Dzejnieka Artūra Puntes uzruna pie Krievijas vēstniecības Rīgā 26. februāra pasākumā "Dzeja mieram", kurā tika pausts nosodījums karam Ukrainā.
Man patīk, ka mēs ātri tikām galā ar pirmo šoku un sākām rīkoties.
Man patīk, ka mēs kā sabiedrība uzreiz sapratām – tas ir karš arī pret mums.
Man patīk, ka mēs jau šobrīd rādām labas spējas solidarizēties un pašorganizēties.
Man patīk, ka mēs nekrītam histērijā, bet kopā domājam, ko darīt.
Tas stiprina cerību uz šī vēsturiskā brīža veiksmīgu iznākumu.
Mums visiem ir skaidrs, ka dažu simtu kilometru attālumā ukraiņi šobrīd karo arī par mums – šobrīd tā nu jau ir banāla atziņa. Ar savām dzīvībām ukraiņi tieši šajā stundā maksā par laiku, ko iegūstam mēs. Izmantosim šo nenovērtējami dārgo laiku atbildīgi – ar maksimālu atdevi – palīdzot Ukrainai izturēt un pašiem sagatavojoties!
Šis karš, pat nenonākot līdz Latvijai, jau ir daudz ko mums laupījis – mainījis mūsu plānus, licis atteikties no iecerēm, pārņēmis mūsu prātus, kuros varēja risināties jaunas idejas un sapņi. Mēs varējām sapulcēties protestam kāda progresīvāka iemesla dēļ – pieprasīt kažokādu aizliegumu vai minoritāšu tiesību ievērošanu, respektīvi, diskutēt par 21. gadsimta tēmām un iet uz priekšu. Bet putins ir pagātnes cilvēks, un viņš mūs ievelk savā asiņainajā vēsturē – viņš pazemina šīs diskusijas latiņu, velk mūs uz leju.
Pēc 2014. gada putins atņēma man tautību un valodu, ko līdz šim uzskatīju par savu – es izstājos no krieviem un pārstāju rakstīt dzeju krieviski, jo vairs nevarēju domāt valodā, kurā visskaļāk skan putina balss – ne Krievijas dzejnieku, ne Krievijas zinātnieku un ne intelektuāļu balsis. Tos krievijā ignorē, izstumj un vajā, viņiem nav ietekmes uz sabiedrību, bet pāri visai planētai skan viena – nicināma, slikti izglītota noziedznieka no VDK aprindām – balss, kas runā nabadzīgā un primitīvā vārtrūmes padibeņu mēlē. Tāda mūsdienās ir krievu valoda, ko dzird pasaule. Tāpēc no visas krievu valodas es paturēšu sev vien dažus lamuvārdus, lai pateiktu:
– Путин, иди нахуй! Путин, иди нахуй – отъебись от нас со своим "русским миром"!
Mums nav jākaunas no mūsu dusmām, jo mūsu naids ir vērsts pret absolūto un neattaisnojamo ļaunumu, kuram šoreiz ir vārds – putina krievija.
To, ka ar teroristisko krieviju nav vērts runāt, saprata arī 13 ukraiņu robežsargi, kas pirms nāves pateica vienīgo iespējamo: "Русский военный корабль, иди нахуй!" Un es nezinu, vai te ir iespējams vēl īsāks, vēl dramatiskāks, vēl skaistāks vienrindenis par šo. Jaudīgāko dzeju krievu valodā ir uzrakstījuši Ukrainas robežsargi! Tik dziļā pagrimumā šobrīd ir krievu kultūra!
Mēdz teikt, ka putins grib atjaunot impēriju, bet es tam nepiekrītu. Impērijai jābūt pārākai par apkārtējo oikumēnu, bet mēs redzam, ka "krievu pasaulei", kā viņš to dēvē, nav, ko piedāvāt civilizācijai – Krievijā nedzimst (vai tiek nobradātas saknē) progresīvas idejas, netop nākotnes tehnoloģijas vai zinātniskie atklājumi, tur vairs nav pilsoniskās sabiedrības, labākie cilvēki šo monstrozo, vardarbīgo teritoriālo veidojumu atstāj. Galvenie Krievijas eksporta produkti ir ar naftu un gāzi atšķaidīta nāve un haoss. To mēs redzam Krievijas okupētajās Gruzijas, Moldovas un Ukrainas teritorijās, faktiski anektētajā Baltkrievijā un pašas Krievijas reģionos aiz Maskavas apvedceļa – nabadzība, atpalicība un aizmirstība. Tas ir viss, ko putins jums var piedāvāt.
Man nav dzejoļu par karu, un mana dziļākā pārliecība – karš nav jāapdzejo. Dzeja tomēr ir par to, kā būt oriģinālam valodā, bet karš ir truls, bezgaumīgs un banāls. Tāpēc runāsim par to prastā, tiešā valodā, neizpušķojot karu ar lieku tēlainību – runāsim par karu bez dzejas! Neestetizēsim šo asiņaino noziegumu un katastrofu! Es arī neticu, ka šobrīd mums palīdzētu dzeja, mūzika un citas mākslas – viss, ko es dievinu, kas piešķir jēgu manai dzīvei un daudzu citu cilvēku dzīvei.
Būsim pragmatiski! Domāsim, ko mēs varam darīt! Ne tikai paust to, ko jūtam, bet arī ietekmēt notikumus. Šīs dažas dienas kopš kara sākuma parādīja, ka spējam rīkoties lietderīgi:
- tiek vākti ziedojumi, stiprinot Ukrainu ne tikai valsts vai ES struktūru līmenī, bet arī sabiedriski;
- veidojas platforma Ukrainas bēgļu pieņemšanai un atbalstam;
- krievijā ražoto preču boikotu atbildīgi atbalsta arī lielais bizness;
- papildinās zemessardzes rindas;
- mēs uzturam sabiedrisko spiedienu uz politiķiem, mudinot rīkoties nekavējoties.
Putins netic sabiedrības spēkam – Krievijā viņš no tās ir izolēts. No tautas viņu pasargā miljoniem kārtībnieku – un tā ir viņa vājā vieta, kuru kopš 2014. gada veiksmīgi izmanto ukraiņi un tagad varam mācīties izmantot arī mēs: spēks ir patstāvīgā, aktīvā, saliedētā sabiedrībā, kas rīkojas tīklveidīgi, negaidot komandas un lēmumus no valsts aparāta. Šobrīd Ukrainas armijā ir visi 40 miljoni ukraiņu – ar tādu spēku putins nevar tikt galā.
Kā jebkurā krīzes situācijā mēs varam apzināties sevi kā milzīga – Vislatvijas – breinstorma dalībnieki: ieklausīties idejās, piedāvāt savas, apspriest un pilnveidot tās, meklēt radošus un nestandarta risinājumus. Kopā liekot prātus, mēs kaut ko izdomāsim! Tas ir resurss, kas nav pieejams putinam, lai cik naudas viņš iegrūstu karā, atņemot to savai tautai.
Šobrīd šādā Vislatvijas breinstormā risināmās tēmas varētu būt:
- vienotas un konsekventi stingras Rietumu pozīcijas noturēšana, ņemot vērā, ka vienlaicīgi mums jāievēro arī visi demokrātiskie mehānismi;
- Krievijas tautas mudināšana skaidri atraidīt putina bandas lēmumus visos iespējamajos veidos – viņam nedrīkst būt tautas atbalsta vai klusas piekrišanas, šis karš ir arī parasto Krievijas iedzīvotāju atbildība;
- pārliecinošu informācijas kanālu meklēšana, lai uzrunātu tos zaldātus, kuriem jābrauc nogalināt ukraiņus – viņu ir simtiem tūkstošu, viņiem visiem ir radi un draugi, un ar viņiem ir jārunā (te jāatceras Aigara Bikšes kreatīvais risinājums attiecībā uz patvēruma piešķiršanu Krievijas zaldātiem, kas izstāsies no kaujas);
- nepieciešami liela mēroga instrumenti ātrai putina pozīcijas vājināšanai;
- iespējams, mums vajadzīgs savs sociālais tīkls, kura administrāciju mums ir vieglāk aizsniegt, jo globālie tīkli ir ne pārāk labi piemēroti kara laika apstākļiem un valodai;
- kādas vēl tēmas būtu jāapdomā?
Kā cilvēks, kas strādā ar valodu, varu vien aicināt pieturēties pie dažiem publiskās komunikācijas noteikumiem:
- neiesaistīties manipulatīvās diskusijās – mums vairs nav nevienam jāpierāda acīmredzamais, piemēram, ka ir slikti karot vai ka tam var būt kāds attaisnojums, vai – ka tas mūs neskars utt. Nulle tolerances pret tiem, kas mēģina ievilkt diskusijās par to, ka putina agresija ir "neviennozīmīga situācija". Sūtīsim viņus turpat, kur putinu, jo šobrīd situācija ir tik viennozīmīga kā nekad. Filozofēsim un diskutēsim pēc uzvaras, jo brīvajā Eiropā tas nebūs aizliegts;
- izteiksim savu viedokli un savas idejas īsi, taupot katra laiku (tas man pašam vēl jāapgūst) – bez liekvārdības, bez izpušķojumiem, nevajadzīgiem salīdzinājumiem, dziļdomīgiem citātiem – kodolīgi un pragmatiski, atcerēsimies, ka ikvienu teikumu parasti var saīsināt divreiz, nepazaudējot jēgu;
- runāsim konstruktīvi, nenoliedzot citu idejas; piedāvāsim savus risinājumus, norādot savu dalību to īstenošanā, jo tas būtu tikai atbildīgi – saprast, ko es pats varu.
Putins karo ar ukraiņiem, jo viņi ir brīvi – viņš nevar pieļaut, ka reiz brīva taps arī Krievijas tauta, ko viņš ir paverdzinājis. Brīvā Krievijā putins nenoturētos pie varas ne dienas. Putins ir pagātnes cilvēks, augšāmcēlies padomju zombijs, kuram jāatgriežas kapā – vēsture iet mūsu ceļu, tāpēc ukraiņi uzvarēs. Mēs uzvarēsim!
1