Santa Hirša: Kultūras kritiķis ir izmirstoša profesija

Tikko izlasīju Romja Bēma grāmatu - laikam 1984.gads.

Kas mani nošokēja ? Ka ir mainījušās paaudzes, valsts iekārta, bet Bēma rakstītais par šķiru sabiedrību - kurā vieni ražo un citi tikai bauda, nav zaudējis aktualitāti.

Mums ir izcilas, pat ģenialas mākslas izstādes, grāmatas u.c. sit pušu padaules līmeni. Noteikti.

Bet to bauda un izmanto nenormāli maza sabiedrības daļa.

Un kad runa ir par naudu un kultūrpolitiku, tad pirmajam ieguldījumam būtu jābūt kultūras iešanai tautā vai tautas iešanai kultūrā.

Izcili, lai neteiktu -ģeniāli. Paldies.

Nedomāju gan, ka kultūrkritiķis ir izmirstoša profesija. Mediji vienmēr būs pieprasīti. Tas ir gan ērti - ka man iedod gatavus secinājumus, spriedumus, gan gauži interesanti - ko saka profesionālis un ko esmu izdomājusi es pati.

Biju LNMM portretu glezniecībai veltītā
izstādē . Mirdzošām acīm eju no vienas gleznas pie otras. Patīk pārluecināties vai atpazīstu autoru un darba nosaukumu un formulēt vārdos - kas mani sajūsmina. Dace Lamberga vada ekskursiju pa šo izstādi un stāsta, ka nekas jau te nav, vulgarizējot - salīdzinājumā ar pasaules mākslu - sūds un pieci. Skat - Ugas Skulmes pašportrets - tik jocīgā pozā, ka varētu domāt ...labi - neteikšu, ko teica kritiķe, tas bija asi.
Pirmajā brīdī jutos aizvainota. Kā tad tā - ja jau tā nepatīk - nenāc un nestāsti , lai to dara ar patikšanu cits.
Bet pēc tam pārdomāju - vai nav labi, ka profesionālus godīgi pasaka savu viedolli, nevis liekuļo?
Vēl - Santas Hiršas rakstīto vienmēr lasu ar baudu, bet ir tādi kritiķi- kuru rakstīto ir ļoti grūti lasīt un uztvert. Cenšos turēties pie principa, ka ir jāizlasa mājās esošās grāmatas, bet dažas vienkārši nespēju.