Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Festivāla atklāšanas (foto: Andrejs Strokins, Riga IFF)
 
Kino
04.11.2020

Atskats uz nezināmo

Komentē
0
Saglabā

Par septīto Rīgas Starptautisko kinofestivālu (Riga IFF)

Gads aizrit ārpus ierastā it visos sīkumos, un šoruden Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā nonāku nevis caur "Splendid Palace" grezno ieejas portālu, bet gan caur interneta pieslēgumu no kādas istabas Berlīnē. Taisnības labad jāatzīst, ka gluži šādu skatīšanās pieredzi festivāla rīkotāji gan nebija iecerējuši, jo tie seansi, kas norit tiešsaistē, pieejami tikai Latvijas teritorijā, tāpēc skatos man dāsni atsūtītās filmas gan pirms festivāla, gan tā laikā, cenšoties saskaņot savu soli ar kolēģu iespaidiem Rīgā. Citiem notikumiem gan pieslēdzos, kā nākas – tiešajā ēterā.

Tieši šādā formātā 15. oktobra vakarā festivāls tiek atklāts ar kinokoncertu "Kur patiesība?", kur Artūra Liepiņa un Jēkaba Nīmaņa oriģinālmūzikas pavadījumā tiek rādīta pirmā Latvijas teritorijā tapusī spēlfilma. Svaigi restaurētā kinodarba demonstrēšana izvēršas par itin sirreālu pieredzi, jo tiešsaistē nonāk nevis solītā filma, bet gan no vairākiem leņķiem uzņemts ekrāns ekrānā, kas mazliet atgādina no torentiem nelegāli novilktu filmu, ko paslepus sarūpējis kāds pārdrosmīgs skatītājs. Nākamajā rītā samanu pāris sašutuma pilnus komentārus, taču pieredzētais ir pārāk amizants, lai pūcētos. Jā, restauratoru ieguldījumu novērtēt ir grūti un kinoekrāns brīžos, kad nav pārgaismots, ir iekrāsojies zils, bet cik gan izlutinājuši šogad sevi esam ar bezmaksas kultūras piedāvājumu tiešsaistē, ka sākam prasīt savu naudu atpakaļ arī tad, kad neesam neko samaksājuši? Kadros, kas fiksē izretinātās skatītāju rindas, apmierināta sazīmēju paziņu sejas un sajūtos priecīga, ka festivāla veidotāji šādu iespēju mums, dažiem desmitiem vai simtiem interesentu, tomēr ir noorganizējuši.

Patiesībā festivāla aicinājums "apzināt nezināmo, pieņemt to un padarīt par savu", kuru varētu attiecināt arī uz atklāšanas vakarā pieredzēto, mani asociatīvi aizved līdz mākslas kritiķes un publicistes Olīvijas Leingas tikko iznākušajam eseju krājumam "Funny Weather: Art in an Emergency", un šī atsauce izrādās ražīga, apdomājot festivāla šāgada netiešo misiju. Grāmatas tapšanas laikā pandēmija un pārējie 2020. gada satricinājumi vēl nebija ierakstīti kalendāros, un ar vārdu savienojumu "māksla ārkārtas stāvoklī" autore šeit atsaucas uz pēdējo piecu gadu savādajiem laikapstākļiem Lielbritānijas un ASV sabiedrībā un politikā, taču izrādās, ka teju visi laiki lielākā vai mazākā mērā ir ārkārtas laiki un to izdzīvotājiem varētu noderēt Leingas konceptuālā recepte.

Aizņemoties idejas no dzimtes studiju pētnieces Īvas Kosofski-Sedžvikas [1], Leinga turpina teorētisko prāta vingrinājumu par diviem veidiem, kā strauju sabiedrisko pārmaiņu laikā mēs pietuvojamies zināšanām un neziņai, – caur paranoisko un reparatīvo lasījumu. No vienas puses, paranoja ir veids, kā sagatavoties visiem iespējamajiem scenārijiem; tā tiecas pierādīt, ka tas, no kā mēs baidāmies, ir patiess, un līdz ar to apstiprina bezcerību un bažas [2]. Paranoiskais lasījums palīdz izskaidrot stāvokli, kurā atrodamies, taču nepiedāvā no tā izeju un nereti noved līdz fatālam nejūtīgumam. Par laimi, eksistē arī otra – reparatīvā – metode, kas ne tik daudz koncentrējas uz izvairīšanos no briesmām kā uz radošumu un adaptīvu izdzīvošanu. Leinga pēta mākslu un māksliniekus, kuros mutuļo pretspēks un atjaunošanās, un rosina dziedēt nedrošības pilnos periodus sevī ar mākslas reparatīvās funkcijas palīdzību. Tas nenozīmē kļūt ezoteriskam, naivam vai aklam pret apkārt notiekošo, bet gan vadīties pēc impulsa esošajos apstākļos izgudrot ko jaunu un ilgtspējīgu.

Ar šo atkāpi vēlos teikt, ka, manuprāt, to pašu šogad darīja Riga IFF, hibrīdveidā veiksmīgi adaptējoties pašreizējam stāvoklim. Skaidrs, ka literatūra, vizuālā māksla un filmas – arī filmas! – var kļūt par ārkārtas aptieciņu. Es iedomājos par šāgada festivāla vizuālo tēlu un tā sveķaino, medaino, amorfo vielu, kas aicina filmu dekonstruētajās realitātēs saldi ielipt un lēnām metamorfozēties. Es iedomājos festivālu kā milzīgu audiovizuālu šalli, kurā ievīstīt pandēmijas sagurušos, reizē ievērojot divu metru distanci.

Te nu jāatzīst, ka pilnmetrāžas konkursa filmas nerada iespaidu par sevišķi priecīgu dzīvošanu Baltijas jūras reģionā. Nabadzība, narkotikas, terorisms un pagājušā gadsimta psiholoģiskās traumas veido programmas tematisko rakstu. Bet tam pretī stājas inovatīvas kino valodas meklējumi un eksperimenti, kas skatītājam nozīmē zināmu loteriju – ja var aptuveni paredzēt, ko sagaidīt no pārējām programmām, tad konkursa kinodarbi ir lēciens tumsā. Ar gandarījumu piedzīvoju abus pretmetus – vilšanos Marijas Ignatenko filmā "Dziļā miegā", jo apātija kā stāstniecības metode mani nepārliecina, un sajūsmu par divām Dānijā ražotajām filmām – "Sveķiem" un "Ķibelēm ar dabu". Galveno festivāla balvu tikmēr ieguva Ivana Tverdovska "Konference", kas satriec ar emocionālo gravitāti un tiecību uz simbolisku traumas (runa ir par ķīlnieku krīzi Maskavā 2002. gadā) izteikšanu un izdzīvošanu caur kino dramatiskajiem un estētiskajiem līdzekļiem.

Savukārt "Sveķi" ir filma par vientuļnieku ģimeni, kas mīt uz neapdzīvotas salas meža vidū. Tēvs, kuru nomoka paranoja par nenovēršamu sabiedrības ļaunumu, pirms vairākiem gadiem simulējis meitas nāvi, lai varētu netraucēti būt  pašizolācijā. (Šogad tik aktuālais izolācijas motīvs katalogā atkārtojas ne reizi vien, un filmas "Plosts", "Ēdene" un "Tas nav klusums" droši vien ir tikai daži piemēri, ko šajā sakarā vēl minēt.) Nu meitene sasniegusi pusaudzes vecumu, un priekšplānā nonāk viņas pieaugšanas stāsts. Īsmatainās laumiņas idillisko vidi var uzlūkot tiklab kā paradīzi, tā nomoda murgu, un šis skatpunkts mainās reizē ar ārpusnieku pieaugošajām bažām par ģimenes noslēpumiem. Tuvplānos redzam no mežā atrastiem knariņiem darinātas rotas un rotaļlietas kā harmonisku hipiju sapni, bet kopplāni atklāj dzīvi izgāztuvē. Sižets atgādina Jorga Lantima "Acuzobu" (2009), kas līdzvērtīgi satriec ar sadzīvisko ārprātu. Abas filmas vieno arī šokējoša nežēlība, tomēr estētika "Sveķos" būvēta citādi. Daniels Borgmans ir režisors ar kolorista kvalifikāciju, un varbūt šķiet neievērojami šo faktu pieminēt, taču tieši smalkā krāsu izjūta ar dzintara dzelteno un skujkoku zaļo palīdz naratīva elementiem pārtapt pilnasinīgos tēlos. Žanra elementi uzdzen tempu un saspensu, tuvinot filmu te trillerim, te šausmu kino, un beigās skatītājs emocionāli saņem to, pēc kā ieradies, proti, katartisku cietuma izlaušanās stāstu.

Salīdzinoši rezignētāks ir kamerformāta kinodarbs "Ķibeles ar dabu" – kāda alpīnista (viņa vārds ir Illums Jakobi) šarmanta debija kinematogrāfā, kas Rīgā ieguva žūrijas atzinības balvu. Triju cilvēku liela filmēšanas komanda Alpos uzņēmusi filmu par 18. gadsimta filozofu Edmundu Bērku (lomā Entonijs Lengdons). Sniegbaltais sejas pūderējums, parūka un laikmetam atbilstīgais aristokrāta ietērps groteski kontrastē ar nepieradinātās dabas fonu. Ar apšaubāmu koloniālista entuziasmu bālais vīrs cer no tās izkarot viegli pierakstāmu un pēc tam publicējamu prāta apgaismību, kas atrisinātu viņa finansiālās raizes un uzsviestu atpakaļ slavas zenītā. Taču Bērkam daba kož un skrāpē un radības rāpjas augšup zeķbiksēm – izrādās, kalnos nav nekā no emocionālā pārdzīvojuma, no cildenā, par kuru viņš pirms daudziem gadiem Londonas dzīvoklī rakstījis savu filozofisko traktātu. Rokas kamera seko līdzi savādajam ceļojumam, no romantisma gleznām iedvesmojot kadra kompozīcijas. Tas viss, protams, lasāms kā absurdi komisks, laikmetīgs komentārs, un, lai arī dabas apcere slēpj filozofisku atsauču labirintus, kurus aizrautīgi analizēt, filma varbūt pat bagātīgāk atklājas tam, kurš to uztver ar humorīgu vieglumu. Tas ir stāsts par mums pašiem, kas vēlētos pietuvoties dabai kā aizmirstām mājām, taču neprotam, jo esam kļuvuši tai neiespējami sveši.

Tā vien šķiet, ka ekotrauksme uz palikšanu iedzīvojusies jaunākajos kinodarbos, jo cilvēka un dabas attiecību risinājumu festivālā pieredzu vairākkārt un ne tikai filmās vien. Par to runāts arī festivāla papildnotikumos, piemēram, filmas "Aniara" īpašajā seansā, kuru pavada Sandras Kropas vadītā diskusija par dzīvi klimata pārmaiņu laikā. "Aniara", kas vēsta par neskaidru nākotni, kurā Zemi pamet pēdējie klimata krīzē izdzīvojušie, lai gaisakuģī dotos uz Marsu, antīkajā grieķu valodā nozīmē 'bezcerīgs' – atzīstu, ka tas ir pretrunīgs pavērsiens manis izvirzītajai teorijai par vairīšanos no paranojas. Kropa sarunu iesāk, komentējot domīgo noskaņojumu zālē pēc filmas beigām, un, jautājot par iespaidiem, saņem atbildi: "Diezgan drūmi…" Pie tā varētu arī apstāties, taču cilvēki, kurus iztēlojos tiešsaistes kameras otrā pusē, nav ieradušies, lai nolemti lūkotos Ziedoņzāles griestos. Diskutanti secina, ka ekoloģiskā krīze ir caurmērā antropocentriska problēma, taču to atrisināt spēsim tikai tad, kad pārstāsim sevi tā uzlūkot un ieraudzīsim kā daļu no dabas sarežģītajām attiecībām. "Kopš apgaismības laika esam pieraduši pasauli uztvert kā pulksteni, kuru varam izjaukt un salikt atpakaļ," saka klimata pētnieks Jānis Brizga, un tas man atkal atgādina par "Ķibelēm ar dabu", kas līdzās "Aniarai" rāda to pašu nenovīdīgo cilvēku, tikai ar dažu gadsimtu starpību. Divi skatpunkti – pirms un pēc, un mēs kaut kur pa vidu. Pagaidām tikai retu reizi, piemēram, jauna vīrusa formā, atceramies, ka daba ir spēks, ar ko jārēķinās. Tikmēr festivāls piedāvā vismaz vienu risinājumu klimata jautājumos un sāk ar sevi, Foruma sadaļā organizējot industrijas sarunu "Green Charter" ar mērķi turpināt sarunu par videi nekaitīgu festivālu rīkošanu.

Kādā citā reizē "Aniara" varētu veidot dubultseansu līdzās Jouhana Jouhansona esejfilmai "Pēdējie un pirmie cilvēki" (no "Architect’s Cut" programmas), jo ir rosinoši vērot, kā tās abas savā starpā sarunājas. Tās ir divas kosmosa odisejas ar elegantām atsaucēm uz Kubriku, un, lai arī atsperšanās no zinātniskās fantastikas žanra literatūras ir diametrāli pretēja, to pamatā ir līdzvērtīgi izaicinošs iztēles treniņš par cilvēces bojāejas tēmu. Pat filmu plakāti ir gandrīz identiski, ar grafiski zīmētu sarkanu, vientuļu planētu uz kosmosa fona, un, ja tos noliek līdzās, draudīgs tumsas zvērs uz mums raugās ar spoži sarkanām acīm. Jouhansona mūziku komentējošie brutālisma monolītiskie kluči caur stingu 16 mm melnbalto attēlu un lēniem un ērmīgiem rakursiem varētu būt kāds citplanētiešu veidojums, bet par ziņnesi kļūst Tilda Svintone, aizkadrā mūs uzrunājot no divu miljardu gadu tālas nākotnes. Viena no meditatīvākajām Riga IFF kinopieredzēm šogad sniedz vismaz vienu labu ziņu – civilizācijai, lai arī cik kļūdainai un tālai no perfektā, ir vēl daudz gadu priekšā. Astoņpadsmit evolūcijas pakāpienus vēlāk tā gan ir krietni neatpazīstama.

Festivālā, ko veido 129 filmas, katrs, protams, piedzīvo savus individuāli kūrētos kinosvētkus un apzina tikai mazu daļiņu no Nezināmā. Varbūt ir gaužām negodīgi nepieminēt lielās, brīnišķīgās filmas, kā "Berlīne, Aleksandra laukums", "Šarlatāns" vai "Mārtins Īdens", taču laimīgā kārtā par tām jau ir uzrakstījuši un vēl rakstīs daudzi citi, turklāt sarunas vēl tikai turpināsies, jo kādu daļu ceram ieraudzīt arī kinoteātru repertuārā. Cik labi, ka to visu nemaz nav iespējams aptvert.

P.S. Prieks par balvu un uzmanību, ko saņēmusi Alises Zariņas īsfilma "Divas strīpiņas". Uz pēdējo dienu Polijas abortu aizlieguma fona tā vēl jo pamatīgāk apliecina tik kritiski nepieciešamās sarunas par šo tēmu. Ticu, ka arī māksla ir pretspēks.

 

[1] Kosofsky Sedgwick, Eve (1997). You’re So Paranoid, You Probably Think This Essay Is About You.

[2] Laing, Olivia (2020). Funny Weather: Art in an Emergency. London: Picador, p. 3.

Tēmas

Agnese Lipska

Agnese Lipska studējusi audiovizuālo un skatuves mākslu. Dzīvo Berlīnē, skatās filmas un rīko kino seansus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!