Nu jau pierastās diskusijas ap saliedētības trūkumu Latvijas sabiedrībā ir apskatāmas vienā kontekstā ar tikpat pierastajām diskusijām par humanitāro un sociālo zinātņu nepietiekamo finansējumu.
Manā informatīvajā burbulī aprīlī cirkulē trīs zināmā mērā prognozējami sižeti. Pirmais – režisora Viestura Kairiša viesošanās LTV "Rīta Panorāmā" 4. aprīlī. Otrais – LTV raidījums "100 g kultūras" par tēmu "Karš un miers krievvalodīgo kultūrtelpā Latvijā" 12. aprīlī. Trešais – vairāk nekā simts vēsturnieku parakstītā "Atklātā vēstule par situācijas uzlabošanu vēstures zinātnē", kas publicēta 5. aprīlī. Tai pa pēdām sekoja "Atklātā vēstule par situāciju humanitārajās un sociālajās zinātnēs", kuru parakstījuši vairāk nekā piecdesmit ar Filozofijas un socioloģijas institūtu saistīto pētnieku [1]. Kas šiem sižetiem kopīgs?
Mēģināšu mest tiltiņu, izmantojot vēstules parakstītāja, filozofijas doktora (un "Satori" redaktora) Igora Gubenko provokatīvi tiešo jautājumu kultūras ministram Naurim Puntulim "100 g kultūras" diskusijā: vai tekstgrupas "Orbīta" dzeja krievu valodā šodien Latvijā ir kaut kas nevēlams? Ministrs diplomātiski no tiešas atbildes izvairījās, bet svarīgs ir cits aspekts: lai atbildētu uz Gubenko jautājumu, vispirms jābūt pazīstamam ar šīs grupas darbību. Kāda jēga spriest par krievu valodā topošu kultūru Latvijā kā par kaut kādu vispārināmu parādību?
Un nu atgriežos pie Kairiša. Cik var noprast, publiku visvairāk sašūmēja viņa teiktais, ka "latvieši nav kaut kāda etniskā piederība, tā ir valodas piederība" un "es esmu latgalietis, un man arī nav viegli dzīvot starp latviešiem". Par Kairiša kā latgalieša problēmām neko teikt nevaru, savukārt par "iedomātajām kopienām" – jēdzienam "iedomātās" te nav kādas nosodošas vai nicinošas konotācijas – sociālajās zinātnēs runā kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, un no šī viedokļa režisors neko skandalozu nepateica. Benedikta Andersona radītajam konceptam var piekrist vai nepiekrist, bet principā tā ir tēma, ar ko nodarbojas humanitārās un sociālās zinātnes. Ja tās normāli finansē. Turklāt šie pašidentitātes jautājumi ir plašāki par vienu nāciju – raidierakstu cienītājiem varu ieteikt nesenu sarunu starp ungāru un čehu (kurš gan uzaudzis Slovākijā) pētnieku par to, ko nozīmē jēdziens "austrumeiropietis", vai tam vispār ir reāls saturs un vai tas ir aizvainojošs.
Mēs varam līdz aizsmakumam diskutēt par to, kādai jābūt integrācijas politikai, žonglēt ar jēdzieniem "cittautietis", "identitāte", "vienkopienas valsts", "divkopienu valsts" un līdzīgi, bet parasti tas notiek, neņemot vērā to, ka tās ir nopietnas pētniecības tēmas. Ļoti vienkāršoti izsakoties, Janīna Kursīte & Co. ekspedīcijās uz Latgales un Sēlijas novadiem par tur dzīvojošo pašidentitāti uzkrāj un analizē desmit reižu vairāk informācijas nekā spriedēji soctīklos un mediju studijās, bet šim darbam dīvainā kārtā ir nepieciešams arī finansiāls atbalsts.
Cits piemērs. Pēdējo nedēļu laikā ziņās no Ukrainas redzam, ka saasinās jautājums par valstī dzīvojošo pareizticīgo tālāku šķelšanos un nezūdošu lojalitāti Kremlim vismaz daļā no ticīgajiem. To apliecina, piemēram, kaislības ap Kijivas Pečeru lauru (klosteri). Kaut kāda burbuļošana notiek arī starp pareizticīgajiem Lietuvā. Pareizticība ir klātesoša arī Latvijā, bet cik daudz par šo tēmu zina politisko lēmumu pieņēmēji un tie, kuri vispār labprāt grib parunāt par "krievu lietām"? Pareizāk būtu formulēt tā: ja paveramies uz publikāciju sadaļu Filozofijas un socioloģijas institūta tīmekļa vietnē, atradīsim tur gana daudz kvalitatīvas lasāmvielas par šīm tēmām (arī par vecticībniekiem). Bet – un man pat neērti rakstīt tik pašsaprotamas atziņas – pētniecības atziņas nerodas no zila gaisa. Pieļauju, ka vairums no mums intuitīvi saprot, ka piederība kādai konfesijai un pašidentificēšanās ar to nereti ir nozīmīga arī ārpus ticības sfēras, un šādā kontekstā tas ir svarīgi arī citiem sabiedrības locekļiem. Atskaitot jau minētos pašmāju akadēmiskos tekstus, kaut cik padziļināts ieskats par, piemēram, Ukrainas faktoru un Krievijas pareizticīgās baznīcas saaugšanu ar valsti lasāms krieviski (cik saprotu, jau ārpus Krievijas teritorijas iznākošā) izdevuma "Ņeprikosnovennij zapas" šīgada pirmajā numurā (70.–80. lpp.).
Mēs, kā saka, ejam pa apli – pētījumiem naudu dot īsti negribam, dedzinām nervus (un dažkārt arī pieņemam nepārdomātus lēmumus) diskusijās, kurās pētījumi būtu noderējuši. Šobrīd tik bieži kā nekad iepriekš t.s. publiskajā diskursā dažādās kombinācijās tiek lietoti vārdi "Krievija", "impēriskums", "krievi". Tomēr, ziniet, Latvijas un latviešu mijiedarbība ar Krieviju un krieviem nesākās pēc 1940. gada. Tātad derētu iegūt priekšstatu par plašāku kontekstu. Mazliet teatrāli izsakoties: aizejiet tagad un izsakiet šo vēlmi vēsturniekiem, kuri strādā ar, piemēram, 18.–19. gadsimta periodu. Šis ir mans aizrādījums pēdējā laika kvēlajām diskusijām, kuras grozās gandrīz tikai un vienīgi ap okupācijas periodu un tā sekām. Tas vienkārši nav loģiski. Ja mēs pamatoti devējam pašreizējo Krieviju par impērisku, tad šis impēriskums neaizsākās ar čekistu Vladimiru Putinu. Ja mēs tik emocionāli apmaināmies ar viedokļiem par to, kādus mēs gribētu redzēt t.s. krievvalodīgos 21. gadsimta Latvijā, tad te lieti noderētu atskats arī uz starpkaru posmu vai uz tiem pareizticīgajiem (tostarp etniskajiem krieviem) Latvijā, kuri bija antikomunistiski noskaņoti un tika represēti. Arī pārkrievošanas procesi nav ekskluzīvs okupācijas perioda fenomens, tāpat kā – jēdziens izskanēja "100 g kultūras" – "mentālā atkarība" no Krievijas un tās kultūras. Atliek paskatīties uz latviešu intelektuāļu aprindām Latvijas teritorijā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā.
Ja turēsim pusbadā humanitārās un sociālās zinātnes, netiksim uz priekšu diskusijās par to, ko nozīmē jēdziens "krievvalodīgie" (Rudīte Kalpiņa "100 g kultūras"), ko nozīmē Krievijas ietekme Latvijā, kā tā veidojusies un kāpēc mājas visiem it kā vienas, tomēr, izrādās, katram savas.
[1] Te man jānorāda, ka liela daļa no abu atklāto vēstuļu parakstītājiem ir vai nu mani studiju biedri un mācībspēki, vai cilvēki, ar kuriem jau esmu sadarbojies vai plānoju to darīt populārzinātniskos projektos. Tomēr tas nemaina situāciju.
2