Par grāmatām
04.03.2020

Romāns kā baznīcas vitrāža

Komentē
0
Saglabā

Par Ingas Gailes romānu "Skaistās" ("Dienas Grāmata", 2019)

Romāns kā baznīcas vitrāža – rūpīgi pārdomāts, izslīpēts, katru stikliņu uzmanīgi ieliekot tam paredzētajā vietā – tā pavisam īsi, teiksim, kādā Twitter ierakstā varētu raksturot pagājušā gada nogalē izdoto Ingas Gailes romānu "Skaistās". Strukturēts trīs lielākās daļās un vairākos laikposmos, tas atgriežas pie Gailes iepriekšējā romāna "Stikli" varoņiem, rādot viņu dzīves turpmākos līkločus 20. gadsimta vēstures ceļos.

"Skaistās" ir vairākos līmeņos lasāms romāns, un pamanāmākais laikam gan ir vēstījums par sievietes (gribētos pat rakstīt – Sievietes) attīstību un augšanu dažādos slāņos. Romāna drūmajā sākumā sieviete ir dzīvnieks, ekstrēmi beztiesīga un pakļauta vīrietim – neatkarīgi no tā, vai atrodas tābrīža uzvarētāju vai zaudētāju pusē. Arī vīrietis ir varai pakļauts, taču vienlaikus to iemieso. Violeta ir upuris, Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē ieslodzītā, ar kuru nacisti var izrīkoties, kā grib. Nelaimīgā sieviete šajos apstākļos spēj demonstrēt mazumiņu cilvēcības vienīgi caur fizisku darbību – kliedzot vai krītot sniegā, lai kaut vai tikai mēģinātu pasargāt no apsardžu varmācības kādu citu nelaimes biedreni, kuru citos apstākļos viņa varētu uzskatīt par savu draudzeni. Paradoksāli, ka fiziskais ķermenis un tā skaistums vienlaikus ir arī Violetas lielākais ienaidnieks, jo viņas novārdzināto miesu vara aizvien iekāro. Vēlāk Violeta ierindosies starp tām sievietēm, kas nepieteiksies uz kompensāciju par koncentrācijas nometnē pavadīto laiku, nespēdama pārvarēt kaunu par piespiedu prostitūciju nometņu bordeļos.

Kara traumas pārvērsta, arī romāna otrajā daļā Violeta itin kā iemieso Otrā pasaules kara sirdsapziņu – viņa ir kluss, pasīvs spogulis, kurā atspīd psihiatra Kārļa Vilka pagātne un no atmiņas neizdzēšamais, Vācijā pavadītais laiks. Violeta varētu būt viņa dzīves indulgence, tomēr cilvēka dzīvē nekas nestrādā tik vienkārši kā baznīcas dogmatikā – Kārļa rūpes par koncentrācijas nometnē izdzīvojušo, bet vairs tikai fiziski eksistējošo Violetu nepasargā viņu no izbijuša nacista zīmoga, un piedots viņam netiek ne publiski, ne personīgi. Arī Violeta vēlāk nespēj izpirkt grēkus cilvēces priekšā. Kā nerisināma, grūti definējama, bet vienmēr klātesoša trauma "tēvu grēki" tiek pārnesti nākamajā paaudzē, pavisam burtiski – Meiblas dzīvē.

Tomēr lasītājam ir ļauts vērot, kā pamazām, pavisam lēnām un laikmeta vai atmiņu žņaugos sieviete – kaut vai pasīvi – raisās vaļā no upura vai ķermeņa lomas. Divas sievietes uzdrošinās gulēt kopā valstī, kurā tas skaitās kriminālnoziegums. Cita sieviete uzdrošinās nēsāt zem sirds bērnu vecumā, kad konservatīvā padomju medicīna to vairs neiesaka darīt. Rietumu pasaulē Violetas meita un Kārļa audžumeita Meibla, savu vecāku tukšo skatienu tvērumā izaugusi, viņu pagātnes mēmās mīklas cenšas kaut mazlietiņ atšķetināt ar zinātniskās pētniecības palīdzību – visdrīzāk, lai ieviestu kaut kripatiņu skaidrības pati sev. Magdalēnas mazmeita, Duks, jau ir brīvāka attieksmēs pret sevi kā ķermenisku sievieti un vairs neiesprostojas no ārpuses it kā obligāti valkājamajos rāmjos.

Varoņu "Skaistajās" ir daudz, un dažbrīd aizmāršīgākam lasītājam prasīsies pašķirt kādu lappusi atpakaļ, lai noskaidrotu, kurš tad bija ar kuru, kurš kuru dzemdinājis, kura tēva grēki personāžu piemeklēs līdz septītajam augumam. Tas ietekmē arī vēstījumu – uz beigām tas kļūst saraustītāks, sašķeltāks, teksts izplūst, un šī iemesla dēļ aizvien grūtāk izsekot paaudžu – vai dzimtu – vēsturei kopumā. No vienas puses, lasītājs mierīgi var vainot sevi paviršībā, jo šāda teksta struktūra tomēr nebūt nevedina domāt, ka autorei būtu "apnicis rakstīt" vai gribējies "ātrāk pielikt punktu" savam romānam, un galu galā faktiski visi sižeta pavedieni saplūst vienuviet vai atrisinās.

Bet, romānu pārlapojot vēlreiz, lasītāja pašpārmetumi tomēr apsīkst – paaudžu, īpaši vecāku un bērnu attiecības, "Skaistajās" iezīmē vēl kādu būtisku un atbildības piesātinātu līniju, proti, stāstu par vecāku tukšo skatienu, kam Violeta, Kārlis, Mārtiņš vai Magdalēna kalpo kā atspēriena punkts. Skumjajā vēstījumā par to, kā Magdalēna, satriekta par dēla nevēlēšanos dalīties ar māti savā dzīvē, aizmirst no bērnudārza izņemt meitu Mārīti, ir paralēles ar Duka atmiņām par to, kāpēc Mārīte, iestājusies Mākslas akadēmijā, savu meitu uz laiku atdod audzināt tantēm (tām pašām, kuras, spītējot padomju varai un apstāklim, ka viena bija precējusies pat divreiz, tomēr gulējušas kopīgā istabā). Likumsakarīga pēc tam ir Duka saruna ar Sandri, kas, līdzīgi kā Meiblas un Kārļa savstarpēji mainītās zīmītes un vēlākie Meiblas neveiksmīgie centieni kopt savu slimo māti Violetu, apliecina – neatkarīgi no tā, vai cilvēku iešķēlis paša neprāts (kā Magdalēnu) vai karš (kā Kārli un Violetu, kā Mārtiņu un Ilzi), šis ievainojums tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. Sākotnēji, kā tas ir Kārļa, bijušā koncentrācijas nometnes ārsta, gadījumā, vainas apziņa ir visai caurredzama, skaidrojama, lai arī nedziedināma. Vēlāk tā, līdzīgi kā romāna teksts grāmatas beigu daļā, izplūst, sadalās, kļūst neskaidrāka, nojaušama un tomēr attīstās, dziļi ieēdoties nākamo paaudžu dvēselēs. Ne velti autore jau 25. lappusē lasītājam dod skaidru mājienu par turpmāko, kas notiks romānā – un vēsturē: "Nu tu redzi skaidri, bet būs dienas, kad tu redzēsi visu kā miglainā, netīrā spogulī." (25. lpp.) Manuprāt, šis spēcīgais bibliskais motīvs (atsauce uz Pāvila 1. vēstuli korintiešiem 13:12) var kalpot par šī poētiskā teksta atslēgu. Vienlaikus tas iezīmē otru, nenoliedzami spēcīgu sižeta apakšlīniju – dzīvu, dusmīgu, izmisīgu reliģiozitāti. Lūdzējs baznīcā baidās nokrist, jo ir piedzēries; kara apstākļos Tēvreize skan pavisam citādi nekā no Jēzus mutes – jāpiebilst, ka tīri personīgi man šis likās viens no skaistākajiem un dziļākajiem Tēvreizes remiksiem, ar kuriem nācies saskarties latviešu literatūrā (71.–72. lpp.). Ticīgais vai neticīgais – Dievs šajā romānā ir atstājis visus, kļuvis bezspēcīgs un nevar (vai negrib) mirstīgajiem palīdzēt. No vēstures nepasargā nedz mētelis ar krustu, nedz Svētās Ritas ikoniņa. Savās dzēruma lūgšanās kā tādā burvju aplī cilvēks-sieviete atgriežas pie alkām būt skaistai, lai tiktu mīlēta, nezinot, ka skaistums vienlaikus ir arī lāsts, kurš Dievam visdrīzāk būs vienaldzīgs – tāpat kā viss pārējais –, taču pavedinās cilvēku-vīrieti uz neģēlību, uz varas alkām, citiem vārdiem – uz vēsturi. Jautājums, vai tēvu un māšu grēkus var nomazgāt no vecmāmiņas pūstošās miesas, atbrīvojoties vai noskaidrojot, kur tad īsti šo tik dzīvo – un lielākoties savā izmisumā dziļi ticīgo – dzīvē noslēpies Visaugstais, tiek atstāts lasītājam.

Tēmas

Ilze Jansone

Ilze Jansone ir rakstniece un teoloģe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!