Kadrs no filmas "Dokumentālists"
 
Video
08.03.2012

Sākumā man uzlika lāstu un piekāva

Komentē
0
Saglabā

Lielajā Kristapā pirmizrādi piedzīvos Ivara Zviedra dokumentālā filma "Dokumentālists", kas ir stāsts par attiecībām starp dokumentālistu un dokumentējamo.

Zviedris filmē Ķemeru tīrelī dzīvojošo Intu, kas jau vairākus gadus tur mitinās viena. Purva Inta it kā esot dziedniece, taču filmā tam ir tikai sekundāra nozīme. Tas ir novērotāja stāsts par attiecībām, kādas izvēršas starp diviem cilvēkiem, no kuriem viens ir operators, nevēlams cilvēks, patīkams sarunu biedrs, ceļa tīrītājs un otrs – kundze, kas dzīvo purvā. Pats Zviedris, lai ari idejas autors, operators un skaņas režisors, filmas režiju un montāžu uzticējis Inesei Kļavai, jo, kā pats saka – pavadot tik ilgu laiku kopā ar savas filmas varoni, vairs nav iespējams izšķirts svarīgo no mazsvarīgā. Filmas producents - Uldis Cekuls un Aija Bērziņa, mākslinieks – Jānis Blanks, literārais konsultants – Inga Ābele, krāsu korekcija – Uģis Olte.

Ivars Zviedris intervijā:

"Inta visu laiku skatās no tāda piesardzīga meža viedokļa – nu kas tu esi? Tu esi tik labs, tu man iztīri ceļu, bet kas tu īstenībā  esi? Un viņa visu laiku testē, kas es esmu. Un tas kļūst kā tests pašam sev, jo kad tev visu laiku uzdod, kas tu esi, tu sēdi tur Ķemeru purvā pie galdiņa ar vienu kundzi, un tad nu atbildi.[..]

[..] Intai nevajag cilvēkus, cilvēki viņu ir nogurdinājuši , vismaz tā viņa saka. Tomēr cilvēks ir tāds bara dzīvnieks un var just, ka ik pa brīdim viņai tomēr cilvēku vajag.
Piemēram, es aizbraucu pie Intas, viņa saka - kas tu tāds vispār esi,  staigā kā bomzis, ar bārdu, būtu baltā kreklā un uzvalkā... Un es aizbraucu vienu reizi  tajā baltajā kreklā, velveta uzvalkā, uzstellēju atkal savu kameru... un viņa skatās, ilgi skatās. Un  grib runāties. Viņai ir malkas čupa,  par ko viņa man pirms tam teikusi, ka  šito es varētu palīdzēt saskaldīt. Un es tur,  labi, labi. Reizē, kad biju tajā baltajā kreklā, saku: "Nu, es tev skaldīšu to malku." Viņa saka: "Nē, sēdi, tagad tu esi tāds, kādu man vajag, tāds, kādu es tevi esmu iedomājusies. Tagad sēdi un runājam. Nebūs nekāda malka." Tas, kā es "nopērku" Intu -  es viņu uzklausu. Nav neviena, kas viņu uzklausītu. Cilvēki neprot klausīties. Intai ir daudz labvēļu, cilvēkiem kļūst viņas žēl un viņai piemīt arī pietiekami laba aktiermeistarība, lai to žēlumu panāktu, bet cilvēkiem vienkārši nav laika, viņi neprot uzklausīt. Viņi atbrauc, ātri kaut ko izdara, atved kartupeļus un vēl kaut ko, nomet un ir prom.  Pirmkārt, jo neinteresē, otrkārt, viņi nevar izturēt. Policists Intu varēja izturēt apmēram trīs minūtes, līdz Inta sāka bļaut. Tad viņš teica: "Kundze nebļaujiet!", iesēdās mašīnā un aizbrauca. Un tas ir tas svarīgākais, ka viņu uzklausa. Un tikai tad, kad tu viņu uzklausi, tikai tad sāc arī pats tās meža patiesības dzirdēt. Jo sākumā jau pirmajā brīdī liekas – nu, ir viena traka tante, kura bļauj, ar savām kaut kādām īpatnībām, priekš kam klausīties? Bet tad, kad tu esi pavadīji jau kādas 15, 20 minūtes, pusstundu, tad tu sāc saprast. Viņu uzklausot, arī pats savu sakāmo vari pateikt, ko nu es tur gribēju ar šo filmu teikt.

Visu interviju un kadrus, kas nav iekļauti filmā, skatieties šeit:

Ivars Zviedris

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!