Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
16.01.2023

Rīgas pilī norūpējušies par vēsturi

Komentē
1

2023. gada 13. janvārī notika Valsts prezidenta kancelejas rīkota diskusija "Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē".

Tos lasītājus, kuri, lasot teksta pirmo teikumu, novaidēsies "atkal Zanders par vēsturi…", varu mēģināt mierināt, norādot, ka diskusijā skartais attiecas arī uz plašāku tēmu loku. Piemēram, par humanitāro un sociālo zinātņu sadarbību vai – vēl jaukāk – par vēstures (manuprāt, arī mākslas, literatūras utt.) attiecībām ar konkrētajā valstī definēto ideoloģiju un "kopīgajām vērtībām".

Lai argumentētu, ka "stāsts" nav tikai par vēstures mācīšanu (vai nemācīšanu) skolā, minēšu, manuprāt, amizanto priekšstatu, ka šis process ir izšķiroši atkarīgs no skolotājiem. Vai, kā debatēs viegli pārmetoši izteicās Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (atsaucoties uz savu pieredzi, strādājot augstskolā), skolēni ir "produkts, ko veido skolotāji". Būdams pastarpināti (kā skolēna tēvs) saistīts ar izglītības sistēmu, negrasos skolotāju atbildību mazināt vai meklēt attaisnojumus nepilnībām pedagogu darbā, bet vispār man šķiet, ka jauno paaudzi ne mazāk ietekmē ģimenē un sabiedrībā kopumā "nolasāmās" prioritātes. Tādēļ, pirms kritizēt izglītības sistēmu un tajā strādājošos, es labprāt palūkotos uz, teiksim, informatīvo telpu. Elementārs piemērs: aizvadītajā nedēļā Latvijas Zinātņu akadēmija informēja par konkursa rezultātiem – kādi bijuši zinātnes Latvijā nozīmīgākie sasniegumi 2022. gadā. Lasot šo tekstu nedēļu vēlāk, jūs paši varat ar meklētājsistēmu palīdzību noskaidrot, cik daudz un kādā kvalitātē šī manā skatījumā ļoti nozīmīgā tēma tika attīstīta Latvijas medijos. Skolotāji (visos izglītības sistēmas līmeņos) strādā ar tādu, Vaideres vārdiem runājot, produktu, kādu nu mēs visi kopīgi veidojam.

Valsts prezidents Egils Levits diskusiju izmantoja, lai pieteiktu ideju par jaunas struktūras – Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta – nepieciešamību. Es varu nojaust vēstures zinātnē strādājošo (vismaz dažu) reakciju – pareizāk būtu nevis vairot struktūru skaitu, bet labāk finansiāli nodrošināt jau esošās. Jā un nē, bet, kā saka, labāk nesāksim. Es te negribētu arī sīkāk iztirzāt Levita argumentu par to, ka virknē Austrumeiropas valstu struktūras ar līdzīgu fokusu patiešām pastāv, jo par vēstures politiku un kolektīvās atmiņas veidošanu mūsu reģionā ir sarakstīts desmitiem grāmatu. Tas, kas gan Levita idejas, gan šādu struktūru pamatojumā vispār dara mani bažīgu, ir to pārliecīgā koncentrēšanās uz 20. gadsimtu. Ja lielās vēstures naratīvu "kaujas" tiktu izcīnītas vien 20. gadsimta ietvaros, tad jau būtu labi (precīzāk sakot, vieglāk). Problēma ir tā – ja mēs uzskatām, ka Krievija konstruē un izplata (visnotaļ veiksmīgi) specifiski Krievijas interesēm atbilstošas interpretācijas, kurām jāliek pretī, mūsuprāt, pareizākas, tad jārēķinās, ka kaimiņvalsts neaprobežojas tikai ar, piemēram, PSRS periodu un Otro pasaules karu. Nesen lasīju kādu grāmatu [1] par Ukrainas–Krievijas attiecībām 17. gadsimta otrajā pusē un 18. gadsimta sākumā – secinu, ka interpretāciju atšķirības ar visām no tā izrietošajām sekām attiecas uz krietni senākiem laikiem par 20. gadsimtu. Ja nedaudz vienkāršoti: Ukraina – tās pārstāvji tolaik un vēsturnieki mūsdienās – apgalvo, ka Pēteris I nepanesami ierobežojis Hetmanāta autonomiju, savukārt Krievija – gan tās pārstāvji tolaik, gan vēsturnieki mūsdienās – tā teikt, nesaprot, par ko ir cepiens, jo varas centralizāciju Pēteris I īstenoja arī citos impērijas reģionos. Respektīvi, Krievija nedzird Ukrainas argumentu, ka Hetmanāts 17. gadsimta nogalē nebija "viens no" Krievijas reģioniem. Līdzīgi ir ar Baltiju un Latviju, kur vēsturniekiem, cik saprotu, nākas tērēt laiku, lai nodarbotos ar dažādiem Krievijas konstruētiem "brīnumiem", kas attiecas uz 12. un 13. gadsimtu (varbūt pat uz vēl senāku laiku).

Tomēr, ņemot vērā, ka nosolījos par "tīri vēsturi" nerakstīt, šo tēmu (jauns institūts, hronoloģiskie kritēriji) neturpināšu, bet pievērsīšos jautājumam par vēstures zinātnes attiecībām ar valsti. Bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, uzstājoties diskusijā, pauda, ka "vēsture ir cilvēkam nepieciešama, lai viņš ierakstītos savā nācijā", lai "cilvēks sajustu komfortu". Manā skatījumā tā ir diezgan bīstama zinātnes instrumentalizācija, turklāt es nedomāju, ka arī radošo aprindu pārstāvji būtu lielā sajūsmā par aicinājumu radīt savus darbus, paturot prātā, ka tiem jāpalīdz auditorijai "ierakstīties savā nācijā". Vai, piemēram, sajust lepnumu par piederību savai nācijai. Ja no vēstures (kultūras) tiek paģērēta tiekšanās nodrošināt indivīdam "komfortu", tad ir skaidrs, ka nekādas pašrefleksijas nebūs. Mums, redziet, ir jāveido "kopīgs naratīvs", kurā laikam taču nav vietas paškritikai un, piemēram, pielāgošanās okupācijas režīmiem izvērtējumiem. "Kā vispār var nodalīt zemi no valsts?" brīdinoši brīnās juriste Osipova. Man šķiet, ka nedz vēsturniekam, meklējot jaunus avotus – pat ja tie ir netīkami "naratīvam" –, nedz rakstniekam (gleznotājam utt.), veidojot savu radošo interpretāciju par kādu vēsturisku tēmu, nav, tēlaini izsakoties, visu laiku jāatskatās, vai viņa darbs atbilst "valsts" interesēm. Šī, atļaušos apgalvot, nav Žižeka & Co cienītāja īgna burkšķēšana, izdzirdot vārdu "patriotisms". Man vienkārši šķiet: ja tu nespēj pieņemt savu kopienu (nāciju) ar visiem tās nesmukumiem, tad tavs patriotisms patiesībā ir ļoti viegli izzobojams un graujams.

Var pretjautāt: bet kāds tad ir vēstures izzināšanas (kultūras patērēšanas) mērķis? Es teiktu: iegūt papildu zināšanas par cilvēku. Tik vienkārši un vienlaicīgi neskaidri. Man būs vieglāk paskaidrot domu, paralēli skarot t.s. starpdisciplinaritātes tēmu un minot divas pēdējā laikā lasītās grāmatas. Vienu [2] vairāk varētu attiecināt uz reliģisko ideju, otru [3] – uz mākslas vēsturi. Ņemot vērā nepietiekamas zināšanas teoloģijā, atskaites punktu iezīmēšu ļoti vienkāršoti. Tātad – gadsimtiem ilgi laiku pa laikam ir interesantas un, manuprāt, būtiskas diskusijas par Dievišķā (cilvēka jēdzienos – Neizsakāmā) attēlošanu. Vai to drīkst/ir jēdzīgi darīt? Ja drīkst/ir jēdzīgi, tad kā to darīt? Kādas ir mākslas (pasūtītāja/izpildītāja) attiecības ar reliģiju? Utt. Un tad ir periodi, kad kaut kādi humanoīdi skaistu, svarīgu diskusiju pārvērš mākslas darbu postīšanā un iznīcināšanā. Ticības vārdā, protams. Bizantijas impērijā, reformācijas laika Vācijā vai talibu Afganistānā. Tātad, liekot kopā ideju un mākslas vēsturi (modīgā starpdisciplinaritāte!), es no vēstures secinu – piedodiet, Osipovas kundze, Levita kungs un citi –, ka visos laikos un visās situācijās jāuzmanās no cilvēkiem, kuri kaut ko dara, savākušies pūlī. Vēsture man saka: no cilvēku pūļa nekad nekas labs nav sagaidāms. Ļoti pielietojams secinājums, ziniet. Var, protams, iebilst, ka šāda atbilde uz jautājumu "ko mums māca vēsture?" ir jaunajai paaudzei pārāk traumējoša. Formulēsim citādi. Dārgie audzēkņi: vēsture mums māca, ka ikvienā cilvēku grupā ir kretīni, nebrīnieties. Bet nespriediet arī pēc dažiem kretīniem par visu kopienu (starp citu, ne visi protestanti atbalstīja vitrāžu un gleznu iznīcināšanu). Paplašinot tēmu: man šķiet labāk, ja cilvēks novērtē gleznu, dzejoli vai skaņdarbu, vērtējot konkrēto darbu, nevis tāpēc, ka tas "ir mūsu klasika", "mūsu izcilās kultūras mantojums", "ikvienam izglītotam cilvēkam ir jāzina" utt.

Es saprotu diskusijas dalībnieku (Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs, vēsturnieks Ritvars Jansons) bažas par to, ka pēc izglītības satura reformas kopā sapludinātajā vēsturē un sociālajās zinātnēs "pazūd Latvijas un Eiropas konteksts". Lietojot Levita minēto piemēru, skolēnam Latvijā tiek pastāstīts par Pilsoņu karu ASV un verdzības atcelšanu, bet neapskatīts paliek kaut kas Latvijas un Eiropas kontekstam būtiskais. Manuprāt, te nav pretrunas – mēs varam fokusēties uz Latviju un Eiropu, mani iebildumi ir pret ideju kaut kā salikt kopā nepārtraukti deklarēto vēlmi, lai cilvēkiem ir "kritiskā domāšana", ar vēlmi cilvēkiem piedāvāt gatavas interpretācijas.


[1] Tairova-Yakovleva, T. (2020). Ivan Mazepa and the Russian Empire. McGill-Queen’s University Press.

[2] McGrath, A. E. (2021). Reformation Thought : An Introduction (5th ed.). John Wiley & Sons.

[3] Freedberg, D. (2021). Iconoclasm. University of Chicago Press.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!