Foto: "Unsplash"
 
Jaunā pasaule
19.01.2023

Rekviēms postpadomju periodam

Komentē
0

Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad.  

Rakstu, podkāstu un interviju sērijā "Jaunā pasaule" Latvijas un ārvalstu domātāji un publicisti reflektēs par kara izraisītajām pārmaiņām un iezīmēs jaunās pasaules vaibstus. Pirmā publikācija 6 rakstu sērijā veltīta postpadomju domāšanas beigām Eiropā.

Sērijas viesredaktore Rita Ruduša

Gluži tāpat kā dziestošas zvaigznes impulss kādu laiku turpina noteikt to, kas notiek tuvējā galaktikā, Padomju Savienības sabrukums aptuveni trīs desmitgades ietekmēja to, kā attīstās nācijas Eiropas austrumos un Ziemeļeirāzijā. Šī ietekme, kuru var raksturot kā postpadomju [1] transformācijas "tetrādi" (proti, tā ir demokratizācija, tirgus ekonomikas ieviešana, nacionalizācija un eiropeizācija), laika gaitā ir noplakusi, un procesus mūsu reģionā sākuši noteikt citi politiskie veidojumi. Tāpat Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis, ka postpadomju impulss vairs nedefinē to, kā nācijas dzīvo šajā pasaules daļā. Te sāk veidoties jauni laikmeti un reģioni. 

1. Vēsture kā kontinuitāte un cezūra  

Vēsture ir kontinuitāšu un cezūru kombinācija, kas gan sociālās realitātes, gan mūsu iztēles līmenī pārvalda cilvēces un ikkatras kopienas pagātni, tagadni un nākotni. Kontinuitātes saistāmas ar kolektīviem izdzīvošanas pūliņiem, kas noteiktos reģionos norisinās cauri dažādiem laika periodiem un kuru pēdu klātbūtne saskatāma vēsturiskos notikumos. Cezūras ir pārrāvuma momenti pastāvīgos (continuous) procesos, un cilvēki tās pieredz kā sociālas, politiskas vai ekoloģiskas krīzes – mirkļus, kas dara galu noteiktām kārtības formām un atbrīvo vietu jaunām. Kontinuitāte ir vēstures elements, kas cilvēka radošumam dod telpu un laiku, kurā īstenoties. Cezūra ir vēstures elements, ar kuru kontinuitāte pilnībā vai daļēji tiek izjaukta. Cezūras laikā vēstures dalībnieks (actor, liela vai neliela grupa, kurai ir sava vēsturiskā identitāte) sastopas ar nebūtību, kas aptver cilvēku pasauli, un izvēlas pieņemt jaunu pašizpratni un ķerties pie savas jaunās ieceres īstenošanas. Tādējādi vēsture ir notikumu un stāstījumu konstelācija, kurā dažādi dalībnieki nepārtraukti uzsāk un atsāk projektus, kā arī stāsta un pārstāsta ar tiem saistītos (vēsturiskos) stāstus.

Par cezūrām var kļūt nopietnas pārmaiņas, piemēram, tās, kas novedušas no viena ģeoloģiska perioda pie cita un būtībā izmainījušas uz Zemes sastopamās dzīvības formas. Tāpat cezūras ir vērojamas karu vai revolūciju laikā, novedot pie sociālās kārtības un ar to saistītās iztēles maiņas. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka var notikt cezūras mēģinājumi – hibrīdnotikumi, kuros kāda vēsturiska procesa pārrāvums nav bijis pietiekami spēcīgs un kontinuitātes enerģija ir spēcīgāka nekā cezūras enerģija. Šādā gadījumā, beidzoties cezūras mēģinājumam, kontinuitāte atdzimst.

Par cezūras piemēru kalpo 1989.–1991. gada revolūcijas periods, kad sabruka Austrumu bloks un PSRS. Kopienām starp Adrijas un Balto jūru, no Alpiem līdz Kamčatkai, šie pāris gadi bija brīdis, kurā pārvērtēt savu neseno vēsturi, atteikties no politiskajām sistēmām, kas nākušas no padomju komunistu iztēles, un, kas vissvarīgāk, uzsākt jaunus, kolektīvus sociopolitiskos projektus, kas veidotu vēstures jauno laiktelpu. 

2. Postpadomju cezūra 

Postpadomju periods sākās līdz ar 1989./1991. gada cezūru, kad tika pārtraukta komunistiskās kārtības kontinuitāte un sākās jauns periods. Telpiskā ziņā postpadomju periods saistāms ar kopienām, kas veidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma. Šis laikposms ilga aptuveni 30 gadus un novietojams starp 1989./1991. gada cezūru un jauno cezūru, kas sākās ar 2022. gada Krievijas iebrukumu Ukrainā (kurš Donbasa karu vērsa pasaulvēsturiska mēroga notikumā). Vēsturiskās nozīmes ziņā postpadomju periods ir ļāvis vaļu cilvēka radošumam politiskajā, civilajā, reliģiskajā, uzņēmējdarbības un etniski nacionālās emancipācijas sfērā. Šī radošuma dēļ Austrumeiropas un Ziemeļeirāzijas nācijas, kuras, pa daļai vadoties pēc importētajiem modeļiem, mainīja savu sociālo realitāti, ir atklājušas Rietumu pieredzi. Austrumu bloka un PSRS tautām 1989./1991. gada cezūra bija revolūcija, kas radīja iespēju būvēt jaunas nācijvalstis, atvērtu, tirgus ekonomikas, funkcionālas demokrātijas un Eiropas iedvesmotu sabiedrību.

Tādējādi postpadomju nozīmē pretpadomju, tas ir notikums, kurā, pirmkārt, pārvarētas padomju komunistu iztēles un prakses izraisītās traumas un, otrkārt, rasti ceļi uz nākotni, balstoties radošumā, kuru lielā mērā noteicis padomju pagātnes noliegums. Šī perioda vēsturiskie notikumi un naratīvi ir dažādi, taču tie bijuši pārlieku saistīti ar postošo pagātni, kas nomākusi sociālo iztēli un apspiedusi cilvēka radošumu. Tādējādi četras galvenās postpadomju pārvērtību raksturiezīmes – demokratizāciju, tirgus ekonomikas ieviešanu, nacionalizāciju un eiropeizāciju – iztirzājuši un praksē ieviesuši cilvēki ar padomju laiku traumām un pieredzi.

Taču, kā liecināja postpadomju perioda notikumi un naratīvi, 1989./1991. gada cezūra dažādās postpadomju sabiedrībās izpaudās atšķirīgos mērogos un padomju kontinuitāti pārtrauca atšķirīgos veidos. 

3. Postpadomju tetrādes praktizēšana 

Mūsdienu politiku Austrumeiropā un Ziemeļeirāzijā patiesībā veidojis process, kuru dēvē par "trešo demokratizācijas vilni". Tādējādi Padomju Savienības izjukšana zudušā Bloka un sabrukušās Savienības nācijām pavērusi iespēju īstenot savu politisko radošumu: tās tika pie vēsturiskas iespējas izveidot valstis, balstoties liberālās demokrātijas un tiesiskuma principos. Tas nozīmē, ka jaunās valstis (pat tad ja, kā Latvijas un Gruzijas gadījumā, tika atjaunoti vēsturiski pastāvējuši veidojumi) radās kā republikas ar trim varas atzariem un dalījumu centrālajā un vietvarās. Jaunās nācijas, kurām bija rūgta pieredze no komunistu laikiem, savas politiskās sistēmas balstīja Rietumu modelī, klāt pieliekot šādu pārmaiņu: komunistu diktatūra nekad nedrīkst atgriezties; vienai politiskajai grupai nekad nedrīkst būt vara pār visiem valdības līmeņiem. Jaunajām partiju sistēmām un ideoloģiskajam plurālismam bija jārada spēcīgi konkurenti jebkurai radikālajai politiskajai grupai ar totalitāriem plāniem. Konstitucionālās un tiesību sistēmas tika radītas, lai nodrošinātu gan brīvību, gan pagātnes neatkārtošanos.

Salīdzinot reģiona valstu, piemēram, Latvijas, Polijas, Krievijas un Ukrainas liberālās demokrātijas indeksu, redzams, ka 1990.–1993. gadā jaunās varas elites un sabiedrības pilnīgi visur ir izveidojušas demokratizācijas pamatus. Liberālās demokrātijas indikators, kas nosaka, cik lielā mērā politiskā sistēma cienī pilsoniskās brīvības, tiesiskumu, neatkarīgu tiesu varu un efektīvu kontroli un līdzsvaru, parāda, kā topošās valstis tika institucionalizētas saskaņā ar populārajiem uzskatiem, kas saistīti ar trešās demokratizācijas modeli. Demokrātijas liberālais princips, kas prasa "negatīvu" politiskās varas definīciju, par demokrātijas kvalitāti spriežot pēc valsts varai uzliktajiem ierobežojumiem, kalpo par labu mērauklu, ar kuru apskatīt postpadomju valstu veidošanos.

Liberālās demokrātijas indekss Latvijā, Polijā, Krievijā un Ukrainā.

Pēc demokratizācijas pasākumu sākotnējās stadijas šo nāciju ceļi šķīrās. Polija un Latvija, kā arī daudzas citas valstis, kas ir tuvas vecajām Eiropas demokrātijām, pieredzēja spēcīgāku tiekšanos uz Rietumu politiskajām sistēmām un tāpēc turpināja tālāk ieviest izvēlēto modeli. Taču Krievijas un Ukrainas politiskie režīmi sāka mainīt piederību. 21. gadsimta sākumā abās jaundibinātajās demokrātijās bija vērojama tendence uz autokrātiju. Taču, lai gan Putina Krievijā autokratizācija tika īstenota pilnībā, Ukraina divkārt atgriezās pie demokrātiskās izvēles, parādot to ar 2004./2005. un 2013./2014. gada protestiem. Pēdējos 30 gados Ukrainas nācija ir piedzīvojusi kopumā divus demokratizācijas un divus autokratizācijas periodus.

21. gadsimta otrajā desmitgadē demokratizācijas tendence sāka zaudēt sparu arī Centrāleiropā. Lai gan Baltijas valstis ir daļēji spējušas saglabāt savu liberāli demokrātisko kvalitāti, Polija to noteiktā līmenī ir sākusi zaudēt. Kopš aptuveni 2015. gada postkomunistiskās demokratizācijas impulss ir vājinājies, savukārt "trešais autokratizācijas vilnis" reģiona varas elites ir mudinājis veikt "neliberālo pavērsienu". Pašlaik vairums politisko sistēmu Austrumeiropā un Ziemeļeirāzijā ir izsmēlušas postpadomju demokrātisko impulsu.

Postpadomju tirgus ekonomikas ieviešana tiecās veidot jaunas ekonomikas, kas tendētas uz neoliberālo tirgus modeli un dalību pasaules ekonomikā. Visas reģiona sabiedrības dārgi samaksāja par plašajām ekonomikas transformācijām: 1990. gadu sākumā krasi kritās IKP, skarot ikkatru mājsaimniecību, tāpat notika atgriešanās pie pirmspadomju sociālā modeļa, kas balstās izteiktā sociālajā diferenciācijā starp bagātajiem un nabagajiem. Padziļinātās un plašās reformas tika veiktas, privatizējot sociālisma milzīgo ekonomisko mantojumu, izveidojot uzņēmēju šķiru un dažos gadījumos radot ekonomiski pašpietiekamus pilsoņus, kuri nevēlētos paļauties uz valsti. Tādējādi komunistu atgriešanās pie varas būtu pretēja jaunās sociālās šķiras interesēm.

Pirms 2008. gada globālās finanšu krīzes vairums reģiona valstu, tajā skaitā Latvija, Polija un Krievija, ir krietni cēlušas savas ekonomikas.

IKP uz iedzīvotāju (ASV dolāri) – Latvijā, Polijā, Krievijā un Ukrainā.

Taču citas postpadomju valstis, tai skaitā Ukraina, nespēja izveidot ekonomisku sistēmu, kas ļautu radīt ekonomiski pašpietiekamu pilsoņu kopumu. IKP izaugsme Ukrainā (tāpat kā Gruzijā un Moldovā) bijusi ierobežota, kaut arī šīs valstis turējušās pie demokrātijas. Politiskās brīvības un neveiksmīgas ekonomikas kombinācija ļāva publiskajā sektorā izplatīties korupcijai. Oligarhu klani radīja daudzas "patronu piramīdas", kuru nepārtrauktā konkurence neļāva ne autokrātiem, ne liberālajiem demokrātiem pilnībā panākt savu.

Lai gan Centrāleiropā demokrātija un tirgus ekonomika pārsvarā veicināja viena otru, Eiropas austrumos ekonomiskie panākumi rosināja vienas konkrētas patronu piramīdas izveidi un autokrātiska režīma rašanos. Vēl vairāk – jo tālāk uz austrumiem, jo nebrīvākas ir postpadomju ekonomikas. Tādējādi ekonomiskie panākumi ne vienmēr veicinājuši politiskās un ekonomiskās brīvības. Savukārt ekonomiskā brīvība ne vienmēr novedusi pie strauja IKP pieauguma.

Arī nacionalizācija noveda pie negaidītiem rezultātiem reģiona attīstības ziņā. Saskaņā ar postpadomju sociālo iztēli demokrātijas un tirgus ekonomikas panākumi bija atkarīgi no tā, ka tās gūst stabilu iedzīvotāju vairākuma atbalstu. Pastāvēja vispārējs uzskats, ka iegrožots nacionālisms (neatkarīgi no tā, vai pilsonisks vai etnisks) varētu radīt vairākumu, kura identitāte atbalstītu vai vismaz nebūtu naidīga pret liberālo demokrātiju un tirgus ekonomiku. Tādējādi pēdējo triju desmitgažu laikā postpadomju valstu veidošanu vadīja nevis demokratizācijas, bet arī politikas un ekonomikas nacionalizācijas princips. Kompleksas valstis, neatkarīgi no tā, vai tā būtu Padomju Savienība, Dienvidslāvijas Federācija vai Čehoslovākija, šādas moniskas politiskās iztēles rāmjos nevarētu pastāvēt.

Austrumeiropas un Ziemeļeirāzijas nācijas ir ienākušas 21. gadsimtā kā nācijvalstis, kurās eiropeizācijai būtu vajadzējis līdzsvarot demokrātiju un nacionālismu. Eiropeizācija, ceturtā galvenā postpadomju attīstības tendence, bija saistīta ar ideju, ka mūsu nācijas dzīvos kopīgā Eiropas telpā, kurā valda mierīga līdzāspastāvēšana. Lielas, Vienotas Eiropas projektu, pazīstamu arī kā kopīgo Eiropas māju, bija spēcīgi ietekmējusi Gorbačova–Kola (Hābermāsa–Jakovļeva) paaudze. Saskaņā ar šo ideju Eiropai nākotnē bija jākļūst par miera un sadarbības telpu visām nācijām no Dublinas līdz Vladivostokai.

Pirmā organizācija, kurai šis sapnis būtu bijis jāpārvērš īstenībā, ir Eiropas Padome (EP). Šī organizācija veicināja demokrātiskas vērtības un normas, un cilvēktiesības, sākot no Britu salām un beidzot ar Krievijas Tālajiem Austrumiem. Ap 2003. gadu izskatījās, ka EP patiešām izdevies sasniegt savu mērķi: visas valstis, izņemot Baltkrieviju, bija vairāk vai mazāk institucionalizējušas Eiropas Padomes galvenās normas un vērtības.

Tāpat Eiropas Savienība tolaik īstenoja aktīvāku eiropeizāciju. ES satuvināja Eiropas rietumu un centrālās daļas nācijas un saslēdza tās cieši integrētā politiskajā, tiesiskajā, ekonomiskajā un finanšu sistēmā. Arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas sargā Helsinku deklarācijas mantojumu, veidoja kopīgu sistēmu, kuras ietvaros Austrumeiropas un Ziemeļeirāzijas nācijas varētu mierīgi līdzāspastāvēt lielā, vienotā Eiropā.

Taču vairums šo organizāciju izgāzās. Pašlaik EP un EDSO nespēj kalpot par platformu kontinentālajam dialogam: agresorvalsts Krievija, kā arī Baltkrievija, tās sabiedrotā, nepiedalās Eiropas dialogā. ES, kuru novājinājis breksits un Krievijas karš pret Ukrainu, cenšas izgudrot no jauna gan sevi, gan savu lomu viscaur Eiropā. Pat jēdziena "eiropeizācija" nozīme ir sākusi zaudēt normatīvo svaru: ES ekonomiskās un ģeopolitiskās intereses dažkārt konfliktē ar tās pamatvērtībām un normām.

Tādējādi visas četras postpadomju tendences ir sākušas zaudēt sparu un nozīmi, Eiropai gatavojoties jaunai ērai. Pēdējo astoņu gadu laikā, kopš Krievijas nelikumīgi anektēja Krimu un sākās Donbasa karš, Eiropa ir kļuvusi par kontinentu ar militāru konfliktu, kas Eiropas telpu pārveidojis saskaņā ar jaunu ģeopolitikas loģiku.

4. Rezumējot postpadomju periodu 

Postpadomju periods bija 30 gadus ilgs laikposms, kurā Lielās Eiropas nācijas demonstrēja savu radošumu, spēju iztēloties un rīkoties, kā arī atbalstu brīvībai un bailes no tās.

Jēdziens "postpadomju" joprojām daudzos no mums raisa simptomātisku nepatiku, it sevišķi pēdējos 10 gados, kuru laikā autokrātijas vilnis daudzās mūsu kontinenta valstīs ir atdzīvinājis dažas padomju prakses. Jo vairāk mūsu reģiona sabiedrības atgriežas pie ideoloģiskā monopola režīma, kas atgādina padomju politisko kultūru, jo asāka kļūst mūsu reakcija pret padomju pieminēšanu, pat tad ja vārdam ir prefikss "post". Šis simptoms ir saistīts ar to, ka daži padomju sistēmas elementi ir neskarti pārlaiduši cezūru: dažās valstīs šīs atlūzas izdzīvojušas marginālā formā, savukārt citās sabiedrībās, it sevišķi Krievijā un Baltkrievijā, padomju elementi tikuši plaši izmantoti, lai celtu pašreizējos politiskos režīmus. 

Un tomēr jēdzienā "postpadomju" uzsvars ir uz pirmās, nevis otrās vārda daļas. Šis jēdziens atsaucas gan uz vēsturisku periodu, gan sociālu pieredzi, kas balstīta padomju prakses un vērtību noraidīšanā. Postpadomju periods bija pilns ar centieniem, kas vērsti uz to, lai mūsu sabiedrības pārvarētu pašas sevi, kā arī ar revolucionāriem mēģinājumiem Austrumeiropā un Ziemeļeirāzijā izveidot jaunas sociālās pasaules. Šajā periodā notika padomju-komunistu mantojuma un totalitārās pieredzes pārvarēšana. Taču šī laika traģēdiju izraisīja pārlieku lielas bailes no pagātnes un pārlieku maza uzdrīkstēšanās inovēt. Kā rādīja vētrainais 2022. gads, 1989./1991. gada cezūrā izdzīvoja pārāk daudz padomju elementu.

5. Skatoties nākotnē

Postpadomju periods beidzās ar Krievijas Federācijas atklātu un neizprovocētu uzbrukumu Ukrainai. Lai gan militārais konflikts Ukrainā sākās 2014. gadā, vēsturiskās cezūras dēmoni tika palaisti brīvībā tieši 2022. gada februārī. Šis notikums iezīmēja postpadomju kontinuitātes pārrāvumu un uzsāka katastrofiskos procesus, kas mainījuši reģionu un ietekmējuši starptautisko, uz noteikumiem balstīto kārtību. 

Tagad ir kļuvis skaidrs, ka Rietumu vadītā globalizētā pasaules kārtība ir beigusi pastāvēt. G20 samita debašu raksturs un kvalitāte parādīja augošo šķelšanos starp G7 un pārējām 13 valstīm, spriedzi starp dienvidu puslodes jaunajiem blokiem, pasaules ekonomikas sašķelšanos ekonomiskajās/finanšu zonās utt.

Rietumu un Krievijas antagonisms ir kļuvis par daudzslāņainu konfliktu, Ukrainai pārvēršoties par zemi, kurā norisinās ilgais Krievijas–Ukrainas novājināšanas karš. Šim karam, kā parādīja nesenā "Polijas raķetes krīze", ir visas iespējas izplatīties arī uz valstīm, kas robežojas ar Ukrainu. Tāpat nācijas ir sadalījušās tajās, kas solidarizējas ar Ukrainu (lielākā daļa ES un NATO dalībvalstu), tajās, kas atbalsta Krieviju (Baltkrievija, Irāna), un tajās, kas ir ieguvējas no Eiropā notiekošā konflikta (Turcija, Azerbaidžāna, Ķīna utt.).

Pirms Ukrainā sākās lielais karš, Eiropā bija sarežģīta politiskā ģeogrāfija, kurā Krievija, Lielbritānija un Turcija īstenoja alternatīvus Eiropas projektus. Līdz ar kara sākšanos ir radies jauns dzelzs priekškars, savukārt NATO ieguvusi jaunu uzdevumu – aizsargāt Centrāleiropas un Rietumeiropas valstis no Krievijas ekspansionisma. Eiropa tiek no jauna iztēlota un institucionalizēta kā kontinents, kurā risinās sistēmiski konflikti.

Ir pārāk agri definēt nākotnes procesus, kas veidos jauno Eiropas (ne)kārtību. Taču vairākus agrīnus brīdinājuma signālus var interpretēt kā trīs procesus: globālā centra pārdefinēšanu, Eiropas militarizāciju un sociālo homogenizāciju.

Pirmkārt, tiks pilnībā pārskatīta pasaules sistēmas centra–perifērijas struktūra. Jau 2022. gadā tādas valstis kā Polija un Baltijas trijnieks demonstrēja savu augošo lomu un spēju pieņemt kritiskus suverēnus lēmumus, ietekmējot citas Eiropas nācijas. Savukārt veco Eiropas demokrātiju politiskā loma sarūk. Ja Centrāleiropas politiskās nozīmes pieaugumu balstītu arī ekonomiskā un kulturālā ietekme, tā ieņemtu globālā centra vietu.

Otrkārt, militarizācija kā politiskā iztēle un ilgtermiņa sociopolitisks process Eiropu pārdefinē kā daudzu un dažādu konfliktu telpu, kurā samezglojušās 20. gs. traumas un jaunās problēmas, radot jaunu laikmetu. Kā politiskā iztēle militarizācija jau tagad maina valsts un nācijas veidošanas modeļus Eiropā. Tagad tā ietekmē nacionālās politikas un rada pavisam jaunu pamatu Eiropas turpmākajai politiskajai ģeogrāfijai.

Treškārt, Eiropas sabiedrības, šķiet, izvēlas homogenizēšanos, kas nozīmē striktākus ierobežojumus kultūras, sociālajam un ideoloģiskajam plurālismam. Brīvības, kas mūsu sabiedrībām un kopienām pēdējos 30 gados šķitušas augstākajā mērā pašsaprotamas, nu tiks pakļautas vairākuma diktētas sociālās dzīves vētrainajiem ūdeņiem.

Ja šie procesi tiešām turpināsies, Eiropa, tā vietā lai šo reģionu definētu ar visai iedvesmojošajiem Dublinas, Lisabonas un Vladivostokas simboliem, pārvērtīsies jaunā simboliskajā telpā, kas pletīsies no Belfāstas, pilsētas, kurā atjaunojas vecie un rodas jauni konflikti, līdz Magadanai, kas kādreiz bija gulagu galvaspilsēta un tagad piegādā kadrus Krievijas spēkiem Ukrainā. Nav jāšaubās, ka esam tikuši pāri postpadomju un plašākās Eiropas postvaroņu periodam un nu, slavēdami varoņus, dodamies iekšā nākotnes nezināmajos ūdeņos.


[1] Šeit postkomunistiskais un postpadomju tiek identificēts kā viens jēdziens, kas nozīmē atteikšanos no padomju sociālās iztēles, padomju marksisma interpretācijas un padomju varas praksēm, kuras kontrolēja padomju republiku un Centrālaustrumeiropas valstis, kas bija Austrumu bloka dalībvalstis.


Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Mihailo Minakovs

Mihailo Minakovs ir vecākais speciālists Vudrova Vilsona centra Kenana institūtā, filozofs un pasniedzējs, kas strādā ar politikas filozofijas, sociālo teoriju un modernitātes vēstures tēmām. Internet...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!