Foto: Ģirts Raģelis
 
Sarunas
31.12.2021

Rihards Bargais: Cilvēks ir stiprāks, nekā varētu padomāt

Komentē
0
Saglabā

Rihards Bargais ir dzejnieks un prozas autors, kas savulaik iemantojis visai skandalozu slavu. 2021. gadā tika izdota viņa grāmata "Nemodernās Slampes meitenes" – spēcīgs un aizkustinošs autobiogrāfisks prozas darbs, kas sevī ietver arī daļas no iepriekš izdotajām "Tenkām" un "Plikajiem rukšiem". Ap grāmatas izdošanas laiku mēs ar viņu tikāmies, lai parunātu par sāpēm, atklātību tekstā, banalitātēm un Dievu.

Rihards Bargais: Cilvēki saka: "Es ieeju sevī." Tas nav tik elementāri – skatīties sevī. Tas ir tas pats, kas paskatīties sev acīs bez spoguļa. Pamēģini – nostājies klajā laukā un paskaties pats sev acīs! Tā nevar! Tāpēc cilvēkam ir vajadzīgs spogulis, kurā viņš sevi redz. Lai skatītos uz Dievu sevī, cilvēkam ir ikona. Skatoties uz ikonu, cilvēks skatās spogulī – uz Dievu savā iekšienē. Tas pats ir ar tekstiem. Teksts ir kāda dzīves vai patiesības fragmenta ikona. Ja šī ikona ir labi uzzīmēta ar vārdiem, lasītājs, uz to skatoties, redz sevi. Skatoties uz ikonu, viņš skatās uz tekstu savā iekšienē. Tā tas strādā.

Henriks Eliass Zēgners: Organizējot interviju, bija zināmi loģistikas apsvērumi, jo tev pašreiz ļoti sāp kāja. Kā tu sadzīvo ar sāpēm?

Rihards: Kā es sadzīvoju? Es tās ciešu. Ja varu ar tām tikt galā, es mēģinu. Ja nav iespējams tikt galā, es vienkārši ciešu un viss. Kā ar jebko dzīvē.

Henriks: Vai šīs ciešanas kaut ko iemāca cilvēkam?

Rihards: (Smejas.) Ciešanas iemāca pacietību. Laiks ir ilgstamība. Sāpes ir stāvoklis ilgstamībā. Līdzīgi ir ar emocijām – tu tās kādā brīdī vienkārši nes. Es nezinu, cik ilgi lietas jānes un kad no tām jāatbrīvojas. Ciest sāpes nav normāls stāvoklis. Par tām priecāties, tās baudīt nevar. Sāpes ir sāpes, diskomforts jebkurā gadījumā. Normāli ir gribēt no tām atbrīvoties. Sāpju apjūsmošana vai glorificēšana neiet nekādos rāmjos.

Henriks: Tavā literatūrā ir diezgan daudz sāpju.

Rihards: Nezinu. Nevarētu teikt, ka rakstot es ļoti sāpētu, tā nav. Es cenšos uzrakstīt to, kas ir. Tas ir kā izvietot telpā kompeni, tā ir priekšmetu izvietošana. Tu uzraksti to, kas dotajā epizodē ir svarīgs, saliec visus uzsvarus, lielumus, līnijas, nosvītro lieko, pārspīlējumus, atstāj tīru notikumu. Ja kāds tajā ierauga kaut ko sāpīgu, tas ir lasītājs. Lai lasītājam ir sāpīgi! Man nav. Šīs grāmatas laikā man pirmo reizi rakstniecības karjerā bija nevis sāpīgi, bet smieklīgi. Man ir kādas trīs vai četras vietas grāmatā, ko es pats lasīju un smējos. Man tas bija atklājums – beidzot arī man pašam ir smieklīgi. Es gan īsti nezinu, vai tas ir labi. Humoristam smieties pašam par savu darbu ir slideni.

Henriks: Nesen izdotas "Slampes nemodernās meitenes". Vēsture ir sarežģīta – pirms vairākiem gadiem iznāca tavas "Tenkas", vēlāk "Plikie rukši", tagad "Nemodernās meitenes". Tur ir saturs, kas burtiski un transformētā veidā nesas cauri. Šķiet, ka tas ir tavs magnum opus, ko tu sāc slīpēt un papildināt. Varbūt tu vari pastāstīt grāmatas tapšanas stāstu?

Rihards: Es pateikšu par nosaukumu. Kad vispār nerakstīju prozu, tikai dzejolīšus, man bija doma, ka es gribu izdot krājumu, kas sauktos "Slampes meitenes". Tie būtu stāstiņi par dažādām manām Slampes draudzenēm. Man nebija vispār nekādas pieredzes prozā. Es paskatījos uz savām draudzenēm un īsti nezināju, ko un kā rakstīt. Man likās – nē, tas nav iespējams. Man bija tikai nosaukums. Pēc tam bija "Tenkas". Man vairs tā grāmata nepatīk. Tur ir dažas labas vietas, bet kopumā es to sabojāju. Tam darbam vajadzēja būt pavisam citādam, tādam, kā bija iecerēts sākumā – ar visiem īstajiem vārdiem, bet tad tas būtu ļoti aizvainojoši. Es to sāku labot – samainīju, sacenzēju un pataisīju daudzas vietas nelasāmas. Saliku iekšā neizstrādātas skices. Man īsti "Tenkas" vairs nepatīk. Kad iznāca "Plikie rukši", jau tajā pašā dienā biju neapmierināts. Man šie stāstiņi nelikās nostrādāti līdz galam, tīri formas ziņā. Man visu kaut ko gribējās labot un papildināt. Es ļoti gaidīju papildmetienu "Zvaigznē", lai varētu to visu ielabot. Biju nomocījis savu redaktori un "Zvaigznes" mārketinga vadītāju ar saviem sūtījumiem, labojumiem un papildinājumiem. Viņas man ļoti laipni teica: mēs tev atbildēsim pēc nedēļas, pēc mēneša. Es saprotu, ka cilvēkiem jāstrādā, bet, protams, man neviens neatbildēja ne pēc nedēļas, ne mēneša. Es sāku likt iekšā visu kaut ko, kas nāca klāt. Tas auga, auga un auga un izauga divreiz lielāks. Es papildināju arī "Rukšus". No iekšpuses nāca ārā visādi iestarpinājumi, ar kuriem bija jāstrādā, jo tas ir kā pieaudzēt kaut ko klāt. Tas ir ļoti neorganiski, jo citā ritmā, ar citu emociju. Tas ir svešķermenis, kas nav ieaudzies tekstā un izskatās pēc kaut kāda grumbuļa. Tad ir jāņem nost, jāpaslīpē, jāieaudzē iekšā kopējā tekstā, lai nelec ārā. Nezinu, vai tas visur ir izdevies, bet labot un papildināt ir diezgan bīstama nodarbe. Tā teksts uzauga. Tad manā dzīvē notika dažādas garīga rakstura pārmaiņas un mainījās arī darba intonācija. Es daudzās vietās paliku vēl atklātāks. Es atkal ņēmu rokās "Tenkas", visus nepareizos vārdus nomainīju, visas skices uztaisīju par stāstiem. Tagad "Tenku" materiāls ir iekš "Meitenēm" un man tas beidzot patīk. Kaut kas foršs no "Tenkām" tomēr palicis arī neiekļauts. Tas vienkārši neiederējās.

Henriks: Tur, manuprāt, ir ļoti daudz autobiogrāfisku faktu un tēlu, bet jebkurā situācijā tu spēj saskatīt skaisto, labo un vērtīgo.

Rihards: Ir labi, ka tā šķiet.

Henriks: Ir lietas, kuras tu spēj piepildīt ar nozīmi. Cilvēki sēž autobusa pieturā un neko nerunā, vējš pūš lapas, bet pēkšņi viss notiek. Es domāju par to un secināju, ka tu raksti ļoti talantīgi. Kas, tavuprāt, ir talants?

Rihards: Starp citu, runājot par tām lapām. Piemēram, Ilmārs [Ilmārs Zvirgzds, grāmatas redaktors – red.] man nosvītroja nost dažām epizodēm beigas. Man bija tāda laucinieciska maniere beigās pielikt morālīti, vinjetīti. Paskaidrot muļķa lasītājam, ko es ar to esmu domājis. Tā nejauki. Viņš to visu nosvītroja, un es pats ieraudzīju, ka tas nav forši, ka tā nevajag. Arī ar lapām bija līdzīgi: viņš kaut ko nosvītroja un viss palika atvērts. Tu tā saki par talantu, ka man pilnīgi noiet tirpas. Tas ir forši, ka tā ir, bet es nezinu. Ko cilvēks par pateikt par savu talantu? Neko! Esmu gājis uz slamiem vērtēt jaunos dzejniekus, un man šausmīgi, izmisīgi vienmēr gribējies teikt vienu lietu – uzrakstiet kaut ko par sevi! Kaut ko, kas jūsu dzīvē ir īsts. Vienalga, ko. Cilvēki grābājas pa lielām tēmām un lieliem, tukšiem vārdiem, nodarbojas ar klišejām un banalitātēm, bet viss, ko viņiem vajag izdarīt, ir – uzrakstīt to, kas ar viņiem tiešām notiek. Tad viss būs kārtībā, interesanti un skaisti. Es ļoti daudz domāju par distanci. Es negribu tagad pieslēgt garīgo līmeni, bet vienkārši palikt pie šī vārda – distance. Jauni cilvēki visu... Tur ir distance. Un tajā distancē ir atsvešinātība un velni. Kad distance starp tekstu un autoru ir nulle, tad, manuprāt, ir skaisti. Tas ir dīvaini – kad autoram pašam nav distances ar tekstu, tad arī lasītājam nav, viņš to uztver. Tas ir fenomens.

Henriks: Vienlaikus tev ir arī perfekcionista pieeja valodas slīpēšanai un ļoti attīstīta estētikas izjūta. Tas arī spēlē lomu. Man nepietiek tikai ar to, ka nav distances.

Rihards: Esmu ilgi strādājis par maketētāju labā izdevniecībā ar labiem redaktoriem un korektoriem, labiem tulkojumiem un vispār labām grāmatām. Esmu labojis vārdus iekšā, ārā, iekšā, ārā, pārvietojis teikumā vārdus. Patiesībā es jūtos ļoti, ļoti nedroši tekstā pēc tā visa. Es īsti nezinu, kā ir labi, jo esmu redzējis, cik ļoti to visu var pārveidot. Viens uzskata, ka tā ir labi, otrs – ka tā. Tas ir tik nosacīti! Beigās tu vairs neesi pārliecināts ne par ko. Tikai es viens zinu, cik reižu teikumā esmu mainījis vārdu kārtību, līdz ir labi. Ļoti daudz! Milzīga nedrošība saskarsmē ar valodu.

Henriks: Ko vispār nozīmē "labi"?

Rihards: Tad, kad viss ir vietā un neko vairs nevajag pārbīdīt. Atkarībā no tā, vai darbības vārds ir teikuma beigās, vidū vai sākumā, teikums izskatās ļoti dažādi. Kā ir labāk? Visa tā dinamika un teksta ritms, uzsvari. Katrā vārdā ir uzsvari. Lai teksts ir plūstošs, dzejisks, lai teikuma beigās noslēdzas arī ritms, kā dziesmā. Tu nevari lasīt tekstu, kad viss iet kā pa arumiem. Tu lasi, lasi, lasi, viss ir līdzeni, bet pēkšņi ir vārds ar tik nenormāliem uzsvariem, ka tu pilnīgi atduries. Lasītājs ir iegājis foršā ritmā, un pēkšņi viens vārds atsit. Tas atkarīgs arī no iekšējā ritma, un tas atkal ir bīstami – vienu dienu tev ir viens iekšējais ritms, citu dienu – cits. Tu sāc pārrakstīt tāpēc, ka tev ir cits iekšējais ritms. Vispār traki! Es varētu teikt, ka valoda mani brīžiem moka. It sevišķi garos tekstos. Jo garāks teksts, jo grūtāk. Īsam tekstam vari uztaisīt sākumu un beigas, noapaļot to. Garā tekstā kopums ir lielāks. Es nezinu, beigu beigās es vienkārši uzticos valodai, lai tā mani nes. Gan jau iznesīs.

Henriks: Gleznotāji saka – uzticies rokai.

Rihards: Jā, kaut kā tā. Es vispār domāju, ka mani teksti ir popdziesmas. Man patīk popmūzika. Es absolūti nedomāju to kā apvainojumu. Rakstot arī par smagām lietām, nevajag aizmirst, ka ir lasītājs – lai viņš grāmatu var palasīt, lai viņam nav jāmokās. Popdziesmas arī ir priecīgas un skumjas. Pie dažām popdziesmām var arī paraudāt.

Henriks: Jā, pēdējā laikā esmu pamanījis, ka astoņdesmito, deviņdesmito gadu lielo hitu tekstos ir dziļums.

Rihards: Jā, tie ir pietiekami vienkārši. Man ir sajūta, ka ar saviem tekstiem visu laiku staigāju pa banalitātes malu. Es rakstu par maksimāli vienkāršām lietām. Tur nav neviena teksta, kurš būtu šausmīgi specifiski īpašs. Tur viss ir šausmīgi elementārs. Kaut kādas lapas skraida, es braucu pirkt bikses, man vienkārši iedod pa galvu. Ņem, kuru epizodi gribi, tās visas ir par elementārām lietām. Tas, iespējams, ir mans komplekss, pieticība, jo rakstīt par ekstrēmiem, interesantiem piedzīvojumiem man liekas neglīti, uzbāzīgi. Tāpēc, rakstot par vienkāršajām lietām, es visu laiku staigāju pa ļoti šauru robežu gar banalitātes krauju.

Henriks: Kā tu skaidro banalitāti?

Rihards: Tur jārunā par lietu dualitāti, par labo un slikto, glābiņu. Par to, ka glābšanās ir kaut kas cits un kaut kas cits ir tas, kas mēs esam katrs pats. Kad cilvēks domā par sevi, viņš nevar noformulēt vārdos sajūtu, kādā viņš jūtas viņš pats. Kas es esmu? Nevar nosaukt to esamības sajūtu. Tu vari nosaukt visas cilvēka īpašības, ārējās un iekšējās, bet tas absolūti nenosauc iekšējo sajūtu, kas tev ir pašam par sevi. To nevar nosaukt vārdā. Es negribu iedziļināties, esmu pietiekami par to runājis, bet ir punkts, kurā tu nostājies un kas ir ārpusē. Tas ir kaut kas cits. Pareizticīgo mūkus krieviski sauc "inok". Tas ir no vārda "inoj" – tāds, kurš ir ārpusē. Nostājoties tajā punktā ārpusē, tu redzi teritoriju no malas. Labo, slikto. Tu runā par duālajām lietām, atrodoties ārpus tām, un, tikai atrodoties ārpus tām, tu vari redzēt to visu. Tas ir forši – redzēt laukumu, bet tam ir arī sliktā puse – tu esi ārpusē. Tu nepiederi ne pie kreisajiem, ne labējiem, tu esi ārpusē, tu esi cits. Kad tev vajag palīdzību, tu nesaņem to ne no labējiem, ne no kreisajiem, jo esi cits, ārpusē, tu esi viens. Tā ir sliktā puse. Es gan nezinu, vai tā ir sliktā. Kaut kā tas putniņš var izdzīvot. Es to saucu par putniņu, man grāmatā par to rakstīts.

Runājot par banalitāti, man ir savs mērogs. Citi raksta baigi epohāli, lielos vilcienos, ar lieliem jēdzieniem. Citi atkal šausmīgi ķibinās, piemēram, Virdžīnija Vulfa grāmatā "Uz bāku" riktīgi izķibina visas emocijas, smalkās domas, sajūtas, attieksmes. Par vienu stundu cilvēka dzīvē viņa var uzrakstīt 500 lappušu romānu. Man tā nav. Man ir vidējais mērogs. Varbūt mani tiešām iespaidojuši evaņģēliji, Jēzus stāsts. Viņš nestāstīja teoriju, bet gan stāstiņus. Par saimniekiem, kalpiem un tamlīdzīgi. Tas ir saprotamāk. (Smejas.) Es nevienam neko negribu iestāstīt kā Jēzus, es vienkārši rakstu stāstiņus. Man liekas, ka tā tiešām kaut ko var pateikt labāk. Kad sāku teoretizēt, aizeju galīgās auzās, man pašam nepatīk. Man nav ne filozofa izglītības, ne arī kārtīgas teoloģiskas izglītības. Kad sāku runāt un pēc tam paskatos, domāju: aizver muti, nerunā par to, raksti savus stāstiņus! Pietiks tev ar to!

Henriks: Gribu jautāt par ticību un seksualitāti, kas arī ir grāmatā. Tur ir viss tāpat kā dzīvē, vienlaikus ir kristiešu daļa, kas visu laiku runā tikai par grēku un tikumību.

Rihards: Seksualitāte ir tieši tāda pati sfēra kā jebkurš cits cilvēka apgabals. Nelaime ir tajā, ka seksualitāte tiek pārāk glorificēta. Nezinu… Man šķiet, ka te svarīgi uzsvari, lielumi un to attiecības, kas ir diezgan spēcīgi sajauktas. (Domā.) Nē, nu Dievs ir kaut kas cits. Dievs piestaro visu pārējo, visas dzīves sfēras viņš padara "uhh!". Tāpēc man nepatīk konservatīvo ņemšanās ar vērtībām, tas, ka viņi sāk no otra gala. Viņi kultivē sekundārās lietas, sāk labot, stāsta, kā ir pareizi dzīvot. It kā tā būtu cilvēka paša iniciatīva un varēšana – sakārtot visu. No sākuma jāmeklē centrs sevī, jāatrod Dieva skatiens savā iekšienē. Tas piestaro un iesvētī visas sfēras, un tev nav vairs īpaši jācenšas – tu vienkārši esi labs, nevis centies būt labs. Kad es kaut ko tādu runāju, man saka – "Ai, tas ir bērnišķīgi! Īstenībā cilvēki ir muļķi, viņi nesaprot, cilvēki nav tam gatavi, cilvēkiem vajag likumus, kārtību, un Dievs nāks pēc tam. Vajag stingrus rāmjus, jo cilvēki ir muļķi, aitas, kas jāgana. Mēs, tie gudrie, zinām, kas jums ir labāks ilgtermiņā! Mēs jūs ganīsim ar dzelzs zizli!" Bet viņi neiedod to iekšējo Dievu, jo neviens to nevar iedot, tikai katrs pats un arī tad, ja viņam ir aicinājums. Nevienam mākslīgi nevar to ne iepotēt, ne iestāstīt, un to arī nevajag darīt. Es vienmēr brīnos par tiem lielajiem Dieva sludinātājiem – viņi ir aizmirsuši, kādi bija pirms tam. Viņiem tas nāca kā atklāsme, viņi pēkšņi visu saprata. Tagad viņi iedomājušies, ka bakstīs visiem ar pirkstu acī, kā vajag dzīvot – it kā varētu kādam atklāsmi iebakstīt ar pirkstu acīs. Tas ir galīgi šķērsām

Henriks: Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuriem sāp viņu autsaiderisms, tas, cik viņi ir šķietami nepareizi, citādi, atšķirīgi?

Rihards: Nezinu, lai palasa manu grāmatu. (Smejas.) Ko es viņiem varu ieteikt? Lai dzīvo! Viņiem jau parasti ir dabiskā anestēzija. Viņi neredz lietas, kas darītu sajūtas vēl sāpīgākas. Varbūt viņus apsmej, bet viņi to neredz. Varbūt viņi to ieraudzīs vēlāk. Daba arī par to parūpējas. Visšausmīgākie autsaideri šajā sabiedrībā brīnumainā veidā paliek dzīvi. Kaut kā izglābjas. Viņiem ir spējas aklimatizēties. Es neteiktu, ka esmu baigais autsaiders, par visām geju lietām var pastāstīt daudzi. Man ir 50, bet biju puisītis, kad to sapratu. Bērns padomju laukos. Saproti, ko nozīmē puisēnam pēkšņi to saprast tādā sabiedrībā? Es dzīvoju, man bija draugi, interesanta dzīve, un tajā pašā laikā es jutos pārbaidīts pats no sevis. Visu laiku nobijies no sevis un apkārtnes, bet es dzīvoju. Es biju dēls, draugs, klasesbiedrs. Viss bija kārtībā! Izdzīvoju un te es sēžu. Cilvēks ir stiprāks, nekā varētu padomāt.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!