Foto: Justīne Vernera
 
Sarunas
28.04.2022

Sāku raudāt tikai pirms divām dienām. Sarunas ar bēgļiem

Komentē
0

Latvijā nonākušās māsas Tetjana un Nataļja mani uzmeklēja pašas. "Es varu pastāstīt ļoti daudz par palīdzības organizēšanu Poltavai," e-pastā raksta Tetjana un tik tiešām rāda man savu saraksti ar palīdzības štāba kolēģi Oleksandru – vajadzīgo medikamentu, pārtikas un citu lietu saraksts ir garš. Vēlāk, jau pēc intervijas (tā notika pirms mēneša), viņa man uzraksta: "Vienīgais – nerakstiet vairs, ka neatbalstu gaisa zonas slēgšanu. Redzot, kas notiek tagad, viedoklis ir mainījies." Sarunas gaitā atklājās arī Tetjanas lielā vēlme dalīties Oleksandra dienasgrāmatas ierakstos. Daži no tiem (Māras Poļakovas tulkojumā no ukraiņu valodas) pievienoti šai publikācijai.

Justīne Vernera

 

Tetjana: Ir mazliet jocīgi, jo šobrīd esam citā pasaulē. Es mēģinu paskaidrot cilvēkiem, ka bēgļi šeit jūtas kā pilnīgi svešinieki, citplanētieši un ir ļoti grūti atgriezties normālā dzīvē. Nebaidīties iziet ārā, nebaidīties no trokšņiem vai skaļas mūzikas. Nevienam cilvēkam vispār nebūtu jāredz tādi kara skati. Tas ir ļoti smagi. Jūs jau esat redzējuši pietiekami daudz, bet jūs varat atrast mūsu dienasgrāmatas feisbukā, tās gan ir ukrainiski.

Nataļja: Dienasgrāmata – tas ir lieliski. Dienasgrāmatas rakstīšana palīdz pēc kāda laika. Pat mana evakuācija, četras dienas, esmu to sākusi ne tikai aizmirst, bet arī bloķēt. Atmiņas tiek bloķētas. Tā ir pašsaglabāšanās. Mans vīrs tagad ir tersardzē [red.: teritoriālās aizsardzības vienībā]. Tur ir arī studenti, Borispiļā. Tagad viņus bombardē, bet viņi saka mēs esam pie tā pieraduši. Mēs vairs nesaprotam, kas ir mierīga dzīve.

 

Tas patiesībā notika tik ātri. Ir pagājis jau mēnesis. Karā tu vienmēr saņem informāciju ar nobīdi laikā – piemēram, to, kas šobrīd notiek Mariupolē, pa īstam mēs sapratīsim tikai...

Nataļja: Protams, BBC vai jebkuras citas ziņas, viņiem nākas to visu mazliet mīkstināt. Iedomājieties: mums tiešām ir vides apdraudējums no zemes piesārņojuma ar līķiem. Jums nav ar to jāsaskaras. Jūs noteikti esat redzējuši fotogrāfijas no Harkivas.

 

Tātad jūs lielākoties informācijas apmaiņai lietojat "Telegram".

Nataļja: Jā, vai arī "Flash". Reizēm var nedzirdēt sirēnas, bet vienmēr ir pieslēgts internets, lai varētu saņemt paziņojumu – celieties, ejiet uz pagrabu. Piemēram, Poltavas rajonā, kur dzīvo mani vecāki, viņi nevar dzirdēt visas sirēnas. Ir "Telegram" kanāli, kur cilvēki pieraksta savus stāstus. Lūk, šeit ir karte ar postījumiem Poltavā.

 

Tas tiešām ir sliktāk nekā citās kartēs, ko esmu redzējusi.

Nataļja: Viņi jau šauj arī pa Ļvivu. Šovakar bija apšaudes.

 

Dažreiz man ir sajūta, ka mums nevajadzētu saņemt patieso informāciju, lai cilvēki nezaudētu motivāciju.

Nataļja: Jūs neesat gatavi apstrādāt šo informāciju. Vai varat iedomāties, ka atverat savas durvis un redzat, ka viss ir pilns ar mirušiem cilvēkiem, kareivjiem. Un jums ir bērns, ar kuru jums jāiet tam cauri. Man ir grūti, es joprojām trīcu. Es biju tur desmit dienas. Man ir studenti, es viņiem teicu: jums nav jāpiedzīvo karš, jūs vēl esat bērni. Tagad, kad runāju ar radiniekiem, ar vīru, redzu, ka viņi šajās desmit dienās ir novecojuši vismaz par gadu. Vai to jūs gribat redzēt? Es varu saprast šo cenzūru. Psihologi saka – vismaz vienu stundu nelasiet ziņas un neskatieties uz šīm fotogrāfijām.

 

Tas ir patiesi traumējoši, jā.

Nataļja: Tas nav tāpēc, ka mēs negribētu jums rādīt patiesību. Patiesība ir skarba, nežēlīga. Visa šī propaganda no Krievijas, cilvēki ir apjukuši. Mēs esam pieraduši, ka viņi melo, viss ir dezinformācija, tātad labāk nedomāt par to vispār.

Tetjana: Mēs šobrīd palīdzam cilvēkiem mūsu valodu skolā Poltavā. Mūsu kolēģis Oleksandrs ir vēstures zinātņu doktors un apraksta reālo situāciju Ukrainā, raksta dienasgrāmatu. Turklāt viņš par to stāsta kā vēsturnieks. Viņš vada štābu. Iznāk, ka mūsu valodu skolā tagad ir palīdzības štābs. 

Karš mums sākās piecos no rīta, 24. datumā. Jau pēc stundas mēs runājām ar viņu pa telefonu, jo mūsu vietējā vara nevēlējās laicīgi nozīmēt vietu palīdzībai. Mēs ātri izlēmām to organizēt uz mūsu biroja bāzes. Pieņēmām iesniegumus no cilvēkiem, kam ko vajag. Sākumā tie bija cilvēki, kuri izveidoja tersardzes brigādes, pedagoģiskās universitātes Filoloģijas nodaļas puiši, un pēc tam sāka nākt tie, kam nav zāļu, maizes, izdzīvošanai nepieciešamā. Pieņēmām šos iesniegumus katru dienu. Visu izvadājām divreiz dienā. Tagad Oleksandrs vada štābu un es nodarbojos ar finansējumu. Arī daļa mūsu pasniedzēju – kāds aizbrauca, kāds palika uz vietas. Naudu par privātstundām pilnībā atdodam palīdzības štābam. Saša tik skaisti uzzīmē reālo ainu. Kad lasi, pats izjūti, kā tas ir. 

 

No Oleksandra Lukjaņenko dienasgrāmatas. 30. martā.

Jūsu atbalsts tersardzes kareivjiem un cietušajiem no Krievijas agresijas.

Šo trešdien jūs palīdzējāt nodrošināt ar higiēnas priekšmetiem pensionāri ar invaliditāti no Poltavas;

savākt un iegādāties pamperus, higiēnas priekšmetus, zāles, apģērbu, zīmēšanas albumus, zīmuļus un cepumus Poltavas maznodrošinātajām ģimenēm;

iegādāties bruņuvestes poltaviešiem UBS (Ukrainas Bruņoto spēku) rindās Ukrainas dienvidos; – pateicamies, ka plātnes bruņuvestēm palīdzēja savākt Poltavas 17. liceja skolotāja 

ar savām absolventēm, pateicoties Ukrainas karogu darināšanai un pārdošanai;

zāles, pamperus bērniem un pieaugušajiem, sieviešu higiēnas priekšmetus, bērnu pārtiku, zāles no okupantiem cietušajiem Sumu iedzīvotājiem;

zāles, pārtiku, medicīnas priekšmetus Sumu apgabala slimnīcas pacientiem;

trīs guļammaisus poltaviešiem bruņoto spēku rindās;

skaistās, Ukrainai uzticīgās rokās nokļuvis pāris taktisko cimdiņu;

pamperi bērnam bēgļu ģimenē no Harkivas;

savākt sauso pārtiku un ūdeni 6 kareivjiem, kuri devās uz karsto punktu.

Kopā mēs spējam neticami daudz.

 

Aizrit 34. diena, kopš tu dzīvo, neatklādams savu ģeolokāciju telefonā nevienam – nedz ģimenes locekļiem, nedz tuviem cilvēkiem, jo viena nelaikā ielikta fotogrāfija vai viens neveiksmīgs zvans no tavu aizstāvju dislokācijas vietas kādam var maksāt dzīvību. Vienīgā pozīcija, kuru tu neslēp, ir tavs ukrainiskums. Tas nevar būt "nelaikā" vai "neveiksmīgs". Manuprāt, labāk kļūt par "novēlojušos ukraini", neveiksmīgi runājot mūsu lakstīgalas mēlē, jaucot mēnešu nosaukumus un prātā pārcilājot паляниця, полуниця un visvisādu пашниця [1], nevis lepni būt "izsenis lielkrievam" un laisties pasaules dibenā reizē ar Kremļa kodolklubu – klusītiņām un padevīgi jo padevīgi kā Turgeņeva apdziedātais "Mumu".

Aizrit 34. diennakts, kopš esam iemācījušies pa dzimto zemi braukt bez ceļa zīmēm, kuras jūs esat gādīgi nozāģējuši, aizkrāsojuši un nomaskējuši, lai miera laikos atdotu mīļotajiem Ukrainas autoceļiem, bet kara laikā palīdzētu Maskavas zaldātam atrast pagriezienu uz noslēpumaino Čornobajivku vai norādītu, kurā virzienā jādodas līdzi krievu karakuģim. Un tu nespēj vien nobrīnīties, cik veikli mūsu cilvēki sākuši manevrēt pa ieliņām un šķērsielām, pa jaunām autostrādēm un pat pa tikko iebrauktiem dzimtenītes mežu ceļiem. Jo vienīgās zīmes, kuras tu neslēp, ir tava ukrainiskuma pazīmes. Dzelteni zilas un sarkani melnas krāsas, trejžuburi un izšūti raksti – tie nevar būt "nemoderni" vai "nepiedienīgi". Labāk būt ukrainim izšūtā kreklā vai ar dzimtenes karogu rokā kaut vai šimbrīžam okupētā pilsētā nekā savulaik patmīlīgam krievam svešā zemē melnā plastmasas maisā bez atpakaļsūtīšanas adreses.

Šīs nav tikai 34 mūsu kara dienas – tās ir 34 plaisas Eirāzijas civilizācijas monstrozajā ķermenī. Gadu simteņiem ilgi mūs tajā pūlējušies ievilkt ziemeļu kaimiņi, kuri iegalvoja, ka mēs neesam Rietumi, ka tur mūs neviens negaida, ka mēs esam citādi nekā eiropeiskā pasaule. "Vecākais brālis" tikmēr piesavinājās mūsu valodu, melodijas, kuras dziedam savās baznīcās, mūsu pasaku un teiksmu senatni, mūsu kņazus, mūsu māksliniekus, mūsu zemes un vispēdīgi mūsu dvēseles. Un, kad mēs beidzot atjēdzāmies un pateicām, ka Rusu zeme nav Orda, viss eirāziskais briesmonis sāka nākt mums virsū ar savu masīvo augumu. Šajās 34 dienās mēs jau daudz esam parādījuši cilvēcei. Tā Ukrainu uzskatīja par tiltiņu starp pasaulēm – turpretī mēs pārvērtāmies par dziļu, nepārvaramu bezdibeni starp totalitāro politisko salu un apjukušo demokrātisko, eiroatlantisko plašumu. Mūs dēvēja par Eiropas vārtiem – un Ukraina tagad stāv kā īsts mūris, savaldīdama mežonīgo krievu cilti, lai zagļi un varotāji nevarētu aizmaršēt pa senajām Eiropas pilsētām. Ukraina gadu tūkstošiem bijusi kausējamais katls, kurā pārkausējās etnosi un kurā aizsākās dižas valstis – kimeriešu, skitu un sarmatu, gotu un huņņu, ķeltu un slāvu... Taču šajās 34 dienās Ukraina no dzīvību radoša katliņa pārtapusi elles katlā, kurā izvārās sātaniska niknuma pārņemtās Maskavijas vergu sugas ļaunums. 

Mana zeme bija pasaules barotāja – tagad tās plašos laukus trulprātīgie krievu iekarotāji neļauj apsēt, nepārtraukti apšaudīdami, mīnēdami un laupīdami. Kuplā un rasmīgā – tagad tā ar mariupoliešu izkaltušajām lūpām pati lūdzas ūdens malka un maizes garoziņas.

Mana zeme bija vēsturiskais koridors, pa kuru no Padebešu impērijas uz Andalūziju virzījās preces, nauda un ceļotāji. Tagad tā lūdzas atļaut humānos koridorus no Enerhodaras un Berdjanskas, no Rubižnes, Lisičanskas un Popasnas... Katrā aiznākamajā reizē spēt izglābt savus neceļojošos ļaudis no sabombardēto pilsētiņu bada un aukstuma.

Ieiet vēsturē 34. drausmīgu noziegumu diena, kad, Maskavijas apšaudīti, sagrautajā Mikolajivas apgabala administrācijas ēkā iet bojā cilvēki, kad no izpostītās Mariupoles Sarkanā Krusta aizsegā turpina nolaupīt cilvēkus, izvedot uz Krieviju dzemdību nama pacientes un darbiniekus, un 20 tūkstošus citu ukraiņu, kuriem atņem pases un tiesības būt tiem, kas viņi ir. 

Paiet 34. mazu brīnumu diena, kad krievu raķetes neuzsprāgdamas nokrīt bērnu laukumos; kad es naksnīgās pārdomās vēl varu rakstīt šos tev adresētos vārdus, kamēr mūsu sirdis sitas vienā ritmā ar visu valsti, arī sirēnu trauksmaino fanfaru pavadījumā izbungojot lūgšanu Dievam: "Mie-ru!... Mie-ru!... Mie-ru!..."

Un viņš klausās un dzird, jo "svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības, jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars. Un bada dienā Viņš tevi izglābs no nāves, bet kara laikā no zobena varas." (Ījabs 5:17–20)

Ar mums ir Dievs, Ukraina – tie esam mēs!

 

Tetjana: Es jau paspēju šeit pagulēt slimnīcā, man bija ļoti slikti. Vienkārši zaudēju samaņu. Bija smagi tik ilgi būt ceļā. Mēs savācām mantas bēgšanai pusstundas laikā. Ko nu paspējām savākt... Radinieki teica, ka mašīnas apšauda. Viņu (rāda uz māsu Nataļju) vīrs nelaida braukt ar mums, teica, ka pa ceļam var visus nogalināt. 

Man mašīnā bija divi bērni. Vīram ir bijusi onkoloģiska saslimšana, viņam regulāri jāveic pārbaudes. Ukrainā tas nav iespējams. Tas, ko savācām pusstundas laikā, ir viss, kas mums ir. Bērniem centāmies neko nepaskaidrot, bet viņi bija histērijā, nesaprotot, kas notiek. Gribējām ņemt Nataļju, bet viņu nelaida. Man tādēļ histērija. Viņa nepiekrita braukt, un es raudāju, ka braucu bez Nataļjas

Kad mēs ar Sašu braucām, redzējām visas tās atlūzas. Pirmajā dienā, kad 24. februārī apšaudīja militāros objektus, tās lielās atlūzas mētājās visur. Braucām ne tā kā visi, caur Polijas robežu, mēs izbraucām caur Moldovu. Nepietika ar to, ka vīram ir dokumenti par onkoloģisku saslimšanu – vajadzēja kara komisariātā saņemt izziņu, ka viņš nav derīgs dienestam. Tam laika nebija. Viņu palaida, jo esmu otrās grupas invalīde, man pēc avārijas sāp galva. Pirmo reizi mana slimība palīdzēja, tā teikt. Kad bijām pāri robežai, man tiešām kļuva mierīgāk. 

Iedomājieties: dzīvot ar apziņu, ka tev tur ir māte un tēvs, kuri negrib braukt projām. Viņi dzīvo koridorā. Tagad viņi pamazām ir pieraduši pie dzīves tādos apstākļos. Mēs palīdzam, kā varam. Principā, ja nebūtu abu bērnu, es paliktu palīdzēt štābā. Tas ir, it kā tevi ņemtu kā koku un izrautu ar visām saknēm. Es vēl neesmu atradusi vārdus, ar kuriem to aprakstīt.

 

Vai jūs gaidījāt, ka notiks tas, kas notika 24. februārī?

Tetjana: No Latvijas zvanīja paziņa, bijusī studente, un jautāja: "Kāpēc jūs nebraucat? Jums tur viss slikti." Mēs domājām: nu kas slikti, it kā normāli, kaut gan klīda baumas. Bet raķetes taču nelidoja, saprotiet. Tad 24. februārī no rīta man zvanīja skolas administratore un kliedza: "Ir sācies karš!" Tu atceries, kā savulaik ir lasīts par 1941. gadu…

Es šeit, pie jūras, esmu saņēmusi daudz mīlestības no Latvijas puses. Pamazām sāku visu apzināties. Pirmajās dienās, kad atbrauca Nataļja, mēs gājām uz veikalu un viņa man teica: nomierinies, nenervozē, tu taču šobrīd neesi Ukrainā, ar tevi viss ir kārtībā. Tad mums kāds saka – jūs esat no Ukrainas? Nataļja uz viņu skatās... Un viņš uzreiz jautā – kāpēc jūs nebraucāt uz Krieviju? Te Nataļjai izmainās balss – kā jūs to domājat: uz Krieviju? Es saprotu, ka tas laikam nebija domāts aiz ļauna. Viņš vienkārši skatās savas ziņas. Nataļja izgāja uz ielas un sāka trīcēt. Es saprotu, ka viņi vienkārši nespēj saprast. Reāls, dzīvs cilvēks, es nezinu, ko viņš tur lasa un ko skatās. Bet viņi visi domā, ka mēs paši sev uzbrūkam. Vai tas ir normāli?

 

Es intervēju divas sievietes no Dņipras un teicu viņām, ka man ir interesanti, kas notiks 9. maijā. Mums ir tas Uzvaras piemineklis. Mēs domājam, ka šogad tur neļaus rīkot svētkus. Ir daudz vietējo krievvalodīgo, par kuriem es vispār nezinu, kādas ziņas viņi lasa, kur viņi iegūst informāciju, ko viņi domā par to visu. 

Tetjana: Šī spriedze sabiedrībā... Vienkārši ar karoti jāieliek no pārbaudītiem avotiem.

 

Un vajadzētu rīkoties loģiski. Man gribētos kādam Krievijas aizstāvim uzdot dažus jautājumus, jo tas, ko stāsta Krievijas un Baltkrievijas televīzijā, vispār nelīmējas kopā, tur ir tik daudz pretrunu.

Tetjana: Es zinu Baltkrieviju. Kad vīrs saņēma diagnozi, es sūtīju to uz visām valstīm, arī uz Baltkrievijas vēža institūtu. Viņu ārstēja tur. Ārsti malači, esmu pateicīga Dievam, ka tur nokļuvām, bet viņiem valstī... Tā laikam vairs nav Baltkrievija, bet gan Krievija. Mēs Ukrainā savā apziņā vairs nevaram būt ne ar Baltkrieviju, ne ar Krieviju. Daudzi no viņiem tagad mēģina no turienes aizbēgt. Es runāju ar tiem cilvēkiem, kurus iznāca satikt, kamēr tur bijām. Man jautāja – kā ir tur, Latvijā, vai ir iespējams pārcelties uz turieni? Viņi negrib palikt tur arī tā dēļ, kas notiek Ukrainā. Krievijā viņus rauj līdzi.

 

Vai jums šeit ir draugi, kolēģi?

Tetjana: Pirms daudziem gadiem mums bija svešvalodu mācību projekts Baltijas valstīs. Tur sapazinos ar Rubeņu ģimeni un iemīlēju Latviju. Mums šeit ir piešķirta dzīvesvieta, mēs dzīvojam Lūžņā. Tagad mēģinām saprast, ko darīt tālāk. Pirmās divas nedēļas man bija diezgan grūti atgūties. Visa palīdzība Poltavai bija jāorganizē attālināti, ar visiem jāsazinās. Prāts ir noguris. Kad tu visu dari tādā stāvoklī, pēc tam ir jādomā, ko un kad darīji. Šobrīd ir grūti atcerēties daudzas lietas. Es centos palīdzēt visiem, kas gribēja aizbraukt no Ukrainas, koordinēt evakuāciju ar brīvprātīgajiem. Kad pats esi izgājis tam cauri, palīdzēt vairs nav problēma.

 

Kas bija smagākais? Tikt galā ar bērniem bez radiniekiem, palīdzēt cilvēkiem, kuriem šeit nav nekā un neviena, kuri nezina, ko darīt?

Tetjana: Mēs braucām nedēļu, izbraucām 26. datumā. Braucām 3100 kilometrus caur Moldovas robežu. Kad atbraucām, daudzas palīdzības koordinācijas lietas šeit, Latvijā, vēl nebija atrisinātas. Daudziem bija nepieciešama informācija, ar kuru varējām palīdzēt. Es pievienojos kopējai grupai un atbildēju uz jautājumiem. Jebkurā gadījumā, ja tu vari, tu palīdzi. To es varu teikt par sevi.

Visļaunākais ir skatīties acīs cilvēkiem, kuri brauc uz nekurieni. Mums paveicās, ka bija ģimene, kas mūs šeit sagaidīja. Tik un tā atbraucu kā zombijs. Apzināties visu situāciju un paskaidrot bērnam, kāpēc... Miša saslima, visu laiku raudāja. Viņš saka mammu, mana istaba, manas mantiņas... Paldies Dievam, ka tu esi dzīvs, Miša! Bet es nevaru viņam to paskaidrot. Es biju izbraukusi, manis kādu laiku nebija. Viņi palika Lūžņā. Miša asarās – mammu, man te rāda Kijivu, tur apšauda mājas! Es saku vīram – atslēdz internetu, bērna psihē šādi notikumi atstāj nospiedumu. Viņi vakarā pirms aizmigšanas raud. Manai ģimenei, paldies Dievam, viss notika labi. Bet ir daudz ģimeņu, kuras palika Ukrainā. Nataļjas vīrs, piemēram, palika Ukrainā. 

Atceros, kā mēs Nataļjai atradām cilvēkus, kas viņu atvestu no Polijas robežas. Viņa bija šoka stāvoklī, atguvās tikai pie Varšavas, kad vajadzēja piezvanīt tiem cilvēkiem. Viņa pat nespēja īsti izlasīt, ko rakstu es, māsa Taņa. Vienos dienā viņa iestājās rindā uz evakuācijas vilcienu. Tikai divos naktī tika vilcienā. Lielākoties vilcienā bija sievietes un bērni.

 

Vecie cilvēki paliek, jo negrib braukt prom vai arī veselība neļauj?

Tetjana: Gan veselība, gan vienkārši negrib. Ja esi nodzīvojis tur visu mūžu… Viņi brauks prom tikai tad, ja raķete nokritīs tieši viņu mājā. Lielākā daļa līdz pēdējam brīdim paliek mājās. Mani vecāki, piemēram, viņiem veselība neļauj, bet viņi arī vienkārši negrib braukt. Viņu kaimiņi tāpat. Es šodien runāju ar tēvu, viņš ir tādā depresīvā stāvoklī. Septiņdesmit piecos gados saprast, ka tu dzīvo tajā visā... Viņam ir vieglāk ar apziņu, ka bērni ir drošībā. 

Nataļja: Ir divas bēgļu grupas. Ir cilvēki, kuri vēlētos par to runāt, bet nevēlas kalpot par izklaidi citiem. Cilvēki, kuri ir pārcietuši tādas lietas, ka vēlas palikt vienatnē un apstrādāt to, kas ar viņiem īsti ir noticis. Tu esi šeit, gandrīz bez nekā. Latvijā tu saņem atbalstu, vismaz drēbes un vienkāršu ēdienu. Tu pārstāj domāt par veselīgu pārtiku. Iztēlojieties, ka jūs skrienat maratonu un vairs nesaprotat, kāpēc skrienat, un jūs gribētu apstāties, atpūsties un padomāt. Jūs nevēlētos kļūt par izrāžu dzīvnieku citiem cilvēkiem. Šiem cilvēkiem vajag nodrošināt vismaz vienu nakti, lai viņi izgulētos, padomātu, izraudātos. Tā ir viena grupa. Es sāku raudāt tikai pirms divām dienām. Pirms tam bija tāds kā miers. It kā tu būtu dzīvnieks, kuram tagad ir tikai viens uzdevums – izdzīvot. Vienalga, kā, tev ir jāizdzīvo. Otra grupa ir cilvēki, kuri piekrīt parunāties. Es esmu saskārusies arī ar to, ka cilvēki salīdzina – ārprāts, kā jums tur ir, kā šausmu filmās. Un tad viņi sāk salīdzināt – paldies Dievam, ka mums nav tā... Realitātē ir neliels procents cilvēku, kas reaģē šādi. Bet jūs esat latvieši, kuri respektē personīgo telpu. Jums vajag uzklausīt mūs tikai tad, ja tiešām esat gatavi klausīties. Juris mums teica uz jūru šodien! Es saku – man jāstrādā... Uz jūru, kā dakteris izrakstījis, es jums palīdzēšu! Mums bija iespēja doties uz jūru, uz mežu, strādāt un domāt. Daudziem cilvēkiem šādas iespējas nav. Vajag nedaudz maigāku attieksmi, tas arī viss.

Mana meita atbrauca šurp vasaras apavos. Man kaut kas nojuka galvā, es neko nepaņēmu līdzi. Viena harkiviete atbrauca ar bērnu, dokumentiem un matu taisnotāju. Bija pieci grādi, ziema. Tu esi T-kreklā, bez džempera, ar bērnu, dokumentiem un matu taisnotāju.

Tetjana: Es šajā īsajā brīdī ieraudzīju savu valsti pavisam citā gaismā. Cilvēki ir gatavi viens otram palīdzēt, šis gara līmenis izmainījās vienā mirklī. Mums ir tāds sakāmvārds: "Моя хата с краю, ничего не знаю…" Nekas mūs nav tā apvienojis kā šis karš. Es arī savā apjukumā uz Moldovas robežas tik un tā turpināju sūtīt e-pastus, lai koordinētu štāba darbību. Mēs palīdzam mūsu puišiem frontē. Arī tur ir nepieciešamas zāles un cita palīdzība.

 

Vai daudzi jūsu draugi palika tur?

Tetjana: Mums ir meitene Aņa, kura pasniedz ķīniešu valodu. Viņa ir no Luhanskas. 2014. gadā viņa no turienes aizbēga un gadu dzīvoja nezin kur, pēc tam pārcēlās uz Poltavu, domāja, ka tur neviens viņu vairs neaiztiks. Te pēkšņi Poltavā sākās tieši tas pats. Viņa ir šoka stāvoklī, viņai nav, kur iet. Es saku – Aņa, nomierinieties, es arī vēl nezinu, kas beigās ar mani būs. Mēs aizvedām viņu uz Lūžņu, iemitinājām pie mums. Aņa dzīvoja pie mums, un pēc tam atradām viņai dzīvokli netālu no Rīgas, ar malkas apkuri. Viņa pasniedz privātstundas, lai nopelnītu naudu gan sev, gan štābam.

Nataļja: Poltavu tā neiznīcināja, bet citās pilsētās, piemēram, Harkivā vairs nav, kur atgriezties. Paies vismaz gads, lai visu kaut cik atjaunotu. Mani studenti no Kijivas teica, ka ir gatavi atgriezties bet kur?

 

No Oleksandra Lukjaņenko dienasgrāmatas. 2022. gada 3. aprīlī.

Jūsu atbalsts tersardzes kareivjiem un cietušajiem no Krievijas agresijas.

Šonedēļ – diena pateicībai par jūsu palīdzību desmitiem pārceļotāju, kuri izmitināti Tereškivas draudzes iedzīvotāju namos: ar apģērbiem, apaviem, pārtiku, higiēnas un sadzīves priekšmetiem.

Kopā mēs spējam neticami daudz. 

 

Šodien, kara 38. dienā, pār pilsētu pirmoreiz nolija īsts pavasara lietus – silts, dāsns, ar skaļiem aprīļa pērkona rībieniem. Gribējās stāvēt un tajā klausīties, par spīti pat tam, ka pirmais uzsitiens pa debesu cītaru atskanēja mirkli pēc tam, kad pār Poltavu sāka kaukt kārtējā sirēna un bija jādomā par patversmi. Kāpēc?... Jo tas bija īsts, tikpat īsts kā slapjā asfalta smarža un smago lietus lāšu bungošana pa sarūsējušo skārda pārjumu virs ieejas vecas četrstāvu ēkas glābjošajā pagrabā. Jo šī īstuma kara dienās ir sācis pietrūkt.

Kad atnesu zāles pārceļojušo bērniem, viena no manām jaunajām paziņām garāmejot iejautājās: "Kas tu esi reālajā dzīvē?" Un es savā nodabā pasmaidīju. Mums ir ieviesusies savāda pasaules izjūta – "reālajā dzīvē"... Karš ir mūs sagrābis un vienā mirklī pārnesis pasaulē pie kaut kā absolūti nereāla. Tā ar mums ir noticis visbaismīgākajos nakts murgos, kaut ko līdzīgu bijām redzējuši ziņās par svešu tautu dzīvi, mūsu bērni un lāgiem arī mēs paši to esam redzējuši caur datorspēļu virtuālajām pasaulēm. Un te varoņteikas un epu literatūra no lappusēm pēkšņi ir ienākusi mūsu pasaulē.

Un, par spīti nepastarpinātam, ārkārtīgi ciešam kontaktam ar kareivjiem karstajos punktos un lazaretēs, ar Maskavijas zvērībās cietušajiem, kuri bija palikuši okupētajās pilsētās un ar zaudējumu vēju atpūsti uz Poltavu, vakarpusē nereti radās iespaids, ka tas viss ir bijis tikai īslaicīga ilūzija... Briesmīgs sapnis 38 dienu garumā...

Jo vai tad var būt reāls tas, ka reiz pārticīgajā Bučā 280 pilsētnieku atraduši savu mūžīgo mieru lielos brāļu kapos, jo nav ne spēka, ne laika, ne iespējas katram dot pēdējās atdusas vietu? Bet izrādās, ka var... Esam pieraduši sacīt, ka "pēc vienas nāves otrās nebūs" un "šāviņš divreiz vienā vietā nekrīt". Taču pēkšņi krievu armija vienā vienīgā diennaktī 46 reizes apšauda Harkivu ar artilēriju, mīnmetējiem un tankiem. Un izrādījās, ka nāve 46 reizes pēc kārtas varēja ar slepkavīgu metālu dauzīties pie agrāk mierīgās Saltivkas dzīvojamo namu sienām un iemīto ceļu asfalta. Izrādījās, ka arī tā var būt...

Mēs it kā domājām, ka tomēr karam bija savs cildenums, savs goda kodekss, karavīra ceļš galu galā. Bet te šāda "morālā likuma" (ja karu vispār var uzskatīt par morālu) rindiņu vietā ir uzradušies sausi skaitļi par 154 sagrautām Kijivas dzīvojamām ēkām, par 27 iznīcinātiem galvaspilsētas bērnudārziem un 44 skolām. Ir noskaidrojies, ka slimo krieva dvēseli viņi mēģina izdziedināt nevis ar zālēm, bet... ar 6 ukraiņu mediķu nāvi, 274 slimnīcu sagraušanu, 70 ātrās palīdzības mašīnu sašaušanu tiešā tēmējumā... Un izrādījās, ka visu Maskavijas sirdsapziņu var apklāt ar segu šosejas malā 20 kilometrus no galvaspilsētas kopā ar piecām mirušām, izģērbtām sievietēm, kuras bija sagatavotas līķu sadedzināšanai...

Pēc kaut kā tāda gribas aizmiegt acis un jautāt: "Vai murgs jau beidzies?" Un, gluži kā tev atbildot, atskan aprīļa pērkons. Tomēr nē – tas nav pērkons; atvēris acis, tu atskārt – tur krievu raķetes triecas virsū Poltavai, no Maskavijas aviācijas triecieniem dreb Kremenčuka, Kremļa apšaudēs deg Mirhoroda.

Un tev gribas to seno, gandrīz mītisko, bērnišķīgo īstumu: pasaulē visgaršīgāko maizes kancīti ar pasālītu eļļu vai samērcētas baltmaizes šķēlīti ar vissaldāko cukuru uz planētas; biezu grāmatu, kas tevi vilina ar aizraujošu sižetu un noslēpumainu tipogrāfijas krāsas smaržu; gribas klusu piektdienas vakaru, kad aiz loga lēni krīt lielas sniega pārslas un tu zem siltas segas pēti rakstus paklājam pie sienas. Gribas, jo tajā realitātē sestdien nepaziņos par Maskavijas raķešu triecieniem. Tajā dzīvē maize taviem tautiešiem nav dārgāka par visiem Zemes dārgumiem. Tajā lasa grāmatas, nevis ziņas par uzbrukumiem un atkāpšanos, par slepkavībām un sodu. Tajā laikā tu tulko ornamenta smalkos pinumus, nevis starptautisko diplomātiju...

Tu skaties uz galdu ar papīra lapām, kuras no vienas vietas klāj jauni kontakti un cilvēku vajadzības, paraugies apkārt uz zāļu, apģērba un higiēnas priekšmetu kaudzēm un, atradis sevi laikā un telpā, tomēr sev jautā: "Kas tad es esmu reālajā dzīvē?..." Precīzi uz to droši vien atbildēšu jau pēc uzvaras. Bet tagad zinu tikai vienu: "Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!" (Gal. 5:13)

Ar mums ir Dievs, Ukraina – tie esam mēs!

 

Jautājums: kāpēc Putins un Krievija cenšas visu iznīcināt? Viņi varētu šīs ēkas izmantot paši. Viņi nevar izmantot iznīcinātu zemi.

Nataļja: Tās ir dusmas. Viņam nevajag zemi. Viņam vajag apmierināt savu ego.

Tetjana: Kā tu zini?

Nataļja: Es daudz komunicēju ar cilvēkiem, kuri nespēj saprast, kāpēc tas viņiem tiek nodarīts, kuru vainot par šo karu? Es daudziem cenšos skaidrot, ka nav iespējams analizēt Putinu kā parastu psihopātu. Krievu kareivju mātes nevar uzskatīt par tādām mātēm kā, piemēram, Latvijā. Latvijā ir tolerance, izvēle. Ko jūs vēlaties – tēju vai kafiju? Krievijā ir dūre galdā un viss. Niknums. Tas bija jau 2014. gadā, pēc tam varēja just, ka viņš patiešām ienīst visu ukrainisko.

 

Jums ir sajūta, ka tā bija kļūda, ka cilvēki nebija pietiekami aktīvi jau tad, kad viņi okupēja Krimu?

Nataļja: 2014. gadā mēs bijām vāji, armija bija vāja. Mums bija Maidans, kurā vienkārši cilvēki cīnījās ar varu. Iesākumā tie bija studenti, kuri izgāja ielās, lai iestātos par Eiropu, par izvēles brīvību. Es atceros: jau toreiz bija Novorosijas projekts. To reklamēja visur. Melitopole, Mariupole, Zaporižja – mēs visi esam no Padomju Savienības un ukraiņi ir nacisti. Ir skaidrs, ka viņi gribēja okupēt ne tikai šīs pilsētas. Odesu, Zaporižju, Harkivu, Dņipru, visu Doneckas un Luhanskas reģionu. Viņi nespēja to izdarīt. Toreiz mūs neatbalstīja neviena valsts, mēs bijām vieni. Mums nebija ne ieroču, nekā. Bez ķiverēm, bez bruņuvestēm. Iedomājieties, kāda drosme bija nepieciešama, lai apturētu šos spēkus. Es par to domāju pēdējā laikā. Mēs tik un tā nebūtu spējuši izvairīties no šī kara. Es varu paskaidrot, kāpēc. Vispirms Sīrija. Pārējās valstis tikai parunājās. Putins netika sodīts. Gruzija. Vai Putins tika sodīts? Nē. Azerbaidžāna. Nē. Moldova, Piedņestra. Arī nekā. Krima. Kad? Ja cilvēks jūt, ka viņš var nesodīts darīt visu... Viņš negaidīja sodu no Rietumu puses. Mums sāka palīdzēt tikai pēc divām dienām. Sākumā pasaule klusēja. Tas ir briesmīgi. Mēs jutāmies vieni. Mani nomāc vainas apziņa, ka nepalīdzējām cilvēkiem no Luhanskas un Doneckas, jo nespējām. Ar Krimu ir tā, ja jūs atceraties vēsturi no tatāru laikiem, 87% populācijas deportēja uz Sibīriju. Putins nebaidās. Un vēl ķīmiskie ieroči...

Iedomāsimies, ka mums ir vārdnīca. Es runāju par vienu tēmu. Mums saka, ka mums ir "nacisti". Nacistus pielīdzina mierīgajiem iedzīvotājiem. Un ir "specoperācija" iznāk, ka mēs esam pārstājuši sarunāties vienā valodā. Nevajag ar viņiem vispār runāt. Tur ir darbs psihiatram.

Tetjana: Ir daudz tādu brīžu, kad mums saka: humānā palīdzība iet pa vienu ceļu, bet aiziet pavisam citā virzienā... Bet par to labāk runāsim pēc kara. Kā tas ir iespējams, ka savi cilvēki var šobrīd izrīkoties ar savējiem šādi? Šobrīd vajag saņemt sevi rokās un darīt visu iespējamo, lai palīdzētu citiem.

Nataļja: Tetjana mani izvilka no pagraba!

 

Jūs visu laiku bijāt patvertnē, veselu nedēļu?

Nataļja: To varētu uzskatīt par patvertni. Te vienā pagrabā, te otrā. Iesākumā man bija panika. Divas dienas strādāju, trešajā dienā pavisam ļāvos panikai.

Tetjana: Es sameklēju cilvēku no Harkivas, ar kuru viņa varētu aizbraukt. Lai es neuztrauktos, ka Nataļjai jābrauc vilcienā. Cilvēkiem, kuri viņus izguldīja Polijā, mēs šobrīd bez maksas mācām angļu valodu, un viņi turpina palīdzēt citiem ukraiņiem.

Nataļja: (rāda bildi telefonā) Šis ir mans evakuētais suns. Bez viņa es nespēju aizbraukt.

Tetjana: Ir tik daudz šo labdarības mirkļu. Pasaule sevi parādīja no citas puses. Kas būs tālāk, es nezinu. Gribētos, lai tas viss beidzas. Ja tu kaut ko tā labā vari darīt šeit un tagad, tātad tas ir jādara šeit un tagad.

Nataļja: Tiem, kas nav to pārdzīvojuši, ir grūti paskaidrot.

 

Vai to izjūt daudzi bēgļi, varbūt lielākā daļa? Sākumā ir šis šoka stāvoklis?

Nataļja: Ne visi, mana vīra tantei bija tā: viņa dzīvo ciematā netālu no Sumiem. Krievu tanki iebrauca viņas pagalmā. Viņai divas dienas bija nekontrolētas dusmas. Trešajā dienā viņa bija tik pārgurusi no šī stāvokļa, ka viņas prāts to nobloķēja. Viņa izgāja ārā pie kareivjiem un pateica visu, ko domā. Pēc tam stāstīja, ka tajā brīdī it nemaz nav bijis bail no nāves.

Daudzi sāk lūgties un paļauties uz Dievu. Tas ir ļoti grūti, bet tu esi apstākļos, kur tev vienkārši nav izvēles. Šī sieviete pateica tiem kareivjiem visu, pat apzinoties, ka viņu var nogalināt. Viņa aizgāja uz baznīcu un no turienes naktī, salā, cauri mežam, projām no Sumiem. Bez nekā. 70 gadu vecumā. Viņa tika galā. Tas ir brīnums. Pirms tam viņai bija problēmas ar veselību. Es nezinu, cik kilometru viņa nogāja caur mežu.

 

Vai Ukraina šobrīd nedomā pieļaut pilnīgi nekādus kompromisus un negrib atdot vairs nevienu gabalu zemes?

Nataļja: Nē. Nekādā gadījumā. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz cilvēku ir gājis bojā.

Tetjana: Man jums ir pretjautājums vai kāds no vienkāršajiem cilvēkiem zina, kādas ir spēles tiem tur, augšā? Viņi spēlē, bet cilvēki mirst.

 

Es nezinu, vai tas notiks, bet šobrīd izskatās, ka jūsu prezidents nepieļaus nekādus kompromisus.

Nataļja: Es varu paskaidrot, kāpēc. Jau ir miruši ļoti daudzi. Par ko? Mums tagad būtu vienkārši jāatdod Mariupole? Un neaizmirstiet, ka pēc Mariupoles, Hersonas...

Tetjana: Ir skaidrs, ka šī slepkavošana turpināsies. Tā neapstāsies. Lasīju rakstu, kurā sieviete, kuras dēls gājis bojā karā, apgalvo, ka ienīst visus ukraiņus un viņus visus vajag vienkārši noslepkavot. Protams, ir skaidrs, ka nav iespējams vienoties ar teroristiem. Bet varbūt gribētos, lai viņi caur piespiešanos tomēr kaut ko sarunā. Jo ne ukraiņu kareivja mātei, ne arī krievu kareivja mātei nevienam karš nav vajadzīgs.

Nataļja: Taņa, varbūt tu neesi runājusi ar šīm [krievu] mātēm, es redzu, ka viņas ir gatavas iemest tur savus bērnus. Un es brīnos – kā tas ir iespējams, tas taču ir tavs bērns... Mēs dzīvojam ellē, pasaule ir sajukusi prātā.

Tetjana: Sirreāli. Un tas, ka Vācija šobrīd palīdz Ukrainai karot ar Krieviju... Vectēvs zārkā apgrieztos. Labā nozīmē, ka Vācija palīdz. Pie mums reiz no Vācijas atbrauca cilvēks, un vectēvs piecēlās no galda un aizgāja. Es toreiz nevarēju to saprast. Kāpēc vectēvs izturējās tik nepieklājīgi. Tās kara sāpes ir palikušas, tas sākās, kad viņš bija zēns 1941. gadā, un viņam karš beidzās tikai 1952. gadā. Viņam pasaule ir apstājusies tajā brīdī. 

 

No Oleksandra Lukjaņenko dienasgrāmatas. 2022. gada 12. aprīlī.

Jūsu atbalsts tersardzes kareivjiem un cietušajiem no Krievijas agresijas.

Šo otrdien jūs palīdzējāt apgādāt puišus frontes pirmajās līnijās ar divām bruņuvestēm un zupu komplektiem (pateicība Oleham Pisarenko);

nopirkt sešus pārus vasaras zābaku mūsu aizstāvjiem;

iegādāties zivju konservus sausās pārtikas devu komplektēšanai (pateicamies Vjačeslavam Suško);

sakomplektēt 10 aptieciņas puišiem, kuri dodas Harkivas virzienā;

apgādāt ar power banks puišus Zaporižjas virzienā;

savākt higiēnas priekšmetus, pamperus, pudelītes, krēmus ādas kopšanai, pilienus pret kolikām, drēbītes meitenītei, kura vakar piedzima no Harkivas izbraukušai ģimenei – lai aug vesela;

sagatavot jaunrades komplektus, higiēnas priekšmetus, pamperus bērniem un pieaugušajiem, priekšmetus ikdienas lietošanai, tualetes papīru, bērnu putras un biezeņus, apavus un apģērbu pārceļotājiem, kuri šobrīd ir izmitināti Skorohodoves draudzē;

savākt apģērbu un kancelejas preces daudzbērnu ģimenei no Poltavas.

Kopā mēs spējam neticami daudz.

 

47 dienas kara visās frontēs – cīnoties ar ieročiem, ar vārdu, ar darbiem un domām. Mūsu karš nav par to, kam pieder šādas vai tādas teritorijas. Tas nav par to, kura kaujas galviņa lielāka un kuras raķetes tālākas. Tas nav pat par to, kamu na Rusi žiķ harašo, vai par to, vai vērši mauros pie pilnas siles [2]. Šis ir karš par cilvēku – vai tam eksistēt vai izzust kā domājošai, radošai un mīlošai būtnei.

Krievija kļuvusi par iemiesojumu visai antihumānajai draņķībai, ko sevī pamanījusies sagāzt mūsu vēsturiskās un mītiskās pagātnes zampa: sākot ar Kaina slepkavniecisko nenovīdību un beidzot ar Hitlera "rasu tīrību" un Brežņeva nosacīto sovetskij narod, kas bija salipināta kopā ar holodomoriem, gulagiem un rusifikāciju; sākot ar asīrisko "vergu" tautu iznīcināšanas principu un beidzot ar patriarha Kirila pseidokristīgajām tēzēm par ruskij mir, kas uz senās pareizticības drupām tiek metodiski būvēta ar nāvējošām raķetēm un aizliegtiem ķīmiskiem ieročiem. 

Vārds "krievija" tagad nozīmē Elle, no kuras nevar rasties nekas labs, tikai meli un liekulība. Un "krievu" tagad ir sinonīms puvei – garīgai, morālai, politiskai un ekonomiskai. Viss, kam pieskaras Maskavijas spitālīgais pirksts, ir nolemts neizbēgamai nāvei. Nepierīdināmā ruskaja duša aprīs visu, ko ieraudzīs, pat līdz galam nepārstrādājot, jo nereti nav spējīga sevī uzņemt "citādo". Un to, ko nespēs norīt, tā sadragās ar savu barbarisko spēku – rupju, absurdu, savā neizvēlīgumā līdzīgu seno Mezopotāmijas upju iziešanai no krastiem.

Šī plēsoņu valsts liek maniem māksliniekiem ņemt rokās ieročus un mirt par savu tautu, kaut arī viņiem būtu vajadzējis turēt rokā zīmuli. Viņu vidū ir poltavietis Oleksandrs Tarasenko, par kura dvēseli šobrīd lūdzas visi svētie no viņa radītajiem ikonostasiem Šišaku novada Mihailiku ciema Sīmaņa baznīcā un Dikaņkas novada Veliki Budišču Trīsvienības baznīcā. Maskavija nolaupa dzīvību tēlniekiem, kuru rokās būtu jābūt māliem, kā Radītājam no tiem jāveido mistiska esamība, nevis jāmet patronsomā tukšās magazīnas. Viņu vidū ir arī Svjatoslavs Pašinskis – Svjatoslavam būtu vajadzējis strādāt ar audzēkņiem, piesātināt emocijām keramikas šķīvjus, ieaust sapņus dekoratīvos panno – nevis būt vārdam nekrologā. 

Tā mežonīgā ziemeļu zeme baidās no mūsu radošās esamības, kuru tā gadu simteņiem zagusi, mērdējusi, pirkusi, apdullinājusi un iemidzinājusi. Tā meklē savas dievišķās izredzētības saknes mūsu mūžsenajās svētvietās no Krimas līdz Kijivai. Tā lūko savu lielvarniecisko autoritāti mūsu kņazu ciltsrakstos. Tā ķīķerē savas mākslas unikalitāti mūsu ģēniju ukrainiskajā nacionālajā graudā – Hohoļa Dikaņkas vakaru kolorītā, Marusjas Čurajas dziesmu atskaņās Čaikovska klavierkoncertā, kozaku brīvestībā, ko atspoguļo Repina audekli... Un zinātne un kultūra, kuru sovjeti vispirms intelektuāli mērdēja un pēc tam represēja? Desmitiem koroļovu un šargeju, boičuku, simonenko, ivasjuku...? [3] Pat "ilgu gadu" novēlējumu savam maskaviskajam mesiānismam šī zagļu zeme dzied pēc talantīgā ukraiņa Bortņanska partitūrām. 

Krievija baidās no sava spoguļattēla, tāpat kā savu derdzīgo esmi, nonākot pretī gaismai, necieš sātana izdzimumi. Tieši tāpēc viņi tā nīcināja vēstures un literatūras grāmatas Harkivas, Čerņihivas, Sumu, Luhanskas un Doneckas apgabalos. "Citādais" viņiem nozīmē tikai "naidīgs". "Ukrainiskais" viņiem ir tikai un vienīgi "indīgs un bīstams". Tieši tāpēc viņi mūs iznīcina ne tikai fiziski, bet arī garīgi – lai pēc mums izkalstu un nesaglabātos neviena pati svabado asiņu lāse, neviena brīvā vārda tintes pilīte. Taču visa Maskavijas ordas būtība nav pat ukraiņu mācību grāmatu sārti – tās ir tūkstošiem Bībeļu krāsmatas Irpiņā. Velnam riebj uz sevi skatīties. Tāpēc viņš iznīcina spoguļus. 

Mana tauta tagad ir spogulis, kurā patiesīgi redzama visa krievijas velnu slakas puvusī daba. Spēruši soli uz mūsu zemes, šie izdzimumi vairs nespēj slēpties aiz savu diplomātu meliem, aiz savu oligarhu naudas žūkšņiem, aiz savas izzagtās armijas spēka. Šīs 47 dienas krievu puve aplenc mūsu zemes. Šīs 47 diennaktis pasaule novēloti atžirbst pēc ilgās maskavas hipnozes. Mosties, pasaule! Mosties! Jo velns iznīcina spoguļus...

Taču mēs stāvam. Uz svētajiem Kijivas kalniem un stepju plašumos, pie Svjatohirskas baltajiem mūriem un Tauridas kurgānu pakājē. Mēs stāvam, un aiz mums ir mūsu tūkstošgadīgā cilts. Mēs stāvam, un virs mums ir mūsu aizlūdzēji debesīs. Mēs stāvam. Un mums līdzās ir katrs, kas tur godā cilvēcību un taisnību. Ko iespēs Maskavija ar visu savu fantastisko varotāju, zagļu un velna apsēsto karapulku?... Viņu liktenis būs tāds pats kā sendienu bendēm: "Tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?" Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem." (2. Ķēniņu 6:1416).

Ar mums ir Dievs, Ukraina – tie esam mēs!

 


[1] Паляниця – apaļš baltmaizes klaips, kuram pirms iešaušanas krāsnī puslokā iegriež augšējo trešdaļu – tā rodas kraukšķīga garoziņa. Vārds паляниця šī kara laikā tiek izmantots, lai savējos atšķirtu no svešiem: krievi to lielākoties izrunā nepareizi; полуниця – dārza zemene; пашниця – labība.

[2] Кому на Руси жить хорошо – krievu dzejnieka Nikolaja Ņekrasova poēmas (pirmpublicējums no 1866. līdz 1874. Sanktpēterburgā) nosaukums; Хіба ревуть воли, як ясла повні? – ukraiņu rakstnieka Panasa Mirnija romāna nosaukums; romāns klajā nāca 1882. gadā Ženēvā.

[3] Sergejs Koroļovs (dzimis un uzaudzis kā Serhijs Koroļivs, 1906–1966) – raķešbūves un kosmonautikas speciālists, praktiskās kosmonautikas pamatlicējs, PSRS raķešu programmas galvenais konstruktors; Oleksandrs Šargejs (kopš 1918. g. dēvējās par Juriju Kondratjuku, 1897–1942) – viens no kosmonautikas un kosmisko lidojumu teorijas pamatlicējiem, pirmais aprēķinājis orbītu lidojumam uz Mēnesi ar atgriešanos uz Zemes – pa šo orbītu lidoja "Apollo"; Mihailo Boičuks (1882–1937) – gleznotājs, studējis Vīnē, Krakovā, Minhenē un Parīzē, Ukrainas savdabīgās monumentālās glezniecības, t.s. boičukisma pamatlicējs, viens no Apšautās renesanses; Vasiļs Simonenko (1935–1963) – dzejnieks, žurnālists, disidents – viens no būtiskākajiem rakstniekiem sešdesmito sākuma Ukrainas literatūrā; 1962. gadā kopā ar draugiem meklēja NKVD upuru kapus; atklājuši tos Kijivā un tās pievārtē, viņi oficiāli paziņoja pilsētas vadībai. Neilgi pēc tam miliči Simonenko nežēlīgi piekāva, un viņš nomira, kad viņam pārstāja funkcionēt nieres; Volodimirs Ivasjuks (1949–1979) – komponists, multiinstrumentālists, dzejnieks, ukraiņu estrādes mūzikas leģenda; tika atrasts pakārts mežā netālu no Ļvivas; bērēs ieradās desmitiem tūkstoši cilvēku, un tās pārtapa tautas manifestācijā – visi ziedu veikali Ļvivā bija izpirkti tukši un, kad milicija ziedus no kapa novāca, nākamajās dienās to kļuva vēl vairāk; 2014. gadā Ļvivas apgabala prokurors oficiāli paziņoja, ka Ivasjuku nogalinājis KGB.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!