Ekrānskats no raidījuma "100g kultūras" interneta arhīva
 
Komentārs
22.05.2013

Rokas nost no mana televizora!

Komentē
13

Reiz pie mana dzīvokļa durvīm piezvanīja. Tas bija kādas kabeļtelevīzijas komivojažieris, kas vēlējās uzzināt, vai es skatos televīziju. "Nē," es teicu, "paldies, televīziju neskatos." "Bet jums taču ir televizors!" pastiepis kaklu, lai ieskatītos istabā, iesaucās aģents. Acumirklī jutos atmaskots, taču skaidrot, kādam nolūkam lietoju šo 20. gadsimta artefaktu, tobrīd nevēlējos.

Atcerējos par šo starpgadījumu brīdī, kad Latvijas šaurajā kultūrvidē uzvirmoja kārtējais sašutums par vienīgā kultūras raidījuma raidlaika apdraudējumu sabiedriskās televīzijas programmā. Iedomājos arī par to, ka gadījumā, ja man kādā aptaujā uzdotu jautājumu, vai skatos "100g kultūras", es atbildētu – jā. Un nebūtu melojis. Es to skatos internetā, izmantojot tiešraides iespējas vai arhīva pakalpojumus. Ar katru gadu tie kļūst aizvien ērtāki, lai arī joprojām no pašu televīzijas cilvēku puses tiek uztverti tikai kā blakusprodukts. Ja mazliet pacenstos ar kopēšanu vai datu plūsmas pārraidi uz televizoru, es varētu arī skatīties šo raidījumu tā, ka nejaušs ciemiņš pat nenojaustu blēdīšanos un nolemtu, ka skatos "ētera raidījumu". Taču darīt to man parasti nesanāk, jo vēlajā pēcpusdienā visbiežāk nodarbojos ar ko citu, nav taču noslēpums, ka šajā laikā sākas vai nupat ir sākušies daudzi kultūras notikumi: teātra izrādes, koncerti, grāmatu atvēršanas, publiskās lekcijas vai tikšanās ar autoriem. Tāpēc tos raidījumus, kurus vēlos, es skatos tad, kad es to varu.

Kopš digitālās televīzijas ienākšanas, ierakstošo televizoru un interaktīvo pakalpojumu parādīšanās jebkuram daudzmaz atjautīgam skatītājam ir iespējams skatīties savu iemīļoto raidījumu tad, kad viņš to vēlas, un televīzijas raidījumu programmas, nodrukātas uz avīžpapīra un pasvītrotas ar dažādu krāsu pildspalvām (lai nepalaistu garām to, "kas jāskatās") ir stabili iegājušas vēstures kuriozu klāstā. Ko es ar to visu gribēju teikt? To, ka manā personīgajā un, es domāju, daudzu Latvijas iedzīvotāju ikdienā kultūras raidījuma ētera laika pārbīdes neradītu nekādas sekas.

Taču tracim ap LTV vadības lēmumu ieplānot šādas izmaiņas es pievērsu uzmanību. Šeit man ir jāiestarpina, ka es neatbalstu lēmumu pārcelt "100g kultūras" raidlaiku, taču vēlos izmantot šo gadījumu, lai pievērstu uzmanību kam citam. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ļoti precīzi atspoguļo ierastu Latvijas pilsoniskās aktivitātes paternu – sākt uztraukties un vākt parakstus tikai tad, kad kāds ir nolēmis mainīt ierasto kārtību. Vēl vairāk – ir noteikts inteliģences slānis, kas mēdz sašust ne tik daudz par to, kas notiek "tur augšā", kā par to, ka "visa pārējā sabiedrība klusē". Bieži vien (un mūsdienu digitāli sociālo tīklu vide ar savu acumirklīgās reaģēšanas iespēju to tikai katalizē) šāds sašutums tiek pausts uzreiz – tad, kad nekādai normālai, apzinātai un organizētai reakcijai vēl nav bijis laika. "Sašutums par to, ka mēs neesam pietiekami sašutuši" ir tipiska vidējā latviešu inteliģenta stāvoklis. Kāds mākslinieks gūst panākumus kaut kur pasaulē – vidējais latvietis uzreiz ir sašutis par to, ka "neviens ministrs vēl nav laureātu publiski apsveicis", un nabaga ministri vispirms uzzina par šo sašutumu un tikai pēc tam – par tā iemeslu.

Otrkārt, ne mazāk tipisks ir latviešu pesimistiskais konservatīvisms – lai cik slikti nebūtu šobrīd, jebkādas pārmaiņas, ko iesāk "valdība", noteikti padarīs situāciju tikai sliktāku. Tas ļoti spilgti bija vērojams Izglītības ministrijas gadu desmitiem ilgušajā nespējā izdarīt jebkādas pārmaiņas, jo tās vienmēr saskārās ar niknu un vispārēju sašutumu. Vienīgais izņēmums bija kuslie mēģinājumi paaugstināt skolotāju algas, taču arī tur mēdza uzvirmot sašutums, tiklīdz kaut kas mainījās, jo tieši tajā brīdī uzreiz tika pamanīts, ka nemainās "vienādi", "godīgi" vai vienkārši – nepietiekami daudz. Veiksmīgākās politiskās un administratīvās biogrāfijas Latvijā ir bijušas tiem vadītājiem, kas uzskatīja pārmaiņas par pārāk riskantām un cīnījās vienīgi par to, lai "noturētu esošo finansējumu". Nedaudzie prātīgie darboņi, kas jau bija sapratuši, ka pārmaiņas jāveic lēnām un paklusām, arī ir apdedzinājušies brīdī, kad šajās pārmaiņās tieši iesaistītie ir sacēluši traci un apstiprinājuši tautas aizdomas par to, ka "valdība" veic sliktās pārmaiņas pat tad, kad izliekas, ka neko nedara. Trešā tipa mēģinājumi kaut ko mainīt ir tāds kā "lēkājošais populisms" – kad politiķis vai administrators skaļi paziņo par "plāniem" vai "ideju" kaut ko mainīt, brīdi pagaida, vai nesekos ierastais sašutums, un tad rīkojas atbilstoši trokšņa līmeņa mērījumiem. Ja tauta iebilst, tiek paziņots par to, ka "labi, labi, nekādu pārmaiņu nebūs". Ja troksnītis ir mazs vai nesvarīgs, pārmaiņas var arī notikt.

Un atkal man jāiestarpina, ka es šo visu tikai daļēji attiecinu uz "100g kultūras" raidlaika izmaiņām – es patiešām domāju, ka beigu beigās "viss paliks pa vecam", jo, kā izskatās, troksnis ir sacelts pārāk liels. Turklāt es ticu, ka situācija, kāda tā ir šobrīd, ir bijusi optimāla, tas ir, raidījums ir gana labs un atrodas gana labā vietā. Tas ir, mani apmierina tas, ka šis raidījums top Latvijas televīzijā un top četras vai piecas reizes nedēļā. Ja godīgi, es neesmu īsti pārliecināts par to, ka raidlaiks 19:30 ir labāks par 23:00. Aizņemtam darba cilvēkam, kas pārrodas mājās vien sešos vai septiņos, vēl ir jāpagatavo vakariņas, jāparunā ar bērniem, jāapdara šādi tādi darbi…

Te gan parādās vesela rinda argumentu, kas tā īsti nav objektīvi izvērtējami, ja nav vienotas izpratnes par to, kādai ir jābūt "labo kultūras raidījumu" funkcijai. Vai tiem ir jātrāpa pa nesagatavotu un plašu auditoriju, tā teikt, audzinošos nolūkos, un tāpēc tie jāpārraida visskatāmākajos laikos (ja mēs tiešām noticam, ka "vidusmēra" seriālu skatītājs ieslēgs televizoru "sev tīkamākajā laikā" un, konstatējis, ka tur rāda "kaut ko par kultūru", sakostiem zobiem noskatīsies to)? Vai tomēr kultūras raidījumiem ir jāatrodas vietā, kur tos visērtāk varēs aizsniegt ieinteresēts un sagatavots skatītājs (vienīgais arguments, kas man šķiet pamatots, tiesa, īslaicīgi, ir tas, ka kultūras raidījumu skatītājs ir pieradis pie esošā raidlaika un jebkādas tā izmaiņas var tikai samazināt auditoriju – gan tam, ko rādīs citā laikā, gan tam, ko rādīs šajā)? Bet varbūt raidījumiem (jebkuriem raidījumiem) ir jābūt tādiem, lai ieinteresēts skatītājs tos gribētu redzēt, un tāpēc tiem jābūt pietiekami kvalitatīviem, lai tos būtu vērts skatīties? Tās ir divas dažādas terminoloģijas – vai raidījums "aizsniedz skatītāju", vai tomēr "skatītājs aizsniedz raidījumu"? Vai LTV audzina pasīvu skatītāju, kas tikai reaģē uz kairinājumu, vai tomēr rēķinās ar to, ka skatītājs aizvien biežāk pats izvēlas, kādu raidījumu programmu ieprogrammēt savā ikdienas plānā?

Tāpēc, treškārt, atgriežoties pie "televīzijas lomas un funkcijas mūsdienu tehnoloģiskajā situācijā", – visā šajā diskusijā pārāk maz uzmanības tiek pievērsts tam, ka kvalitatīva un mūsdienīga sabiedriskā televīzija (tiesa, tāpat kā jebkura cita) ir, pirmām kārtām, satura ražotāja, nevis raidlaika plānotāja. Tieši saturam un tajā investētajiem līdzekļiem ir jābūt televīzijas vadības galvenajam rūpju bērnam, bet tas, kādā veidā, kādā laikā un ar kādiem tehniskajiem līdzekļiem šo saturu padarīt pieejamu skatītājam, vairs nav tik vienkārši (gribēju rakstīt "vairs nav svarīgi", bet sapratu, ka tas būtu melots). Kabeļtelevīzijas, virszemes digitālās apraides operatori, interneta servisu nodrošinātāji, mobilo sakaru piedāvātāji un mobilo aplikāciju veidotāji – tie visi ar prieku un entuziasmu palīdzēs jūsu raidījumam nokļūt pie skatītāja. Ja vien šis raidījums būs tā vērts. Raidījuma un tā interaktivitātes līmenim ir daudz lielāka nozīme par tā skatītāju skaitu. Varu tikai piekrist Haralda Matuļa teiktajam Latvijas Radio diskusijā ar Ivaru Belti – pat tad, ja šo vai līdzīgu raidījumu redzēs pārdesmit tūkstošu, tā ietekme un nozīme Latvijas kultūrvides uzturēšanai būs lielāka nekā 100 tūkstošu skatītāju vērotam izklaidējošam raidījumam.

Tāpēc svarīgākais, kam būtu jāpievērš uzmanība, runājot par kultūras informācijas un kultūras dialoga klātbūtni sabiedriskajā raidorganizācijā, ir tas, lai veiksmīgās iestrādnes, pieredze un tradīcijas, kas izveidojušās ap raidījumu "100g kultūras", netiktu izniekotas, taustoties pēc tukšiem reitingu cipariem. Vai kaujoties par "labāku vietu programmā". Galu galā – uzskatīt, ka Latvijas skatītājs ir klišejiski manipulējams dīvāna dārzenis, kam tikai ar lielu mānīšanu noteiktos diennakts laikos var iebarot "augsto kultūru", ir kultūršovinisms uz robežas ar rasu teoriju.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!