¼ Literatūra
16.09.2010

Restorāna recenzija

Komentē
0

Inga Žolude. Foto: Jānis Indāns

 

Egīlam Zirnim labu apetīti vēlot 

Mājas virtuve

 

Katrā Latvijas pilsētā ir vismaz viena ēstuve ar nosaukumu „Mājas virtuve”. Lieki piebilst, ka mājas virtuvi tā parasti neatgādina. Pirmkārt, nevienā normālā mājas virtuvē nav ēstuves. Cilvēki iet ēst ārpus mājas, jo kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas ēst mājās – vai nu mājās nav nekā ēdama vai arī slinkums taisīt, un tad Mājas virtuve piedāvā it kā mājās gatavotu ēdienu, tikai ēdnīcā. Nu, piemēram, mani mamma nekad nav barojusi ar klīsterveidīgām miltu mērcēm, ar ko Mājas virtuvēs parasti bagātīgi pārlej kartupeļus vai rīsus. Tāpat ikdienā netiek gatavoti tādi ēdieni kā viltotais zaķis vai pildītas karbonādes, bet fiksi kaut ko uzmeistaro, lai var ātrāk pieēsties. Esmu bijis dažādu māju virtuvēs, un godīgi sakot nealkstu nogaršot neko, ko tajās varētu pagatavot. Pirmkārt mājdzīvnieku dēļ, kas guļ uz virtuves galda un atstāj tur savas spalvas vai guļot aplaiza cepumus trauciņā. Tad vēl ir tarakāni, kas vispār visu apstaigā, tāpat kā mazās faraonskudriņas. Vienā virtuvē vispār bija duša, kurā tad arī mazgāja netīros traukus ar ilūziju, ka tie varētu kļūt tīrāki iegremdēti kaļķainajā, ziepju nosēdumiem apaugušajā dušas pamatnē.

 

Virtuvēs parasti ir netīras grīdas, ja vien tās katru dienu netīra, tur ēdiena gatavošanas laikā krīt zemē produktu atlūzas, salātu un diļļu kāti, kartupeļu un burkānu mizas, rīvēta siera plēksnes, desas apvalki, sāls graudi, tad tālāk rosoties pa virtuvi, tas tiek piemīts, pieblietēts pie zemes tā, ka ja nu kādreiz pienāk reize, kad grīda jāmazgā, tas viss ar nazi vai nagiem jākasa nost no linoleja. Visbiežāk tas ir linolejs, vai lamināts, vai flīzes. Uz galda agrāk bija vaska drānas, tagad bambusa paliktnīši vai nekas, galdauti jau nu nē. Bet Mājas virtuvju restorāniņos tie bieži vien ir tumši zaļi aizkaru audumu galdauti, uz galda salvešu turētājs ar plānām, cietām vislētākajām baltajām salvetēm, kurās neko nevar noslaucīt, jo tās neko neuzsūc, tajās vien var mēģināt pirms ēšanas pārslaucīt galda piederumus, jo ir aizdomas, ka tādā Mājas virtuvē neviens nepiegriež pārlieku vērību galda piederumu un trauku pulēšanai. Parasti tā pati pavāre brīvajā brīdī traukus nomazgā ar palietotu, iesmakušu trauku švammi, ar to pašu mazgā zivjainas pannas un taukainus šķīvjus. Bet jūs taču gribējāt ēst gluži kā mājās! Jāatzīst, ka mājās jau mēs darām tāpat, tikai nekļūst pretīgi, jo tie ir mūsu netīrie trauki, ko mēs vēl pāris dienas pakrājam un, kad izveidojies Everests, mēģinām likvidēt, sakostiem zobiem mazgādami.

 

Nezin kāpēc Mājas virtuves nekad neatrodas pilsētas centrā, bet apšaubāmos rajonos, pie autoostām vai staciju ēkās, jo cilvēki, kas pārvietojas ar strappilsētu sabiedrisko transportu nav nekādi smalkie, vienkārši ļaudis, kas pieraduši ēst mājās, un Mājas virtuve sniedz viņiem šo iespēju ar visiem plusiem un mīnusiem. Mājās neapēsto mēs saliekam ledusskapī, ja ir vieta, tad tāpat ar visu pannu iestumjam vēsumskapī, vai arī saliekam kompaktos plastmasas ēdiena uzglabāšanas traukos. Mājas virtuvē neviens parasti nelūdz iesaiņot līdzi neapēsto, jo ēdiens ir lēts un ne pārāk izsmalcināts un nav nekāds pārdzīvojums, ka kaut kas paliek uz šķīvja, un jūs arī nesagaidīsiet, ka jums pusapēsto kotleti ietīs folija gulbītī, taču, ja ir pašam savs maisiņš, var paslepus samest tajā ribiņu kaulus sunim, kā mājās. Labi, ja ir lopi, tad vispār nav jāuztraucas par izšķērdību. Mājas virtuvē šī nederīgā ēdiena izmantošana notiek abos virzienos. Es nemaz nešaubos, ka iepriekšējās dienas piedāvājums nākamajā dienā tiek uzsildīts un iegremdēts svaigas mērces peldē, tāpat vārītie kartupeļi no vakardienas šodien tiek uzcepti un tā tālāk, praktiskums atkarīgs no katra pavāra izdomas, tā arī bieži vien rodas tādi ēdieni kā ragū vai sautējumi, plovi, kuros sagāž vakardienas rīsus un gulašu un pielej kečupu, kas nomāc vakardienas aromātu. Un ejot paēst uz Mājas virtuvi vienmēr jāņem līdzi oglīte, jo nevar zināt, kā jūsu organisms reaģēs uz iepriekšējās dienas pārtiku. Tas atkarīgs vien no tā, cik jūsu barības trakts pieradis pie ne pirmā svaiguma pārtikas. Piemēram, mājās ļoti bieži nesvaigie produkti tiek likti lietā garšīgu maltīšu pagatavošanā. Tā iedzeltējis un ieskābis biezpiens lieti noder biezpiena plāceņu cepšanā, cept tos no svaiga biezpiena ir vienkārši izšķērdība, vai pienu pēc derīguma termiņa beigām var paturēt ilgāku laiku un tad vai nu lietot uzturā kā veselīgu skābpienu vai sildīt un gatavot pašam savu biezpienu. Sakaltušo maizi var sakrāt un izbarot pīlēm, vai, kad nāk ciemiņi, pagatavot ķiploku grauzdiņus vai maizes zupu. Iesmakušu sviestu var izmantot cepšanai, bojātus augļus – ķīseļu vārīšanai, pievienojot ierūgušu vai iepelējušu zapti. Visas vecuma smakas noņem vanilīns vai kanēlis vai citrusu miziņas, tāpēc, ja Mājas virtuvē redzu kaut kur pievienotas šīs lietas, atsakos. Otrs variants, lai apturētu ēdiena bojāšanos, ir iemest to saldētavā un pie bada atsaldēt, uzsildīt un lietot, tas nekas, ka visas vērtīgās uzturvielas un vitamīni būs izzuduši.

 

Pirms pāris dienām eju pa Čaka ielu, tur ir viena Mājas virtuve, blakus Lombards, kur piesiets vilku suns, kas konvulsīvi rausta savu pavadu un gandrīz norauj notekcauruli, pie kuras piesiets, rej. Viņš labprāt paēstu kaut ko no Mājas virtuves. Stāvu ielas pretējā pusē un vēroju suņa vientulības un bada lēkmi. Pēc ilgāka laika sprīža no Lombarda iznāk saimnieks, suns lec tam virsū, aplaiza purnu, nopēdo apģērbu, ārā līst, suns slapjš un smirdīgs pēc velna. Viņš atsien suni un dodas uz Mājas virtuvi. Piesien to atkal un pats ieiet iekšā. Suns ārdās kā traks, ne jau lietus un mitrums tam kaitē, bet netaisnība, viņš ir izsalcis pēc suņa, bet saimnieks siltumā tūlīt kaut ko ēdīs. Un es arī dodos uz to pašu Mājas virtuvi, kurai visi logi aplīmēti ar biznesa pusdienu piedāvājumu. Es atvainojos, nu tad tā ir Mājas virtuve vai Biznesa virtuve? Kurš gan mājās taisa biznesa maltīti?! Bet nedrīkst atpalikt no modes. Klientiem patīk vārdu salikums „biznesa pusdienas”, jo tas izklausās kaut kā cēlāk, katram viņa vēders ir cēls un nealkst pāķiskas mājās gatavotas maltītes. Smadzeņu impulsi ziņo kuņģim, ka nu tik būs solīda paēšana. Un es iestājos rindā aiz suņa saimnieka. Man viņa ir žēl, jo viņš iespējams nodevis lombardā savas mātes, vecmāmiņas vai sievas gredzenus un tagad par dabūto naudu paēdīs vienu reizi pa trijām dienām. Bet ēst taču gribas. Mājas virtuvē jau nav dārgi, bet par to pašu naudu varētu nopirkt kartupeļus nedēļai, sīpolus un gaļas gabalu. Viņš saņem savu porciju un apsēžas pie aizkarauduma apklāta galda ar cietajām baltajām salvetēm un sāk aizgūtnēm rīt. Es paņemu cepeša gabalu un parasto kotleti ar kartupeļiem. Aiznesu šķīvi pie cita galdiņa un paņēmis kotleti divos pirkstos, dodos ārā pie suņa, kuram iemetu žaunās kotleti, kuru viņš galvu noliecis sakož četrās daļās un norij gandrīz veselu. No aizmugures mani parauj suņa saimnieks un kliedz, ka laikam es gribot noindēt viņa suni. – Nu paskaties uz mani vecīt, – es viņam saku, – izskatās, ka es esmu suņu indētājs? Man pašam ir suns mājās, un es zinu, kā viņiem garšo kotletes. Es tikai gribēju viņu iepriecināt! – Kas tu kaut kāds zoofils, viņš man uzkliedz, moš gribi iepriecināt arī mani. –  Es saku, eu, vecīt, nomierinies. – Bet tu baroji manu suni! Un neceri, ka es tev tagad atdošu naudu par to kotleti! – Vecīt, es tev naudu nemaz neprasu, kas izskatās, ka man dirsu plēš tā vienas kotletes cena? Man pilna dirsa ar naudu, es varu nopirkt kotletes visai suņu patversmei, zini, kas es esmu?! – Nu, kas tad tu esi, atradies baigais varonis, kuram dirsā aug kotletes! – Mani sauc Egīls Zirnis, esi dzirdējis? Kas tu par zirnīti esi? – viņš mani mēda. – Cukurzirnītis? Cukurdupsītis? – Davai, vecīt, bez apvainojumiem, ej paēd līdz galam, naudiņu jau esi atdevis par pusdienām, bet tās tev dziest, ņems vēl bufetniece un aiznesīs projām, domādama, ka esi aizgājis uz pavisam. –  Tu man te nemācīsi, kas man jādara!

 

Mēs abi ieejam iekšā un apsēžamies katrs pie sava galdiņa, tad es domāju, ka nav labi tā, un, paņēmis savu šķīvi, eju pie viņa, saku – sastādīšu tev kompāniju. Viņš paskatās uz mani caur pieri un pamāj, lai sēžu nost. Mēs ēdam, un es viņam prasu – tu bieži nāc uz šito Mājas virtuvi?  – Nē. Kad man ir nauda, es parasti eju uz to tepat netālu uz Barona ielas. –  Ā, es zinu, tas ir netālu no restorāna „Barons”, zini tādu? – Zinu, bet iekšā neesu bijis. – Mēs varētu aiziet vēlāk, es tev uzsauktu kādu mēriņu. – Viņš turpina ēst, bet es redzu, ka acis viņam iemirdzējušās, kad piesaucu grādīgo. – Nu tas pārāk smalki, davai labāk ejam uz „Būdu” tepat blakus, viņi arī ļauj ņemt manu kvankšķi iekšā, un tad viņš tā dzied, gaudo mūzikas pavadījumā, visiem baigi patīk, tad šie man uzsauc, lai es pasēžu ilgāk, viņi ar manu operdziedošo suni piesaista sev klientus. – Mēs paēdam un dodamies projām, suns atkal aplec un aplaiza viņu. Iedami uz mistisko Būdu, kur neesmu agrāk bijis, domāju, ka man jau sen vajadzēja satusēt ar kādu vienkāršu ļaudi, apnicis man rakstīt par tiem smalkajiem restorāniem, kur visi tik pārpieklājīgi un uzpūtīgi darbojas ar nazi un dakšiņu, ir taču tik daudz foršu, mājīgu vietu, kur salasās vienkārši cilvēki, lai paēstu, iedzertu un pabūtu kopā, nevis tur visādi dizaini, atmosfēras, apkalpošanas, tik un tik tur tās zvaigznes – kaut kāds teātris. Ejot uz Būdu, viņš man saka – a davai, ieejam „Degvielā”, paņemam pa vienam tur un tad ejam uz Būdu, tas būs lētāk. – Kā gribi, es jau tev teicu, ka es uzsaukšu, – atbildu viņam. Viņš atkal piesien suni, pēc kotletes tas vairs tik ļoti neārdās. Mēs paņemam pa simtam, es samaksāju un turpat no plastmasas glāzēm uz letes loga priekšā izraujam. Būda ir tieši pretī, ar Fruščiantes bildi. Oho, es domāju, muzikālais bārs, un nevaru sagaidīt, kad tur nokļūsim. Izdzēruši pa vienam, mēs pārskrienam pāri ielai un ar visu suni nokāpjam pagrabiņā. Tur bārmenis un oficiante mūs sveic un prasa manam jauniegūtajam restorānu ceļvedim, vai mēs esam šeit uz pārbaudi. – Ko? Ko? Kādu pārbaudi? – viņš prasa. – Kas jūs galīgi safārējušies? – Vai Zirņa kungs par mums rakstīs apskatu? – Nē, nē, es iejaucos, – es tāpat, atpūšos. – Kā jūs zināt, kā viņu sauc? – mans kompanjons prasa. – Strādājot ēdināšanas un dzirdināšanas biznesā, jāzina, kas ir Egīls Zirnis, – atbild Būdas personāls. – Mēs jau sen cerējām, ka jūs varētu uzrakstīt par mums kaut ko... labu. – Gan jau... kādreiz, es izvairos.  – Labi, ko ņemsiet? – bārmenis prasa. Mēs nolemjam turpināt ar to pašu, ko iesākām. Bārmenis ielej divās glāzēs un saka – Tas uz mana rēķina. Mēs viņam uzsaucam veselību un iedzeram. Viņš atgriežas no virtuves, kur nemanāmi bija ieslīdējis, un iemet sunim kaut ko mutē. – Viņš jau būs pārbarots šodien, pirmīt jau vienu Zirņa kotleti norija, – saka mans another restaurant guide. – Un vispār, es sāku domāt, – jāiet no tās Dienas projām un jātaisa savs restorānu ceļvedis cilvēkiem, nevis kaut kādiem tur ēdienu dizaineriem, varavīkšņu ēdājiem un aromāta cienītājiem. Viss, tā arī darīšu.

 

Kopš tā laika Egīls Zirnis piestrādā jaunā žurnālā – Playboy latviešu versijā. 

Inga Žolude

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!