tā ir ļoti forša atbilde. Kad es lasu tevis rakstīto – vai tās būtu recenzijas, vai kādi citi teksti –, mani ļoti pārsteidz tas, kā tu tos spēj veidot. No vienas puses – un tas, manuprāt, sasaucas ar to atbildi, ko tu tikko sniedzi, – tur ir ļoti emocionāli subjektīva perspektīva, kas ir tam visam pamatā, bet vienlaikus tu tomēr atsaucies uz dažādiem interesantiem kultūrfaktiem un spēj kontekstualizēt lietas dažādu kultūras lauku piemēros. Kā tu esi tikusi pie tik daudzpusīgas zināšanu bāzes?

Santa: Neesmu par to domājusi, bet pamēģināšu. Ap 2000. gadu, tad, kad es beidzu skolu, modē nāca digitālās tehnoloģijas un bija interese arī par starpdisciplinaritāti un tamlīdzīgi, un tā vienkārši bija tāda paaudze. Turklāt vērās vaļā robežas, mēs stājāmies Eiropas Savienībā, un radās šī iespēja kaut ko pamācīties ārpus Latvijas un ārpus rāmjiem. Tas daudziem bija tāds haosa brīdis – nedomājot kaut kur nesties. Mana motivācija bija nesties no Latvijas prom uz Parīzi, pirmkārt – aizbraukt uz Parīzi. Otrkārt, bija šī ilūzija par kino, ka tur ir tā romantika un tā ir kino galvaspilsēta. Un vēl – fotogrāfijā no institūta, kurā pēc tam iestājos, es redzēju, ka tur ir lielie "Mackintosh" datori ar montāžas programmām, bet man tobrīd nebija pat laptopa. Manuprāt, tāpēc es arī iekritu tajā starpdisciplinaritātes mākonī, kur tu līdz galam nezini, ko tu gribi, bet tu gribi izmēģināt jaunus komunikācijas veidus. Sanāk, ka gandrīz visi teorētiskie darbi, ko es savās izglītības gaitās esmu rakstījusi, ir par attēla un teksta savietošanos vai nesavietošanos, un attēls un teksts savā savienojumā attiecas uz ļoti daudzām jomām. Tas ir pamatā visvisādiem medijiem, bet ar to var skaidrot arī gleznas, ar to var skaidrot literatūras teoriju, ar to var skaidrot kino, fotogrāfiju, jebko. Tā kā viena ir šī perspektīva turpināt iztaujāt, kā attēls ar tekstu liekas kopā. Vai tas, ko es pieredzu vizuāli vai ar kādu citu maņu, – kā tas liekas kopā ar vārdu? Un vai vārds to nomāc, vai vārds to bagātina? Tie ir bezgalīgi jautājumi, ko var uzdot, un, tā kā es joprojām neesmu saņēmusi vēlamo atbildi un neesmu nonākusi mērķī, tas darbojas kā impulss turpināt jautāt.

Henriks: Kur un ko tu esi studējusi?

Santa: Es vispirms studēju Latvijas Kultūras akadēmijā frančos, jo mums skolā pateica, ka mēs neviens citur neiestāsimies. Kultūras akadēmijā iestājos uz desmitniekiem un sapratu, ka es būtu varējusi iestāties jebkur, bet man arī vajadzēja tikt budžeta vietā, jo vispār nebija naudas. Pastudēju frančus – tāpēc labi zinu franču valodu –, un tad jau kaut kādā trešajā kursā mēģināju iestāties arī kādā no Parīzes skolām, kur franču valoda noderēja. Pēc tam pāris gadus studēju franču kino skolā, un pēc tam es mēģināju tikt vislabākajā franču kino skolā. Gandrīz tiku, bet brīdī, kad bija jāgaida atbilde ar La Fémis komisijas lēmumu, es saņēmu vēstuli no Japānas vēstniecības. Es visā tajā haosā biju paspējusi aizpildīt kaut kādas anketas, ka es gribētu varbūt pastudēt arī Japānā, un viņi bija izlēmuši piešķirt man šo iespaidīgo Monbukagakusho stipendiju, kas ļautu man studēt Japānā, ja es pusgada laikā iemācīšos japāņu valodu. Tas izklausījās pēc forša uzdevuma. [Smejas.] Tā es uz pieciem gadiem iekūlos Japānā un pēc tam vismaz piecus gadus kūlos atpakaļ.

Henriks: Un ko tu Japānā studēji?

Santa: Japānā arī turpināju šo mediju lietu. No japāņu valodas studiju programmas atšifrējums bija "Komunikācija un dialogs ar attēliem" vai kaut kas tāds.

Henriks: Interesanti, ka tās dažādās kultūras sfēras un lauki, manuprāt, tiešām parādās gandrīz visā, ko tu dari, un vienmēr ir forši to pieredzēt un just. Šķiet, ka pēdējo gadu tu esi strādājusi gan ar dažādiem medijiem, gan dažādiem projektiem, bet "Homo Novus" ir tas viens pieturas punkts, kur tu esi pastāvīgi. Es par to jau esmu rakstījis – mani "Homo Novus" pēdējo gadu draivs, darbības veids, stils un saturs tiešām ir ļoti aizrāvis un iedvesmojis. "Iedvesmot" ir vārds, ko man grūti lietot, jo tas ir ļoti cakains, bet pēc "Homo Novus" festivāliem man tiešām rodas visādas jaunas idejas un ir sajūta, ka kaut ko ir iespējams un vērts darīt. Varbūt vari pastāstīt par "Homo Novus" pieredzi, un, ja mazliet specifiskāk, to varētu noformulēt šādi: kas ir tās vērtības, kas tev "Homo Novus" ietvaros šķiet svarīgas?

Santa: Man prieks dzirdēt, ka arī tevi joprojām iedvesmo "Homo Novus", jo šim festivālam drīz būs jau 30 gadu. Tas ir garš stāsts, un man atkal jāatgriežas senā pagātnē. Es piederu pie tās paaudzes, kas auga kopā ar "Homo Novus" un kurai tas 2000. gadu sākumā bija izraušanās loks un iedvesmošanās brīdis, un tajā bija tā bezvārdu pareizības sajūta. Tas šķita kaut kas patiešām svaigs, tāds, kas mani uzrunā un kur es jūtos pieņemta, kur jūtos labi, kur gribu darboties, vienalga, kādā statusā. Spēlēties ar pilsētu visplašākajā nozīmē, ko "Homo Novus", manuprāt, joprojām dara. Un tur ir šis rīdzinieces aspekts. Man ļoti patīk dzīvot pilsētā un patīk arī tā kolektīvā sajūta: radīt kopā un meklēt jaunas skatuves, jaunas vietas, jaunus leņķus. Laikam 2003. gadā pirmoreiz piedalījos "Homo Novus". Kopā ar Pēteri Ķimeli mēs taisījām projektu "Lasītava". Pēc tam esmu taisījusi vēl vairākas "Lasītavas" – šis nosaukums kaut kā vajā. Mēs savācām daudz dažādu dzeju, piekrāvām pilnu angāru ar dzejas grāmatām un ļāvām cilvēkiem to ierunāt dažādos ritmos. Šķiet, ka atvērām arī telefona līniju, kur varēja zvanīt uz 117, nosaukt kodu, un tev telefona operatori savā lietišķajā tonī monotoni lasīja dzeju, kura nu ar to cipariņu izbira. Tas ir ļoti atbrīvojošs formāts, kā domāt par dzeju, par pilsētu, par pilsētas ritmu un kā to savienot bez pierastā grāmatas formāta, pierastajām rindiņām un visa kā cita. Kad tu vienreiz atveries tādai pieredzei, tad tā neveras ciet.

Arī pēc visiem saviem ceļojumiem tieši festivālā "Homo Novus" es pirmoreiz atkal jutos atpakaļ un pieņemta. Tie bija piedāvājumi arī no Gundegas Laiviņas puses – pāriet producentes statusā, kas drīz vien kļuva arī par tādu kā režisora asistentes statusu, par cilvēku, kas strādā ar ārvalstu režisoriem un komandām, kas pazīst to starpkultūru vidi, spēj saprast, ko viņi domā. Es biju tas komunikators, tas tilts, kas spēj ārzemnieka dažreiz ekstravagantajām idejām atrast kontaktu ar Rīgu, ar Latviju, ar vietējo mentalitāti. Tāda savilkšanas funkcija. Tā esmu nonākusi attiecībās ar brīnišķīgiem māksliniekiem. Man bija iespēja strādāt ar horeogrāfi, grandiozu norvēģu mākslinieci Meti Edvardsenu (Mette Edvardsen) un pandēmijas laikā atkal taisīt "Lasītavu". Tas bija projekts "Laiks iesnaudies pēcpusdienas saulē", kurā es Latvijā uzmeklēju septiņus cilvēkus, kas būtu ar mieru no galvas iemācīties grāmatu. Mēs visi apmetāmies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas tobrīd bija tukša, un šos cilvēkus varēju iznomāt kā dzīvās grāmatas. Tur iestājas šis maģijas moments, kuru tu nevari vairs noraksturot vārdiem, nevari paskaidrot, kāpēc mēs to darām, bet ir skaidrs, ka tā pieredze tev ļoti daudz ko dod, palīdz saprast arī, kāpēc grāmatas ir jāsaglabā, kāpēc atmiņa ir jāsaglabā, kāpēc mums jārunā citam ar citu, kāpēc mums ir jābūt otram blakus. Tāda ir bijusi gandrīz katra šī sadarbības izrāde.

Bet nu pamazām esmu nonākusi arī pie titula. Festivālā "Homo Novus" viņi ir atraduši man profesiju, nosaucot mani par "pilsētas dramaturģi". Man riebjas tituli, bet reizēm anketās tie ir jānorāda. Tagad, kad piesakos uz kādu starptautisku rezidenci vai festivālu, rakstu, ka esmu Rīgas dramaturģe, lai kas tas arī būtu.

Henriks: Stilīgs tituls, man šķiet. Es domāju, ir diezgan grūti žanriski noraksturot, kas ir "Homo Novus". Skaidrs, ka no vienas puses tur ir klāt teātra vārds, bet, manuprāt, tas ir daudz kas vairāk. Salikt kopā un noraksturot – kāds ir mākslinieciskais virziens un ko "Homo Novus" vispār mēģina darīt – varētu būt grūti, bet varbūt vari pamēģināt?

Santa: Es to mēģinu katru gadu, jo tā ir viena no lietām, ko es "Homo Novus" daru – es veicu šo skaidrojošo darbu. Es palīdzu gatavot arī mārketinga materiālus, kas palīdzētu saprast, uztvert, apmēram kāda varētu būt tā izrāde, uz kuru tu gatavojies iet. Pēdējā laikā arī festivāla uzrunas tekstus mēs ar esošo radošo direktori Beku esam rakstījušas kopā. Man šķiet, ka tam ir sakars ar teātri, un tieši to katru gadu "Homo Novus" mēģina pateikt: ka teātris nav tikai šis klasiskais teātris slēgtā ēkā, melnajā kastē, ka teātris ir rotaļa, ka teātris ir spēle un rotaļāties un spēlēties, un pieredzēt mākslu kolektīvi kopā mēs varam ļoti dažādos veidos. Ar katru festivālu tiek piedāvāti šie jaunie, atšķirīgie veidi: tā var būt grāmata, tas var būt plakāts, tā var būt iešana pa ielu, tā var būt saruna, tas var būt jebkas, ja tajā ir šis spēles elements. Vienmēr iztaujāt arī to, kam un kuram ir jāatrodas uz skatuves un kur šajā spēlē ir publika, izlemt, kurš raksta noteikumus un kā šis mehānisms, ko šis teātris ierosina un iedrošina, pēc tam īstenojas, rezonē plašākā publikā. Arī izprast, kā ar šīs kopējās rotaļas un spēles palīdzību mēs ietekmējam sabiedrību, sevi, kā mēs organizējamies, kā mēs sadzīvojam. "Performēt" nozīmē kaut kādā veidā izmēģināt jaunas formas, atkārtot kaut kādu darbību, lomu, kurā tu ikdienā neesi vai kura tev ir jauna, un tad, kad tu to vairākas reizes atkārto, tu spēj pateikt, vai tu tajā iederies, vai šī loma tev der, vai tu esi apmierināts. Šī domāšana par savu lomu sabiedrībā, savu lomu pilsētā, ģimenē, lomu izmēģināšana – nu daudz kas. Tas viss ir plašs. Bet tieši tāpēc ir vajadzīgi tādi festivāli, kur iečekoties un padomāt, ko tas man nozīmē šogad, ko es ar savu darbību varu mainīt, ko viens cilvēks var mainīt, ko kolektīvi var mainīt, kur mēs gribam iet un tādā garā.

Henriks: Man liekas, ka tur bieži vien parādās tas efekts uz skatītāju, kas stimulē domāšanu par kopienu – principā tā tiešām ir sociāli aktīva māksla. Piemēram, mums bija tā pagājušā gada beigu saruna, kur izskanēja – Latvijā, piemēram, vizuālajā mākslā reti parādās sociālais aktīvisms. Un reizēm tiešām ir tāda sajūta, ka, ja parādās kombinācija "sociālais aktīvisms un māksla", tā ir kaut kāda mazliet mākslīga konstrukcija, kas skan dīvaini un reti kad izpildās pilnasinīgi. Bet "Homo Novus" sakarā tā nav tēma, tā vienkārši ir kaut kāda domāšanas telpa, kuras ietvaros tie darbi top, un tādā veidā mākslinieki par šīm tēmām runā autentiski – tieši par to kopā būšanas aspektu.

Santa: Tā kaut kā ir, jā. "Sociāli aktīva māksla" – vēl foršāk ir, ja to ieliek pēdiņās. Man nepatīk etiķetes un leibli, kad nosauc, kaut kā tiražē un aizmirst, ko šis vārdu savienojums katrreiz satur. Kad lietojam vārdu "demokrātija", vai mēs katrreiz apzināmies tam segumu? Es nezinu, kas ir sociāli neaktīva māksla. Ir tāda? Māksla vienmēr kaut kādā veidā ir aktīva. Neatceros, kurš mākslinieks gleznoja tikai eņģeļiem un lika savas gleznas uz jumta – arī tas pauž kaut ko. Kaut vai tā ir sociāli aktīva māksla, kas darbojas uz eņģeļiem. Māksla ir viss, kas ierosina sarunu, tā vienmēr ir komunikatīva. Protams, ir iespēja apspēlēt arī absolūti nekomunicējošu mākslu, radīt kaut ko, izkārt tumsā, palikt vienam pašam, bet katrs, kurš uzzinās par to, ka tu esi sēdējis tumsā ar neredzamu gleznu – tur atkal ir šis komunikācijas moments un tas kaut kādā sabiedrības grupā rezonēs. Tāpēc es pat nesaprotu, kas īsti ir sociāli neaktīva māksla. Melīga māksla? Es nezinu, kas tas ir.

Henriks: Es domāju, ka tas ir atkarīgs arī no tā, kas par to runā un kā katrs cilvēks izvēlas par to runāt. Un tur droši vien rodas arī tās pēdiņas un etiķetes. Es iepriekš mēģināju saprast, kā to noformulēt latviski – man gribas teikt, ka tev ir tāds kā softspots uz autsaideriem. Man ir radies iespaids, ka tev patīk autsaideri, visi nepieņemtie un nesaprastie. Vai es kļūdos, tā domājot?

Santa: Es nezinu. Tu šobrīd meinstrīmu izraidīji autsaidā – man patīk meinstrīma mūzika un populāri realitātes šovi. [Smejas.] Es nezinu, ko tu ar to domā. Jā, man patīk autsaideri, protams! Man patīk dažādība. Ja visu laiku ir jāskatās uz vienu un to pašu, tas kļūst garlaicīgi un vienveidīgi un turpina vienu šīs vienas izceltās grupas diskursu. Vieta kļūst interesantāka un laimīgāka, ja katrs ir pārstāvēts un mīlēts. Es nezinu… [Smejas.]

Henriks: Tas droši vien ir diezgan dīvains jautājums.

Santa: Nu kā var nepatikt ausaideri? Kam nepatīk autsaideri? [Smejas.]

Henriks: Es domāju, ka ir cilvēki, kam nepatīk autsaiderisms, man liekas, tā principā ir iešana pretī vispārpieņemtajām normām vai nesamierināšanās ar tām, kas attiecīgi noved tevi tajā autsaideru pozīcijā, un tādējādi tu kaut kā varbūt apdraudi to meinstrīmu, un tas mēdz cilvēkus biedēt.

Santa: Es, iespējams, neesmu kaut ko kādā posmā sapratusi.

Henriks: [Smejas.]

Santa: Es varbūt nelasu kaut kādus kodus. Es cenšos domāt pati, iztaujāt sevi, aprunāties par jautājumiem, izprast to, kas notiek. Man ir grūti pieņemt, ka cits man pasaka, kas ir svarīgi un kam ir jāseko. Man liekas – kā vispār? Es to nesaprotu. Es vienkārši to fundamentāli nesaprotu.

Henriks: Es patiesībā par to gribēju pajautāt. Pārlasīju tevis rakstīto recenziju par filmu "Svārstības" – atļaušos vienu citātu: "[..] filmā aplūkotā problemātika arī uz mani attiecas vairākos līmeņos: kā uz līdzcilvēku, kurš ir informēts par cita indivīda netaisnīgu diskrimināciju, kas neizriet no viņa uzvedības; kā uz sievieti – pārstāvi no tās sabiedrības grupas, kuras dzimtes piederība šajā gadījumā kļuvusi par iemeslu diskriminācijai –, kā uz Latvijas pilsoni, kurš ir atkarīgs no valsts pārvaldes mehānisma, kura vērtību pamatā ir kristīgajai baznīcai raksturīgā beznosacījumu pakļaušanās autoritātei."

Es to izlasīju un domāju par to, cik tā ir skaidra un it kā pilnīgi loģiska premisa, kas man šķiet pašsaprotama, un no tās izriet arī, teiksim, empātija, bet savukārt tās pašas "Svārstības" un dažādi procesi sabiedrībā norāda uz to, ka šī premisa visiem nav dzīvē integrēta; ka ir daļa sabiedrības, kurai ir ļoti uz savu individuālo dzīvi tendēts skatiens. Kā tev šķiet, kas veido to atšķirību šādā griezumā? Domāt tikai par sevi vai iekļaut arī grupas skatījumu?

Santa: Arī recenzijā es rakstīju par to, ka tā ir feministiska filma, un tas, ko tā pārstāv, un tas, kas arī ir teikts šajā citātā, manuprāt, pieder pie feministiskā diskursa. Tas, ka vēsturiski ilgstoši gadu simtiem vienas dzimtes pārstāvji ir varējuši vairāk rūpēties par savas dzīves labklājību, bet sieviešu daļai bijis vienkārši mazāk teikšanas. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka tā daļa, kurai bijis mazāk teikšanas, bieži vien ir jutusies slikti, pati nesaprotot, kāpēc. Bet vēsture ir tumšs laiks. Tur vispār daudz cilvēku dažādos posmos ir jutušies slikti. Filma "Svārstības" stāsta par to, ka Latvijā joprojām ir tāds paradokss, ka sievietes nevar kļūt par mācītājām, kas liekas kaut kas ļoti arhaisks un neiespējams. Mēģinot to šķetināt, mēs nonākam pie tā, ka dažādas organizācijas joprojām savu hierarhiju veido pēc baznīcas tradicionālā principa, kur kaut kādā brīdī viss atduras pret argumentu – jo tas tā vienkārši ir un tāda ir tradīcija –, nemeklējot iemeslu un neiztaujājot, vai gadījumā ir tā, ka ar šādu organizāciju mēs kādam nenodarām pāri. Šie jautājumi nevienā brīdī netiek atbildēti, jo tie ir grūti atbildami un tiem, kuri necieš no esošās kārtības, nav nekādas intereses atbildēt uz tādiem, savukārt tiem, kuri cieš no šīs kārtības, nav iespējas uz tiem atbildēt. Tas tā vēsturiski kādu laiku ir pastāvējis, bet tad vienā brīdī ar tehnoloģisko revolūciju un dažādām citādām revolūcijām ir notikusi sabiedrības emancipēšanās – ne tikai izredzēto kārtai ir parādījusies teikšana, bet plašākai sabiedrībai ir teikšana un arī sievietes kaut kā pamazām ir nonākušas pie spējas lasīt, spējas rakstīt, spējas runāt arī savā vārdā. Un tā nu tas process ir iekustināts, un tas nav noticis pārāk sen. Dažās sabiedrībās, iespējams, tas joprojām nav īsti noticis. Tam bieži vien nāk līdzi pretreakcija – tradicionālākās kultūrās, piemēram, aizliedzot sievietēm iegūt izglītību – tātad aizliedzot iegūt izglītību kādam, kurš apdraud kādas citas grupas izredzēto labklājību.

Tā ir cīnīšanās un mēģinājums nodrošināt, lai arī citi jūtas labi, ne tikai tu pats jūties labi. Es nezinu, kā tu vari justies labi, ja redzi, ka apkārt citi lielā mērā tavas darbības dēļ jūtas slikti. Man šķiet, ka cilvēki aizvien biežāk to pieredz. Ar kādiem līdzekļiem es esmu sev nodrošinājis to labklājību, un kā es jūtos savā labklājībā, redzot apkārtējo neveiksmes un diskomfortu? Par "Svārstībām" es rakstīju pagājušajā nedēļā. Pa to laiku esmu uzrakstījusi vēl pāris tekstus, kas man ir aktuālāki. Vienu no tiem, tādu smieklīgu, šorīt pārlasīju. Vienā seno islandiešu sāgā ir bijis motīvs par skopo ģimeni, kura lec no klints iekšā jūrā, jo nespēj noskatīties, kā viņu krātā nauda tiks iztērēta viesu uzņemšanai. [Smejas.] Tas ir viss, ko es gribēju pateikt. Lēkt no klints tāpēc, ka tu negribi redzēt, kā tiek tērēti tavi līdzekļi – iespējams, ka tas kādam rezonē.

Henriks: Skaists piemērs. Paņemot nelielu pagriezienu, es gribēju pajautāt par kritiku, izmantojot tādu ļoti vienkāršu formulējumu: kas, tavuprāt, ir laba kritika?

Santa: Oi... Godīga kritika. Pēc iespējas netendencioza. Iespējams, izteikta ar vēlējumu un mērķi, lai mums visiem būtu labāk. Nu, godīga, jā. Tas droši vien ir vienīgais tāds stingri vērā ņemamais atskaites punkts. Kāpēc vispār vajag kritiku? Es nezinu, kā es arī tajā iepinos, jo palaikam kāds te uzdod jautājumu un es uz jautājumu kaut kādā mērā esmu spējīga atbildēt, īpaši ja tas nav pie mikrofona. Bet es varu pasēdēt un parakstīt. Ja ir jautājums, man ir atbilde. Man savulaik patika rakstīt vēstules, vēl pirms interneta. Tad nu es aizeju uz izstādi vai pieredzu kaut kādu mākslas darbu un man ir šie iespaidi, un man ir šī pieredze, un tad kāds man pajautā: "Ko tu par to domā?" Un es spēju diezgan ilgi atbildēt par to, ko es domāju. Kurā brīdī tā kļūst laba kritika? Droši vien, ja tā kādam noder un ja risinās šī saruna. Es nezinu, vai kritika ir laba – man liekas, ka laba ir saruna. Reizēm tas noder arī pašam māksliniekam. Bet es arī neuzskatu, ka māksliniekiem jālasa visa kritika. Varbūt viņiem nav jautājumu, varbūt viņiem pietiek ar diskusiju savā draugu lokā. Bieži vien mākslinieki un radoši cilvēki vispār ir ļoti ievainojami. Varbūt konstruktīva, laba kritika nozīmē parādīt – kāds ir iedziļinājies tavā darbā un tajā procesā, ir vairāk gatavs par to izteikties plašāk, nenosodot, salīdzinot ar citu redzēto lietu piemēru, kaut kā komentēt. Bet kad tā ir laba, kad tā nav laba? Par to arī var diskutēt.

Henriks: Es negribu no tevis prasīt nekādu vīziju par "Satori", bet, tā kā tu sāksi strādāt, es iedomājos, ka varētu uzdot dažādus jautājumus un skatīties, uz ko no tā visa ir interesantāk atbildēt. Kāda, tavuprāt, ir laikmetīgās kultūras nozīme sabiedrībā? Kāda ir "Satori" vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrā, un kāds varētu būt "Satori" potenciāls?

Santa: Tie atkal ir drausmīgi milzīgi jautājumi. Tu vienmēr šādus visiem uzdod, un tev cilvēki arī ņem un sprukās dod kaut kādu ātro atbildi? Man liekas, ka "Satori" ir platforma, kurā ir iespēja izteikties, veidot sarunas. Kā jau es teicu, sarunas, manuprāt, ir kaut kas ar labu vektoru. Un sarunās mēdz atrasties satori moments – tev nāk šī pēkšņā, bieži vien bezvārdu atskārsme, kas nereti rodas mākslas darba vai kaut kādas īpašas pieredzes, vai īpašas sarunas ietekmē. Tu pats sevi pirmoreiz pārsteidz ar jaunu domu, kuru tu vēl nevari noformulēt vārdos, un tad no šī klikšķa tu sāc mēģināt izteikt vārdos, aprakstīt, kas ir tas, kas ar tevi notika, vai kaut vai komunicēt ar citiem, kā bija. Ir bijis tā, ka aizeju uz izrādi un tad es ilgi, ilgi rakstu kaut ko garlaicīgu par to, ko iepriekš tas autors ir darījis un kas vispār ir bijis, un es rakstu, rakstu, un vienā brīdī ir tas "pankš!" un tas jaunais atnāk. Man liekas, ka tas ir tas, kas ir "Satori", un es ceru, ka tas tā arī turpinās būt. Vieta, kurā notiek sarunas par mākslu, kurā mākslas satori moments tiek piefiksēts. Viena lieta ir nodot informāciju ar apgalvojumiem, rakstīt vēsturi ar apgalvojumiem, ar kaut kādiem vienvirziena skaidrojumiem, bet cita lieta ir krāt šo pieredzi, turpināt balsij skanēt. Nevis caur patronizējošu vienvirziena teikšanu par to, kas tagad ir tā pareizā patiesība, bet liekot kopā šīs dažādās formas.

Man liekas, ka viena un tā pati māksla reizēm pēc desmit gadiem nolasās citādi, bet tas vārdos nenododamais patiesības moments tajā ir bijis jau arī tad. Tā ir vieta, kur varam kolektīvi sapulcēties un stiprināties kopā, un saprast, ka māksla joprojām ir, viņa joprojām darbojas, viņa spēj mūs satricināt, spēcināt, vienot, palīdzēt izdzīvot cauri visgrūtākajiem laikiem. Un tāpēc ir vajadzīgi portāli un žurnāli. Nekas īpaši labāks nav izdomāts. Citkārt liekas, ka tu ar savām domām dzīvo viens pats. Tu izlasi grāmatu viens pats. Aizej uz izstādi, varbūt tur tu redzi cilvēkus, bet ir šī milzīgā steiga, tu paskrien garām, un nenotiek šīs kvalitatīvās sarunas. Tev nav vienmēr īstajā brīdī pieejami draugi, ar ko sēdēt virtuvē. Tā ir tā telpas iedošana, kur pabūt kopā, un man liekas – jo grūtāks laika posms nāk, jo svarīgāk ir saprast, ka tu neesi viens. Vienkārši, lai izdzīvotu.

Henriks: Ļoti skaista atbilde. Es domāju, ka ar to mēs varētu šo sarunu beigt. Varbūt vienīgi… Andrejs ieteica pajautāt, kā tu visu paspēj.

Santa: Es nezinu. Tāpēc esmu ļoti nogurusi. Bet zini kā – cilvēks ir šausmīgi dzīvotspējīgs – kaut kādu brīdi, un tad viņš nomirst. Bet, kamēr viņš dzīvo… [Smejas.] Tas ir tiešām apbrīnojami. Tas būs šausmīgi, bet es ar to jau vienreiz nācu klajā: es divpadsmit gadu vecumā nositu žurku, bet es viņu situ ļoti ilgi. Es joprojām to atceros, man tās ir šausmīgi sliktas atmiņas, bet nosist to žurku ar slotu prasīja ļoti daudz darba. Tādā veidā šī žurka ir kļuvusi par manu spēka dzīvnieku. Tad, kad man ir grūti, es saprotu, ka ir vēl un vēl nākamie līmeņi. Tik viegli nemaz nevar nogurt. Vajag pamainīt tās darbības sfēras. Es katru lietu esmu darījusi vienreiz. Vienreiz izstādījusi, vienreiz filmu taisījusi, vienreiz par redaktori pastrādāšu, tad mani izmetīs un es atkal kaut kur došos tālāk – nu tā.

Henriks: Es šodien domāju par to, ka pēdējos divus trīs gadus man svarīgākā frāze mākslā, pie kuras visu laiku atgriežos, ir tas Blumberga vienkāršais – "Es nemiršu." Un viss, tur viss ir.

Santa: Tu zini, ka vienīgā izstāde, kurā es esmu piedalījusies, ir "Es mirstu (es dzīvoju)"?

[Abi smejas.]

Henriks: Super. Paldies, Santa, man ir liels, liels prieks, ka tu tagad būsi "Satori".

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!