Kadrs no filmas "Brīnums uz 34. ielas"
 
Raksti
20.12.2021

Salaveča komplekss

Komentē
2
Saglabā

Mūsdienu Rietumu kultūru nomoka viena kolektīva psihotrauma – Salavecis jeb Santa Klauss. Un tas nav joks. Cilvēkam dzīves gaitā jātiek galā ar dažādiem pārbaudījumiem, un katrs no tiem var atstāt pēdas mūsu psihē – mēs tiekam iemesti pasaulē, kurā ēdiens un siltums nav pastāvīgi nodrošināti, kur jācīnās par vecāku uzmanību vai pat mīlestību, jāsamierinās ar nevarību un jāgaida, "kad izaugsi liels", jāspēj iekļauties vienaudžu grupā, jātiek skaidrībā par savu seksuālo identitāti un jāveido attiecības, jācīnās par to, lai citi tevi atzīst un novērtē, jāsaprot, "kas tu gribi būt", jākļūst atbildīgam par sevi un citiem, jāmācās sadzīvot ar vecumu un slimībām. Vismaz daļu šo pārbaudījumu pastarpina vai pat rada kultūra. Rietumu kultūra šajā ziņā nav unikāla, bet tai ir sava specifika, un viens no Rietumu kultūras radītajiem pārbaudījumiem ir atklāsme, ka Salaveča īstenībā nav.

Pirmajā mirklī tas varētu šķist triviāli. Tā ir kā spēle – vispirms bērniem tiek rīkots teātris, it kā dāvanas viņiem nestu Salavecis, un sākumā viņi nesaprot, kas notiek, tikai bola acis, bet tad sasniedz vecumu, kad spēj šo pasaku uztvert un notic brīnumam, vecāki izbauda bērnu sirdsšķīstību un atbilstoši mājas tradīcijām izspēlē dažādus scenārijus, bet agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad bērnam jāuzzina, ka Salaveča nav. To pasaka vecākie brāļi vai māsas, dažkārt patiesība noskaidrojas nejauši vai, galu galā, vecākiem nākas ar bērnu izrunāties un skaidrā tekstā pateikt, ka dāvanas sagādā viņi paši. Tas viss izskatās kā daļa no dabiska pieaugšanas procesa.

Bet tagad palūkosimies uz Ziemassvētku reprezentāciju mūsdienu populārajā kultūrā – kino, animācijas filmās, komiķu jokos, karikatūrās, stāstiņos un rīmēs. Populārā kultūra ir apsēsta ar pretstatu starp naivo bērna ticību un Salaveča izlikšanos. Tas ir motīvs, kas daudzveidīgās formās atkārtojas atkal un atkal.

Pieaugušais vairs netic Salavecim, līdz to satiek ("Santa Klauss"), bērns vairs netic Salavecim, bet notiek brīnums un uzrodas īsts Salavecis ("Polārais ekspresis"), cilvēks ir jau pieaudzis, satiek īstu Salaveci, bet netic, ka Salavecis ir īsts, vai cilvēks ir jau pieaudzis, bet joprojām nezina, ka Salaveča nav ("Urālu pelmeņi": "Rūgtā patiesība par Salaveci"); pie bērniem ierodas Salavecis, bet īstenībā tas ir dzīvē vīlies, nodzēries vīrs, kurš galu galā izrādās labs vai varbūt tomēr slikts cilvēks ("Sliktais Santa") vai aizņemts ar savām ikdienišķajām rūpēm ("Viens pats mājās"), pie bērniem ierodas Salavecis, bet tas īstenībā ir viltvārdis ("Salavecis un pelēkais vilks"), nevar saprast, vai cilvēks, kurš izskatās pēc Salaveča, patiešām ir vai nav Salavecis – pat tiesa nevar tikt skaidrībā ("Brīnums uz 34. ielas"). Galu galā, drošākais veids, kā noskaidrot, vai Salavecis ir īsts, – paraustīt viņu aiz bārdas.

Vārdu sakot, trauma no tā, ka Salavecis, kā izrādās, neeksistē, nekur nepazūd. Varbūt tā neskar katru personiski, jo droši vien ne jau jebkuram vecāki cenšas iestāstīt, ka Ziemassvētku vai Jaungada naktī dāvanas nes Salavecis, bet mūsu kultūrā tā ir tēma, kas daudziem neliek mieru. Turklāt vērts pamanīt, ka šī trauma ir pašu radīta. Neviens mūs nespiež bērniem stāstīt, ka Salavecis eksistē. Ticība Salavecim nav nekāds nepieciešams bērna veidošanās posms. Attiecīgi var ļoti viegli izvairīties no teikšanas bērnam, ka Salaveča nav – vienkārši nevajag teikt, ka viņš ir. Bet tomēr mēs nespējam atturēties.

Un tas ir nākamais jautājums. Kāpēc mēs tā darām? Te nu jāteic, ka man nākas spekulēt un es varu piedāvāt tikai hipotēzes skici.

Pirmkārt, visa Salaveča tradīcija ir acīmredzami "antropoloģiska", un esmu pārliecināts, ka ir antropologi, kuri par to arī rakstījuši, lai gan jāatzīstas, ka neesmu mēģinājis šo jautājumu sīkāk pētīt. Viena lieta, ka Salavecim ir dievišķas īpašības – viņš redz, ko kurš labu un sliktu gada laikā darījis, viņš pārvietojas brīnumainā veidā un vienas nakts laikā spēj apdāvināt bērnus visā pasaulē. Bet šajā gadījumā pat svarīgāk ir tas, ka daudzās kultūrās pastāv slepenas zināšanas, kuras nav pieejamas bērniem, tai skaitā par rituāliem, kuros piedalās maskotas būtnes. Salaveča ierašanās pie bērniem šķiet diezgan analoģiska maģisku masku performancei citos tikpat svarīgos svētkos. Iniciācija pieaugušo kārtā droši vien paver priekškaru uz šiem rituāliem, lai gan pieņemu, ka ne visos gadījumos rituāls tiek pasniegts kā maldināšana, proti, diez vai iniciētajiem jauniešiem tiek vienkārši pateikts, ka maskā attēloto būtņu vienkārši nav. Iespējams, ka Salaveča viesošanās rituāls ir kādu citu, varbūt pat ļoti senu rituālu atblāzma un, tā kā to jēga un kultūras konteksts sen zudis, mēs, lai novērstu kognitīvo disonansi, rituāla nobeigumā esam spiesti pasludināt – Salaveča nav.

Otrkārt, Salavecim nepārprotami ir reliģiska izcelsme. Tas ir laika gaitā transformējies bērnu aizstāvis Sv. Nikolajs – to mēs visi zinām, tai skaitā pastāstus, kā Sv. Nikolajs uzdāvinājis vienam tēvam naudu, lai viņam nevajadzētu atdot meitas par prostitūtām, un atdzīvinājis bērnus, ko kāds miesnieks bija sacirtis gabalos un paslēpis mucā. Katoļu kalendārā un arī mūsu vārdadienu kalendārā Nikolaja diena ir 6. decembrī, un Eiropā ieviesās tradīcija šajā dienā pārsteigt bērnus ar slepeni noliktām dāvanām. Protestanti šo tradīciju pārvirzīja uz Ziemassvētkiem un pārinterpretēja, dāvinātāja lomu piedēvējot Kristus bērniņam. Dāvana būtībā ir brīnums, ko dāvina attiecīgi Sv. Nikolajs jeb Santa Klauss vai Kristus. Tas, ko šajā gadījumā ir būtiski pamanīt – brīdī, kad bērni uzzina, ka dāvanas sagādā nevis svētie, bet šīs pasaules būtnes, neviens viņiem pie reizes nepaziņo, ka Sv. Nikolajs vai Kristus patiesībā nepastāv: "Dēliņ, tu jau esi pieaudzis, tev  jāsaprot, ka zem eglītes dāvanas lika mamma un Kristus patiesībā ir izdomāts." Nē, tā ne. Atbilstoši arī traumas nav. Problēma parādās, kad dāvināšana zaudē saikni ar reliģiju un ar to nodarbojas mistisks onkulis, kurš it kā dzīvo Ziemeļpolā.

Vārdu sakot, Salaveča tradīcijas pamatā ir sajukums, kas veidojies, mēģinot mūsdienu kultūrā iestrādāt druskas, kas atrautas no tradīcijām, kuras kā vienotu veselumu mūsdienu pasaulē vairs nespējam pieņemt. Rezultāts ir sajukums bērnu un vēlāko pieaugušo pasaulē, kurā uzticēties vecākiem vajag, melot nedrīkst, bet Salavecis īstenībā nav īsts.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!