Vasaras naktī pa Vecrīgu brauc "Bolt" kurjers. Šī ir viena no tām nomaļajām bruģa ielām, kur mājas vēl nav atjaunotas, ir kluss, tūristi praktiski neiegriežas. Zaļā mugursoma uz viņa pleciem ritmiski kratās, viņš samazina ātrumu, apstājas un atver telefonu, lai kartē pārbaudītu maršrutu. Apmaldījies. Tad no tumsas iznirst kāds melnā ģērbts stāvs, viscaur izmircis un pilošs, lai gan lietus nav lijis jau vairākas dienas – Eiropu plosa līdz šim vēl nepieredzēts karstuma vilnis. Stāvs pārvietojas klusi, tāpēc kurjers – sauksim viņu par Roši – svešinieku sākumā nepamana. Viņš paceļ acis tikai tad, kad svešinieks jau ir pavisam blakus. Ūdens lāses no viņa piedurknes pil uz sandalēs tērptajām Roši pēdām. Seko saspringts klusuma brīdis, kurā ekrāna gaismas apžilbinātais Roši cenšas notvert svešinieka skatienu. Pār viņa tumšajām acīm krīt samirkušas matu šķipsnas.
– Vai Rīga jau gatava? – balss, ilgi nelietota, atgādina aizsmakušu gārdzienu. Roši nesaklausa, ka svešinieks runā ar akcentu (varbūt vācu), jo arī pats latviešu valodu sācis apgūt tikai nesen.
– J-jā? – Roši atbild un
Viss. Tajā brīdī Rīga nogrimst.
Tas ir sižeta uzmetums stāstam, kuru visdrīzāk nekad neuzrakstīšu, tāpēc nebaidos tajā dalīties ar jums. Ideja man ienāca prātā, kad maijā lasīju pie mums publicēto Iļjas Marijas Boļšakova eseju "Es un atombumba", kur viņš cita starpā piesauc seno un labi zināmo leģendu, par kuru kopš bērnības biju aizmirsis. Šis sīkais sižets man šovasar ir licis vairākkārt domāt par savām attiecībām ar Rīgu un tās mītiem, par pilsētas iestaigāšanu un kļūšanu par savējo, radījis vēlmi no jauna atklāt Rīgu un visus tās stūrus, stūrīšus.
Kad pirms desmit gadiem pārvācos uz galvaspilsētu, manā telefonā vai nu nebija interneta, vai arī tas bija dārgs, tāpēc Rīgas centrā iemācījos orientēties nevis ar karti, bet gan pēc baznīcu torņiem un grāmatnīcām. Vārdu "centrs" te lietoju savā šībrīža izpratnē, jo tolaik centrs man nozīmēja Vecrīgu, "Origo" un Vērmanes dārzu, bet aizklīst līdz Stabu ielai bija spert drosmīgu soli nezināmajā. Un tieši ar šādiem soļiem mana Rīga desmit gadu laikā ir pletusies arvien plašāka.
Mana pirmā dzīvesvieta galvaspilsētā bija kojas kaut kur uz Dzirciema un Iļģuciema robežas, ātrākais ceļš uz centru bija pār Zunda kanāla tiltu, cauri Ķīpsalai un pāri Vanšu tiltam. Nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka vēl šogad, nostalģijas vadīts, esmu vairākkārt šķērsojis tagad slēgto un bīstamo Zunda tiltu. Vēlāk manas Rīgas robežas pleta dzīvesvietu un skolas maiņa, ciemošanās pie draugiem un mēģinājumi atrast kādu klusāku nostūri ar kokiem vai ūdeni. Tā es iepazinu Pļavniekus, Maskačku, Āgenskalnu, Torņakalnu, Mežaparku, Pleskodāli un Andrejostu. Atklāju reljefo Torņakalna baznīcas kapsētu, aizaugušo Klīversalas pļavu un to, ka vasaras vakaros labākā terase ir AB dambis ar skatu uz Vecrīgu.
Pandēmijas tumšākajās dienās jutos ieslodzīts ne tikai savā prātā un dzīvoklī, bet arī Rīgā. Rūpējoties par sevi, izdomāju suni vārdā Sienāzis, lai man būtu kāds, ko izvest pastaigā, jo staidzināt sevi bija par grūtu, un tā es vēlreiz iepazinu Grīziņkalnu ar pagalmā noslēpto valzirga skulptūru (kā tas ir – katru dienu pa logu skatīties uz valzirga akmens dibenu?), abiem ūdenstorņiem Matīsa ielas galā un šauro taciņu, kas no Grīziņkalna parka ved līdz dzelzceļam. Nesteidzīgā, bezmērķīgā kustībā ir kaut kas mierinošs un domas kārtojošs.
Šovasar esmu vairākkārt atvēris telefonā Rīgas karti, mērķtiecīgi meklējot tajā sev vēl neatklātus rajonus – varu pastāstīt, ka visvairāk laimīšu ceriņos var atrast Čiekurkalnā, turpat ir arī latviešu Gaudi dievnams. Braucot uz Bolderāju pa dzelzceļu, neiesaku mest līkumu pa krūmu taku, Spilves lidosta, izrādās, nemaz nav tik tālu un varētu būt viena no pēdējām ēkām Rīgā, kuras fasādē aizsēdējies sirpis un āmurs, Kundziņsala ir skaista, bet neliela vilšanās, jo lielākā daļa tās teritorijas ir slēgta, savukārt Mūkupurvs ir dieva un rīdzinieku aizmirsts un grūti sasniedzams nostūris, kur līdzās vieniem no Rīgas pēdējiem mazdārziņiem slejas turīgās vidusšķiras privātmājas un, apsēžoties pie lidostas žoga, var vērot, kā paceļas un nolaižas lidmašīnas.
Šo trešdien manu Rīgas karti papildināja Alīses ielas ūdenstornis, kura pagalmā uz vasaru iemājojusi kultūrvieta "Balodis", un tikai grupas "JUUK" koncerta pašā izskaņā sapratu, ka šis ūdenstornis ir tā pati leģendām apvītā vieta, kas deviņdesmitajos bija latviešu andergraunda sirds, aknas un plaušas, jo tur mitinājās ierakstu studija "Tornis". Tieši Rīgas bieži īsmūžīgās kultūrvietas ir tās, kas man pēdējos gados visvairāk palīdz no jauna atklāt pilsētu – nupat starptautisku atzinību guvušie Sporta pils dārzi, ambiciozais un pavisam jaunais "Provodņiks" ar savu māsīcu "Boļševičku", Sporta ielas kvartāls, "Totaldobže" un jau sen vairs neeksistējošais Zunda dārzs. Kādu noteikti aizmirsu.
Gaužām labi saprotu Lindas Curikas aprakstīto vēlmi vasaras atvaļinājumā aizbēgt no Rīgas (vai jebkuras citas pilsētas, piedodiet, nerīdzinieki!), tomēr Rīga vasarā atveras kā dāsna plauksta un pietuvojas tam, kas šī pilsēta varētu būt, ja mēs kādreiz pa īstam apgūtu tās potenciālu. Vēl ilgi varam nebaidīties no tā, ka Rīga varētu būt gatava – vai izstaigāta.
Bet, kad nogurstat no Rīgas iestaigāšanas, atnāciet piesēst uz Viesturdārzu – rīt piecos tur būs galda spēļu vakars, pirmdienas rītā Edgara Rubeņa koncerts, trešdien skanēs ukraiņu literatūra, bet sestdien darbosies krāmu tirgus.
1