Proza
04.12.2014

Rozā sunītis

Komentē
1

Mēs gājām uz karuseļiem. No hosteļa, kur bijām apmetušies, turp bija jāiet pāri milzīgai pļavai, un navigācija Jurģa telefonā rādīja, ka vistuvāk iznāk pa taku, šauru, mālainu un saplaisājušu, jo Stokholmā acīmredzot sen nebija lijis. Pļava bija nopļauta, zāle sapakota ķīpās – ar balto plēvi pa virsu. Pulkstenis nāca jau astoņi, un saule tagad apspīdēja pļavu krietni no sāniem, izceļot tās reljefu un īsos, strupos stiebrus.

Par laimi, šoreiz vismaz nevajadzēja uzmundrināt un skubināt Kati, kura citkārt bieži vien knapi vilkās un ņerkstēja. Tagad trauslais augumiņš virzījās uz priekšu palēkdamies, tievās kājas zibēja vien, izbalējusī zirgaste priecīgi mētājās uz visām pusēm. Kā nekā ceļš veda uz karuseļiem. Nebija gan nekāds brīnums, ka Kati neinteresēja vairums muzeju, pilsētas arhitektūra un skaistās šēru ainavas, pat mīlīgi krodziņi ne. Bija tikai normāli, ja septiņus gadus vecai meitenītei ceļojumos pats galvenais šķita saldējums. Skansenā viņai visvairāk bija patikuši kazlēni, bet uz prāmja – bērnu istaba, kur par Loti no izgudrotāju ciema pārģērbta rotaļniece vadīja mazajiem spēles un karaoki līdz pat vienpadsmitiem vakarā, kad Kate, aizelsusies un laimīga, ieradās pie mums stiklsienu bārā, kur mēs, visi trīs pārējie, vērojām jūru, uz vaļējā klāja jau nosaluši.

Bija pilnīgi skaidrs, ka vieni paši mēs ar Jurģi nebūtu gājuši ne uz kādu atrakciju parku. Kaut gan reiz, ļoti senos laikos, kad mums vēl nebija bērnu un mēs bijām nesen iemīlējušies, mēs vienreiz izbraucām ar Mežaparka vecajiem amerikāņu kalniņiem – bet var jau būt, ka tas bija kāds cits puisis todien ar mani. Atceros arī kādu darbdienas vakaru, kad Mežaparka karuseļiem tikai pagājām garām – pastaigādamies, jo es gaidīju Tomu, mūsu pirmdzimto, un tāpēc man vajadzēja svaigu gaisu. Toreiz mirdzošām actiņām pavēros Jurģī un jūsmīgi teicu:

– Kad bērniņš paaugsies, mēs viņu vedīsim uz visādiem karuseļiem, labi?

Un Jurģis atbildēja:

– Labi.

Tā kā nevar gluži apgalvot, ka man nekad nebūtu patikuši karuseļi. Kad es biju maza, man tie patika pat ļoti. Tolaik vasarās dzīvojām Asaros pie paša karuseļu laukuma. Tur bija tikai daži karuseļi – mazais zirdziņu karuselis, krievu šūpoles, panorāmas ritenis, ķēžu karuselis un "Margrietiņa". Mēs ar māsām vai katru dienu varējām iet uz šo laimības oāzi, kas vēl tagad virmo man galvā zeltainā gaismā. Taču tagad Jurģim un man patīk mierīgākas izklaides, turklāt karuseļi mums šķiet lieka naudas izšķiešana. Šie zviedru karuseļi vispār, iedomājieties, ieeja vien deviņdesmit kronas, arī bērniem! Un tad vēl divdesmit kronas katrs kupons, turklāt labākajām atrakcijām vajag divus vai trīs. Mēs ar Jurģi sarēķinājām, ka mūsu ģimenei izdevīgāk ir ņemt divdesmit kuponu grāmatiņu par trīssimt divdesmit. Sanāktu vidēji divas atrakcijas katram.

Beidzot tikuši pāri pļavai, pagājuši garām vairākām vēstniecībām un skaistām savrupmājām, kā arī Vāsas kuģa muzejam un Jūnijkalniņiem, mēs palēnām gar krastmalu tuvojāmies Grēnalundai. Apkārtne kļuva mazāk sapucēta – rēgojās kaut kādas garāžas vai noliktavas, šur tur stāvēja hotdogu un garo krāsaino tārpveida konfekšu pārdevēji, pār tramvaja sliedēm lidinājās dažādi ēdienu iepakojumi. Drīz vien izdzirdām mūziku, čalas un spiedzienus. Piepeši es sajutu vēderā priecīgu satraukumu, apmēram tādu, kā skolas gados pirms diskotēkas. Tas kāpa augšup un tirinājās kaut kur krūtīs, es ieķēros Jurģim elkonī un laimīgi bubināju viņam ausī, taču Jurģis nekādu jūsmu neizrādīja. Viņš neslēpa, ka vislabprātāk būtu palicis ārpusē un pastaigājies pa salu. Savukārt man no domas, ka vajadzēs laisties piedzīvojumos vienai pašai ar bērniem, priecīgais plīvotājs no pakrūtes iekrita atkal vēderā un sastinga, bet tad iesmilkstējās tik žēli, ka mana seja laikam uzreiz izskatījās izmisusi. Jurģis piekāpās.

Kasē, kā jau bijām plānojuši, nopirkām četras ieejas biļetes un kuponu grāmatiņu. Troksnis kļuva arvien lielāks, un ļaužu te bija, ka biezs. Es sagrābu Kati aiz rokas. Tā es daru vienmēr, kad sabīstos un man bail pazaudēt bērnus. Par Tomu pēdējā laikā esmu mierīgāka, viņam ir jau desmit gadu, un viņš ir prātīgs, taču skatiens visu laiku nervozi sekoja arī viņam. Toties Kate! Viņa necieš, ka vedu viņu pie rokas, vienmēr raujas prom, neprātīgi skrien un lēkā, un es nekad nezinu, vai viņa redz tuvojošās mašīnas. Nu kāpēc viņa nevarētu man iedot savu plaukstiņu un ļaut sevi vadīt? Bet nē, laikam jau Kati iešana pie rokas kaut kā pazemo, "tā iet tikai bēbji" vai kas tāds.

Tomēr šoreiz viņa uz brīdi ļāvās, tik daudz te bija ļaužu. Izrādījās, ka uz skatuves atrakciju parka vidū notika koncerts. Tas bija zviedru hiphops, un izskatījās, ka publikai patīk. Tālāk no skatuves tomēr bija iespējams kaut cik pārvietoties, un mēs sakliegdamies izlēmām sākumam apiet riņķi un tad izlemt, ar kuriem karuseļiem braukt. Vispirms gar ejām redzējām daudzas būdas, kurās varēja šaut mērķī un tamlīdzīgi, un saņemt balvās rotaļlietas vai saldumus. Katei uzreiz iespīdējās acis, taču šeit, izrādās, nederēja vis nopirktie kuponi, bet gan vajadzēja maksāt kronās, tāpēc es viltīgi teicu:

– Vispirms karuseļus, un tad varbūt.

Tā nu mēs tikām līdz miniatūram panorāmas ritenītim, joku istabai un ķēžu karuselim. Un tad es kaut ko ieraudzīju.

Laikam jau tas bija domāts astoņkājis. Labi atcerējos līdzīgu karuseli pirms trīsdesmit gadiem Jaltā. Pie katra taustekļa karājās pa divvietīgai kabīnei, un griežoties tās tika asi kustinātas šurpu turpu dažādos virzienos. Tas nu bija pavisam kas cits nekā Asaru vienkāršie karuselīši! Es toreiz biju tikpat veca, kā tagad Kate, un man briesmīgi kārojās izmēģināt šo fantastisko atrakciju. Vecākiem gan laikam negribējās, lai es ar to vizinos. Patiesībā es vēl tagad nesaprotu, kāpēc, jo es, atšķirībā no maniem bērniem, nepieprasīju, lai mamma vai paps nāktu kopā ar mani. Arī dārgi tas tolaik nevarēja būt. Beigu beigās man apsolīja, ka varēsim aiziet uz astoņkāji nākamnedēļ, kad man apritēs likumīgi noteiktie septiņi gadi. Taču nākamajā nedēļā astoņkājis nestrādāja. Kluss un nekustīgs tas zvilnēja aprīļa lietus izmērcētajā Jaltas promenādē. Un pēc tam jau mums vajadzēja lidot mājās.

Un te nu tas stāvēja, Jaltas astoņkāja nākotnes radinieks ziemeļos. Skaidri zināju, ka uz šo atrakciju es iešu. Arī Toms un Kate labprāt nāca ar mani, vienīgi Jurģis palika malā. Toms iesēdās atsevišķā kabīnē, mēs ar Kati – abas kopā. Mums priekšā aizlika metāla stangu, un brauciens varēja sākties. Kas tas bija par braucienu! Mūs mētāja augšā un lejā, un uz sāniem; te plūstoši, te strauji un asos leņķos. Un tas, kas pirmīt bija tirinājies manā vēderā un bezmaz prasījās par taureni nosaucams, tagad tapa "sirds" un kāpa, nē, lēca pa muti laukā. Un tad es kliedzu.

Man bija bail, nepārtraukti, es jutos bezpalīdzīga, un vienlaikus es kliedzu aiz līksmes, aiz prieka, ka varu tā kliegt. Kliedzieni skrēja kaut kur gaisā, savijās murskulī ar visām citām atrakciju parka skaņām un kopā ar tām droši vien vēl ilgi virmoja virs Djurgārdenas, atbalsodamies arī citās salās. Manu balsi atsevišķi, visticamāk, nedzirdēja neviens, izņemot Kati, kura visu laiku spieda man muti ciet. Katei bija par mani kauns.

Katei bieži ir kauns par mani. No vienas puses, tas ir savādi, jo es neesmu ne tik stulba, nedz arī sevišķi neglīta māte. Tomēr Kate neļāva man vilkt stilīgos šņorzābakus ar biezajām rievotajām zolēm, kad nācu viņai pakaļ uz bērnudārzu. Viņa gribēja, lai es vienmēr staigāju cacu zābaciņos. Es toreiz strīdējos, ka man tādos salst kājas, jo ir ziema, bet Kate norādīja uz kādu citu sievieti man priekšā: kā tad viņa var? Tai meičai bija ļoti plāna zolīte, un gan jau viņai tiešām sala kājas. Taču man ir vēl platformas zābaki, tie ir atļauti. Kate pati ir ļoti sievišķīga. Viņai ārkārtīgi patīk kosmētikas produkti. Un par visu vairāk viņai kopš agras bērnības patīk tos iztriept, sajaukt un citādi ķēzīties. Sākumā tie bija veļas pulveri, mazgāšanas līdzekļi, dažādas ziepes, tagad – krēmi, smaržas, lūpukrāsas un skropstu tušas. Viņa labi zina, ka es dusmošos, taču citādi nespēj. Bez šaubām, viņa mēdz arī uzkrāsoties. Slepus uzvilkt uzacis līdz puspierei vai noziest gludos, samtainos vaidziņus ar pumpu korektoru. Pēc sejas mēs esam līdzīgas, taču Kate ir gracioza, bet es – lempīga. Ja man bērnudārza uzvedumos allaž vajadzēja būt sēnei vai vilkam, vai labākajā gadījumā vāverei, tad Kate drīkst būt laumiņa, zvaigznīte un sniegpārsliņa. Tomēr es Kati par to neapskaužu. Viņa ir vienīgā sieviete visā pasaulē, uz kuru es neesmu greizsirdīga. Katiņa, mana mazā lellīte, mans saldumiņš.

Kad astoņkājis apstājās, Kate bija ļoti nikna uz mani par kliegšanu. Tad viņa pieprasīja ķēžu karuseli, un mēs devāmies turp. Toms to negribēja, tā nu viņi abi ar Jurģi no malas vēroja, kā mēs iekāpjam katra savā krēsliņā. Kati satrauca, ka iekšā laidējs nepaņēma mūsu četrus kuponus, taču viņas latviski paustajam sašutumam neviens nepievērsa uzmanību, un karuselis sāka griezties. Ķēžu karuselī man bija pat vairāk bail nekā astoņkājī. Tas gan netaisīja tik asus zigzagus, toties krēsliņš šķita nedrošāks, turklāt apakšā bija ūdens. Senajos laikos Asaros man nemaz nebija bail griezties ķēžu karuselī, un es prātoju, vai vainīgs vecums, vai arī šis zviedru karuselis ir negantāks. Es pat vairs nekliedzu, centos atslābt un ļauties, līdz brauciens bija galā. Skaisti jau bija tā griezties saulrietā virs fjorda, matiem un svārkiem plīvojot, basām kājām – labi, ka iešļūcenes pēdējā brīdī aizmetu Jurģim, citādi tās būtu iekritušas ūdenī.

Tā kā ķēžu karuselī mēs ar Kati bijām ietaupījušas četrus kuponus, mums vēl atlika veseli četrpadsmit. Joku istaba bija laba iespēja iztērēt astoņus uzreiz. Bērni rāvās uz to kā sasviluši, savukārt es atteicos iet iekšā bez Jurģa. Joku istaba tiešām izskatījās bīstama. Jau ieeja vien – kustīgas kāpnes katrai kājai atsevišķi, kas rāva stakli špagatā pa teju vertikālu sienu, – lika izjust zināmu pazemību. Tālāk man kļuva pilnīgi skaidrs, ka pašcieņu, cik nu man pēc astoņkāja un ķēžu karuseļa tās bija vēl atlicis, saglabāt neizdosies. Šeit es nebūšu nedz veikla, nedz skaista, labi vēl, ka kājās nebija cacu kurpītes Kates gaumē, bet gan melnas puišu iešļūcenes, taču vislabākās būtu bijušas krosenes. Te bija dažnedažādas kustīgās grīdas, uz vienas tādas es nokritu un diezgan stipri sasitu kāju; te bija biedējoši labirinti, svārstīgi tiltiņi un optiski efekti, kas lika justies kā piedzērušai. Izklaide noslēdzās ar slidkalniņu, kas pats par sevi vēl bija tīri patīkams. Nelaime tāda, ka visi, kas pa to šļūca, galā tika fotografēti – arī es, plīvojošiem svārkiem augstu atsedzot resnas ciskas un smējienam izceļot dubultzodu. Attēli vēl labu laiku tika demonstrēti pie izejas.

– Cilvēki smējās par tavu bildi, – skumji teica Toms. Pamācoši attraucu, ka joku istaba tieši tam ir domāta un ka jāprot taču pasmieties arī par sevi. Pati gan vairs nesapratu, smejos vai raudu. Šķiet, sapratu, kālab pieauguši cilvēki ir ar mieru maksāt bargu naudu par atrakciju parkiem. Šis tad acīmredzot bija slavenais adrenalīns, no kura man tik ilgi bija izdevies izvairīties. Jutu dziļu gandarījumu par atrakciju parka apmeklējumu un nu biju gatava doties prom.

Diemžēl mums vēl bija palikuši seši kuponi. Tos nu nevarēja vairs tik labi sadalīt. Mēs visi būtu gribējuši noslēgumā izbraukt ar panorāmas riteni, taču normāla panorāmas riteņa šeit, izrādās, nemaz nebija. Kate vēlējās mazo bērnu panorāmas ritenīti, taču negribēja vizināties viena; savukārt Toms kāroja doties uz "Jetline", manuprāt, visšausmīgāko no atrakcijām. Tas bija vilcieniņš, kas uzskrēja augstu gaisā un tad traucās vertikāli lejā. Kate ilgi nepiekrita manam argumentam, ka mēs abas jau esam braukušas ar ķēžu karuseli un tāpēc tagad būtu tikai taisnīgi uz "to briesmīgo", kur vajadzēja veselus trīs kuponus katram, deleģēt tēti un Tomu. Taču beigu beigās, kad cerība jau gandrīz bija zudusi, Kate iztaisnoja muguru, izelpoja un piekāpās:

– Nu labi. Bet tad es gribu šaut un dabūt mantiņas!

Tā nu mēs sadalījāmies komandās, un mēs ar Kati devāmies meklēt tādu būdu, kur Kate varētu laimēt kādu rotaļlietu.

Es biju uzņēmusies grūtu uzdevumu. Drīz vien tapa skaidrs, ka Kate ir nemierā ar manu meklēšanas stilu. Lai kādas būdas es viņai piedāvāju, neviena nebija laba diezgan. Turklāt, viņasprāt, es gāju nepareizi. Un, ja Kate domā, ka es kaut ko daru nepareizi, viņa cērtas riņķī, skaļi kliedz "nē" un sauc mani par idioti. Tas ir ļoti nepatīkami un liek man domāt, ka meitu slikti audzinu. Tāpēc nolēmu, ka vienkārši sekošu Katei. Lai iet, kur grib.

Stratēģija izrādījās pareiza. Meita veda mani un neiebilda, ka es turu viņas roku. Reizēm, kad esmu pietiekami paklausīga un ieinteresēta, Kate sāk ar mani runāt. Gadās, viņa pat izstāsta savu domu gājienu, un tad atklājas, ka no viņas viedokļa šķietamie niķi ir apbrīnojami loģiski.

– Vispirms jāskatās, – viņa teica, – ko tur var dabūt.

– Piemēram, šie ir pilnīgi nevērtīgi, – viņa norādīja uz zilzaļiem lāčiem un violetiem mērkaķiem.

– Toties es redzēju, – Kate turpināja, – ka daži nesa ROZĀ SUNĪŠUS!

Pēdējo teikumu viņa jau gandrīz čukstēja – uzsvērti, palēnināti, kā uzticot man lielu noslēpumu. Patiesi, no Kates puses tā bija milzu atklātība. Varēja just, ka viņai īsti negribas man stāstīt par vēlmi pēc rozā sunīša, tas bija pārāk personiski, taču es biju vienīgā, kas varēja viņai palīdzēt šo vēlmi piepildīt. Tad nu centos attaisnot viņas uzticēšanos, tomēr atrast būdu ar rozā sunīšiem nebija viegli, pat ja sekoju Katei, kura, atšķirībā no manis, zināja, kā sunīši izskatās. Kiosku bija daudz, bet neviens nebija īstais.

Ļaužu pamazām kļuva mazāk, un atklājās atkritumiem stipri piemētāts asfalts. Tikt uz priekšu bija vieglāk nekā pirmīt, toties mēs pašas tagad jutāmies sagurušas. Saule jau bija norietējusi, metās krēsla, un dažas būdas jau vērās ciet. Apmetām vairākus apļus pa visām atrakciju parka ejām, līdz mums pievienojās Jurģis un Toms, laimīgi izkļuvuši no "Jetline".

– Bija baisi, – atzinīgi izteicās Jurģis, un es sapratu, ka brauciens bijis iespaidīgs.

– Es nekliedzu, – aizgrābti stāstīja Toms, – es tikai teicu – labi, ka jābrauc tikai vienu reizi!

Nu man nācās ne vien padevīgi sekot Katei, bet arī kušināt Tomu, kurš, gandarīts un piekusis, tagad vēlējās vienīgi pamest atrakciju parku. Tā nu mēs, Tomam kurnot, četratā vēl vairākas reizes izstaigājām visu Grēnalundu – galvenā ieeja, skatuve, spoku māja, krastmala, otra ieeja, tad vēl dažas ejas šķērsām, tad atkal galvenā ieeja, skatuve, krastmala. Beigu beigās bijām pavisam pārguruši. Kate ilgi negribēja padoties, tomēr izskatījās, ka drīz visu slēgs. Mēs lēnām, bet nenovēršami tuvojāmies izejai. Bija skumji.

Te piepeši Kate iesaucās:

– Šeit! Šeit!

Satraukumā trīcēdama, viņa rādīja uz kādu laimētavu pa kreisi no vārtiem. Patiesi, būdas dziļumā plauktos sēdēja daudzi jo daudzi spēļu sunīši īsās jaciņās un šķībās cepurītēs. Tie varēja būt domāti pūdeļi, taču sēdēja viņi uz plauktiem kā cilvēki, ar kājelēm uz leju. Lielākā daļa bija brūni, tomēr bija arī daži rozā. Lai iegūtu savā īpašumā tādu sunīti, vajadzēja ar diviem metieniem pilnībā nogāzt skārda bundžu piramīdu. Īsti nesapratu, cik reižu tas jāizdara, taču bija pilnīgi skaidrs, ka Kate to nepaveiks, arī es vai Toms ne. Vienīgā cerība bija uz Jurģi. Pirms mums rindā bija kāds puisēns Toma vecumā un liels, skaists melnādains vīrietis spīdīgiem muskuļiem. Mazajam izdevās notraukt tikai dažas bundžas, un arī vīrietis nogāza gan drusku vairāk, taču ne tuvu ne visas. "Tad jau mums nespīd," es skumji nodomāju. "Ja jau pat nēģerim nesanāca..." Jurģis patiesībā ir slaids, stiprām rokām, viņš nav arī neveikls, taču blakus tā otra pilnīgajiem, tumšajiem muskuļiem viņš izskatījās trausls un sakumpis. Tomēr šī lieta bija jānodara, lai beidzot varētu doties prom, tāpēc Jurģis samaksāja desmit kronas un dabūja pildīto mīksto bumbu, ko mest. Viņš pieliecās, atvēzējās, un pēkšņi bundžas pašķīda uz visām pusēm. Neviena pati nepalika stāvam. Es apmulsusi blenzu, nesaprazdama, kas jādara tālāk, līdz aptvēru, ka puisis aiz letes ne vien rāda paceltus īkšķus kā zīmi, ka metiens izdevies, bet arī jau trešo reizi angliski vaicā Jurģim, kuras krāsas sunīti tad mēs gribot. Aši iespiedzos:

– Pink! Pink!!!

Nākamajā mirklī es metos Jurģim ap kaklu. Bučoju viņu pārmaiņus uz abiem vaigiem, pieres un lūpām, bučoju ilgi un sirsnīgi, kamēr Kate laimīga spieda sev klāt tizlo rozā pūdelīti, bet Toms neapmierināti dīdījās.

Kad mēs izgājām pa atrakciju parka vārtiem, bija jau pavisam tumšs. Tikai ziemeļu pusē pamalē vēl jautās rieta blāzma. Šeit tā nepazuda arī pa nakti un pamazām kļuva par ausmu, jo bija vēl tikai jūlijs, un kā nekā Zviedrija ir ziemeļu zeme. Krastmala skaisti mirgoja krāsainās ugunīs – vispirms jahtas un kafejnīcu reklāmas, tad iela un izgaismotie jūgendstila nami tālumā. Jurģis būtu gribējis vēl pastaigāties pa naksnīgo promenādi, taču man sala, un bērni gribēja gulēt, tāpēc mēs, visi četri rokās sadevušies, devāmies pa pļavu atpakaļ uz hosteli. Bērni nestrīdējās, un es jutos priecīga. Nezinu, ko domāja Jurģis, jo viņš neko neteica, bet es pieņemu, ka arī viņš bija apmierināts ar karuseļu apmeklējumu.

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!