"Idiņi," viņš domās nosaka.
Kopš viņi ir pārvākušies uz pirmo stāvu, nemitīgi jācīnās ar slikto smaku, kas nāk no trubām. Ar ēdiena atliekām, ko kaimiņi aizskalo izlietnē un kas regulāri uzpeld pie viņiem virtuvē.
Citreiz, kad labāks garastāvoklis, viņš stāsta Annai, ko kaimiņi ēduši. Makaronus ar tomātiem, galertu, ābolus. Pāris reižu pasūdzējies augšstāvos, viņš met mieru. Visi saprotoši māj ar galvu un skaidro, ka viņi tā nedara, to droši vien cits no cita dzīvokļa. Dažreiz smird drausmīgi, bet viņš ir pieradis elpot caur muti.
Viņš ir noguris no līdzjūtības, no veco tanšu uzmundrinājuma vārdiem. Īpaši brīžos, kad stiepj Annu uz dzīvokli. Tikai astoņi pakāpieni, bet Anna ir uzbarojusies, un tas krēsls jau arī nav nekāds vieglais. Viņš sten un pūš, un kaimiņu tantes uzspēlēti diskrēti gaida kāpņu laukumā un veltī viņam pēc pašu ieskatiem saprotošus un mātišķus skatienus. Dažreiz pat piedāvājas palīdzēt.
"Stulbā zoss," viņš tad nodomā. "Iztīri savu izlietni no sūdiem, izmazgā trepes, kad tavs kaķis piečurā."
Viņam patīk domās lamāties rupjiem vārdiem, vienmēr ir paticis. Bērnībā un jaunībā viņš mēdza skatīties uz kādu nepatīkamu cilvēku autobusā vai uz ielas un galvā apsaukāt visbriesmīgākajiem vārdiem. Tie vārdi vienkārši tik labi skan, kaut vai tikai domās. Un neviens taču pat nenojauš. Skaļi gan viņš tā nekad nerunā.
Tagad viņš domās lamā kaimiņu tantes. Vecās kazas, cūku mātītes, resnās, smirdīgās vanckartašas. Galu galā viņas tiešām ir pretīgas, viņam viņas riebjas kopš pirmās ievākšanās dienas.
Tagad visas kā viena ir mīļas un tēlo gādīgās.
Toreiz Anna vēl bija vesela. Nevienai vecenei viņa nepatika, skaidrs, viņa nenēsāja krūšturi, viņa skaļi smējās, viņa vēlu un skaļi pārradās mājās. Un viņa bija tik skaista.
Jāpabeidz berzt auzu putras šķīvji, tie vienmēr jāmazgā uzreiz pēc ēšanas, citādi piekalst. Putra viņam ir apnikusi. Jārunā ar ārstu, lai koriģē Annas diētu, citādi viņi abi drīz atdos galus no tās putras. Protams, viņš jau varētu gatavot sev brokastīs ko citu, bet nav ne laika, ne naudas, lai būtu izvēlīgs.
Tāpēc viņš vāra putru un elpo caur muti, jo putras saldā smarža riebīgi šķebina.
Viņai šodien ir mierīga diena. Varētu aiziet uz kino, vēl jāiet uz veikalu un aptieku. Vakarā Anna jānomazgā.
Viņš pabeidz mazgāt traukus. Saģērbjas, saģērbj Annu. Nu jau tas izdodas diezgan labi, bet sākumā pagāja puse dienas. Tad viņš mēģināja smaidīt un teica: "Izģērbt es tevi māku superātri, bet apģērbt – tā ir cita pilotāža.” Visstulbākie ir krekliņi, kas jāvelk pāri galvai. Tagad viņš tādus nepērk, vislabāk viņam patīk ar rāvējslēdzēju. Lai ērtāk. Krūšturi nevelk, tos Anna nekad nav vilkusi. Viņai ir mazas, skaistas krūtis ar tumšiem, lieliem krūšu galiņiem. Toreiz, kad viņi iepazinās, viņa stāstīja, ka bijušajam vīram tādi krūšu gali neesot patikuši. Viņam tie šķita pati pilnība.
Viņš apzinās, ka kļuvis izklaidīgs. Bieži gribas sēdēt nekustīgi kā Annai un skatīties pa logu. Vai aizvērt acis un skatīties kaut kur sevī iekšā. Bet nedrīkst, protams, viņam ir jārīkojas, jādomā, jāplāno, jāorganizē. Viņa divās rokās ir divu cilvēku dzīve, divu cilvēku laiks. Viņa paša un Annas.
Pēc avārijas, kad bija iespēja izvēlēties, atstāt Annu pansionātā vai uzņemties rūpes pašam, viņš ilgi nedomāja. Viņam bija skaidrs, ka kaut kā, bet jātiek galā pašam. Viņš nejutās vainīgs, viņš zināja, ka vainīgs ir tas otrs, viņš jutās atbildīgs. Toreiz viņš bija pie stūres. Tāpēc viņš tagad dzīvo šīs divas dzīves. Vai, teiksim, pusotras, jo Annas stāvokli var uzskatīt tikai par pusdzīvi. Viņa nekustas un nerunā, bet kaut ko domā un jūt. Vai arī ne.
Daudz viņš par to nedomā. Bieži gremdējas atmiņās par to, kā bija kādreiz. Pret tagadni viņš jūt vieglu vienaldzību. Un vispār nedomā par nākotni.
Ārā, par laimi, nelīst, viņi aizbrauc līdz veikalam. Līdz tālākajam, jo līdz tuvajam ir slikts trotuārs, pa to vest Annu būtu spīdzināšana. Nopērk dārzeņus, kādus nu var dabūt, cūkgaļu, saldējumu un vīnu. Annai jāēd sautējumi ar gaļu, tas ietilpst viņas diētā. Nu jau viņš prot meistarīgi rīkoties ar blenderi, visu, kam ir forma un krāsa, pārvērst putrā. Dārzeņu putra ar cūkgaļas putru, kartupeļu putra ar šampinjonu putru, zivju putra, burkānu putra ar zirnīšu putru, rīsu putra ar vistas putru. Lai Annai vieglāk norīt. Saldējumu, kas viņai tik ļoti garšo, var ēst tāpat. Vīns viņam. Lai vakarā nāk miegs.
Aptiekā vajag Annas miega zāles un bērnu eļļiņu. Katru vakaru jāmasē Annas mugura un locekļi, viņš ir gājis speciālos kursos. Lai asinis labi riņķo.
Ārsti saka, ka viņas izredzes uz atveseļošanos ir minimālas, lai neteiktu, ka nekādas. Viņš rūpīgi izpilda norādījumus un neļaujas apcerei. Neļaujas cerībām. Viņš nedomā par nākotni.
Todien viņš aizved Annu uz multeni, uz krāsainu un smieklīgu multeni. Ārsti saka, ka viņa nespēj uztvert filmu. Bet viņš aizved. Viņš ieved viņu, kad zālē jau izdzisusi gaisma, lai aiztaupītu liekus skatienus. Tur ir daudz bērnu un trokšņu, bet varbūt viņai patīk.
Pēc filmas viņi brauc mājās. Viņi izpilda ikdienas vingrinājumus, mazgā veļu, gatavo ēst. Viņš daudz runā ar Annu, par vingrinājumiem, par veļu, par ēdienu, brīžiem gluži mehāniski komentējot notiekošo, lai izvairītos no klusuma. Vēlāk viņi klausās mūziku, viņš lasa viņai priekšā. Viņa daudz guļ. Dažreiz, kamēr viņa ir aizmigusi, viņš tulko. Dažreiz vienkārši guļ viņai līdzās un skatās uz viņu. Tad ir ļoti viegli iztēloties, ka viss ir kā agrāk. Miegā viņa izskatās ļoti līdzīga kādreizējai Annai.
Tad viņš domā par laiku, kad viņi ir tikko iepazinušies. Un pārāk laimīgi. Protams, pārāk, jo tāda laime nav normāla. Tad viņa smaidīja viņam, lika plaukstas uz viņa sejas, čukstēja viņam ausīs bezkaunīgus vārdus. Tad viņš jutās tik iemīlējies, ka dažbrīd bija grūti elpot. Šķiet, pirms Annas viņa dzīvē nekas tā īsti nebija noticis.
Toreiz viņš dzīvoja parastu, garlaicīgu dzīvi, gāja uz darbu, nāca mājās. Skatījās filmas kinoteātrī, ņēma grāmatas no bibliotēkas. Dažreiz gāja iedzert ar paziņām no studiju laikiem. Viņš tulkoja, dzīvoja no vienas grāmatas uz otru. Tulkojamie bija viņa draugi, viņa sievas un bērni. Kad viņam palika trīsdesmit, viņš pacēla galvu, palūkojās apkārt un ieraudzīja, ka vienaudžiem ir ģimenes un īpašumi. Viņam joprojām šķita, ka tas uz viņu neattiecas. Viņš nekad nav bijis pievilcīgs, tomēr šad tad kāda sieviete piekrita ar viņu pārgulēt. Tad bija jāpieliek zināmas pūles, bet pārsvarā viņas bija pielaužamas daudz vieglāk, nekā sākumā šķita. Sekss viņam patika, ja tas bija reti un tumsā. Seksā bija pārāk daudz kā tāda, kas viņam derdzās, daudz neērtību un mulsinošas anatomijas. Īsais baudas mirklis bija patīkams, bet to viņš uzskatīja par tādu pašu izklaidi kā filmu, kāsi vai pāris dienu izbraucienu pie ezera. Veidot attiecības ar sievieti viņam negribējās, viņš neredzēja, kur slēpjas tādu pūļu vērtība. Viņš ātri nogura no visa. Viņš bija mierā ar savu neatkarību, ar savu gaumi un dzīvesveidu. Tas bija toreiz.
Kad viņa dzīvē piepeši iebrāzās Anna, viņš jutās apstulbis. Viņš jutās kā pēkšņi pamodies un reizē kā sapnī, kurā redz, ka ir cits cilvēks. Jo viņš sevi nepazina, nepazina savas reakcijas, savas domas, vārdus. Anna viņu mīlēja, un kaut ko tādu viņš nebija piedzīvojis. Tas viņu pārsteidza daudz vairāk par apziņu, cik stipri viņš pats ir spējīgs iemīlēties. Ar Annu viņš jutās labs, interesants, skaists cilvēks, viņš jutās vērtīgs. Viņa bija kaislīga un baudkāra un padarīja viņu kaislīgu un baudkāru. Viņš nesaprata to idiotu, Annas bijušo vīru, kurš papūlējies nopirkt loterijas biļeti, laimējis miljonu, bet noslinkojis aiziet pakaļ laimestam.
Viņš pats netika pircis biļeti, miljons nokrita viņam uz galvas negaidot. Bet viņš mācēja to turēt pie sevis.
Trīs dienas pēc avārijas viņš attapās no šoka un trankvilizatoriem. Ārsti teica, ka Anna tomēr dzīvos. Vienkārši runājot, ar smagas galvas traumas izraisītiem garīgās un fiziskās darbības traucējumiem. Vienkārši runājot, kopjama.
Vecā dzīve ir atgriezusies. Pusotra, iepriekšējās tukšās vieninieces vietā.
Neskaitot dažas regulārās vizītes pie ārstiem, viņu dzīve ir ierobežota divvientulības rāmjos. Viņa laiku un domas aizņem tik svarīgā fiziskā darbība. Rūpes. Kopšana.
Viņa mostas no launaga miega, viņš nomaina piečurātos autiņus. Viņš atceras, kā toreiz agri no rīta pēc vienas ballītes viņi iet mājās, un viņa čurā ielas vidū. Viņai ir augstpapēžu kurpes un svārki, un viņa vienkārši pietupstas, paceļ svārkus un čurā. Viņš ir samulsis un uzbudināts.
Tagad viņš par seksu tikpat kā nedomā. Vienu vakaru, kamēr Anna gulēja, viņš skatījās filmu, un tajā bija meitene, kas lika viņa loceklim sacelties. Viņš garlaikoti apmierināja sevi. Vairs tā nav bijis. Iespējams, viņš ir kļuvis impotents, šī doma savādi mierina.
Dažreiz viņš brīnās, kā viena cilvēka ķermenis var tik ļoti pārvērsties. Tas, kas kādreiz viņam ir licies dievišķs, tagad nereti ir pretīgs. Kad viņa kakā vai apvemjas, viņš elpo caur muti, viņš ir iemācījies. Tad viņš ir mīļš un saudzīgs, nomazgā viņu un apmīļo. Dažreiz, īpaši sākumā, pārcietis tādus brīžus, viņš virtuvē raud, spiež seju kādā viņas džemperī un raud.
Kad viņa vēl bija vesela, viņš dažreiz domāja panisku domu, ka viņa varētu aiziet. Vienā dienā viņu vairs nemīlēt un aiziet, pie cita vai vienkārši prom. Tagad viņa nevar aiziet, tagad viņa burtiski pieder viņam. Kā lieta.
Gandrīz divdesmit mēnešu ir pagājuši, viņš vairs nebaidās no tādām domām. Dažreiz nodreb, iedomājoties par auksto tukšumu iekšās. Bet, jo vairāk tas izplešas, jo mazāk viņš nodreb.
Viņš nes Annai saldējumu. Viņa sēž pie loga un skatās uz bērniem, kas spēlējas pagalmā. Skatās, bet droši vien neredz. Viņš silda katru karotīti mutē un dod viņai ēst, viņa ēd lēnām. Aiz loga un istabā gandrīz jau ir tumšs.
0