Vizma Belševica. Foto no dzejnieces arhīva.
Šī Vizmas Belševicas dzejoļu kopa sacerēta, visticamāk, 1973. gada rudenī-ziemā. Spriežot pēc mapes, kurā teksti atradās, šeit lasāmais uzlūkojams kā fragmenti no lielāka, autores nepabeigta, līdz galam neizstrādāta kopuma. Mapē šie dzejoļi ir tīrrakstā un pēc kārtas, tiem seko dažādas piezīmes par 16. gs. Rīgas un Eiropas vēsturi, vairāku citu dzejoļu melnraksti un to varianti. No šiem tekstiem secināms, ka Bille bijusi lībiešu sieva, bārene, kuru uzaudzinājusi seno zinšu zinātāja Zāļu Baba. 1583., savas bojāejas gadā, viņa bijusi 33 gadus veca. Rokrakstā darba nosaukuma nav. Minētā perioda dienasgrāmatā parādās nosaukums „Bille”, taču tas zināma iemesla dēļ vairs nav izmantojams. Ievada rindām ir vairāki varianti, izvēlēts redaktoraprāt veiksmīgākais. „Sadegusi balss” ir vienkārši cikla pirmā dzejoļa nosaukums – pēc tā paša principa kā dzejas grāmatu satura rādītājos beznosaukuma dzejoļiem citē pirmo rindu. Interpunkcija vietām koriģēta, jo nešķiet, ka viena otra punkta vai komata trūkums tīšs.
Vizmas Belševicas 80. dzimšanas dienā dzejoļu ciklu pirmatskaņos Maija Apine, kad Ojāra Vācieša muzejā 30. maijā plkst. 18:00 tiks atklāta jubilārei veltīta izstāde, bet drukātā veidā tas būs lasāms nākamajā žurnāla „Jaunā Gaita” numurā.
Čukst bijušās mājas, čukst bijušās balsis.
Viņš bija burggrāfs Niklāvs Eke, un viņa bija Bille.
Nāku klausīties. Pirmās nakts čuksts. Otrās nakts.
Divu ēnu satikšanās. Sirmgalvi, es jūs nepazīstu.
(..)
Sadegusi balss
Anno Domini 1583
Smagas kājas, smaga sirds.
Stāvas kāpnes rātskundzei.
Stāvu galvu nelaimē
Pati nāci – pati ej.
Pretī rātskungs. Zila guns
Zem baltiem uzačiem.
Kā glodene melna bize
Pāri plecu bēg no tiem.
Ķeru bizi, stūris sprūk,
Pabirst zāļu priekšautiņš.
Tiesas spriedējs, sārtā vedējs –
Tas ir viņš.
Šauras kāpnes. Rātskungs plats.
Nedod ceļu. Zobi spīd.
Ne man bija garām tikt,
Nedz ar zāles salasīt.
Zilas acis – zobens zils.
Manas melnas – krams.
Karstu dzirksti zobens deg,
Pret akmeni atdzisdams.
Karstu vilni ūdens zils
Pret akmeni melnu šķiļ.
Vai ūdens nezināja –
Aiz akmeņa atvars dziļš?
Mūžu stāvu, divus mūžus.
Smagas kājas, smaga sirds.
Rātskungs lēni garām paiet,
Zelta ķēde kaklā mirdz.
***
Verd, zaķi, burbuļos
Tavs vīra gods.
Vārās, vārās
Dzirekļa pods.
Sīpolu, driģeni,
Eļļas pili klāt –
Rātskundzei rātskungu
Dzirināt.
Man no tiem pelniem
Uguni šķilt,
Purva siekstai – rātskundzei
Ugunī silt.
Sārtu mēli aplaizās
Melnais pods.
Rātskung, rātskung,
Rauj tevi jods!
Kur tikai staigāju,
Ceļā vien
Zilu acu zibeņi
Krustām skrien.
Drasē tavs šķimelis,
Dižojies pats.
Ēnā aiz šķimeļa
Bendes rats.
***
Tumšu stīgu mīlas dzēriens
Vara krūkā salīst –
Lai nu kungu paša gultā
Kundzei atgriezt palīdz.
Tai kā teķi atklīdušu
Piedzenu ar stibu.
Krūka viegla.
Panest grūti.
Ko tad gribu?
Ak...
***
Odam tavā ausī būt,
Dadzim acī, ķirmim sirdī,
Zālei rūgtajai, kam tevi
Ik pa brīdim dzirdīt,
Lai tu nemelo pats sev.
Tavam „velns lai viņu rāvis!”
Tavai dusmai, tavai sāpei,
Vaiga notvīkšanai kaunā,
Nakšu melnai slāpei,
Lai nekur nav miera tev.
Lai tu ielās meklēt ej,
Acīm tirgus burzā klīsti,
Lai tu ieraugi un tirpdams
Izliecies, ka nepazīsti.
Un lai zini – tev ir bail.
Lai tavs gļēvums tevī gruzd,
Lai tu manu nāvi tīko
Tā kā pestīšanas stundu.
Tavi kalpi sārtu rīko.
Ugunskāre acīs gail.
Man – vai citai raganai?
***
Kārnā kuņa, mīlestība,
Akmeni tev kaklā!
Dīķī tevi, grāvī tevi,
Kuņa aklā.
Ko tu luncinies un laksties,
Ko tu smilksti?
Ne tās tīras rudzu maizes,
Maitas kaula pilksti.
Kāpēc viņu, balto aci,
Viņu, un ne citu.
Kādām drudža zālēm tevi
Lai es situ?
Vai es nomodā, vai sapnī,
Tās ir viņa rokas:
It kā lācis avenāju
Mani loka.
Ko es viņam novēlēju,
Pāri pašu nācis.
Mani, zāļu zinātāju,
Kas nu glābties mācīs?
Tā ir viņa karstā elpa,
Kas man sitas vaigā.
Aklā kuce, mīlestība,
Apkārt svešu sētu staigā.
Visas domas, visi soļi
Velk uz vienu pusi.
Tuvu gāju ugunij,
Pati apdegusi.
***
Kur tu esi, purenīt,
Uguns brūču dziedētāja?
Lai pār manu sūru sirdi
Tavi vēsie ziedi klājas.
Iesēdini, dievkrēsliņ,
Manu nakti zaļā kausā.
Visas tumsas izskatītas
Vaļā acīm, lūpām sausām.
Visas tumsas asinīs
Smagu karstu duļķi krājas.
Kur tu esi, zalkšu oga,
Asins tīrītāja?
Pieglaud zvanu dūnoto
Manām krūtīm, silpurene.
Naktis melnu sāpi sāp.
Kam tu mieru nenes?
Ko man ziedu spēki līdz,
Ko man zāļu zintis zināt,
Ja no visiem – mani vienu
Nejaudājat izdziedināt?
***
Un puķes aiziet, puķes novēršas
No manas sirds – patiesi jau tik melna,
Ka māteres un zaķpēdiņas bēg,
Vien paliek tās – no pekles un no velna.
Tu, joda puķe, špetnā driģene,
No ziedu rituļiem ar tumšām acīm skaties.
Tu, īve, pati kapā vedēja
Un kapa klājēja ar bēru kroņiem platiem.
Tu, velna roze, baltām ziedu taurēm,
Ko sirma nāve dienasvidū spēlē,
Tik klusi un tik maigi aizpasaulē
Tu aizdziedi ar drīksnu saldām mēlēm.
Tu, velna rutka smagā neatmaņa,
Ar nāves pulsu plankumainos stobros
Un trīskārt nāvi sēklās šķeltenās.
Tu, velna rāceni, ar savu sakni dobo,
Kur sprīža tiesā mūžu ieguldīt
Viens elpas vilciens... Apkārt mani klusums
Kā veļu mežā. Viegli būtu aiziet
No sūra nemiera uz saldu dusu.
Tik viegli būtu...
***
Ai, viegli, rātskundz, tavu elpu kuslo
Kā tīmekli pie sijas pušu raut.
Tik nezinīgi blakus manai rokai
Tu savu putekļaino dzīvi aud.
Tu šaudies. Rosies. Tīklu mīlestībai
Stiep nerimus starp savām dīkām dienām
Un nenojaut, ka pati nāve skatās
Ar melnām acīm tavā pavedienā.
Ai, viegli, rātskung, kundzes dzirai pielikt
Par vienu zāli vairāk... Salds būs miegs
Un salda nāve tā, ko mīlestības gultā
Tev mana roka neredzamā sniegs,
Pār tavu pieri vēsiem pirkstiem slīdēs.
Uz lūpām kavēsies, lai noslāpst vaids.
Par zāles tiesu niecīgu – un galā
Būs manas mīlestības dedzinošais naids.
***
Pusnakts stunda, rēgu stunda,
Tavu senu baili –
Nāk pret zvaigžņu gaismu palsu
Mātes drausmais kailums.
Liepu gatvei šķērsu gulstas
Nelaist mēri iekšā.
Kaila savu mīļo nāvei
Māte priekšā.
Vai tie mēra spārni klusi,
Vai tas vakarlēpis?
Salta pusnakts rasa krīt
Mātes klēpī.
„Māmiņ, celies, man ir bail!”
Mēmums kaklā.
Mātes acīs rasa krīt,
Acīs aklās.
Pusnakts stunda, rēgu stunda,
Atkal dūmu stabā
Stāv pie gultas otrā māte,
Zāļu Baba.
Kā no miesas mirušas
Dvēselīti vāju,
Mani mazu iznesi
Tu no mēra mājas.
Labu sirdi, tīru maizi
Ar manīm dalījusi,
Kam no savas uguns nāves
Nedevi man pusi?
Tavas zāļu gudrības
Bārenītes pūrā.
Ko tu čuksti, otro māt,
Lūpām sūrām?
„Sīka liesma dzīvībai,
Lieli vēji nāvei.
Tu vēl stipra vējustarp
Liesmai sargos stāvēt?
Tu vēl zini – dzīves sargam
Paša dzīve nepiederēs.
Jeb vai sāki zelta liesmu
Savu cerēt?
Tu vēl tīra, kā tā lāse
Veļu puķes kausā,
Jeb vai miesas bula dzerta
Sausa?
Vēl tu skaidrām rokām, meit?
Vēl tu laba?”
Sīvos dūmos gruzdu lūpām
Sirdij prasa Zāļu Baba.
***
Purvu bridu, niedres lauzu,
... dumpja takās, aļņa pēdās...
No bajāra vairījos,
... no bārenes bēdas...
Nebij purvu pusbridusi
... kam tie soļi, zinu pati...
Satikos bajāriņu.
... nācu viņu satikt...
Tā, kā nenāk sacīt – jā,
Nācu sacīt viņam – nē.
Bēgu viņa, dzinos viņa
Sacīt – nē.
***
Melna kaķe mazgājas,
No tālienes tautas nāk.
Nomazgājies, melnā kaķe,
Nu mūs abas dedzinās.
Vai tev nebija, kur pieklīst,
Kā pie manām bēdu durvīm
Jeb vai glūņas ķepām zagies
Uzdot burvi?
Nomazgājies! Ilgi nāca,
Ilgi garām – nu ir klāt.
Ne vairs delnu spiest pie kakla,
Baiļu šalkas klusināt,
Ne vairs ieklausīties naktī,
Sirdij dunot, soļus skaitīt
Reizi šo vai reizi citu.
Ne vairs gaidīt.
Miers.
„Labvakar, Sātu Kriš!
Re, tu arī, Laķi?
Nebij viegli tavu dēlu
man no stārķa saķert.
Siļķu Juri, kā tavs kāss?
Zāles palīdzēja?
Neder tev pa naktīm staigāt
Un vēl tādā vējā.
Neskatieties grīdā, brāļi.
Es jau gatava. To valgu
Varat nesiet man ap rokām.
Neaizbēgšu. Man vienalga.”
***
Tur tu ūdens malā stāvi,
Tur tu – ūdens atspulgā.
Pāri manai gremdēšanai
Un zem tās.
Nu es kaila tavā priekšā
Tāda, kā tu manis salki.
Krastā – rokas sastingušas.
Dzelmē – trīc.
Tajās trīcošajās rokās
Tagad bende mani gulda.
Tas ir glābiņš – tavās rokās
Dziļi grimt.
Pūlis nošalc. Asins lāse
Tavās baltās lūpās uzsprāgst.
Ragana pa ūdens virsu
Lidinās.
Trīsreiz gremdē. Trīsreiz negrimst,
Un tu zini – kāpēc negrimst.
Kāpēc labāk sārts un kāķis
Nekā rokas tās.
Beigas. Rātes lēmums
Tā sieva, Māteru Bille,
Ar velna palīgu acīmredzamu
Neatzinās ne kāķī vilkta,
Ne uz svelotām oglēm dedzama,
Ne spāņu zābakā žņaugta,
Ne kaitētām lūkšām plosāma.
Pekles ķēniņa kūdīta, nedevās
Uz grēku nožēlu grozāma,
Un tālab pēc rātes lēmuma
Un Dieva tā Kunga prāta
Vakarrīt tirgus laukumā
Kā Ragana sadedzināta.
0