Uz "Rīgas Laika" augusta numura pirmā vāka redzams slavenais klauns Slava Poluņins, kurš par savu cirku intervijā Arnim Rītupam saka: "Es ņemu realitāti un parādu to fantastiskā veidā, bet tā vienalga ir realitāte. Un neviens diedziņš starp realitāti un fantastiku nav pārrauts." Žurnālā ir vairāki atvērumi ar krāsainām (ekskluzīvs gadījums žurnāla pēdējās desmitgadēs) Vladimira Mišukova fotogrāfijām, uzņemtām Dzeltenajās dzirnavās (Moulin Jaune), kuras Poluņins izveidojis par savām mājām netālu no Parīzes.
Rubrikā "Budisms" Arnis Rītups sarunājas ar Geleku Gjaco Rinpoči par bona tradīciju, kas jau 18 tūkstošus gadu ir dzīva līdzās četrām Tibetas budisma pamata skolām. Saruna gan ir, gan nav sarežģīta, Gjaco stāsta: "Mēs vēlamies iegūt kādu objektu – podiņu, piemēram. Mūsu prāts tam pieķērās. Prāta pieķeršanās nozīmē, ka mēs varam atrasties jebkur, neredzēt to podiņu, bet prāts vienalga griezīsies ap to."
Bleiks Morisons rakstā "Tiesa" šķetina šaušalīgu notikumu, kurā divi pusaudži, gandrīz bērni, nogalinājuši kādu pavisam mazu bērnu, bet tiek tiesāti pieaugušo tiesā, un pamet to tiesu, neliekot arī lasītājiem tajā visā noskatīties, beigās secinot: "Līdzvainīgs par neveselīgo interesi, es uzgriežu muguru pirms furgonu parādīšanās. Lai kādas būtu atbildes, šeit es tās neatradīšu."
Vēsturniekam Gvido Straubem rakstu "Rīgas vajadzības. Prostitūcija kā pilsētas labklājības un sociālā miera projekts" pasūtīja "Rīgas Laika" izdevējs pēc apaļā galda sarunas par hernhūtiešiem redakcijas telpās, pastāstījis, ka līdz 20. gs. sākumam namā, kurā atrodas RL redakcija, bijis pazīstams bordelis. Taču visādi interesantajā urbānās dzīves vēstures rakstā tieši par Zaļo ielu nekā nebūs, vairāk ir dokumenti: "Ziņojumā teikts, ka Rīgas prostitūtu absolūtais vairākums nākot no Prūsijas un vispār esot ārzemnieces. Tās pamatā esot skaistas un neesot vecas, nākot no trūcīgo vidus un neesot baudījušas nekādu izglītību."
Rakstā "Mazo kaimiņu slepenā dzīve" biologs Andrejs Pojarkovs stāsta Uldim Tīronam par Maskavas klaiņojošo suņu populāciju: "Savvaļā aizgājušie suņi vienmēr uzrodas naktīs, pa dienu tos gandrīz nekad nevar ieraudzīt. Tiem ir ļoti lieli iecirkņi, pilnīgi brīva pārvietošanās. Tie ir ļoti gudri, ļoti uzmanīgi, burtiski tver tevi ar savu spožo skatienu."
Vents Vīnbergs rubrikā "Ekphrasis" pievērš lasītāju uzmanību mākslinieka Ērika Keselsa brīvdabas instalācijai "Brīvības ķēde", kas radīta speciāli 1. Rīgas Starptautiskajai laikmetīgās mākslas biennālei un par kuru kāds trimdas latvietis atzinīgi teicis: "Tai visu vasaru būtu jāatrodas pie Brīvības pieminekļa."
Komentāru sadaļā Ivars Ījabs par divām Maķedonijām Balkānos, Artis Svece par Eiropas mikropretošanās tehnikām ASV prezidentam, Gatis Kokins par paradoksu, ka "nezināt lietas" ir relatīva priekšrocība Latvijas politikā un Rasa Jansone par precēšanos.
0