Recenzija
17.08.2015

Republika un grupējumi

Komentē
6

Šīs nedēļas nogalē LTV ir sadūšojusies iepazīstināt Latvijas skatītāju ar Jāņa Dombura un Antras Cilinskas kopdarbu "4. maija republika". Lai iesildītu publiku, televīzija ierakstīja tādu mazu diskusiju par šās filmas kvalitātēm, uz kuru līdzās abiem autoriem un kinozinātniecei Dairai Āboliņai tika uzaicināts arī jūsu padevīgs kalps. Taču televīzija paliek televīzija, un visu vārda meistaru uzklausīšanai tajā nekad nepietiks laika. Tādēļ par godu "4. maija republikas" televīzijas pirmizrādei es šeit padalīšos ar dažiem komentāriem, kas palika ārpus kadra. Uztvert to kā reklāmu vai kā antireklāmu ir lasītāja paša izvēles jautājums.

Vispirms, šī filma ir interesanta kā nesenās vēstures vizuāla hronika. Jāteic, ka "šodienas vēstures" žanrs Latvijā ir pagalam vāji izkopts, un, tā kā dzīve pēdējā gadsimta ceturksnī ir kļuvusi pārlieku strauja un steidzīga, mēs pamanāmies aizmirst ļoti nesenu pagātni. Tomēr, ja to prasmīgi atgādina, piekrišana ir liela – atcerēsimies Krievijas pazīstamo programmu "Namedni" vai triloģiju "Mūsu vēsture", kas, manuprāt, ir labākais, ko jebkad ir sarakstījuši Lato Lapsa un kompānija. Arī Dombura un Cilinskas filma ir vērtīga tieši šādā aspektā. Darbs pie LTV un citiem arhīviem ir bijis rūpīgs, un daži kadri no mūsu politiskās vēstures ir vienkārši pērles – kā Ziedoņa Čevera sodīšanās pēc savas nekļūšanas par premjeru, "SWH Rīga" un Bankas "Baltija" provinciāli vērienīgie tusiņi, pašreizējā Latvijas Bankas šefa Ilmāra Rimšēviča jaunības atklāsmes par ofšoriem un tamlīdzīgi. Informēts skatītājs novērtēs arī epizodi, kad Saeimas balsojuma laikā par pirmo Andra Šķēles valdību topošajam premjeram blakus ar zinīgu smīniņu sēž, kā jūs domājat, kurš? Jauneklīgs un kalsnējs Ainārs Dimants. Ak, kā gan tas laiks tomēr mums visiem dara pāri… Filmā ekspertu lomā parādās virkne retāk dzirdētu cilvēku – vēsturisko notikumu aculiecinieku, kuros patiešām ir interesanti ieklausīties, – mani favorīti ir Jānis Krūmiņš un Druvis Skulte. Daži citi no ekspertiem drīzāk šķiet interesanti no cilvēka dabas iedzimtās banalitātes viedokļa. Tikmēr, kamēr esi apritē, tu esi gana liels konformists; kad tevi no šās aprites izmet, tu kļūsti tāds cīnītājs un tumšo spēku kritiķis, ka baisi metas.

Lai gan, pēc manām domām, tieši šajos vēsturiskajos kadros slēpjas filmas galvenā vērtība, autori nenoliedzami tai piešķir citu, proti, politiska vēstījuma nozīmi. Protams, ka "dokumentālās" televīzijas filmas šodien ir kļuvušas par galveno masu politisko mediju, un tādēļ ir saprotami, ka Jānis Domburs pēc ilgstošas atrašanās kuluāros vēlas pasniegt savu politisko vēstījumu tieši šādā formā. Es ar visu nopietnību izturos pret Dombura paša apgalvoto, ka viņš daudzās no filmā rādītajām epizodēm ir bijis notikumiem krietni tuvāk par vidusmēra pilsoni, kas piešķir viņa sacītajam īpašu svaru. Taču skatītājs rīkosies aplami, ja pieņems "4. maija republikas" stāstu par kaut ko dokumentāli objektīvu. Tas ir skatījums uz neseno vēsturi, kādu to redz viens no Latvijas autoritatīvākajiem politiskajiem žurnālistiem. Ņemot vērā Dombura popularitāti, tieši šāds skatījums ir simptomātisks arī zināmai daļai Latvijas inteliģences, un tieši tādēļ arī filmas politiskais vēstījums ir uzmanības vērts.

Mazliet vienkāršojot, šo vēstījumu varētu aprakstīt šādi: Latvijas attīstības galvenā problēma ir politiskā korupcija; "elite" savtīgās interesēs ir manipulējusi ar labsirdīgo, taču lētticīgo tautu; kopš neatkarības atjaunošanas pie varas Latvijā nepārtraukti ir bijuši "politekonomiskie grupējumi"; katrs augsta līmeņa politiķis, nonākot amatā, pārvēršas par zombiju, kurš visu šķūrē savās un savu draugu kabatās; tādēļ, lūk, Latvijā joprojām valda "mežonīgais kapitālisms". Šis stāsts droši vien tikai retajam liksies jauns. Tieši tādēļ, manuprāt, filma iznāk mazliet par vēlu. "4. maija republika" būtu kļuvusi par grāvēju 2011. gadā – kad nepārprotams "oligarhu" ieliktenis Zatlers rīkoja pats savas "oligarhu medības". Šodien (ko apliecina arī partiju reitingi) sabiedrībai ir drusku citas prioritātes. Turklāt joprojām ir vietā jautājums: vai nesenā "oligarhu" ietekmes samazināšana patiešām ir būtiski uzlabojusi pārvaldes kvalitāti? Taču tas viss nemazina filmas vēsturisko vērtību. Ja kāds nākotnes pētnieks vaicās, piemēram, kā pasauli savulaik redzēja "lietussargu revolucionāri" un "gaišie spēki", pietiks viņiem parādīt šo filmu, un – lieta darīta.

Kas attiecas uz pašu "4. maija republikas" stāstu, tajā noteikti ir liela daļa patiesības. Filmā ir labi parādītas virkne nepārprotamu lietu. 90. gadu sākumā valsts resursu privatizācijā nebija skaidru spēles noteikumu, un ļaudis, kuri atradās stratēģiskās pozīcijās, bieži izmantoja šo neskaidrību savā labā. Lielo uzņēmumu privatizācija par sertifikātiem bija milzīga cūcība. Daži ekonomiskie spēlētāji brutāli uzpirka politiķus un medijus – ar to nelielo piebildi, ka visiem šiem tautas kalpiem un spalvas meistariem nebija nekas pret, ka kāds tos uzpērk. Tie ir skaudri fakti. Jautājums, vai ar šiem faktiem tiešām var izskaidrot 4. maija republiku – vai patiešām tas ir galvenais, kas raksturo tieši Latviju kopš neatkarības atjaunošanas? Vai varbūt tā tomēr ir vēlēšanās vienkārši pielāgoties populārajai mitoloģijai, ka Latvijas galvenā nelaime ir tajā, ka "augšā zog"? Protams, šādā televīzijas filmā ir svarīgi uzsvērt galveno. Taču, šķiet, Adorno savulaik teica – uzsvērt nozīmē pārspīlēt.

Politiskā korupcija pati par sevi ir briesmīga lieta – tomēr tā ir konkrēta lieta. Citiem vārdiem, ir nelaimes, kurās ir vainojama politiskā korupcija, un ir nelaimes, kurās ir vainojams kaut kas cits – nolaidība, muļķība, pieredzes trūkums, vājas institūcijas un tamlīdzīgi. Šīs pēdējās tomēr nevajadzētu norakstīt uz politisko korupciju. Tas diemžēl ir grēks, no kura reizēm cieš "4. maija republika", kas mēdz krist par upuri loģiskai kļūdai pēc principa "Pēc tam, tātad tādēļ". Piemēram, kāds cilvēks nonāk premjera postenī, un viņa premjerēšanas laikā notiek kāda vērienīga privatizācijas afēra, bankas glābšana vai kas tamlīdzīgs. Secinājums: tātad viņš kļuva par premjeru, lai piesegtu afēru. Tāpat autori reizēm ļaujas publicistiskiem kārdinājumiem, kas īsti neattiecas uz filmas tēmu. Tie ir interesanti, taču novērš uzmanību no galvenā vēstījuma. Piemēram, kas tur īsti bija ar to Haritonova atbalsta vēstuli? Ata Slaktera slavenā "nothing special" intervija, protams, ir kolorīts atgadījums. Taču Slaktera angļu valodas zināšanas (kuras viņam, starp citu, nav par mata tiesu sliktākas kā vidusmēra Latvijas politiķim) un politiskā korupcija tomēr ir divas dažādas lietas.

Īsi sakot, "4. maija republika" ir normāls produkts, kuru var noskatīties katrs Latvijas politikas interesents. Taču žurnālista daiļrades mērogā tas diez vai var samēroties: 1) pagātnē – ar raidījumu "Kas notiek Latvijā", kura arhīvs, starp citu, joprojām ir pieejams internetā, 2) nākotnē – ar to, ko samērā jauneklīgais Domburs vēl varētu uzradīt.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!