Pašreizējā situācijā, kad Krievijas karavīri atklāj uguni pa dzīvojamajiem rajoniem, nešķirojot mērķus, ir grūti iedomāties, ka būtu iespējams aizmirst šausmas, kas redzamas video ar nogalinātiem bērniem un viņu izmisušajiem vecākiem. Prakse diemžēl liecina, ka sabiedrība ātri pierod pie vardarbības ziņu virsrakstos. Šajā gadījumā tomēr jāatgādina cits pavisam nesens notikums – protesti Baltkrievijā, kuros ielās izgāja simtiem tūkstoši cilvēku.
Tie bija miermīlīgi protesti, kuros netika laupīti veikali un dedzinātas mašīnas. Un vienlaikus tie bija protesti, kurus pašpasludinātais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko lika izdzenāt ar vislielāko vardarbību. Izdauzītie zobi un ar stekiem izvarotie protestanti kļuva par pāršķirtu lappusi Latvijas politiskajā dienaskārtībā – līdzīgi Dienvidosetijas okupācijai 2008. gadā, Krimas aneksijai un karam Austrumukrainā 2014. gadā. 2020. gada beigu masu protesti Baltkrievijā jau gadu vēlāk bija kļuvuši par ikdienišķu tematu medijos. Baltkrieviem sniegtais atbalsts bija ierobežots, lielākoties balstīts vārdos, nevis darbos, un šīs situācijas sekas ir redzamas šodien, kad Baltkrievija aktīvi atbalsta Krievijas uzbrukumu Ukrainai un nu ir ievedusi kaimiņvalstī arī savu karaspēku.
Kopš dienas, kad Latvija, Igaunija, Lietuva, Ukraina, Gruzija un citas Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstis atguva savu neatkarību, ir pagājuši mazliet vairāk nekā 30 gadi. 1991. gads Padomju Savienības kontrolētajām valstīm bija ne tikai brīvības, bet arī kopīgs likteņa pagrieziens taisnīguma un pašnoteikšanās virzienā. Vēsturnieki, analizējot notikumus Austrumeiropā pagājušā gadsimta beigās, kritizē Eiropas plāna trūkumu. Pārmaiņu laikos Eiropai nebija sava "Maršala plāna", ar ko ekonomiski un politiski atbalstīt jaunās valstis, tādējādi netieši tika veicināta situācija, kurā virknē valstu, tai skaitā Krievijā, notika strauja atkāpšanās no pieņemtajām vērtībām.
Karš Ukrainā beigsies – tā vai citādi. Šajā brīdī, kad aust cerības par Ukrainas panākumiem, ir jāsāk pārdomāt, ko darīsim tad, kad karš beigsies. Pašreizējā aktivitāte, organizējot ziedojumu kampaņas, nedrīkst noplakt, tai ir jāturpinās arī pēc kara beigām Ukrainā.
"Mums ir jātic Ukrainas uzvarai." Bet ko tieši šajā gadījumā nozīmē uzvara – kara beigas, Ukrainas atjaunošanu tās teritoriālajās robežās (tai skaitā Krimā un Donbasā), jaunas Ukrainas valsts izveidi? Eiropas Savienības spējas ietekmēt reālo notikumu gaitu ir ierobežotas – lai cik ieroču un naudas tiktu sūtīts, galvenā kauja tomēr būs jāizcīna ukraiņiem pašiem. Tas, ko mēs varam reāli darīt, ir ne tikai ziedot un protestēt šodien, bet gatavoties ilgtermiņa atbalsta programmai Ukrainai nākotnē dažādu kara iznākumu gadījumā.
Pieņemot drūmāko scenāriju – Krievijas karaspēka ienākšanu Kijevā un konvencionālā kara fāzes beigas, ir jāapzinās, ka ukraiņi pretosies arī pēc tam. Mūsu atbalsts, sankcijas un Krievijas izolācija nedrīkst beigties. Kamēr paši ukraiņi nav nolikuši ieročus, ES nedrīkst atcelt ierobežojumus un sankcijas Krievijai. Šis karš ir demokrātiskās pasaules kauja ar agresoru, un rietumu pasaulei nevajadzētu atkārtot nodevību, ko ungāri pieredzēja 1956. un Baltija 1945. gadā.
Ukrainas uzvara karā, kura pirmajās dienās vien retais ticēja, ka Kijeva noturēsies 72 stundas, nozīmētu Krievijas 20 gadu ilgās agresijas apturēšanu, nāvīgu dūrienu Putina, Lukašenko un viņu līdzskrējēju režīmā un Baltijai vēl nepieredzētu drošības izjūtu. Dārgā asinsnauda, ko samaksā ukraiņi, ir skaidrs pierādījums Ukrainas izvēlētajam demokrātijas un taisnīguma ceļam.
Piepildoties civilizētās pasaules cerībām par Ukrainas uzvaru, ir jāsaprot, ka pēc šī kara Kijeva, Harkiva, Mariupole un citas pilsētas būs izpostītas. Simtiem tūkstoši psiholoģiski traumētu cilvēku, desmitiem tūkstošu ģimeņu labklājība būs izpostīta, un tūkstošiem ģimeņu sēros par zaudētiem tuviniekiem. Sliktāka par Ukrainas ekonomisko situāciju varbūt būs tikai Krievijas situācija, savukārt uzvaras sajūsmu ātri nomainīs drūmā realitāte – tas būs brīdis, kas noteiks, vai Ukrainas sapņa iznākums būs demokrātiska, atklāta Eiropas valsts. Ukrainas uzņemšana Eiropas Savienībā šajā gadījumā būtu milzīgs ekonomiskais slogs, taču atbalsts tā mazināšanai ir pateicība, kuru maksāt ir mūsu morālais pienākums.
Pēdējo gadu desmitu politikā, kur politiska nosodījuma vai atbalsta izteikšana ir notikusi tik daudzas reizes, pieņemt stingru lēmumu ilgtermiņā, kad uz to vairs nespiež morāla atbildība, var būt sarežģīti. Šī ir robeža, kur sākas sabiedrības atbildība – tāpat kā ukraiņi visiem spēkiem nu organizē valsts aizsardzību, arī Eiropas pilsoņiem ir jāturpina rīkoties un jāizdara spiediens uz savām valdībām – rīkoties taisnīgi, nākamos gadus Ukrainas atbalstam atvēlot nozīmīgas summas. Beidzoties karam, par atvaļinājuma galamērķi varbūt ir vērts Spānijas vietā izvēlēties Heničekas tiltu, kas varētu tikt atjaunots par jaunajai Rīgas koncertzālei paredzētajiem līdzekļiem. Varbūt tādā gadījumā Vitālija Skakuna – ukraiņu sapiera, kas aizgāja bojā, uzspridzinot šo tiltu, lai apturētu krievu tanku kolonnu, – māte varēs vieglāk atrast atbildi uz jautājumu, ko nozīmē brīvība, par ko krita viņas dēls.
1