Rudens reibonis pirms sala

Ja izrādes galvenais un, izskatās, arī vienīgais uzdevums bijis parādīt, ka var interpretēt citādāk, tad saprotams, kādēļ ātri vien paliek garlaicīgi, ar nopūtu vien skumji pasmaidot - “še tev, Līzīt, vasarsvētki!”







Nevaru noliegt, espektācijas bija augstas – tieši tāpēc, ka Regnārs Vaivars, kurš līdz šim meistarīgi mācējis izprovocēt aktierus parādīt to maksimālo talanta robežu (vai tuvu tai).
Man subjektīvi izrādes klupšanas akmens bija Sašas tēls (visu cieņu Anetei Krasovskai), jo viņas pārlieku enerģiskā uzbāzība, kā precīzi izklāstīts recenzijā, izraisīja asociācijas nevis ar “Žoržu Sandu”, bet gan – “māte, kas māte”.
Ja visi tēli būtu tik sulīgi un fantastiski kā Babakina (visu cieņu Ilzei Ķuzulei – Skrastiņai), tad tas būtu pavisam cits stāsts un varbūt Spēlmaņu nakts nomināciju vērts.