Liberālās demokrātijas spītīgi turpina turēties pie uzskata, ka ekonomiskās intereses ir galvenais un turklāt pareizais virzītājspēks uz šīs pasaules.
Cilvēkus, kuri simpatizē Ukrainai un nosoda Krievijas agresiju, ar nepatīkamu regularitāti tracina sajūta, ka Rietumu palīdzībai Kijivai – tostarp nosakot sankcijas pret Maskavu – ir pārāk lēna, pārāk vāja. Rietumu līderi tiek turēti aizdomās par mēģinājumu "izsēdēt" krīzi ar iespējami maziem ekonomiskajiem zaudējumiem pašu valstīm (lai neradītu liekus riskus tikt pārvēlētiem) un pakļaušanos to lobiju spiedienam, kuri Krievijā vēlas turpināt "business as usual". Daļēji šīs aizdomas ir pamatotas, tomēr taisnības labad arī jāsaka, ka ir grūti dažu mēnešu laikā pārstrukturēt tirdzniecības sakarus, kas veidojušies desmitgadēm ilgi. Un šī ir tālākā teksta galvenā tēze – manuprāt, lielāka problēma par šo Rietumu muļļāšanos ir aplamā starptautisko attiecību uztvere vispār, kas Rietumos dziļi nostiprinājusies un no kuras Rietumi nespēj atteikties. Par spīti tam, ka vēsture daudzkārt pierādījusi šī modeļa trūkumus.
"Rīgas Laika" 2022. gada marta numurā publicētajā sarunā ar grāmatas "Sabiedrības sacelšanās" autoru Mārtinu Guriju lasāma interesanta tēze: "Īstas elites augstākais aicinājums ir pārveidot realitātes plūsmu loģiskā tekstā." "Teksts", ko nu jau vairāk nekā gadsimtu piedāvā Rietumu elites, vienkāršoti formulējams tā: a) ekonomiskās intereses spēj savaldīt nepārdomātus politiskos impulsus (piemēram, novērst karu), b) iesaiste globālajā ekonomikā un, ja tā drīkst teikt, pieradināšana pie patērētāju kultūras veicinās demokratizāciju arī autoritārās valstīs. Klasisks šādas izpratnes piemērs ir Vācijas ilgstošā politika attieksmē pret Krieviju – "Wandel durch Handel" ("mainīt tirgojoties"). Tomēr, ja šīs politikas kļūdainumu varētu skaidrot ar kaut kādiem specifiskiem Vācijas kompleksiem (Otrais pasaules karš, PSRS neiebilšana pret "Vāciju apvienošanos") vai konkrētu politiķu savtīgajām interesēm (piemēram, pēc karjeras beigām labi pelnot ar Krieviju saistītās struktūrās), tad galu galā Krievija nav ne pirmais, ne vienīgais piemērs tam, ka šis "Wandel durch Handel" diskurss ir stulbs. Piemēram, kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir sacerēts tūkstošiem lappušu par to, ka, ja vien komunistiskajā Ķīnā parādīsies kapitālismam raksturīgi tirgus mehānismi, tad šīs valsts iedzīvotāji neizbēgami sāks paģērēt arī demokrātiskas pārmaiņas. Kā labi zināms, nekas tāds nav noticis un nenotiks.
Formulēšu citādi. Kaitina ne tik daudz kādu politikas zinātnieku vai ekonomistu kļūdīšanās konkrētu valstu gadījumā, cik cietpaurīgais uzskats, ka ekonomiskās intereses ir galvenais un turklāt pareizais virzītājspēks uz šīs pasaules.
Es neapgalvoju, ka ekonomiskie apsvērumi dažkārt neizraisa pozitīvas pārmaiņas. Piemēram, ir autori [1], kuri uzskata, ka, sabijušies no PSRS ietekmes Rietumeiropā pirmajās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara, politiķi neko labāku neizdomāja par "komunisma rēga" apkarošanu ar dažādu t.s. labklājības valsts elementu radīšanu. Galu galā tas ne tikai, kā saka, nostrādāja, bet arī nāca darba ņēmējiem par labu. Dažkārt biznesa interešu pozitīvā ietekme izpaužas nejauši vai pat nedaudz traģikomiski. Piemēram, kad 1918. gadā čehu politiķi centās panākt Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu atbalstu Čehoslovākijas valsts izveidei, šis atbalsts nebūt nebija skaidrs – piemēram, virkne ietekmīgu Lielbritānijas valdības locekļu uzskatīja, ka prātīgāk būtu kaut kādā formā saglabāt Austroungāriju (vairs ne kā impēriju). Čehiem par labu nāca tas, ka Franciju savukārt šādā iecerē neapmierināja it kā sīkums – uzņēmums "Škoda" tolaik bija spēcīgs tieši militārās tehnikas ražotājs, un Parīzei šķita prātīgāk, ka "Škoda" būs jaunas valsts, Čehoslovākijas, kontrolē [2].
Tajā pašā laikā vēsture ir pārpilna ar piemēriem, kad ekonomisko interešu svarīguma pārspīlēšana atspēlējas. Tostarp Ukrainas tēmas kontekstā nereti pieminētā Rietumu biznesa mēģināšana sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi. Tām Eiropas valstīm, kas savu ekonomisko interešu vārdā cenšas laipot starp Krieviju un Ukrainu, var atgādināt kādu skaistu piemēru no Hanzas laikiem: "1470. gadā konflikts starp Prūsijas un vendu pilsētām un angļiem pārauga jūras karā, kas kādu laiku ļoti traucēja tirdzniecībai Lamanša jūras šaurumā. Ķelnes iedzīvotāju interesēm šis karš nozīmēja tik kritiskus zaudējumus, ka viņi nostājās pret Hanzas sanāksmes lēmumiem un kā loģiskas sekas pieņēma izslēgšanu no Hanzas tirdzniecības privilēģijām. 1471. gadā pilsēta tika oficiāli izslēgta no Hanzas un tālāk meklēja individuālu diplomātisko risinājumu attiecībām ar Anglijas karali. Utrehtā 1474. gadā karalis galu galā nolēma noslēgt mieru ar vendu un prūšu pilsētām, jo viņam bija nepieciešams ārpolitisks miers, turklāt viņš bija atkarīgs no Prūsijas koksnes un citu preču piegādēm. Ķelnei Utrehtas miers bija absolūta katastrofa." [3] Var arī piemēru no vēlākiem laikiem. Kad 18. un 19. gadsimta mijā Portugāle sadomāja "izsēdēt" citu valstu konfliktu ar Napoleona Franciju – jo tas taču traucēja tirdzniecībai! – Portugālei šķita ļoti apķērīgi nodrošināties ar britu militārajām garantijām, pretī dodot Lielbritānijai arī ekonomiskus labumus (piekļuvi tirgum utt.). Tas beidzās ar to, ka dārgais sabiedrotais pamatīgi "uzvārījās" uz (vismaz pēc viņu pašu domām) bezgala pragmatisko portugāļu rēķina [4].
Šī nav pagātnē "iesprūduša" marksista vai, tieši otrādi, labējā reakcionāra burkšķēšana pret kapitālismu. Mani iebildumi ir pret ideju, ka tirgus ekonomikas mehānismi neizbēgami ved pie demokrātijas un tādēļ šie mehānismi droši lietojami autoritāru un totalitāru režīmu pārveidei. Jo cilvēku priekšstatus par lietu kārtību nenosaka tikai ekonomika. Piemēram, 19. gadsimta pirmajā pusē, kad Lielbritānija bija aizliegusi vergu tirdzniecību (1807.) un atbrīvojusi vergus savās teritorijās (1833.), tas nenozīmēja, ka patērētājs bija principiāli mainījis savu vērtību sistēmu. Kā ironiski raksta kāds pētnieks: [5] "Tie paši cilvēki, kuri bija boikotējuši no britu Vestindijas ievesto cukuru, turpināja tērpties vergu audzētā kokvilnā un smēķēja tabaku no Amerikas dienvidiem." Pat relatīvi demokrātiskām un intelektuāli atvērtām Rietumu sabiedrībām bija nepieciešamas desmitgades, lai sāktu jēdzīgāk domāt par citu tautu un indivīdu tiesību respektēšanu. Tādēļ jo dīvaināk iedomāties, ka atliek totalitārā režīmā augušajiem bijušās PSRS vai Ķīnas iedzīvotājiem piegāzt pilnus plauktus ar krāšņi iepakotām precēm un piedāvāt dažādas "rietumnieciskas" izklaides, lai šie cilvēki pārņemtu arī ārvalstu tirdzniecības partneru politiskās vērtības. Banku un laba interneta pastāvēšana nenozīmē demokrātiju. Nigērija, cik saprotu, ir valsts ar kapitālistisku ekonomiku, turklāt vienu no Āfrikas spēcīgākajām, tomēr aprīlis sākās ar ziņu [6] – kāds ateists Nigērijā notiesāts uz 24 gadiem cietumā, cita starpā par pēcnāves dzīves noliegšanu.
Rezumējot: "taisīt biznesu" ar totalitārām valstīm, konkrētajā gadījumā ar Krieviju, ir ne tikai amorāli Ukrainas kontekstā – tas vienkārši ir bezjēdzīgi. Tas šādās valstīs neko nemainīs, un arī paši "pragmatiķi" agri vai vēlu (pēdējo gadu laikā to demonstrē Ķīna) saskarsies ne tikai ar intelektuālā īpašuma zagšanu, bet arī ar brutālu saistību nepildīšanu, šantāžu un tā visa rezultātā – ar cerētās peļņas pagaišanu.
[1] Scheidel, Walter. The Great Leveler. Princeton University Press, 2018. 173. lpp.
[2] Crowhurst, Patrick. A History of Czechoslovakia Between the Wars. Bloomsbury Academic, 2020. 20. lpp.
[3] Jānke, Karstens. Hanza. Mansards, 2021. 199. lpp.
[4] Bouza, F., Cardim, P., & Feros, A. The Iberian World : 1450–1820. Routledge, 2021. 537. lpp.
[5] Trentmann, Frank. Empire of Things. Penguin Books, 2017. 572. lpp.
[6] Court sentences Mubarak Bala to 24 years imprisonment for blasphemy | The Guardian Nigeria News - Nigeria and World News — Nigeria — The Guardian Nigeria News – Nigeria and World News
8