Pagājušajā gadā festivālā "Survival Kit 13" bija skatāmi mākslinieču apvienības "Sadiedz" jeb "Stichit" (Rufina Bazlova un Sofija Točara) jau pasaulē labi atpazīstamie darbi – krustdūrienā izšūti lakatiņi jeb komiksu lodziņi, kuros attēlota baltkrievu demokrātijas cīnītāju brutālā apspiešana. Vienā no oktobra nedēļas nogalēm arī Rīgas festivāla apmeklētājiem bija iespēja piedalīties izšūšanas darbnīcā "Ierāmēts Baltkrievijā" ("Framed in Belarus"), pašiem izšujot Baltkrievijas politieslodzīto portretus un pievienojot jaunus fragmentus stāstā par baltkrievu pretošanās kustību, kura pēc protestu izklīdināšanas turpina pastāvēt ārpus pilsētas ielām un bieži vien arī ārpus valsts. Projekta galīgais veidols būs visu izšūto portretu kopīga sega, kas būs kā taustāms simbols politisko notikumu un cilvēku likteņu savijumam.
Rufina Bazlova un Sofija Točara šobrīd uzturas Čehijā un regulāri ceļo ar savām izstādēm un darbnīcām, turpinot izplatīt savu stāstu un meklējot solidāru atbalstu gan baltkrievu diasporā, gan cittautiešu vidū. Pabeigusi savu izšūto fragmentu, es vēlreiz satikos ar abām māksliniecēm Prāgā, lai turpinātu sarunu par protesta dabu, atbalstu un kopā pastāvēšanu autoritāra režīma apstākļos.
"Stitchit" ir mākslas grupa, ko 2021. gadā izveidoja vizuālā māksliniece Rufina Bazlova un kuratore Sofija Točara. Viņas kopā strādā pie aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem, izmantojot tradicionālo izšūšanas tehniku kā pretošanās un dialoga līdzekli. "Stitchit" iesaista dažādas kopienas un indivīdus radīšanas procesā un izpludina autorības robežas.
Santa Remere
Santa Remere: Tu teici, ka šonakt izšuvi līdz četriem rītā. Tu tā bieži mēdz darīt?
Rufina Bazlova: Nē, tikai vakar. Biju piekususi zīmēt, domāju – jāatpūšas. Un tā es atpūtos – uzliku datorā filmu un paņēmu šuvekli, lai mazliet atslēgtos no darba.
Santa: Tātad izšūt nozīmē atpūsties un zīmēt – strādāt?
Rufina: Manā gadījumā – jā.
Santa: Kad un kā jūs nokļuvāt Prāgā?
Rufina: Es atbraucu pirms četrpadsmit gadiem, tātad 2008. gadā. Atbraucu uz Pilzeni studēt ilustrāciju, pabeidzu maģistrus, tad mazliet pastrādāju par restauratori. Pēc tam iestājos Prāgas Skatuves mākslas akadēmijā (DAMU) leļļu un objektu teātra scenogrāfijas kursā.
Sofija Točara: Es esmu no Moldāvijas, atbraucu gadu vēlāk nekā Rufina. Es šeit studēju mākslas vēsturi, pēc izglītības esmu mākslas zinātniece. Pirms gada sāku strādāt kopā ar Rufinu pie šī projekta, un mēs uzreiz ļoti nopietni ķērāmies pie šīs lietas – uzsākām dažādas sadarbības.
Santa: Vai ir sarežģīti no Baltkrievijas tikt mācīties uz Eiropu?
Rufina: Uz Čehiju diezgan daudzi brauc mācīties no Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas, arī no Baltkrievijas, Moldovas. Jo šeit ir iespēja mācīties par velti, ja apgūsti čehu valodu.
Santa: Vai Prāgā ir liela baltkrievu kopiena?
Rufina: Es neteiktu, ka šeit būtu izveidojusies izteikta kopiena – vienkārši katru gadu brauca diezgan daudz studentu. Bet tagad gan vietējie studenti ir apvienojušies, izveidojuši arī savu organizāciju "Bělaruské studentstvo".
Santa: Vai pēdējā laikā vairāk cilvēku izbrauc?
Rufina: Kopš sākās problēmas, studentiem beidza izsniegt vīzas – arī tie, kuri bija jau iestājušies, nevarēja izbraukt no valsts vīzu dēļ. Tāpēc tika izveidota studentu organizācija, kas nodarbojas ar šī jautājuma risināšanu politiskā līmenī. Vairākas reizes bija atbraukusi Svjatlana Cihanouska, lai risinātu šo problēmu. Šobrīd liekas, ka ir kļuvis labāk, bet sīkumos nezinu… Šonedēļ tika atbrīvoti studenti, kas bija saistīti ar "studentu lietu" – iznāca 11 cilvēki, pēc divām nedēļām iznāks vēl viena meitene – viņu ietupināja mazliet vēlāk. Cik zinu, čehu studentu biedrība viņiem palīdzēs pārcelties uz Čehiju. Tā vismaz esmu lasījusi.
Santa: Kad un kā tu sāki darbu pie pēdējā izšūšanas projekta "Ierāmēts Baltkrievijā" ("Framed in Belarus")?
Rufina: Galvenais impulss droši vien bija tas, ka 2020. gada beigās baltkrievu protesti sāka pierimt. Represijas kļuva arvien nežēlīgākas, un bija skaidrs, ka vairs nav protestu, ko zīmēt. Bija jādomā kas cits – kas šobrīd ir svarīgākais šajā jautājumā? Un es sapratu, ka svarīgākais ir atbalsts politieslodzītajiem. Tobrīd viņu bija 150. Protams, man bija jātiek skaidrībā pašai ar sevi – cik ētiski būtu veidot šādu projektu? Vai tikšu galā ar šo uzdevumu? Kā es paspēšu viņus visus uzzīmēt un vēl izšūt? Tā es līdz septembrim domāju par šo projektu un tad vērsos pie Sofijas. Principā ideja brieda kādu pusgadu, un tad notika dažādi pavērsieni, kas mani it kā pabīdīja šajā virzienā…
Santa: Kādi?
Rufina: Es uzrakstīju vēstuli vienam no ieslodzītajiem. Pilnīgi nejauši izvēlējos kādu no adresēm – tam cilvēkam bija dzimšanas diena. Adreses tobrīd varēja iegūt caur vienu platformu, kura diemžēl tagad ir beigusi savu darbību, jo tai nebija daudz atsaucības. Katrā ziņā es nemaz necerēju, ka saņemšu atbildi, tomēr es to saņēmu! Un no vēstules man kļuva skaidrs, ka ieslodzītajiem ir ļoti svarīgi, lai par viņiem runā un viņus neaizmirst. Jo cietumā viņiem mēģina ieskaidrot – redzat, jūs tur protestējāt, bet tagad par jums neviens vairs neinteresējas un jūs nevienam neesat vajadzīgi. Man pirms tam pašai bija lielas šaubas – vai vajag to visu darīt, vai tas ir ētiski, varbūt ieslodzītajiem pašiem šis projekts nepatiks. Bet no vēstules es sapratu, ka viņiem tas ir vajadzīgs.
Pēc tam vēl parunāju ar vienu baltkrievu sportisti, kura arī nopietni iesaistījusies aktīvismā. Viņa man teica: "Es nezinu, kāds ir jūsu projekts, bet varu teikt tikai to, ka šobrīd jebkura uzmanība Baltkrievijas notikumiem ir ļoti svarīga. Tāpēc – dari to!"
Sofija: Domāju, ka svarīgi pateikt arī to, ka tad, kad Rufina sāka šo projektu, bija 150 politieslodzīto, un viņai šķita, ka varēs visus uzzīmēt un izšūt. Bet viņu skaits sāka strauji pieaugt un kļuva skaidrs, ka vienam cilvēkam visus portretus izšūt nebūs pa spēkam. Tā radās ideja, ka to var veidot kā kolektīvu projektu – ka vajag piesaistīt citus cilvēkus, ka tam jābūt kā vienojošam mākslas solidaritātes pasākumam. Tad pieslēdzos arī es, un mēs sākām domāt, kā to labāk noorganizēt. Sākumā jau nebija 100 % pārliecības, jo bija skaidrs, ka tas nav nekāds stundas darbiņš, ko kādam palūgt… Cik cilvēku vispār gribēs, būs gatavi to uzņemties un pabeigt? Tāpēc vispirms izveidojām fokusgrupu, bet pēc tam, es skatos, jau no 2021. gada 1. novembra esam sākušas to darīt tagadējā, atvērtajā formātā.
Rufina: Jā, pa šo gadu projektā ir piedalījušies jau 384 cilvēki. Protams, daļa nepabeidz savus izšuvumus vai kaut kur pazūd, kādi 13 % varbūt. Bet tas tik un tā liekas labs rādītājs.
Santa: Kurš bija pirmais zīmējums, kuru tu uzzīmēji?
Rufina: Pirmais bija tas politieslodzītais Mihails Jefimovičs, ar kuru es sarakstījos vēstulēs. Šobrīd viņš jau ir laukā.
Santa: Ko viņš šobrīd dara?
Rufina: Es nezinu, mēs neuzturam saziņu. Es viņam vēlreiz rakstīju, bet atbildi vairs nesaņēmu.
Santa: Domā, viņi brauc prom no Baltkrievijas?
Rufina: Jā, gandrīz visi. Viņi visbiežāk atzīst, ka nav iespējams dzīvot… tajā – kā to lai nosauc? – baiļu stāvoklī. Kad visu laiku ar aizdomām skaties apkārt, vai atkal netiksi apcietināts. Tu esi iznācis laukā, bet situācija pa šo laiku ir kļuvusi vēl sliktāka nekā tad, kad tevi iesēdināja.
Santa: Un vēlreiz protestēt arī nebūtu drosmes?
Sofija: Dažiem tomēr tā atrodas…
Santa: Ar kurām valstīm jūs līdz šim esat jau sadarbojušās šajā izšūšanas projektā?
Sofija: Mums ir trīs dalībnieku/-ču kategorijas: pirmkārt, diaspora – tie ir no valsts izbraukušie baltkrievi, kuri vēlas kaut kādā veidā iesaistīties procesos un izrādīt solidaritāti, otrkārt, baltkrievi, kuri joprojām dzīvo Baltkrievijā, un, treškārt, cilvēki, kuri spēj solidarizēties ar šo stāstu, – cilvēki no Centrālās un Austrumeiropas un no valstīm, kas it kā nav tieši saistītas ar šo kontekstu, bet izjūt kopējo atbildību – visvairāk dalībnieku ir Vācijā, tur ir visvairāk atsaucīgo…
Rufina: Vācijā ir bijis visvairāk izstāžu…
Sofija: Nu, jā… viņi aicina un vēlas rīkot šādus pasākumus. Tāpat ir daudz interesentu ASV, Japānā, Lielbritānijā, Francijā, Kanādā. Bet tā kopumā, laikam visvairāk atsaucīgo ir bijis Vācijā, Lietuvā, Polijā, Latvijā, Igaunijā.
Santa: Un kā jūs tiekat uzņemtas, kāda ir reakcija uz šo projektu?
Rufina: Mēs parasti lūdzam dalībniekiem uzrakstīt arī kādu komentāru par šo procesu, savas pārdomas par to, kā viņi jutušies izšujot, vai tādu kā atklāto vēstuli politieslodzītajiem, vai vēstuli baltkrieviem. Spriežot pēc šiem komentāriem, mēs sapratām, ka projekts pilda divas dažādas funkcijas. Baltkrieviem vai tiem, kas ciešāk saistīti ar Baltkrieviju, šis process dod it kā terapeitisku efektu laikā, kad iet protestā vairs nav iespējams vai pat sociālajos tīklos vairs nevar neko ierakstīt, bet joprojām ir šī vajadzība justies vienotiem, justies kā kopienai – apzināties, ka es varu rīkoties kaut kā lielāka vārdā. Izšūšana ir veids, kā tikt galā ar šo frustrāciju. Arī pati tehnika ir ļoti lēna, meditatīva, var sakoncentrēties, visu pārdomāt.
Bet cilvēkiem, kam ir mazāk saistības ar Baltkrieviju, ir cits efekts – kad mēs izstāstām par politisko situāciju Baltkrievijā, viņi sāk vairāk par to interesēties, parasti ļoti brīnās, ka visi šie stāsti ir reāli notikuši, ka tie var būt reāli iemesli, kuru dēļ cilvēki ielikti cietumos – Rietumos tas reizēm sniedzas ārpus saprašanas, kā kaut kas tāds vispār ir iespējams –, bet tāda ir realitāte Baltkrievijā. Tādā veidā daudzi uzzina par mūsu situāciju, kura nav diez ko priecīga.
Santa: Sanāk, ka Rietumos tas ir vairāk informatīvs projekts, bet Austrumos cilvēki atpazīst un spēj vairāk attiecināt uz sevi?
Rufina: Nu arī Rietumos atpazīst. Tiem, kuri piesakās piedalīties projektā, parasti jau ir kaut kāda interese par šo tēmu vai Baltkrieviju.
Sofija: Ir tā, ka dažreiz cilvēkiem ir kaut kāds savs stāsts. Piemēram, ASV dalībniece teica, ka viņiem tur tāpat notiek cīņa par savām noteiktām tiesībām un viņa redz saikni ar šo projektu. Ja pats esi gājis cauri līdzīgam stāstam, tev ir vieglāk saprast, ka citā kontekstā var būt līdzīgas situācijas. Tā ir kā vienošanās cīņā pret netaisnību.
Rufina: Vēl ļoti bieži mēdz būt tā – cilvēki paskatās, saprot, ka tur ir slikta situācija, un viņiem ir jautājums – kā es varu palīdzēt? Tas sanāk kā healing effect arī Rietumu cilvēkam, jo tad, kad tu nezini, kā vari līdzēt, tu vismaz kaut ko dari.
Santa: Rīgas izšūšanas darbnīcā tika veidota "Autuhoviča lietas" izšuvumu sērija. Kas ir Autuhovičs, un par ko viņam tika ierosināta lieta?
Rufina: Autuhovičs ir baltkrievu uzņēmējs, kurš jau vienreiz ir izcietis cietumsodu. Šķiet, viņš nosēdēja piecus gadus par nodokļu nemaksāšanu. Viņš tos nemaksāja principiāli…
Sofija: Tā bija protesta izpausme.
Rufina: Jā, nu, viņš uzskatīja tā – ja valsts man liedz attīstīties, konfiscē tik daudz ko, kāpēc lai es vēl maksātu nodokļus? Viņš savā veidā jau diezgan sen cīnījās ar šo režīmu. Bet no man pieejamās informācijas, kuru es arī nevaru visu pārbaudīt, 2021. gadā viņš bija viens no nedaudzajiem, kurš saprata, ka cīnīties ar valsti bez ieročiem ir sarežģīti. Viņš izdomāja plānu – par to mums arī ir maz informācijas, jo mēs varam par to uzzināt tikai no režīmu atbalstošiem kanāliem vai no tā, kas tiek teikts tiesā no režīma puses, – viņš esot ievedis ieročus no Ukrainas un uzglabājis Baltkrievijā. Un tad ir vesels iedzīvotāju tīkls, ar ko Autuhovičs esot ticies, bet daudzi no viņiem pat neko nezināja par viņa plānu – kad Autuhovičam tiesā deva pēdējo vārdu, viņš teica, ka nav centies iesaistīt citus šajā plānā un, ja kādam ir jāizcieš sods, tad tikai viņam, jo citiem ar to nav saistības. Cilvēks, kas viņu cienājis ar tēju vai ielaidis savā mājā, nav līdzdalībnieks vai terorists un nav pelnījis 18 gadus ilgu cietumsodu, tomēr realitātē notiesāja arī viņus.
Santa: Visi vārdi, kas parādās izšuvumos, ir iespējamie līdzdalībnieki, no kuriem daži varbūt tādi pat nav?
Rufina: Ir atsevišķi īstie droši vien, bet ļoti daudz kas tiek arī izpūsts, nosaukts par terorismu un no tā tiek uztaisīta pamatīga "lieta". Par daudziem gadījumiem šķiet, ka tie, kas viņus apvaino, ir par daudz saskatījušies amerikāņu spriedzes filmas. "Autuhoviča lietā", piemēram, bija viens cilvēks, kuram ir tikai viena kāja un kurš vispār knapi var piecelties, bet lietā ierakstīts, ka viņš bijis viens no aktīvākajiem organizētājiem un musinātājiem, kas visi kaut kur devušies…
Santa: Jā, viņš bija arī manā izšuvumā.
Rufina: Jā, un sieviete, kura izveidoja čatu "Telegram" platformā, arī dabūja daudzus gadus.
Santa: Un tad visus šos stāstus tu pārvērt komiksos, tu uzzīmē visus šos cilvēkus.
Rufina: Es mēģinu shematiski paskaidrot visu šo stāstu un atsevišķus tā momentus – kā katrs cilvēks nokļuvis cietumā? Lai to varētu saprast jau no pirmā acu uzmetiena.
Santa: Jo ilustrācija un komikss ir arī tava pamatnodarbošanās? Pastāsti par iepriekšējiem darbiem, kas tev bija pirms šīs sērijas!
Rufina: Man bija Baltkrievijas izšūšanas vēsturei veltīta sērija, kas vienlaikus ir arī protestu vēsture. Pirms tam bija "Ženakol" jeb "Feminnature" – komikss, kas izšūts uz kleitas tā, ka pirmais un pēdējais attēls tajā ir viens un tas pats, līdz ar to stāsts sanāk it kā bezgalīgs. Tas vispār tapa jau 2012. gadā – 3 m x 30 cm liels izšuvums vissīkākajā krustdūrienā. Pēc tā man sākās locītavu iekaisums. Tāpēc es vairs tik daudz nešuju. Reizēm uznāk tā lēkmjveidīgi pašūt. Lai gan šūt četras stundas no vietas man nenāk par labu. Pēc tam var just sekas.
Santa: Kā tu nonāci pie šī stila un krāsām?
Sofija: Nu, kā – vienkārši: tās ir Baltkrievijas krāsas. Balts un sarkans.
Santa: Latvijā jau tas pats savā ziņā, tikai apgrieztais attēls un tumšāks.
Sofija: Šajā reģionā arī daudzas citas valstis un tautas saka, ka tās ir viņu krāsas, ka tur ir tas vienojošais, pazīstamais ornaments.
Santa: Tas kalpo kā sava veida valoda.
Sofija: Jā, tas ir kā vienojošs kultūras kods. Tāpēc tas tik ātri arī izplatījās. No vienas puses, visi atpazīst un saka – pēc stila tā ir vēsturiskā Baltkrievija, bet, no otras puses, tie ir arī mūsdienu notikumi. Viena meitene man rakstīja, ka viņai uzreiz gribējies ar šo projektu dalīties, jo tie ir "mūsējie". Tas ir par mums!
Santa: Tā ir. Kad es pirmo reizi ieraudzīju, man arī rokas sāka niezēt. Liekas, ka šis stāsts tiek nodots man pazīstamā un saprotamā kodā.
Rufina: Baltijas–Melnās jūras ceļa kods. Mums vajadzēs dibināt ūniju. (Smejas.)
Santa: Bet "Ženakol" bija vairāk tieši feministisks darbs?
Rufina: Es tur attīstīju ideju par to, kā ir vairojušās amazones. Pati izdomāju šo stāstu un atveidoju baltkrievu ornamentu stilistikā.
Santa: Kad es šuvu jūsu projekta fragmentiņu, nevarēju nedomāt par tradicionālo sievietes lomu – kad vīrieši dodas karā, tu paliec mājās un izšuj. Bet tevī arī ir tās dusmas, agresija. Un izšūšanas žestā sanāk ielikt tādas kā gadsimtu gaitā krātās dusmas.
Sofija: Mēs jau runājām par to, ka tā ir gan kā meditācija, lai nomierinātos. Bet kādam tā adata ir iespēja 1000 reizes kādam iedurt.
Santa: Iedurt, nevienu nenogalinot.
Sofija: Nu, jā, ka tas ir kā ierocis, ar kuru novadīt frustrāciju. Vai arī tas nomierina. Citi saka, ka tā ir gandrīz kā vudū lelle.
Rufina: Mans draugs pašlaik izšuj fragmentiņu, kur ir ļoti daudz policistu, un es tikai dzirdu, kā viņš katru dienu lamājas: "Nolāpītie policisti!" No vienas puses, viņš dusmojas, jo tas ir grūti un nesanāk, bet no otras – tās ir viņa sajūtas.
Santa: Bet tev bija arī izšuvumu sērija ar atlētiem.
Rufina: Jā, tas bija pavasarī. Tā bija vēl viena tēma, kas parādījās, kad vairs nebija protestu – tad es domāju par šiem politieslodzīto portretiem, un arī sportisti ieguva lielu redzamību. Sportisti atbalstīja protestus jau 2020. gadā, vēl pirms un arī pēc vēlēšanām. Viņi ļoti daudz paveica starptautiskā līmenī – tika atcelts čempionāts, izveidots fonds, lai atbalstītu sportistus, kuri iestājas pret Lukašenko režīmu, viņi parakstīja vēstuli pret vardarbību un pret vēlēšanu viltošanu. Kāpēc es pievērsos šai tēmai? Jo sportisti šajā laikā organizēja dažādas iniciatīvas, lai atbalstītu cilvēkus, lai viņus savāktu visus kopā un uzmundrinātu. Bija akcijas, kur, piemēram, kādu dienu visi spēlē volejbolu. Vienkārši sanāk un spēlē – tā nav demonstrācija, neviens neklaigā, bet mēs esam sapulcējušies. Jo ko citu iesākt, ja režīms dienu no dienas to vien dara, kā cenšas šķelt sabiedrību, panākt, lai cilvēki netiekas, neuzticas cits citam, lai jūtas vieni savās domās un viedoklī, lai domā, ka viņi neko nevar mainīt vai iesākt.
Sportistiem bija dažādas tiešsaistes akcijas, piemēram, baltkrievu rīta vingrošana katru svētdienu. Viena no aktīvākajām bija sieviete, kura aizsāka fitnesa kustību, – Nataļja Novožilova Baltkrievijā – viņai ir jau 70 gadu, viņa ir pensijā, bet joprojām ļoti aktīva un lieliski izskatās. Viss laikam sākās ar to, ka Katarina Sņitina – bijusī sieviešu basketbola izlases kapteine… Katru reizi, kad viņas taisīja kampaņas, viņas gribēja pievērst sev uzmanību, kļūt redzamākas. Sportistes vērsās pie māksliniekiem pēc palīdzības, lai palīdz to padarīt spilgtāku, vizuāli interesantāku. Es arī piedalījos, uztaisīju viņām zīmējumu un tad painteresējos vairāk – kas tie par cilvēkiem, ko viņas dara. Man ar sportu iepriekš ceļi nebija krustojušies, bet tas bija tik iedvesmojoši – cik viņi ir stipri, kā mīl savu valsti, un man šķita, ka to vajag attēlot darbos.
Santa: Ir ļoti svarīgi, ka tādā brīdī cilvēki no dažādām jomām apvieno spēkus.
Rufina: Mēs parasti par to nerunājam, bet tu šo pieminēji. Tiešām tajā brīdī, kad protesti tika izklīdināti un neko vairs nevarēja darīt, sportisti bija tie, kam vislabāk izdevās apvienot un psiholoģiski atbalstīt cilvēkus. Jo ilgstoši būt protestā ir ļoti grūti, taču sportisti ir pieraduši pārvarēt grūtības, viņiem ir dažādas tehnikas, un viņi spēj uzturēt šo garu arī citos.
Santa: Tāda jau ir sākotnējā sporta ideja, ne?
Rufina: Vēl viena mūsu slavenā basketboliste Jeļena Ļevčenka tā arī teica: "Baltkrievu tauta vienmēr tribīnēs ir atbalstījusi savus sportistus, tagad ir sportistu kārta atbalstīt tautu."
Santa: Visi tavi darbi ir ar izteikti feministisku ievirzi. Liekas, arī iepriekšējās sērijās lielā mērā tu jau sāki šo pētījumu par sieviešu spēku un ietekmi.
Sofija: Nu, tas ir mazliet sarežģīts jautājums. Mēs ar Rufinu bijām Tallinā uz konferenci, kur prezentējām vienu mūsu kopīgo darbu, un es to vairāk redzu tā kā feministiska aktīvisma kontekstā, ka tas solidarizējas ar citiem līdzīgiem darbiem un turpina šo feministisko tradīciju, kur sievietes satiekas un savā lokā apspriež gan personīgus, gan politiskus jautājumus, jo arī personīgais ir kopīgs. Tāds kā Džūdijas Čikago (Judith Chicago) virziens, bet Rufina to vairāk redz kā vispārcilvēcisko, viņa atzīst, ka nepārzina feministisko kontekstu tik labi, bet vienkārši rada tā, kā jūt, apzināti nebalstot to kādās konkrētās idejās.
Santa: Jums lomas ir sadalītas – Sofija pēta, bet Rufina rada?
Rufina: Man ir grūti atbildēt, vai esmu feministe. Jo es vienreiz runāju ar kādu paziņu, kas man pārliecinoši apgalvoja: "Tu nevari noliegt, ka visas tavas rīcības ir feministiskas."
Santa: Feminisms jau ir ļoti plašs, kaut arī ir aplama un stereotipiska tendence to pretstatīt visam tradicionālajam vai patriotiskajam. Bet, kad valstī ir nepatikšanas, katrs ir gatavs par to iestāties savā veidā, cilvēki no visdažādākajām jomām vai pārliecības, sabiedrības vai vecuma grupas. Un jūsu projekts to ļoti labi parāda.
Sofija: Un arī to, kā rokdarbi var kļūt par sociālo pārmaiņu rīku… Bet tā ir tradīcijas turpināšana – jau otrā viļņa feministes atgriezās pie tradicionālo tehniku izmantošanas – pie tekstila, izšūšanas, adīšanas u.c. Viņas mainīja šo nozīmi. Ir tā grāmata "Dumpīgā izšūšana" ("The Subversive Stitch", Rozsika Parker) par to, kā, izmantojot senās tehnikas, mēs tajās varam atspoguļot jaunas idejas. Kā atbrīvot šo tehniku no patriarhālā un atdot tai izteiksmes brīvību, apvērst tās agrāko nozīmi. Tādā ziņā šis projekts arī ir "subversive cross stitch".
Rufina: Es pati, pirmkārt, par to domāju no taisnīguma skatpunkta. Vajadzība pēc taisnīguma ir mans galvenais dzinējspēks. Es vienkārši dusmojos!
Sofija: Jā, dusmas!
Rufina: Dusmas kā enerģija, kas liek mainīt, pārtaisīt lietas, bet tādā maigā formā.
Santa: Bet kas bija pārsteidzošākais to cilvēku reakcijā, kuri ir piedalījušies šajā projektā?
Rufina: Bija viena baltkrievu meitene, kas strādāja pie politieslodzītā portreta izšūšanas, un pie viņas ieradās policija pārmeklēt māju, bet šuveklis tobrīd stāvēja ļoti redzamā vietā. Notika tā, ka viņai tas turpmāk asociējās ar šiem nepatīkamajiem notikumiem, ar visu, kas notika ar viņu pašu personīgi, ar šo pārmeklēšanu... Un viņa pēc tam ilgi negribēja tam ķerties klāt, viņai bija radusies tāda kā nepatika pret šo darbu. Bet tad viņa vienā brīdī saprata, ka tas ir tieši tas stāvoklis, ko režīms cenšas panākt – lai tu jūties bezdarbīgs, nīkulīgs, negribi pabeigt iesākto. Kad viņa to esot sapratusi, tad arī spējusi saņemties un pabeigt savu darbiņu. Viņa teica – es pabeidzu un sajutos ļoti stipra, jo biju izkļuvusi no šī stāvokļa.
Sofija: Vēl bija viena amerikāņu antifašiste un anarhiste, viņa pat ir mainījusi vārdu. Viņai tik ļoti patika šis projekts, ka viņa ne tikai izšuva, bet sāka arī pastiprināti interesēties par Baltkrieviju – par baltkrievu karavīriem, kuri cīnās Ukrainas pusē. Viņa atrada savu varoni, izdomāja viņa tēlu – tādu ar ūsām. Viņa pārķēra šo impulsu un nevarēja rimties.
Rufina: Vēl bija viena amerikāniete, vēstures skolotāja, kas specializējas Austrumu un Centrāleiropas vēsturē. Viņa izšuva attēlu, atsūtīja mums, bet tad vēl vienu kopiju uztaisīja, arī izšuva – izkāra pie sevis bibliotēkā, uzrakstīja rakstu par to. Viņai šķita, ka šis projekts jau ir jāiekļauj Baltkrievijas vēstures kursā.
Sofija: Savukārt Rīgā pie mums uz darbnīcu atnāca bijušais Zviedrijas sūtnis Baltkrievijā – viņš savu izšuvumu pabeidza nedēļas laikā. Un gribēja pat ņemt vēl vienu.
0