Ar bērniem
14.04.2015

Šakālis graizītājs, Āzis makšķerētājs un Eņģelis glābējs

Komentē
0

ImageRecenzija par Rutas Svažas un Gusta Linkeviča grāmatu "Ābece. Burtu pasakas"

Izdevniecība "The White Book"

Nesen meita man paziņoja, ka skolā iet negribot, jo tur jādara tikai tas, ko liek skolotāji. Nezinu, kur viņai radusies tāda nepatika pret skolu, bet mani stāstiņi par to, cik skolā īstenībā ir forši, šoreiz netika uzklausīti. Iespējams, tādēļ arī manu ierosinājumu palasīt jauno grāmatu par burtiņiem viņa vairākas reizes noraidīja. Bet, kad sākām lasīt, pretenziju vairs nebija. Alisei patika. Uzreiz gan jāsaka, ka "Burtu pasakas" nav grāmata vienam vakaram un katrai dienai arī ne, tā tomēr ir mācīšanās, vismaz pēc manas meitas domām tā ir.

Bilžu ābeču vēsture ir ļoti sena. 1787. gadā nāca klajā G. F. Stendera "Bildu ābice", kurā katru alfabēta burtu ilustrēja autora zīmējums un skaitāmo pātaru vietā bija dzejas divrinde ar dažādām pamācībām. Tas bija novatoriski gan formas, gan satura ziņā un atviegloja latviešu bērniem alfabēta apguvi un lasīšanas mācīšanos. Vēlāk pēc Stendera ābeces parauga tika izdotas vācu autoru G. F. Mīliha, P. Šaca, kā arī latviešu autoru M. Kaudzītes, Stērstu Andreja u. c. ābeces. Pēc līdzīga principa radītas daudz dažādas ābeces, mūsdienās bilžu ābece pieejama arī daudz mūsdienīgākā formātā – kā mobilā telefona aplikācija, turklāt bez maksas.

Mūsu mājas grāmatplauktā vien ir kādas sešas dažādas ābeces un grāmatas, kas palīdz iepazīt un apgūt burtiņus. Mans favorīts pavisam noteikti ir Ineses Zanderes "Diegu burti" (arī meitai šī grāmata ir ļoti mīļa), nostalģiskas atmiņas raisa padomjlaika skolas ābece ar gaili uz vāka, bērnu ievērību guvusi arī Indras Sproģes grāmata "Joka pēc alfabēts" – foršās multfilmas un Renāra Kaupera dziedātās dziesmas dēļ. Dziesmu dziedam, dzejolīšus skaitām, bet alfabētu Alise tik un tā vēl nav pilnībā apguvusi. Es pati neatceros, kā iemācījos lasīt, kā iekalu alfabētu, nezinu, vai man palīdzēja grāmata ar krāsainām bildītēm, bet jebkurā gadījumā ābece ar zīmējumiem ir daudz interesantāka un bērna iztēli rosinošāka. "Burtu pasakas" ir dizainera Gusta Linkeviča un tulkotājas Rutas Svažas pirmā grāmata.

Katram alfabēta burtam grāmatā veltīts viens atvērums ar pasaku un ilustrāciju. Pasaku garums ir dažāds, un alfabēta pēdējais burts ticis pat pie papildu puslappuses. Ir lapas, kurās teksts mehāniski saspiests un atstarpes starp vārdiem pārāk mazas. Visi vārdi ir ar lielajiem drukātajiem burtiem, lai atvieglotu mazajam burtu apguvējam lasīšanas procesu (tādēļ jo svarīgāk, lai lasāmais teksts ir viegli izlasāms, nevis saspiests!). Lasot grāmatu, reizēm man gribējās paņemt rokās sarkano redaktora pildspalvu un noīsināt kādu teikumu, svītrot vārdu atkārtojumus, pamainīt teikuma uzbūvi un izlabot pareizrakstības kļūdu (vienu atradu!). Atzīšos, lasot Rutas Svažas pasakas, mani visu laiku kaut kas mulsināja, bet nespēju definēt, kas. Katram stāstam ir atšķirīgi galvenie varoņi un sižetiskā līnija, kāds izdevies veiksmīgāks (ar labu humoru, negaidītu sižetisko pavērsienu utt.), kāds ne tik ļoti (neveiklas teikumu konstrukcijas, vārdu izvēle, vārdu atkārtošanās utt.). Tikai izdevniecības mājaslapā izlasot "Ābeces stāstu", sapratu, kas par lietu. Izrādās, šajā projektā vispirms tapušas ilustrācijas un tikai pēc tam sacerētas pasakas, izmantojot zīmējumos attēlotos vārdus, priekšmetus, dzīvniekus, pasaku varoņus utt. Literārā ziņā šādas pieejas dēļ grāmata nav ieguvēja, jo lasot bieži šķita, ka konkrēti vārdi lietoti tikai tādēļ, lai tiktu izmantots viss mākslinieka veidotais vārdu saraksts (burtu atslēdziņas jeb katra konkrētā burta ilustrācijā attēloto vārdu saraksts publicēts grāmatas beigās).

"Katra burta zīmēšanu mākslinieks parasti sāka ar lietvārdu meklēšanu un sarakstiņa veidošanu. Tas tika darīts visdažādākajās vietās – braucot sabiedriskajā transportā, pusdienlaikā, dažreiz vienkārši ejot pa ielu. Reizēm saraksta veidošanā iesaistījās Gusta bērni. Dažiem burtiem bija viegli atrast vārdus, dažiem – ļoti grūti. Lai gan sākumā bija šķitis, ka vissarežģītāk būs izdomāt vārdus uz burta "Ņ", tomēr lielākās grūtības sagādāja burts "Ļ". Kad vārdu saraksts bija gatavs, Gusts veidoja skices, mēģinot objektus izvietot tā, lai tie savstarpēji būtu saistīti. 

Darbs prasīja arī daudz pētniecības – pirms zīmēšanas Gusts vienmēr pētīja, kā objekti izskatās dabā un kādi tie mēdz būt. Tapa atsevišķas skices ar dzīvniekiem un priekšmetiem, dažus vārdus, piemēram, "ņudzeklis", "šaltis" un "ņerga", pat nācās pētīt vārdnīcās, lai to atveidojums būtu precīzs."

Lai gan jaunā mākslinieka ilustrācijas īsti neatbilst manai estētiskajai gaumei un dažas no tām šķiet pārāk groteskas (īpaši dzīvo būtņu sejas), ideja vienā zīmējumā attēlot vairākus vārdus, kas sākas ar vienu burtu, ir patiešām izdevusies, un var redzēt, ka pie zīmējumiem rūpīgi strādāts. Gusta Linkeviča zīmējumi un to atšifrēšana (nosaucot attēlā redzamās lietas) patiešām palīdzēja vieglāk atpazīt burtus. Alisei ļoti patika zīmējumus pētīt, un tas viņu rosināja jaunām radošām aktivitātēm – pašai zīmēt lietas, priekšmetus, dzīvniekus, kuru vārds sākas ar kādu konkrētu burtu, kā arī kopā ar mammu izdomāt savas burtu pasakas un nosaukt vārdus, kuri sākas ar vienu no alfabēta burtiem utt.

"Burtu pasaku" lasīšana Alisei atklāja vēl nedzirdētus vārdus (piemēram, inuīts, jaks) un iepazīstināja viņu ar jauniem vietvārdiem, kurus attēlos gan bija grūti atpazīt – vai tie ir Himalaju kalni vai Elbruss? Kalni taču ir un paliek kalni. Jebkurā gadījumā Alisei pasakas ļoti patika. Īpaši par āzi un āpsi, kuri ziemā devās makšķerēt un ielūza ledū un kurus izglāba garām ejošais āķis; par Eņģeli glābēju, kas pieenkuroja zemi un izglāba to no zemestrīces, par gudro govi, kas pārmācīja slinko ganiņu un iegūlās viņa gultā, bet vislabāk – par šausmu lietām šaha skolā, kur šakālis ar šķērēm sagrieza šaha galdiņu, bet pēc tam to tomēr sašuva kopā; un bailīgā pasaka ar patiešām biedējošiem zīmējumiem par Ļenu un ļaunajiem, kas ar saviem ļumīgajiem ļerpatu locekļiem centās meiteni satvert, bet tas, par laimi, izrādījās vien ļauns murgs. Nezinu, vai "Burtu pasakas" palīdzēs Alisei apgūt alfabētu, bet trakais Šakālis joprojām viņai ir palicis atmiņā kā ļoti spilgts tēls. Un ceru, ka arī burts Š!

 

 

 

 

Ērika Bērziņa

Ērika Bērziņa ir trīs bērnu mamma, dzejniece, strādā žurnālā "Mans Mazais".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!