Literāro darbu konkurss
02.11.2003

Romāna fragments

Komentē
0
Saglabā

Ievads... nebūs. Nebūs, nav un arī nekad nav bijis. Vienu dzīvi nodzīvoju tagadnē, pēc vakardienas grautiņiem paliek tikai drupas kā lietiskie pierādījumi un atmiņas. Es nezinu, vai vēlos teikt, ka pats skumjākais, ka ar katru šodienu sarūk rītdienu skaits. Nezinu, cik reižu mūžā teikšu - labrīt. Nav noteikts, ka man pietrūks jaunas dienas, varbūt tie būs cilvēki. Es nežēloju sevi, jo nevaru mainīt to, kas ir noticis. Nē, man negribētos ticēt tam, ka esmu kļūda.

 

*

Dažreiz liekas, ka esmu pamests. Un mani adoptējuši vispārināti cilvēki.

Aiz loga septiņpadsmito reizi virmoja pavasaris. Kaut kas pavisam nenozīmīgs kā mana dzimšanas diena bija aizritējusi pirms nedēļas. Ko gan tas mainīja? Varbūt to, ka šoreiz rokās bija atslēga uz kādu sirds noslēpumu... man pietrūka mammas.

Bēniņos, starp krāmiem, pussaplēstu spoguli un dēļu grīdu atradās kaste, ko godīgāk būtu dēvēt par milzīgu, apraudātu lādi. Manis dēļ jau tie dzelzs stūri bija aprūsējuši. Pavisam minimāli, bet pietiekami, lai saprastu, ko tik nozīmīgu biju sen zaudējis.

Viņa nomira teju pēc manas dzimšanas. Atstāja lielā diktatora dzelžainajās rokās, kuras ne vienu reizi vien tvēra mani aiz elkoņiem un vilka ārā no gultapakšas. Un patiesi es neturpināšu tikai aiz cieņas pret ārpasauli. Es vēl neeksplodēšu par tām sāpēm vārda tiešākajās nozīmēs. Jā, "sāpes" ir daudzi vārdi un ne tie labākie.

Roka uzslaucīja putekļus. Atkal jau augšā, atkal pie pēdējiem salmiem, ko māte atstājusi. Vecmamma atslēgu iedeva, un es to beidzot atslēdzu. Atvēru un... protams. Neko vairāk par drēbju kalniem un personīgajiem sīkumiem tur neieraudzīju. Nemaz necerēju.

Lādē atradās praktiski viss, kas Margaretai agrāk bija piederējis -svārki, kosmētika... vienreiz man sāpīgi iznāca. Tā kā skolā mani bieži noturēja par meiteni, es izmantoju izdevību un it kā nomaskējos. Briesmīga diena. Visi mani izsmēja, rādīja ar pirkstiem un lika aizmirst par visu kā tādu. Mājās pārnācu ar skolotājas sistas pļaukas sārtumu uz vaiga, un tur no tēva saņēmu vēl vienu - ne mazāk sāpīgu. Tomēr mani toreiz apmierināja mans izskats.

Daža laba mammas lupata izskatījās savāda. Tā kontrastēja ar vienkāršajām kleitiņām. Zeķturi, pat korsete un pārējie brēcošie aksesuāri. Vai viņa tos maz valkāja?

Piesleju pie sienas apputējušo spoguli. Neuzkrītoši izvērtējot drebēs, uzmērīju viņas garos svārkus. Nu gan pašam par sevi sanāca smiekli, bet tas netraucēja uzvilkt arī melno krekliņu. Tas bija tik pat melns kā svārki un no staipīga materiāla. Piedurkņu galos plīvoja tumši zilas spalvas - mīlīgi, vai ne? Man, lūkojoties spogulī, ienāca prātā maza domiņa. Es jau neteicu, ka mans pirmais vārds nebija Džonatans...

Stella, mana vecmamma, mātei pateica, ka pēc trim dēliem beidzot būšot viena meitene. Mamma esot pasmaidījusi un teikusi, ka mans vārds būs Džoanna. Tā vienkārši viņa kļūdījās... Kādu laiku tiku šādi dēvēts, bet tikai ar smaidu uz lūpām. Diktators mani nokristīja par Džonatanu Laiemu. Rūdīts katolis jau nepieļaus pagānu savā mājā, zem sava jumta un pat zem savas rīkstes.

Sapurināju matus, kuri krita pāri pleciem līdz pat viduklim, jo es bēgu no šķērēm. Man bija bail no tām. Un nu - biju Džoanna. Iedomājos vēl ar lūpukrāsu un ēnotām acīm priekšā stāvošo tēlu, un bija pilns komplekts. Un būtu muļķīgi sev jautāt, vai ģimene tagad ar mani lepotos.

- Džonatan! Stella sauca kaut kur zem kājām.

Es satrūkos kā pieķerts un ātri novilku krekliņu, pēc tam svārkus. Ticis savās drēbēs, aizslēdzu lādi un steidzos lejā brokastot.

Visi sēdēja pie galda un skaitīja lūgšanu. Stella, Saimons, Denijs un tēvs. Deivida nebija, viņš brokastoja pie drauga. Nu jau pastāvīga. Deivids, tā teikt, bija orientēts kājām gaisā, bet, par spīti tam, es viņu ļoti mīlēju. Brālis kā nekā... Viņš bija divus gadus vecāks, bet īsāks par mani - radās pārpratumi. Es Deividu, diemžēl, nesatiku tik bieži, cik gribējās.

Pievienojos ģimenei, un uzreiz saņēmu Denija piezīmi.

- Lūk, mūsu jaunais naudas pelnītājs! - viņš teica.

Sekoja Saimona vieglais smīninš, bet tēvam smiekli nenāca. Viņš nolika nazi, dakšiņu un caur pieri, nikns manī carurbjoši palūkojās. Denijs joprojām zviedza, viņam tas bezgaumīgais jociņš likās ļoti smieklīgs. Ko no tāda slaista varēja gribēt. Visvecākais, bet visaprobežotākais. Nebija brīnums, kāpēc viņš tika iecelts mīļākā bērna kārtā... tēvam. Vismaz agrāk.

Stella piecēlās no krēsla un ar balto dvieli uzsita pa Denija pakausi. Kā teiktu Saimons - tas nekas! Nekas briesmīgs. Denijam tāpat nav tur ko savainot.

Vecmāmiņa paņēma mani aiz rokas un ieveda blakusistabā. Ar dvielīti viņa pārbrauca pāri manām lūpām. Tas kļuva sarkans. Klusējot vecā sieviete man to iedeva rokās. Kaut ko biju aizmirsis? Paņēmu dvieli un devos uz vannas istabu. Tur, spogulī, atklāju, ka nebija bēniņos nekādu iedomu. Manāmi pabrīnīts ieraudzīju, ka man acis uzkrāsotas, lūpas izsmērētas.

Baidoties tālāk sev vaicāt paskaidrojumus, notīrīju seju un mēģināju dvieli siltā ūdenī izmazgāt. Tajā šķietamajā netīrībā patiesībā zīmējās kaut kāda ainava, bet man jau tā bieži gadījās tās saskatīt tur, kur nekā nemaz nav.

Nemanīju, kā Saimons nosēžas uz vannas malas. Viņš kaut ko gari un

plaši stāstīja par Deniju. Protams - visu nedzirdēju.

- Neuztraucies, viņam ir vēl lielāki trūkumi! - viņš mani centās mierināt... tad jau arī man, tā sanāk, ir trūkumi..: Vispār Saimons bija viens no maniem puseņģeļiem. Vienmēr kaut cik parūpējās. Neviens no kaimiņu nekaunīgajiem bērniem mani neaiztika, ja klāt stāvēja brālis. Tāpat kā skolas nebūšanās. Viņš ņēma mani līdzi uz saviem tusiņiem. Gāja jautri... līdz vienpadsmitiem vakarā, kad bija jādodas prom. Tas tikai manis paša labā, jo vēlāk sākās viena no Saimona īstajām dzīvēm... Un viņš vismazāk vēlējās, lai es tāds palieku. Pēc trakajām naktīm viņš izmantoja manas istabas ģeogrāfiski ērtāko stāvokli un atkrita tur, sadzēries Denija miega zāles. Adatas, sniedziņš - tādi žargoni un slengi parādījās jau pusdesmitos. Reiz Saimons pārdozēja savu prieciņu un gandrīz atstiepa kājas. Ārstējās aptuveni divas nedēļas, saviem spēkiem, teica, ka viss cauri, bet es zināju, ka viņš joprojām slepus rija tabletes vai kas viņam tur bija.

Kad pieslēdzos, viņš jau bija ticis līdz runām par to, cik labi būtu, ja zeme sagrūtu zem cilvēces svara. Ka dzīve tik un tā esot cietums un mēs -uz nāvi notiesātie, un tādā garā. Tas viss bija raksturīgi, bet nebija jau īpašas nozīmes. Vismaz viņš ar mani normāli sarunājās!

Paklau, sīkais! - viņš mani uzrunāja. - Rītvakar tu kaut ko dari?

Es? - apmulsis pārvaicāju. - It kā neko.

Nu ja. Tad jau neko, - nedaudz apmierināts, Saimons atteica un izgāja. Es par saviem plāniem, kuri man gadījās visai reti, citiem nestāstīju. It sevišķi, ja vēl biju nolēmis eksperimentēt... Vakarā netālu esošajā klubā, vienā no tiem, vārdsakot, solījās būt interesants pasākums. Lai gan tās nakts deju patversmes strādāja katru dienu, nekad tur negāju. Man bija izdevība nolīst no mājas tā patālāk. Zināju, ka tēvs pēc tam taisīs skandālus, bet vēlme iejusties Džoannas ādā vilktin vilka.

Atkal uzkāpu bēniņos, attaisīju lādi un...es kļūdījos. Zemapziņa pēc pusstundas spoguļa priekšā man atzinās melos, pateica, ka Džoanna nav cita āda. Es atklāju savējo, kuru gadiem sedza sienas. Kāpēc gan ne? Tikai, kad uzkrāsojos, attapos, ko biju zaudējis. Tā taču bija vesela māksla! Man pēkšņi atausa gaisma par to, ka citiem par manu izskatu nav pilnīgi un galīgi nekādas darīšanas. Tas cilvēks bija kaut kas starp sievišķo un vīrišķo - es biju Džoanna. Kas tik vēl manā galvā nemainījās. Varbūt es ļāvu sev izdomāt pārāk daudz domu, ka kļuvu tik brīvs. Problēma bija tikai tā — kā lai nemanīts tieku laukā no mājas. Nebiju zīdainis, bet diktators tik un tā neko neļāava.

Domājot, starp drēbēm iejauktu, atradu fotoattēlu... kuru netīši noturēju par spoguli. Tas bija muļķīgi...nē, tur bija Margareta. Kā apburts lūkojos savādajā līdzībā un aiz sajūsmas par atradumu vēlējos kliegt. Cik gan neiespējami. Nekad necerēju, ka ieraudzīšu ko tādu. Būtu man vēl sejai

priekšā uz pieres mati, es izskatītos kā paša māte...

 

*

Pilsētā satumsa. Mana vecuma jaunieši pulcējās pie kluba durvīm, kurā šonakt bija gaidāms kāds populārs mūziķis. Turklāt te bija arī par mani jaunāki. Apsveicam ar to, ka tiem cilvēkiem vismaz vecāki bija normālāki. Apkārt grozījās panki, rokeri ādas biksēs. Un turpat arī Saimons! Aiz izbīļa gandrīz paģību. Vēl no rīta viņš neko nedarīja tādu, kas vienmēr nodod par vakara plāniem. Bet nu - stāv un izklaidīgi runā ar saviem drauģeļiem.

Slēpšanās aiz citu mugurām neko nelīdzēja. Brāļa roka apgūlās uz mana pleca, likdama aiz satraukuma sapīties svārkos. Par manu ārieni Saimons sašutis neizskatījās, tieši otrādi, viņš aiz rokas mani aizvilka pie savas kompānijas un nobļāvās:

Iepazīstieties, tas ir mans brālis Džonatans!

Kāds brālis, māsa! - viens puisis klusām aizrādīja.

Muļķības! - Saimons norūca un paskatījās uz viņu baltām acīm. Svētā pārliecībā, ka ar mani no sabiedrības pamatviedokļa viss kārtībā. Kaut kādu tabletīšu sekas?

Lai nu kā, bet naktsklubā man bija tas gods doties ar brīvdomātāju bariņu. Cilvēku daudz, bet nabaga durvis tikai vienas... Kāds no mugurpuses mani spēcīgi pagrūda, un es savā šaurībā kā bez satura drīz atrados uz cietas grīdas. Es zināju, ka kaut kad mana dzīve mainīsies! Cilvēki mani burtiski samīdīja. Viss, ko spēju savā labā izdarīt - savilkties čokurā un atbrīvot nedaudz vietas smagajiem zābakiem. Kad vairums bija iegājis, es sadzirdēju balsi no debesīm. Vai cik labi! Tikko atdzimis un jau miris! Dzīve ir vienkārši pasakaina un pārsteigumu pilna! Tomēr, palūkojoties augšup, es neredzēju baltus eņģelīšus, kas dīkdienībā īgni rausta arfas stīgas. Tur stāvēja kaut kāds puisis, cik jau nu spēju izsecināt. Man tas īpaši labi nepadodas, kad pāri noiet pūlis. Laipni no svešinieka puses - viņš man piedāvāja palīdzību izstieptas rokas veidā. Es to satvēru un piecēlos.

- Paldies! - klusi, par savu stulbo situāciju nokaunējies, atsacīju un grasījos pamest to indivīdu, kas noteikti skolā skaitījās superīgākais puisis.

Viens no smukulīšu rases. Bet mana promiešana nebija vēlama. Ar roku, to pašu, kas man piedāvājās, viņš mani aizturēja.

Pagaidi! - puisis smaidot iesaucās, - kā tevi sauc?

Gribēju teikt, ka Džonatans, bet muļķīgi izspruka - Džoanna.

Es esmu Maikls. Zini, tu burvīgi izskaties.

- Paldies, tu tiešām tā domā? - pirmajā mirklī pārsteigts pārjautāju, bet tad atausa rīts. Suga - skolas smukulītis, ģints - brunču mednieks. Vai, dieniņ, cik bioloģiski!

- Piedod, es steidzos, - nevēlēdamies pārpratumus, lēni noteicu. Vecās, naivās filmās tas nostrādāja, bet nu - veltīgi. Šis Maikls nedomāja nomierināt savus hormonus.

Vai tu zināji, ka neesi šai pilsētā kā visas?

Ko! - šokā, saraucis pieri, izdvesu.

Tavas acis ir tik burvīgas, un tavi garie mati pārspēj it visu. Vai tu zināji, ka šeit otru tik glītu seju neatrast?

Tas bija kaut kas loti dzirdēts. Laikam no tās pašas vecās, naivās filmas. Man, ja godīgi, par tām pamuļķa runām nāca smiekli. Nemanot no bara izlīda Saimons. Samērā noskaities. Nezinu, kādēļ, bet siržulauzējs uzreiz saruka divreiz mazāks.

- Ko piesienies manam brālim? - viņš Maiklam uzkliedza. Nabadziņš, to dzirdot, gandrīz noģība. Es jau saprotu...

Tikai tagad skatā ne īpaši veselais Saimons mani tā tīri zinātniski, acis izpletis, aplūkoja.

- Es esmu visskaistākais, - norādot ar īkšķi uz Maiklu, kurš stutēja sienu, pārbaudīdams temperatūru, sacīju un it kā cerēju atskaņas uz tikko kā notikušo pārpratumu. Pēc mirkļa klusēšanas viņš saka ķiķināt un darīja to tik uzkrītoši, ka man kļuva nedaudz neērti. Ko es tādu pateicu? Acīmredzot neko, jo viņa smiekliņi kļuva nepatīkami Saimonam pašam. Viņš pārstāja, un pēc sejas izteiksmes varēja noprast, ka mans brālis ir uz ģībšanas sliekšņa. Sāpēs Saimons saviebās un saliecās pavisam līks. Viņš gandrīz nokrita uz grīdas, bet neviens pat aci nepamirkšķināja. Šķita, ka viņam ir grūti elpot. Saimons tvēra gaisu bezgaisā, un katra sekunde kļuva pilnāka ar nelabumu. Varbūt no stresa, bet man skaļā mūzika sāka likties jau nepanesami kaitinoša. Izmisis vaicāju viņam, kas par vainu, bet sakarīgu atbildi nesaņēmu. Troksnis, cilvēki, cilvēki, cilvēki.

- Nolādēts, - Saimons, acis pārgriezis, lūkodamies uz sārtiem pirkstiem, nomurmināja. Pagriezdamies ievēroju, ka viņam pa degunu nāk asinis. Pietiek! Gribēja viņš to vai nē, izvilku slimo ārā no telpas un aizdabūju uz trepēm. Nācās parakāties Saimona kabatās pēc sīknaudas, un, kad to dabūju, skrēju uz telefonu. Kaut kāds vīrelis sarunājas, bet es viņu atrāvu nost un izgrūdu no telefona būdiņas. Caur šī cilvēka neapmierinātības izpausmēm centos piezvanīt mājup, bet visu laiku garais signāls. Visbeidzot nometu klausuli un sāku ar to dauzīt telefona aparātu... taču tad atcerējos. Paskatījos, vai Saimons vēl dzīvs, un it kā atjēdzies no vardarbīgajām nervozuma lēkmēm, piezvanīju ātrajiem. Ārsti bija mājās... vismaz pacēla klausuli. Nedaudz nomierinājies, pēc laiciņa izgāju no būdeles, un tur joprojām stresoja vīrelis.

Ātrā palīdzība nebija sava nosaukuma cienīga organizācija - ieradās gandrīz par vēlu. Saimons gulēdams murgoja dažādas frāzes, kaut ko gaudoja...

Sīkais, ej mājās, - viņš jau atkal teica.

Sīkais nekur neies, skaidrs! - nikns uz visu pasauli norūcu un biju gatavs mesties Saimonam pie rīkles. Man viņa bija ļoti žēl.

Tu esi idiots! Saprati? Idiots, ka es tev saku! - nevarēdams rimties es viņam uzkliedzu. Pilnīgi riebās šī mākslīgo problēmu uzkraušana sev un citiem. Vienīgais, ko es varēju darīt, bija lūgties, bet es nemācēju arī tik daudz. Tikai kodīju lūpas un žņaudzīju Saimona roku. Pie joda, es nebūtu zinājis, kādēļ tas viss, es nebūtu nikns.

Slimnīcā ap viņu kā medu aplipa mušas - ārsti, pareizāk sakot. Viena medmāsa centās izrādīties īpaši gudra un pieplanēja man klāt ar jautājumu:

Māsa? Draudzene? Kas jūs, lūdzu, būtu?

Brālis, īgni, nepievērsdamies jautātājai, atbildēju. Un viņa kaut ko papīrelī. Vēl nobolīdamās aizgāja prom. Saviebusies kā kaut kāda...

Saimonam nebija zīda ceļš. Viņš bija kārtīgi saindējies. Tas, kas viņam tika iesmērēts, noteikti bija definējams kā mēsls. Lai arī viss, ko viņam iesmērēja, bija mēsls. Kad biju sīkāks, Saimons man aizliedza cienāties no svešiem cilvēkiem. Tajos saldumos mēdzot sagrūst atkarību... Bet viņam pašam reiz nepietika ar to, ko dod marihuāna. Baigais šamanis sajutās, lidinoties zem citu zolēm. Kā es ienīdu narkotikas!

Nervozējot uzgaidāmajā telpā ieraudzīju ne-nepazīstamu seju. Tur, ar puķītēm rokās, sēdēja Deivids un plucināja ziediņus. Piegāju viņam klāt un tiku apveltīts ar apburtu skatienu. Uzzināju, ka Deivida draudziņš guļot hospitālī. Kaut kas līdzīgs plaušu karsonim... Smagi izstāstīju par Saimonu, un tas deva kompāniju uztraukuma pasākumā.

Aizgājām pie palātas - brālis pie sistēmas piečakarēts ar visādiem vadiem. Uzdzina galvassāpes. Prātā uz akmeņiem klupa trulas domas, nāca miegs, un vispār ļaunāk vairs būt nevarēja.

Ar pūlēm Deivids mani pielauza doties mājup - atpūsties, pagulēt. Uz rīta pusi es to arī darīju. Aptuveni sešos.

Pilsēta tukša, migla, un beidzot ari mājas. Priekšā jau stāvēja vecmāmiņa ar ūdens krūzi rokā. Es uz večiņu sērīgi palūkojos un nožāvājos.

Labrīt, Margareta, - viņa man sacīja.

Nē, es... tas esmu es, Džonatans, - miegaini atteicu.

Es zinu! Tas, ka esmu veca, nenozīmē, ka esmu ari galīgi stulba, - viņa sāka piktoties, un es vāri pasmaidīju.

Es tevi mīlu, - Stellai teicu. Es teicu to vēl vairāk kā no visas sirds, jo biju pārguris. Viņa to zināja. Viņa visu jūt. Viņa ir zelta gabals, kāda būtne, kas man stāv klāt, un es to zinu, es to jūtu.

Ar labunakti, Džoanna, - Stella atkal nočukstēja un lēnā gaitā devās uz savu istabu. - Starp citu, par to muļķi pārāk nesatraucies, viņš nestāsies pret abām...

-Ko? Kā tu...?

Ar labu...nakti, - viņa man aiztaisīja muti un aizslīdēja aiz stūra. Cik nomierinoši. Gan jau viņa zina labāk. Ko citu, kā vien cerēt. Cerēt ari uz to, ka uz abām kājām, ne rokām.

 

*

Mani kopš agras bērnības ir mocījuši murgi. Tie zīmīgi atnāk un terorizē manu saprātu. Sapnī rādījās Saimons. Viņš bija neparasti smaidīgs. Mēs abi lēkājām pa gultu, un fonā dārdēja skaļa mūzika. Kā senos laikos...istabā ielāčoja Denijs un sāka lamāties. Tie bija tie parastie lamuvārdi, jo citus viņš nezināja. Vienmēr - vieni un tie paši. Pavisam negaidot, viss pārslēdzās uz pelēku telpu, kur ieraudzīju stāvam mammu. Kā fotogrāfijā. Un tur biju ari es. Kā šonakt, kā šorīt - kā sevī. Piegāju viņai klāt un izskatījos kā dvīņu māsa. Ar troksni mani aizrāva tumsa. Es, caurā miegā gulējis, pamodos.

Pulkstenis rādīja tieši divpadsmit. Taču tas atradās kaut kā ļoti augstu. Man sāpēja mugura, es gulēju uz muguras. Varbūt naktī biju izkritis no gultas... Bet blakus kā savdabīga un salta nāve tupēja mans tēvs. Viņa acis izstaroja visbriesmīgāko vilšanos, naidu, neiecietību un draudus, un tas viss vērsts uz mani.

Piecēlos kājās un dabūju belzienu pa galvu, vaigu, konkrētāk izsakoties. Tas bija ārprātīgi sāpīgs, jo, galu galā, nebiju Denijs. Manā galvā taču kaut kas atradās, bet, cik no tās masas pašreiz darbojās...īsti pateikt nespēju.

- Vienmēr esmu zinājis, ka tu esi slims, - teica tēvs.

Vai tad es biju slims? Nu ne. Vismaz pats sevi par tādu neuzskatīju. Lai pats uz sevi paskatās! Drīzāk gan nabaga Saimons bija slims. Normāls cilvēks tos draņķus sev klāt nelaistu. Un vakar? Nebūtu manis, nebūtu arī Saimona. Laikam cilvēki neko nesaprot.

Vai tu sevi spogulī esi apskatījis? - viņš ar slēpto terorisma izteiksmi mani kaunināja. - Vai tu apjēdz, ko tu esi izdarījis?

Neko kriminālu, - mierīgi atsacīju.

Turi muti, sīkais liekēdi, kad es runāju!

 

Es neesmu sīkais liekēdis... - tikpat ignorējoši, kasīdams pakausi, noteicu un pat īsti nezināju, pie kāda gala šāda attieksme novedīs šo neiecietīgo stagnātu.

Paklau, es nevēlos tagad strīdēties, - centos izlīdzināt attieksmi, kļūstot nedaudz pazemīgāks. - Saimonam ir ļoti slikti, es vakar biju... aizveda uz slimnīcu viņu. Tēt, es neesmu vairs mazais Džonatans...

Tev ir tikai septiņpadsmit! Tu aizlaidies no mājas, un tu vēl esi šādā paskatā! Tev ir jāārstējas, saprati?

Nekliedz, lūdzu!

Bet viņš kliedza. Kliedza kā apmāts fanātiķis savus zelta likumus. Mana galva bija gatava eksplodēt. Šķita, ka vairs neizturēšu.

- Liec man miera, - pie sevis norūcu, kad sāka spiesties ārā pa kādai asaru lāsei, bet viņam - nospļauties.

Piekliedzis pilnas smadzenes, tēvs sāka atkal mani raustīt. Kaut kas deva man spēku turēties pretī. Tas bija pārāk bīstami un neprognozējami -kas tur beigās iznāks. Man tas apskrējās. Sāku kliegt pretī, bet tiku iegāzts kā pelavu maiss gultā. Pār mani pārlidoja sitienu šalts, un tad, kad es novācu no sejas rokas, ieraudzīju, ka tēvs rakājas pa savu kabatu. Uz labu laimi viņš izvilka kaut kādu naudu un iesvieda manā noraudātajā ģīmī.

- Tinies, ej, kur gribi! - viņš norūca un strauji izsoļoja no istabas, aizcirzdams durvis.

Es nobālēju. Tagad es, vai ne? Pirmo patrieca Deividu, kad viņam bija četrpadsmit; ļoti jauki... mana kārta. Palūkojos uz naudu - tā bija pretīga, bet ne neņemama. Man aizgāja līdz rīklei tā dzīve. Nikns sāku meklēt savu skolas mugursomu. Negribēji mani - lūdzu! Tāpat nebūs nekāds lielais zaudējums. Tikai viens sīks liekēdis. Viss man nu bija brīvs... Savācu dažas mammas drēbes, kosmētiku un iznesos ārā - prom.

 

*

Jau labu laiku klīdu pa krēslas nomāktajiem kvartāliem un ieliņām. Varbūt biju apmaldījies. Noteikti! Paša dzimtajā pilsētā. Drīzāk sevī. Drūmie nostūri, sīkie krodziņi, publiskie nami - iedvesa murgainas asociācijas.

Slēgtie veikali - gaišie skatlogi, ēdiens kārdināja, bet mēbeles - ilgas pēc siltuma. Kurpes, likās, ka berza, vēders kurkstēja, un naudas ari nemaz nebija tik daudz, kā izklausījās. Nekad nedomāju, ka palikšu uz ielas. Un... jutos kā klamza. Tumšie, lielie logu spoguļi rādīja krēslā iegrimušu, noskumušu un pārmocītu puisi ar nosalušu, zilganu ādu, izraudātām acīm un paplūdušām lūpām. Mati izspūruši, stāvs noguris...

Tur piepeši iedegās gaisma, atklādama cepuru veikalu. Attēls pazuda, un es devos tālāk, ar roku glaudīdams aukstos grubuļainos mūrus.

Agnija Kaltone

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!