Recenzija
16.01.2013

Reveranss Blaumanim

Komentē
0
Saglabā

Kādu rītu, braucot gar Latvijas Nacionālo teātri, ieraudzīju afišu Šekspīra "Venēcijas tirgotāja" iestudējumam un aizdomājos, cik ļoti man patīk daudzreizēja klasikas iestudēšana. Ideja par vienu, dramatiski meistarīgu plastilīnu, no kura katrs var izveidot ko citu, varbūt ir viena no aizraujošākajām teātra mākslā kopumā. Atbildes uz jautājumu, kāpēc tas tiek darīts, nav tālu jāmeklē – lai uzturētu tradīciju, lai izrādītu cieņu izciliem dramaturgiem. Galvenais iemesls no mākslinieka skatpunkta droši vien ir – lai radītu un pašapliecinātos apstākļos, kur teātra valoda izpaužas visspilgtāk. Skatītājs visbiežāk zina sižetu, tāpēc vairāk uzmanības pievērš citām iestudējuma detaļām. Turklāt labu dramatisku darbu var stiept tālu un dažādos virzienos. Es eju uz klasikas iestudējumu ar divkāršu skatītāja entuziasmu, baudīt dramaturģiju, kas garantēti nepievils, un vērot, kā to izvēlējušies izstāstīt iestudējuma autori.

Tāpēc, uzzinot par jauno Nacionālā teātra Rūdolfa Blaumaņa "Indrānu" iestudējumu, nešaubījos, ka tas jānoskatās. Iepriekšējo reizi šo lugu redzēju pirms pusgada, iestudētu uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves, bet vēl senāk – Dailes teātrī. Šis, jaunākais, iestudējums tapis Valtera Sīļa režijā, atzīmējot Blaumaņa 150. jubileju.

Nevaru rakstīt par šo izrādi, atkal neatzīstoties mīlestībā Blaumanim. Es būtu līdz sirds dziļumiem aizkustināta, pat ja aktieri tikvien kā sastātos rindā un nolasītu lugu no lapas – tik meistarīgi un katartiski ir dialogi un tēlu attiecības. Pieķēru sevi pie domas, ka dīvainā kārtā tas piezemē manas prasības un gaidas attiecībā uz iestudējumu, lai gan vajadzētu būt otrādi. Tā vietā, lai bažītos par to, ko iestudējuma autori būs izdarījuši ar man tik mīļo lugu, es jau eju ar apziņu, ka, lai kā arī nebūtu, Blaumanis "izvilks maču".

Par šo izrādi neprasās runāt, kā par jaunu visiem zināmās lugas tvērumu. Šeit tikpat kā nav jaunu tēlu interpretāciju, ja nu vienīgi Edžiņš ir pusaudzis, nevis mazs puišelis, tas liek uz viņu lūkoties citām acīm, ne kā uz bērnu, kas nonācis pa vidu pieaugušo spēlītēm, bet kā pilnvērtīgu notikumu dalībnieku. Pārējie tēli ir diezgan tradicionāli traktēti, arī viņu attiecībās jaunas šķautnes nav meklētas, vismaz es tādas nemanīju, tas pats attiecas uz spēles telpu. Šoreiz tas nav pārmetums, jo izrādes atslēga un galvenā vērtība ir reveranss Blaumaņa daiļradei un viņa darbu iestudējumu vēsturei. Izrādē tiek izmantoti foto un videomateriāli no iepriekšējiem "Indrānu" iestudējumiem Latvijas Nacionālajā teātrī – 1920. gads, režisors Aleksis Mierlauks, 1954. gads, režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis un 1988. gads, režisors Mihails Kublinskis. Ik pa laikam izrādes gaitā kāda aina tiek aizstāta ar attēlu montāžu no abiem vecākajiem iestudējumiem vai videofragmentu no 1988. gada iestudējuma. Aizkustinoši redzēt vecos, nu jau mirušos aktierus, vai šodienas aktierus jaunībā, piemēram, Juri Lisneru, kurš videofragmentā spēlē Noliņu, bet šajā izrādē – Kaukēnu. Īsta medusmaize teātra cienītājam.

No vienas puses izrādes norise atgādina svinības, kur visi sanākuši uz dzimšanas dienu pie Blaumaņa, viņa istabā, – tam noder mazās zāles saspiestības atmosfēra. Visi kopīgi skatās fotogrāfijas un gremdējas atmiņās. No otras puses, mazās zāles intimitāte ļauj dzīvāk līdzpārdzīvot tēlu attiecībām, skatītājs ir gandrīz spiests justies kā viens no konflikta dalībniekiem.

Interesanti, ka paaudžu attiecības šajā izrādē parādījās vēl kādā aspektā, proti, kā aktierspēles tradīcijas atšķirības. Vecākās paaudzes aktieri – Ģirts Jakovļevs un Lolita Cauka, kas bija brīnišķīga Indrānu mātes lomā, – savā darbā ir piederīgāki kādreizējo laiku Nacionālā teātra dramatiskajai tradīcijai, īpaši tas jūtams, vērojot un salīdzinot ar izrādē piedāvātajiem videomateriāliem. Jaunākās paaudzes aktierspēle atšķiras, tā ir mūsdienīgāka, reālistiskāka – tāda veida kontrasts labi iederas šajā iestudējumā. Gribas uzteikt U. Anžes Edvartu, D. Kažociņas Līzi un J. Spulenieka Edžiņu.

Izrādes beigās tiek sniegts bezvārdu videoepilogs, tanī redzams Jurģis Spulenieks (Edžiņš) staigājam pa vecas, pamestas un pussabrukušas mājas drupām. Manuprāt, Blaumaniskā izskaņa ar sveces nodzišanu un mātes saucienu tumsā ir daudz efektīvāka, bet, kā dzirdēju pēc izrādes, citiem skatītājiem patika. Kā jau minēju, negribas vērtēt šo izrādi no novatorisma un oriģinalitātes viedokļa. Izejot no šādiem kritērijiem, sanāktu vairāk kritizēt nekā slavēt, bet tas nebūtu godīgi, jo izrādes veidotāji uz novatorismu diez vai ir pretendējuši.

Vai zināt to sajūtu, kad lasāt grāmatu, kurā iepriekšējais lasītājs pasvītrojis mīļākās vietas? Tas ir reizē interesanti un kaitinoši, no vienas puses, gribas salīdzināt savus iespaidus ar iepriekšējo lasītāju, no otras, pasvītrojumi var traucēt. Tā sanāca arī šajā izrādē – pirms manis sēdēja kāds sirms kungs, kurš savās mīļākajās vietās sparīgi māja ar galvu. Izrādes gaitā sāku salīdzināt, vai mūsu mīļākās vietas sakrīt (jā). Jutos kā Indrānu/Blaumaņa/teātra vēstures fanu kluba svētkos, cerams, ka šo iespaidu izrāde saglabās arī turpmāk, ne tikai pirmizrādē.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!