Sajūtas kā arguments

Es līdz galam nevaru piekrist tam, ka ēnu ekonomikas apkarošana nekādi neatsauktos uz soc. budžetu. Ēnu ekon. jau ir arī tās, ka cilvēkiem maksā algu "uz rokas", kas nozīmē, ka par viņu netiek veiktas visas soc. iemaksas. Pie situācijas, kad tās tiktu veiktas palielinātos arī soc. budžets.
Un otra lieta - forši, protams, līdzīgi kā politiķiem pieminēt LTRK un LDDK, bet šie konkrētie lik. grozījumi skāra arī NVO (22.tkst. org BTW.), bet par šo jomu atbildīgie ierēdņi VISPĀR bija piemirsuši. Ja būtu notikusi normāla diskusija pēc procedūras, kāda tā ir paredzēta, tad iespējams nebūtu pēdējās 2 ned. pirms likuma stāšanās spēkā jāstreso un jāpiedāva n-tie varianti par to ko un kā tagad darīt visām iesaistītajām pusēm. Te nu taisnība par tām sajūtām, bet šoreiz no ierēdņu un valsts amatpresonu puses.
Sīks piemērs, kad vēl tika diskutēts par izņēmuma grupām VSOAI konktekstā, tad atbildīgā komisija, FM un LM plikšķināja acis uz jautājumu, kāda tad ir situācija ar NVO? Cik cilvēki strādā daļslodzēs un saņem zem min. Kā tas ietekmēs NVO? NVO bija tās, kas uzstāja uz faktu izpēti un analīzi.
Tā, ka jā - sajūtu līmenī pieņemti lēmumi ir tieši tik sū..., cik mēs visi varējām redzēt un es domāju, ka neskatoties uz vēsturisko tradīciju, mēs 21.gs. tomēr būtu pelnījuši profesionālus politikas pieņēmējus un faktos balstītus lēmumus. Kā arī to, ka attīstītas un profesionālas NVO tiek novērtētas kā sasniegums, nevis traucēklis.

"Bet šos 500 miljonus nevar ieskaitīt sociālajā budžetā" - paga, bet vai tā tā tikai sajūta, vai arī valsts reāli nošņāpa no sociālā, kad palīdzēja Karginam un Krasovickim?