Nesen lielveikalā nopirku cepumus. Uz to iepakojuma bija daudz dažādas informācijas. "Roku darbs," bija minēts zīmodziņā uz vienas kārbas šķautnes. "Ar mīlestību gatavots," bija teikts turpat pavisam netālu. "Pēc senas receptes," papildināts uz citas kastītes maliņas. "Pašu gatavots," bija nodrukāts vēl kaut kur. Iespējams, līdzīga satura epiteti bija kaisīti pāri kārbiņai vēl vairākās vietās, taču doma bija skaidra – mums taču visiem tik ļoti patīk lietas, kuras gatavojuši konkrēti cilvēki, mēs mīlam lietas, kurām pieskārušās cilvēku rokas, nevis automatizētu ražošanas līniju mehanizētās ķetnas.
Gadskārtējam gadatirgum Brīvdabas muzejā, kā šķiet, būtu jābūt īstajai vietai, kur ļaudīm šādas lietas meklēt un atrast. Pat bez tirgus ņegas muzejs ar tā taisnajām un izravētajām ķiplokdobēm, klusajām un vasaras karstumā vēsajām guļbūvju istabām ir īsta, bezmaz vai Virzas "Straumēnu" mēroga cienīga slavas dziesma dzīvošanas prasmēm un ar rokām veicamiem darbiem. Gadatirgū nebiju gadījies daudzus gadus, un varbūt tāpēc šajā nedēļas nogalē redzētais atstāja tādu... teiksim tā, viduvēju iespaidu. Protams, viss tur bija – sākot ar klūgu kurvjiem, latgaļu podnieku darinājumiem, audumiem, adījumiem, tamborējumiem un beidzot ar mūžīgajām apzīmētajām piparkūkām, dzīvajiem aliem, degošas gaļas dūmiem un bērnu priekšnesumiem. Taču, staigājot no galda pie galda, no nojumes pie nojumes, drīz vien uzmācās aizdomas, ka, piemēram, koka karošu un citu koka lietu darinātāji vai nu izmanto vienus un tos pašus mehāniskos instrumentus, ir slepena koka karošu grebēju tīkla dalībnieki vai vienkārši cits citam zog vienas un tās pašas idejas. Tāpat kā keramiķi – keramiķiem (laikam spilgtākais piemērs ir t.s. melnās keramikas izstrādājumi), klūdziņpinēji – klūdziņpinējiem u.tml. Skaidrs, ka idejas ir tikušas čieptas mūždien – villaiņu raksti, jostu musturi, brunču krāsas –, taču šādai čiepšanai varētu būt tikai viens attaisnojums. Tā būtu vēlme atšķirties no citiem, būt īpašam, nevis atbilstošam priekšstatam par to, kādai jāizskatās "vidējai latvieša koka karotei", kārtējai "māla krūzītei ar vārdu" vai "piparkūku sirdij ar zīmējumu".
foto: Pauls Bankovskis
Reiz man bija gods pazīt ūsainu vīru, kas lielāko daļu sava mūža bija nostrādājis par kravas auto šoferi Latgales kolhozā. "Lai mašīna labi kalpotu, ar to vajadzēja rotaļāties," viņš jau pēc aktīvo darba gaitu pārtraukšanas uz soliņa savas Vecticībnieku dzimtas mājas priekšā mīlēja klāstīt. Ar "rotaļāšanos" viņš saprata nemitīgu ķimerēšanos, labošanu, skrūvju pievilkšanu un ložņāšanu pa auto apakšu. Pēc jaunām mašīnām pašiem šoferiem bija jābrauc pakaļ uz Krievijas rūpnīcām, bet, kad viņi atgriezās kolhozā, pirmais, ko darīja, – mašīnas izjauca pa sastāvdaļām, un paši atkal saskrūvēja kopā. Skrūvētājiem fabrikā nevarēja uzticēties, bet jābrauc jau būs vien pašiem.
Viss viens, vai tu biji profesionāls šoferis vai laimīgs privāta auto īpašnieks (jeb, kā mēdza sacīt, "autoamatieris", lai ko tas arī nozīmētu), tehniskas iemaņas un sīka mašīnas uzbūves pārzināšana nebūt nebija kaut kas vienīgi autoservisu profesionāļu ziņā atstājams, bet svarīga daudzu pilsoņu ikdienas darba vai vaļasbrīžu daļa.
Faktiski visi, kuriem manā bērnības mājā piederēja kāds transportlīdzeklis, nedēļas nogales bieži vien pavadīja pie izjauktiem motoriem, noskrūvētiem riteņiem vai guļus zem slīpi sagāztām mašīnām. Jāņonkulim bija melns un skaists motocokls "Pannonia" ar blakusvāģi, bārdainajam Jānim – "Jawa", Skaidrītes tantei par kaut kādiem nopelniem bija piešķirts balts žigulis, mana bērnības drauga tēvam bija 412. "Moskvičs", bet skolas bibliotekāres vīrs brauca vai nu ar mopēdu "Rīga", vai dzeltenu "jauno zapiņu" (nevis "vabolīti", bet to ar gaisa ieplūdes "kabatām" sānos). Vārdu sakot, tas bija brangs auto un moto parks, kurā bija, ko ņemties, un mums – puikām – noskatīties. Dažs no kaimiņiem savu braucamo jau bija tik bieži jaucis ārā un atkal saskrūvējis, ar mazu otiņu kaut ko piekrāsojis vai apakšu kārtējo reizi ar kādu jaunu pretrūsēšanas līdzekli nosmērējis, ka šķita – auto izjaukt un salikt viņi spētu pat ar aizvērtām acīm un nakts vidū, kā krietni kareivji savus šaujamos. To, ka nedēļas nogaļu pavadīšana, guļot garāžā zem savas mašīnas, varbūt ne vienmēr bija tikai tehnisku jautājumu risināšana, bet arī vīrišķīgs patvērums no nepieciešamības brīvo laiku pavadīt ģimenes lokā – kas līdzīgs makšķerēšanai vasarā vai žibulēšanai ziemā –, es sāku apjaust tikai vēlāk.
Laiki un auto ir mainījušies, un mainījušies ir arī ļaužu ieradumi. Runājot par mašīnām, liela tiesa vainas, protams, ir to arvien pieaugošajā sarežģītībā. Dzelžus un elementāru mehāniku tajās strauji nomaina dažādi mākslīgi materiāli, aerodinamikas brīnumi, elektronika un datorprogrammas. Palūk, "Volkswagen" nu jau radījis pat braucamo, kas ar dažādu smalku tehnoloģiju palīdzību 100 km spēj pievārēt tikai ar 0,9 litriem degvielas. Kaut ko tādu pašam saimniekam garāžā sākt labot droši vien būtu tāds pats neprāts, kā pašrocīgi ar lodāmuru, skrūvgriezi un atrotītām piedurknēm ķerties pie plakanekrāna televizora vai planšetdatora remonta (es zinu, ka ir cilvēki, kas ar tādām lietām nodarbojas, bet tās drīzāk ir pagalam šauras un subkultūrām pieskaitāmas aprindas).
Autobūve šajā ziņā droši vien ir viens no spilgtākajiem piemēriem, taču līdzīgs prasmju zudums, sarežģītības pieaugums un specializācija pamazām vien piemeklē arī citas jomas. Izņēmums varbūt vienīgi ir pavārmāksla, kur pēdējo padsimt gadu laikā drīzāk vērojama kustība pretējā virzienā – arvien vairāk un vairāk ar pavārmākslu nesaistītu cilvēku vaļasbrīžos iemēģina roku pat visai sarežģītu, agrāk vien restorānu šefpavāriem izprotamu recepšu izmēģināšanā.
Bet cik vairs ir tādu pieaugušo, kas saņemas pašrocīgi pārlīmēt tapetes, pārkrāsot griestus vai logu rāmjus, nomainīt sanitārtehniskas ietaises vai, riskējot dabūt pa nagiem, pielabot sava mitekļa elektroinstalāciju (es nerunāju par studentiem un citiem jauniem ļaudīm, kas to dara drīzāk spiestā kārtā)? Lietas pieņemts uzticēt profesionāļiem – to prasa... nu jau laikam tas būtu jāsauc par veselo saprātu.
Vēl pirms gadiem desmit kopā ar radiniekiem uzjautrinājos par viņu piedzīvoto kaut kādās ārzemēs. Negaidot (kā dabas stihija, protams) bija uzsnidzis sniegs, un Latvijas viesi kopā ar iezemiešiem pamatīgā četrriteņu piedziņas džipā bija noslīdējuši no ceļa. Ātrums nebija liels, nekādu grāvju ceļa malā arī nebija, viņi vienkārši vairs neatradās uz ceļa, bet pļavas malā. Auto saimnieks bez minstināšanās centās sazvanīt dažādus glābšanas dienestus, bet nesamanīgais Latvijas viesis mēģināja iebilst – ja vien viņam atļautu piesēsties pie stūres, viņš itin žigli varētu mašīnu atkal izdabūt uz ceļa. Ierosinājums neguva nekādu atsaucību, jo auto šādi, iespējams, varētu "tikt salauzts".
Man ir aizdomas, ka lēnām, pamazām un nemanāmi spēja izdarīt kaut ko paša spēkiem un ar paša rokām no kādreiz vismaz apkārtējo apbrīnotas īpašības ("viņam ir zelta rokas") ieslīgst teritorijā, kurā mājo vairākuma ieskatos šaubīgas aizraušanās, dīvainības vai pat tas, ko dēvē par "psihiskiem stāvokļiem". Kāds tur brīnums, ka pasaulē, kuru pamazām vien pārņem šāda kārtība, vienkāršs un smags roku darbs kļūst par tādu eksotiku, ka pavisam īsā laikā spēj izpelnīties simtiem tūkstošu skatītāju apbrīnu – runa, protams, ir par kalēja Jāņa Nīmaņa videofilmiņu, kurā tiek demonstrēta cirvja kalšana.
#
Par visu šo aizdomāties pamudināja žurnāla "The New Yorker" 3. jūnija numurā publicēts raksts par divu ASV kara veterānu likteni. Kriss Keils bija dažādiem apbalvojumiem rotāts un savā ziņā pat par popkultūras zvaigzni kļuvis ārkārtīgi trāpīgs ASV armijas snaiperis Irākā. Pēc atgriešanās pie civilistiem viņu sāka vajāt pēctraumatiskā stresa sindroms. Centieni tikt ar to galā viņu pamudināja ne vien sarakstīt par bestselleru kļuvušu atmiņu grāmatu, bet arī atbalstīt citus Irākas un Afganistānas kara traumētus veterānus. Kā gadījās, kā ne, viņš sastapās ar pēctraumatiskā stresa māktu veterānu Ediju Reju Rūtu, un drīz pēc pirmās iepazīšanās viņi devās uz kopīgu pašaudīšanos ar Keila atbalstu izveidotā medību poligonā. Keils un kāds viņa paziņa tika nošauti, Edijs tagad gaida tiesu, un ļoti iespējams, ka Teksasas štata labākajās tradīcijās viņam tiks izpildīts nāvessods.
Manu uzmanību visā šajā drāmā piesaistīja kas cits. Cenšoties izsekot Edija nelaimes vēsturei, žurnālists Nikolass Šmidle bija intervējis daudzus dažādus cilvēkus, arī Edija radus un draudzeni. Depresija, vajāšanas mānija, nakts murgi, pastāvīgas bailes no šāvieniem vai sprādzieniem līdzīgām skaņām, pārmērīga alkohola lietošana, draudēšana ar nazi apkārtējiem un solīšanās izdarīt pašnāvību, tuviniekiem neizprotamas, mulsinošas un noslēpumainas runas – tas viss, visticamāk, liecināja par Edija traumēto prātu. Taču viņa draudzene kā slimības vai slimīgā stāvokļa pazīmi atstāsta vēl kaut ko. Edijs esot sācis īpaši raizēties par dažādu resursu neizšķērdēšanu – sākot ar ūdeni un beidzot ar nojaukšanai lemtu kaimiņmājas koka žogu. Viņš centies draudzenei ieskaidrot, ka žoga dēļus nedrīkst tā vienkārši izsviest atkritumos, bet no tiem varētu izgatavot daudz dažādu noderīgu lietu – kaut vai bilžu rāmjus. Visbeidzot draudzene ar šo nesaprātīgo iedomu pat esot samierinājusies, mīļā miera labad palīdzējusi dēļus savākt un aizvest. Slimi, vai ne?
Manam tēvam nu jau ir drusku pāri 80, taču, kopš vien viņu atceros, viņš no meža, purva vai pat tūrisma brauciena uz Igauniju vai Ukrainas Karpatiem mājās ir stiepis dažādus dīvaini izliektus koku zarus, saknes vai saaugumus. Dārza mājiņā tie cits pēc cita pārtop zvēros, putnos, jā, arī dažādos pasaku mošķos un velnos.
foto: Pauls Bankovskis
Ej nu sazini, varbūt paies gadi desmit divdesmit, un arī šāda nodarbošanās apkārtējiem sāks rādīties aizdomīga, potenciāli bīstama – un tāpēc apkarojama, līdzīgi kā tas maz pamazām ģenētiski modificēto sēklu ražotāju interesēs jau notiek ar zemnieku pašu izaudzētu augu sēklu izmantošanu.
Tas, ko pie mums un daudzviet citur Eiropā vismaz pagaidām vēl arvien uzlūko kā ekoloģisku produkciju, viss, ko te tirgo (un reizēm pat uz vietas ēd!) dažādos zaļajos vai ekoloģiskajos tirdziņos un veikalos, daudzviet ASV standartizācijas holokausta vārdā jau ir aizliegts ar likumu. Nepasterizēts piens, brīvi savā nodabā skraidošu vistu dētas olas, medījumu gaļa, dobē audzēti garšaugi – tās ir kļuvušas par lietām, kas tiek tirgotas slepenos pagrīdes tirdziņos vai piegādātas tikai uzticamām personām gluži kā aizliegto vielu sarakstos iekļautas narkotiskas vielas. Holivudas zvaigznēm un citiem izcilniekiem esot pat savi privātie nelegālās pārtikas piegādātāji, lai neteiktu – dīleri. Saprotams, pēc veiksmīgiem policijas un pārtikas uzraudzības dienestu reidiem "izņemtās" ēdamlietas nekavējoši tiek iznīcinātas, un viss šis trādirīdis sāk atgādināt senos laikos žurnālā "Dadzis" publicētu humoresku "Ķirbji". Tās galvenais varonis nedēļas nogalēs devās uz Pierīgas mežu, kur slepus un pretlikumīgi audzēja ķirbjus. Saprotams, līdz tika izsekots, pieķerts un atmaskots.
Lai nu ko, bet vēlmi kaut ko prast, lemt vai darīt paša spēkiem, tas nekādi neveicina. Ja jau kopš mazotnes tu zini, ka visiem āboliem ir viena forma un tikai 3-4 dažādas krāsas (lielisku pārskatu par "standartizēto" ābolu audzēšanu var izlasīt te), tev tā arī nekad var neienākt prātā doma "nesankcionēti" iestādīt ābelīti, kuras āboli varbūt nav vienāda izmēra, simetriski un allaž vienā un tajā pašā krāsā, toties garšo tāpat kā tie, kurus grauza tavs vecaistēvs. Un tas nekas, ka reizēm tajos gadās pa tārpam.
2