Agate Lielpētere
 
Aiz kauna
22.02.2022

"Salauziet viņu dzīvi!" LGBT+ Austrumeı̇ropā

Komentē
17

Mūsdienu LGBT+ vēsture Austrumeiropā aizsākās ar viendzimuma attiecību legalizāciju deviņdesmito gadu sākumā. Krievija, Baltkrievija un Ukraina, kā arī Baltijas valstis izbeidza kvīru kriminālvajāšanu, bet zīmīgi, ka personas, kas iepriekš tika notiesātas savas orientācijas dēļ, tā arī nav reabilitētas, atšķirībā no masu represiju vai piespiedu psihiatriskās ārstēšanas upuriem. No otras puses — ​pat Vācijai bija nepieciešamas vairāk nekā divas desmitgades, lai pieņemtu homoseksuāļu reabilitācijas likumu, atceltu spriedumus un piešķirtu cietušajiem kompensāciju.

Par spīti līdzīgai starta pozīcijai deviņdesmitajos, katra no Austrumeiropas valstīm devās savu ceļu, arī attieksmē pret LGBT+. Kamēr Igaunijā jau vairākus gadus spēkā ir likums par civilo partnerību (kaut arī tas nav pilnībā implementēts [1]), dažos bijušās PSRS reģionos kvīri saskaras ar aizvien lielākiem draudiem savai drošībai un pat dzīvībai.

 

Krievija

Ekonomiski sarežģītais deviņdesmito gadu laiks koncentrēja Krievijas iedzīvotāju uzmanību uz viņu pašu labklājību. Paradoksālā kārtā pēcpadomju sabiedrības egoisms un anomija ļāva LGBT+ personām pāriet no pagrīdes uz pašu radītiem sociālajiem burbuļiem, kuri balstījās horizontālās attiecībās un kopīgās interesēs. Līdz ar drošības un labklājības pieaugumu "netradicionālās" orientācijas jaunieši pārvācās no provincēm uz lielajām pilsētām ar vēlmi izšķīst nepazīstamu ļaužu masā bez atmaskošanas riska. Ap to laiku jau sāka veidoties kvīru izklaides industrija. Deviņdesmito gadu beigās Krievijā nebija teju nevienas lielpilsētas, kurā nebūtu geju kluba vai vismaz gejiem draudzīgas iestādes. Pat parastos klubos laiku pa laikam tika rīkoti travesti šovi vai priekšnesumi ar dragkvīnu piedalīšanos. 

Socioloģiskais pētījums "Padomju cilvēks", kuru kopš 1989. gada sistemātiski veic "Levadas centrs", apstiprina, ka nosacīti labvēlīgs periods LGBT kopienai Krievijā bija tieši deviņdesmito gadu beigas un divtūkstošo gadu sākums. 1999. gadā uz jautājumu "Kā jārīkojas ar gejiem un lesbietēm?" tikai 15 % aptaujāto izvēlējās variantu "likvidēt" (2015. gadā — ​21 %, 2020. — ​18 %). Vēl 23 % izvēlējās atbilžu variantu "izolēt no sabiedrības" (2015. gadā — ​37 %, 2020. — ​32 %). Toties aptaujāto procents, kas atbildēja "atstāt savā nodabā", divdesmit gadu laikā būtiski mainījies nav (1999. gadā — ​29 %, 2020. — ​32 %) [2]. 

Konservatīvais pagrieziens Krievijas politikā sekmēja agresijas strauju kāpumu pret seksuālajām minoritātēm, tam sekoja masveida uzbrukums LGBT+ valsts medijos (aicinājums "sadedzināt geju sirdis" vien ir ko vērts [3]). Taču par formālu trigeri, kas palaida un faktiski sankcionēja agresiju pret homoseksuāļiem, kļuva izmaiņas likumdošanā. Laikā, kad pēc vairākām pusaugu kvīru pašnāvībām ASV tika uzsākta kampaņa "It Gets Better", kurā daudzas slavenības vērsās pie pusaudžiem ar atbalsta vārdiem, bet ASV Augstākā tiesa pieņēma precedenta lēmumu ļaut reģistrēt viendzimuma pāru savienības visos štatos, Krievijā tika sagatavots un pieņemts likums par "netradicionālo seksuālo attiecību propagandas aizliegumu starp nepilngadīgajiem" — ​tas noteica kvīru stāvokli un sabiedrības attieksmi pret viņiem.

Laikā, kad likums tika pieņemts, aktivizējās ekstrēmisti. Sākot ar 2012. gadu, Krievijā divus gadus darbojās kustība "Okkupaj pedofiļaj", ko dibināja četras reizes tiesāts neonacists. Pamatojot savas darbības ar bērnu aizsardzību no pedofiliem, kustības dalībnieki meklēja sociālajos tīklos un iepazīšanās lietotnēs vīriešus un uzsāka ar viņiem saraksti, izliekoties par pusaudžiem un provocējot uz komunikāciju ar seksuālu zemtekstu. Viņi aicināja šos vīriešus uz tikšanos, kuru laikā pielietoja fizisku vardarbību un tos pazemoja. Tas tika filmēts un augšupielādēts internetā. Oficiālā izmeklēšana noskaidroja, ka nereti viņi apzināti "iegāza" savus upurus, aicinot uz tikšanos ar citiem ieganstiem un viltojot saraksti. Likumsargājošās iestādes bija spiestas reaģēt un ierosināt pret viņiem krimināllietas.

Tomēr apturēt vardarbības straumi jau bija grūti. Sešpadsmit gadus vecais jaunietis, kurš pieaugušo reidos pildīja "ēsmas" lomu, dibināja grupu, kuras dalībnieki sociālajos tīklos meklēja nu jau pusaugu gejus. Viņi rīkoja tikšanās, kuru laikā veica "profilaktiskas sarunas", ņirgājās un filmēja šo procesu, kā arī izplatīja to sociālajos tīklos ar komentāriem: "Pārpublicējiet, salauziet viņu dzīvi!" Atbildot uz agresijas pieaugumu pret LGBT+ kopienu, Krievijas neatkarīgie mediji 2013. gadā nolēma pievienoties iniciatīvai "It Gets Better", tādējādi izsakot atbalstu krievu homoseksuāļiem un it sevišķi pusaudžiem. Tika dibināta grupa "Bērni-404", kas publicēja anonīmus pusaudžu kvīru stāstus no Krievijas un sniedza jauniešiem psiholoģisko palīdzību. Taču jau 2015. gadā grupas lapas tika bloķētas, bet tās dibinātājai Jeļenai Kļimovai piespriests naudassods par geju propagandu.

LGBT+ kopiena, kas bija radījusi savu ne pārāk afišēto, bet draudzīgo vidi, izrādījās ievainojama ne tikai ekstrēmistu, bet arī vienkāršu huligānu priekšā. Līdz tam šķita, ka turēšanās iepazīšanās lietotņu, geju klubu un nelielu sociālo grupu robežās var pasargāt no problēmām un garantēt drošību. Tomēr agresīvie konservatīvo vai klaji radikālo uzskatu adepti paši sāka ielauzties šais telpās. Lielajās pilsētās sākās uzbrukumi geju iestādēm. Cilvēki tika atlaisti seksuālās orientācijas dēļ. Alevtina Krupnova, kura Pēterburgā pasniedza mūziku bērniem ar attīstības īpatnībām, tika pakļauta autingam no slavena geju apkarotāja puses. Rezultātā viņai piedāvāja ne tikai pamest darbu pēc savas vēlēšanās, bet arī nomainīt uzvārdu, lai izvairītos no turpmākām problēmām "dzīvē". 2020. gadā krievu senatoru grupa ar konservatīviem uzskatiem pat ierosināja izmaiņas likumdošanā, kas aizliegtu transpersonām mainīt dzimumu dokumentos un stāties laulībā. Par laimi, pēc vairākām negatīvām atsauksmēm no valsts ministriju puses labojumi tika atsaukti "turpmākai pārskatīšanai".

Gadu pirms tam kļuva zināms par mēģinājumu atņemt adoptētos bērnus vīrietim, kurš bija viendzimuma partnerattiecībās. Viens no bērniem uz ārsta jautājumu slimnīcā: «Kad atnāks mamma?» — ​atbildēja, ka viņam ir "divi tēti". Jāpiebilst, ka šis stāsts beidzās nosacīti veiksmīgi — ​ģimene ar bērniem slepus pameta valsti. Šobrīd viņi mitinās ASV, kur saņēmuši bēgļu statusu. Intervijā izdevumam "Meduza" šī stāsta varonis Andrejs Vaganovs savu skatījumu uz LGBT+ tiesībām Krievijā formulēja šādi: "Vienmēr uzskatīju, ka ir jocīgi pieprasīt tiesības minoritātēm, kad visi pilsoņi ir beztiesīgi… Kāda geju parāde, ja mēs nevaram sapulcēties uz mītiņu, ko atļauj konstitūcija?" Tikpat skaļš gadījums bija reklāma ar lesbiešu ģimenes dalību, ko 2021. gadā sociālajos medijos publicēja modīgs veikalu tīkls. Pāris nekavējoties tika pakļauts bulingam, draudiem un bija spiests pārvākties uz dzīvi Spānijā. Veikalu tīkls materiālu izdzēsa un atvainojās aizskartajiem pircējiem.

Valsts paplašināja spiedienu, formāli un neformāli aizliedzot pasākumus, kas veltīti LGBT+ problēmām, kā arī neļaujot publiski demonstrēt filmas ar geju ainām. Tādējādi, par spīti vecuma ierobežojumam 18+, no biogrāfiskās filmas par Eltonu Džonu nesen pazuda visas homoerotiskās ainas. Apjomīgā BBC materiālā, kas veltīts krievu kino un seriālu cenzēšanai, scenāriste Julianna Koškina apraksta prasību geju atveidei kino: "Ja [tāds] varonis ir, tad tikai kā parodija par homoseksuālismu. Ja to attēlo nekariķēti un nesmieklīgi, tas kļūst par realitāti. Un tas visus biedē." Geji un homoseksualitāte ir pastāvīgi mērķi satīriskajos stendapos. Tai pašā laikā pat pilnībā nevainīgi joki par Čečeniju un tās iedzīvotājiem nereti beidzas ar draudiem komiķiem un viņu publisku atvainošanos.

Tā ir sanācis, ka tieši šajā no Krievijas de facto autonomajā reģionā kvīru vajāšana ir vissistemātiskākā un visnežēlīgākā. Pielietojot ekstrēmistu metodes un uzdodoties par homoseksuāļiem, Čečenijas varas struktūras izvilina upurus, nolaupa tos, spīdzina, nodod radiniekiem, lai viņi veiktu "goda slepkavību", vai arī nonāvē tos pašrocīgi. Tiesībsargājošās organizācijas ziņo par simtiem aizturēšanu, desmitiem spīdzināšanu un nāvju. Saskaņā ar BBC datiem (2020. gada jūlijs), no Čečenijas aizbēguši 177 cilvēki, no tiem 143 izdevies pamest Krieviju. Vajāšanas turpinās, un to reālo mērogu var tikai minēt. Par vienu no homoseksuāļiem, kuram ar cilvēktiesību aizstāvju palīdzību izdevās aizbraukt no Čečenijas un saņemt patvērumu Nīderlandē, uzņemta dokumentālā filma "Klusā balss". Šīs filmas seanss Pēterburgā festivālā "Artdokfest 2021" tika atcelts, un, turpinoties spiedienam, atcēla arī pārējos pilsētā plānotos seansus.

 

Baltkrievija

LBGT+ situācija Baltkrievijā ir līdzīga Krievijai, izņemot to, ka baltkrievu režīms nekad nav atsacījies no spēka pielietošanas monopola — ​valstī darbojošies dienesti, kas ievāc socioloģisku informāciju, nevieš uzticību, bet informācija par likumsargājošo iestāžu darbību jau sen ir slepena. Svarīgi piebilst, ka atšķirībā no Krievijas Baltkrievijā nav fiksēta masveida kvīru sadzīves vajāšana. Vardarbīgi noziegumi pret homoseksuāļiem tiek izmeklēti un lielākoties nonāk tiesā, lai gan krimināllietās tiek noklusēti nozieguma izdarīšanas motīvi. Par visskaļāko lietu kļuva geja Mihaila Piščevska piekaušana. 

2014. gadā grupai jauniešu, kas gāja ārā no kluba pēc ballītes, kāds uz ielas uzkliedza: "Pidari sanākuši!" Mihails piegāja pie kliedzēja un tika piekauts. Viņš guva galvas traumu un asinsizplūdumu smadzenēs, 20% no tām nācās izgriezt. Būdams pilnībā paralizēts, viņš pusotru gadu pavadīja slimnīcā, kur nomira no traumas sekām. Uzbrucējam tika piespriesti divi gadi un astoņi mēneši cietumā, pēc vienpadsmit mēnešiem viņu amnestēja un izlaida brīvībā. Saskaņā ar informāciju medijos prokurors atteicās to klasificēt kā naida noziegumu.

LGBT+ tēma Baltkrievijas iekšpolitikā vienmēr bijusi šķeļošs faktors, tādēļ neatkarīgie prezidenta kandidāti vai opozīcijas līderi parasti izvēlas šo tēmu neaiztikt vai atbildēt uz žurnālistu jautājumiem maksimāli diplomātiski. 2020. gada priekšvēlēšanu kampaņas, no kurām tika izslēgtas visas neērtās tēmas, tikai apstiprināja noklusēšanu kā efektīvu konsolidējošu pieeju. Arī paša Lukašenko attieksme pret homoseksuāļiem ir plaši zināma. 2012. gadā Vācijas ārlietu ministram Gido Vestervellem, kurš ir atklāts gejs, Lukašenko pateica: "Labāk būt par diktatoru nekā par zilo." Žurnāla "Rīgas Laiks" slejā par notikumiem Baltkrievijā pērnā gada rudenī citēta frāze, ko Lukašenko reiz sacījis oficiālo pārrunu laikā ar diplomātiem: "Lesbietes lai ir... Var pat paskatīties. Bet pidarus mēs autobusos — ​un izvedīsim ārā no pilsētas uz rezervātu." Homoseksuāļu izvešana uz rezervātiem neizdevās. Taču citas spiediena formas pastāv jau desmitgadēm. 

Tiek ziņots par daudziem gadījumiem, kad milicijas darbinieki veikuši reidus geju ballītēs — ​noskaidrojuši apmeklētāju personības un ievākuši informāciju par viņiem, ieskaitot mācību un darba vietas. Neraugoties uz viendzimuma attiecību dekriminalizāciju Baltkrievijā, ir pamats uzskatīt, ka specdienestu rīcībā, sekojot PSRS praksei, ir homoseksuāļu kartotēkas. Neatkarīgas socioloģijas iestādes ir izstumtas no valsts vai slēgtas, bet aktuālu datu par sabiedrības attieksmi nav jau gadiem. Tomēr, pat neskatoties uz to, nav pamata domāt, ka Baltkrievijas sabiedrība pret homoseksuāļiem būtu noskaņota iecietīgāk nekā Krievijas vai Ukrainas. Homofobiska vide un varas struktūru interese rada baiļu un izmisuma atmosfēru. Seksuālo minoritāšu pārstāvji, it īpaši jaunieši, neredzot nākotni dzimtenē, migrē uz Maskavu vai Kijevu, bet tie, kuriem ir iespēja, — ​uzreiz uz Eiropu. Pēc prezidenta vēlēšanām 2020. gadā, kad sākās masu represijas pret pilsonisko sabiedrību, aizbraukšana tikai pastiprinājās. Visu mūsdienu Baltkrievijas LGBT+ vēsturi raksturo slavenā baltkrievu homoseksuāļa Edvarda Tarļecka dzīvesstāsts. 

1998. gadā, vēl strādājot par žurnālistu, Edvards pirmais valstī publiski paziņoja par savu homoseksualitāti. Viņš dibināja pirmo LGBT+ organizāciju Baltkrievijā, kuru tā arī neizdevās reģistrēt, un pirmo geju žurnālu. 2001.–2004. gadā viņš sadarbojās ar vienīgo Minskas gejiem draudzīgo klubu "Babylon", kas vēlāk tika slēgts. Tāpat viņš uzsāka travesti dīvas karjeru, organizēja un piedalījās dažādās akcijās par LGBT+ tiesībām, vairākkārt piedzīvoja uzbrukumus, kuri netika izmeklēti. 2009. gadā "sociālu un politisku iemeslu dēļ" viņš bija spiests pārcelties uz Ukrainu, kur turpināja uzstāties klubos un televīzijā. 2016. gadā Tarļeckis lūdza Ukrainas varas iestādēm politisko patvērumu, taču saņēma atteikumu, ko mēģināja apstrīdēt tiesā. 2018. gadā viņš saņēma patvērumu Zviedrijā. 

 

Ukraina

Edvarda pārcelšanās uz Ukrainu nebija nejauša. Travesti žanra aktieriem ne tikai šajā valstī, bet arī visā pēcpadomju telpā par celmlauzi kalpoja Andrejs Daņilko, kurš labāk pazīstams ar savu skatuves vārdu Verka Serdjučka. Tieši viņš jau deviņdesmitajos gados normalizēja dragkvīna skatuves tēlu Ukrainā un kaimiņvalstīs. Ja Serdjučka ir bijušās PSRS telpas travesti karaliene, tad Kijeva ar tās kosmopolītisko un brīvo atmosfēru, daudzajiem klubiem un daudzskaitlīgo LGBT+ kopienu var pretendēt uz geju galvaspilsētas statusu. Lai gan Ukraina LGBT+ labā pagaidām nav darījusi pārāk daudz, brīva sabiedrisko organizāciju vide palīdzējusi teju vai katrā lielā pilsētā dibināt LGBT+ organizācijas un atbalsta centrus. Pateicoties ES spiedienam, tika pieņemti grozījumi darba likumā, kas aizliedz diskrimināciju orientācijas dēļ. Iespējams, situācija Ukrainā uzlabojas, tomēr gan sabiedriskās aptaujas, gan neiecietība un nereti arī agresija no konservatīvās un nacionālistiski orientētās sabiedrības daļas parāda, ka līdz vienlīdzībai un atzīšanai Ukrainas homoseksuāļiem vēl ir ļoti tālu. Nesenā aptauja, ko veica organizācija "Reitings", parādīja, ka 47 % Ukrainas iedzīvotāju LGBT+ pārstāvjus uztver negatīvi. Ne prezidents Porošenko, ne Zeļenskis ne reizi nav publiski izteikuši atbalstu LGBT+, nemitīgi izmantojot tādus izvairīgus formulējumus kā "garantētas tiesības uz masu pasākumiem" un "diskriminācijas nepieļaušana".

Nacionālistu ietekmi Ukrainas politikā un tam sekojošo homofobiskā diskursa pastiprināšanos ir pieņemts saistīt ar Eiromaidana notikumiem 2013.–2014. gadā, kam sekoja bruņots konflikts Austrumukrainā un tās nonākšana Krievijas kontrolē. Tieši ukraiņu nacionālisti bija Maidana kājnieki — ​pamats pretošanās kustībai, kas stājās pretim Krievijas pārspēkam un ar to saistītajiem separātistiem Donbasā. Tie bija brīvprātīgo bataljonu dalībnieki, kas gādāja par valsts drošību pēc oficiālo armijas struktūru izjukšanas. Pasionāri, kuri aktīvo kauju apstākļos savu dedzību un mērķtiecību vērsa pret agresoru, taču nosacītajā miera laikā saņēma ķīlniekos valsts politisko sistēmu. Kara varoņi, kuri riskēja un burtiski upurēja savu dzīvību Kijevas ielās, Debaļcevas pilsētā un Doņeckas lidostā, tāpat kā viņu nekarojošie ideoloģiskie domubiedri, ieguva morālas tiesības diktēt noteikumus politiķiem un draudēt ar jaunu Maidanu par katru lēmumu, kas viņus neapmierina. Tādēļ politiskie lēmumi sensitīvos jautājumos gandrīz vienmēr tiek pieņemti, ņemot vērā viņu un konservatīvā elektorāta nostāju. Dažādu valstu nacionāli konservatīvie spēki attiecībā pret LGBT+ ieņem identisku pozīciju, pat ja citos jautājumos viņu uzskati krasi atšķiras. Konservatīvais pagrieziens, kas skāris daudzas Austrumeiropas valstis no Polijas līdz Ungārijai, no Ukrainas līdz Gruzijai, novedis pie tā, ka valsts un sadzīves līmenī īstenotā homofobija Krievijā organiski ierakstās šajos procesos, dodot papildu ieganstus diskriminācijas attaisnošanai un attālinot LGBT+ tiesību atzīšanu.

Tiesa, izrādās, ka dažādu valstu nacionālistus var saistīt ne tikai ideoloģiskie jautājumi un, kā parāda "De facto" un "Re:Baltica" pētījumi, dalība starptautiskos neonacistu forumos. Paradoksāli, ka diezgan tālu no tradicionālajām vērtībām atrodas labēji radikālās Austrijas Brīvības partijas līdera Jorga Haidera intīmās intereses, kas balansē uz piekrišanas vecuma robežas, kā arī tradicionālo ģimeņu aizstāvja, Ungārijas partijas "Fides" eirodeputāta Jožefa Saijera privātā dzīve, kurš aizturēts ar narkotikām geju ballītē Briselē lokdauna laikā, un tāpat arī seksuāla satura meklējumi no kāda Nacionālās apvienības līdera datora. Taču tieši šo politisko spēku pārstāvji nereti ir kontrolpakešu turētāji daudzās Austrumeiropas un reizēm arī Rietumeiropas valstīs.

Pavisam nesen, kovidkrīzes zenītā, Igaunijas nacionālkonservatīvās partijas EKRE līderi paziņoja, ka gejiem vajadzētu pamest Igauniju, un veica citus provokatīvus izgājienus, tostarp izstrādāja iniciatīvu par partnerattiecību likuma atcelšanu. Šajā gadījumā valsts politiskajai elitei pietika gribas izslēgt partiju no valdības koalīcijas, tomēr šādi soļi joprojām notiek ļoti reti. To lieliski ilustrē situācija Latvijā, kur politiskā telpa ir burtiski noklāta ar sarkanajām līnijām un politiskās reputācijas institūts tā arī nav radies. Apelējot pie alternatīvu trūkuma, progresīvās un liberālās partijas pie mums jau gadiem ar vieglu roku dod nacionālistiem koalīcijas atslēgas. Nav pārsteigums, ka Ukrainas politiskā elite, kas atrodas politiskās konjuktūras un nacionālradikāļu gūstā, rīkojas līdzīgi.

Viens no vislabāk uzskatāmajiem ukraiņu labēji radikālo spēku un LGBT+ sadursmes piemēriem ir "Vienlīdzības maršs", kas 2017. gadā notika Kijevā. Pāris gadus pirms tam publiskā diskusijā parlamentā par eirointegrāciju un prasībām, ko Eiropas Savienība izvirza Ukrainai, slavens ukraiņu politiķis, bijušais iekšlietu ministrs paziņoja: "Labāk geju parāde Kreščatikā nekā krievu tanki Kijevā." Kijevas vadība gadiem ilgi negribēja saskaņot pasākumu, pamatojot to ar karastāvokli valstī. Tomēr Eiropas spiediena dēļ gājiens tika sankcionēts. Nacionālisti no "Labējā sektora" solīja nobloķēt ielas, bet naktī pirms paša gājiena tika uzlauzta Ukrainas LGBT+ kustības mājaslapa. Tur tika ievietots attēls, kurā redzama izrēķināšanās ar LGBT+ aktīvistiem. Rezultātā pieci tūkstoši policistu izveidoja norobežotu koridoru divarpus tūkstošiem pasākuma dalībnieku. Protestētāji uzbruka likumsargiem un vairākkārt mēģināja pārraut to ķēdi, tomēr neviens netika aizturēts, un policisti ar viņiem veica "profilaktiskas pārrunas". Uzbrukuma draudu dēļ mainījās gājiena maršruts, bet tā dalībnieki Kijevas centru pēc pasākuma pameta policijas aizsardzībā. Taisnības labad jāmin, ka identisks gājiens, ko Kijevā organizēja 2021. gadā, bija vairāk apmeklēts un mierīgs, turpretī pasākumi, kas noritēja citās Ukrainas pilsētās, nebeidzās tik labi. Odesā nacionālistisko grupējumu dalībnieki uzbruka policistiem, kuri rūpējās par geju gājiena drošību, un pielietoja pret viņiem asaru gāzi. Sadursmēs cieta 29 policijas darbinieki un tikai viens uzbrucējs. Daudz traģiskāk 2021. gada jūlijā beidzās mēģinājums sarīkot praidu Gruzijas galvaspilsētā, kur no gūtajām traumām mira protestētāju piekautais televīzijas operators.

No Kijevas uz Berlīni emigrējušais Vitālijs Vinters kopā ar savu vīru Jakubu veido YouTube dienasgrāmatu. Jaunā geju pāra ikdienas dzīve vilina lielu skaitu skatītāju — ​kanālam ir gandrīz miljons sekotāju. Viņu atvērtība, kā arī tāda dzīvesveida nepiespiestība satriec un rada skaudību daudzos viņu paaudzes gejos, kuri dzīvo postpadomju valstīs. Apskauties un skūpstīties Berlīnes ielās geju pāriem ir tikpat dabiski kā pretējo dzimumu cilvēkiem. Spriežot pēc komentāriem, šai dzīvei pieskarties kaut uz 10 minūtēm vēlas daudzi, jo kanālam netrūkst skatītāju, kas slikti saprot angļu valodu (tā ir video pamatvaloda). Iespēja pārcelties uz Vāciju Vitālijam pavērās, pateicoties vācu likumam par viendzimuma partnerību, kas nav iedomājama nevienā postpadomju valstī, izņemot Igauniju. Lielākajai daļai šeit mītošo homoseksuāļu šāds atvērtības līmenis ir neiedomājams un pat bīstams: geji no Krievijas, kuri blogo YouTube vai Instagram, ir spiesti slēpt savu atrašanās vietu, kā arī būt ļoti uzmanīgi uz ielas — ​slēpt seju dziļās kapucēs vai aiz brillēm, lai netiktu atpazīti. Daži no viņiem ir paši piedzīvojuši uzbrukumus.

*

Vēl 2013. gadā Krievijas neatkarīgais izdevums "The New Times" lūdza pazīstamus kultūras darbiniekus atbalsta kampaņā uzrunāt kvīru pusaudžus. Daudzi novēlēja nepadoties, izturēt sitienus un meklēt sevi. Visīsākā un, kā vēlāk izrādījās, pravietiskākā bija režisora Kirila Serebreņņikova replika: "Man ir tikai viens novēlējums homoseksuāliem pusaudžiem: "Draugi, ātrāk brauciet prom no Krievijas! Šeit jūs nevarēsiet būt laimīgi."" Jau tuvākie gadi parādīs, cik trāpīgs šis novēlējums ir attiecībā uz Latviju.

 


[1] Kopdzīves likums (Kooseluseadus), kas tika pieņemts 2014. gadā un stājās spēkā 2016. gadā, būtībā ir tikai ietvarlikums. Tā pilnīgai īstenošanai ir nepieciešami grozījumi un papildinājumi likumos un likumpamatotos aktos. Tomēr politiskās konjunktūras pārmaiņu dēļ šis process tā arī netika pabeigts. Partneri, kuri vēlas panākt kopdzīves reģistrāciju un īstenot atsevišķas tiesības, ir spiesti vērsties tiesā, kas pieņem viņiem labvēlīgus lēmumus. 

[2] Jautājuma formulējums un atbildes uz to (jo īpaši variants «likvidēt») pēc kārtējās rezultātu publicēšanas 2020. gadā kļuva par LGBT un cilvēktiesību aktīvistu kritikas objektu. Tomēr sociologi uzstāj uz konsekventu pieeju, kurā formulējums paliek nemainīgs kopš projekta uzsākšanas un tādējādi nodrošina reprezentatīvākus rezultātus vēsturiskā mērogā.

[3] 2012. gadā Krievijas propagandists Dmitrijs Kiseļevs ierosināja ne tikai piemērot gejiem naudas sodus par «homoseksuālisma propagandu», bet arī aizliegt viņiem būt par donoriem un aprakt vai sadedzināt viņu sirdis kā nederīgas citu cilvēku dzīves turpināšanai.

Tēmas

Mārtiņš Jansons

Žurnālists ar jurista izglītību. Ilgstoši dzīvojis Krievijā, kur strādājis par bārmeni kvīru klubā. Garšo šampanietis un riebjas lakrica.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
17

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!