Mēģinājumus ietekmēt klimata pārmaiņas var raksturot ar izteicienu: akvāriju pārvērst par zivju zupu var, otrādi – nekad.
Šonedēļ Glāzgovā sākas ANO Klimata pārmaiņu konference (COP26). Kā parasti mediji, jo īpaši Rietumos, atvēlēs daudz resursu, lai atspoguļotu aktīvistu prasības, politiķu un biznesa pārstāvju solījumus, radot iespaidu, ka visi apzinās situācijas nopietnību un ir stingri apņēmušies vērst lietas uz labo pusi. Manas prognozes ir skeptiskas, un tālākajā tekstā tēžu formā mēģināšu pamatot šādu nostāju.
1
Lai cik dramatiskos toņos jau ilgāku laiku izskan viedokļi par to, kas mūs sagaida klimata pārmaiņu dēļ, tikpat noturīgs ir viedoklis, kas liekas jau kaut kur dzirdēts citā kontekstā. "Klimats ir mainījies vienmēr, par ko stress?!" – "Cilvēce ar visādām koronām ir slimojusi un slimos, par ko stress?!" Problēmu varētu formulēt tā: atsperoties kopumā pareizos atskaites punktos, tiek izdarīti dīvaini secinājumi. Piemēram, skaidrs, ka klimata pārmaiņas ir bijušas arī iepriekš, turklāt ar ļoti jūtamām sekām konkrētās ekosistēmās. "Nature" oktobrī publicēja zinātnisku analīzi, kas ļoti vienkāršotā pārstāstā skan tā: mamutu izmiršanas galvenais cēlonis savulaik bija nevis cilvēka rīcība, bet klimata pārmaiņas, kuru rezultātā tiem pierasto samērā sauso tundru nomainīja purvi un meži ar biezāku sniega segu, un mamuti nespēja pielāgoties. Tāpat ir skaidrs, ka cilvēks pret apkārtējo vidi bezrūpīgi izturas jau kopš ļoti seniem laikiem. Klasisks piemērs ir ciedru mežu masīvi mūsdienu Libānas teritorijā, kurus sāka izcirst uz velna paraušanu krietni pirms kapitālisma un globālisma laikmeta. Tomēr, manuprāt, ir jocīgi neredzēt konteksta atšķirības. Proti, to, ko var ar dievu uz pusēm pārciest no materiālā komforta viedokļa neizlutināta populācija ar relatīvi nelielu locekļu skaitu, nepārcietīs daudz sarežģītāka, tādēļ arī vieglāk ievainojama civilizācija, kura turklāt skaitliski ir ievērojami lielāka.
Varētu ņemt talkā šādu salīdzinājumu: vulkāni izvirst neatkarīgi no cilvēka, tomēr, ja jūs esat vulkāna pakājē uzbūvējuši pilsētu, tad izvirduma iemeslam vairs nav lielas nozīmes.
Un tomēr t.s. klimata pārmaiņu skeptiķu ir tik daudz, ka lēmumu pieņēmēji nevar ar viņiem nerēķināties.
2
Izraēļu dzejnieks Jehuda Amihajs ir teicis: "Dzīvot ir vienlaikus būvēt ostu un kuģus." Raksta kontekstā – ļoti šaubos, vai mēs spējam vienlaikus risināt vairākus jautājumus. Piemēram, nebeidzamās runas par atjaunojamo energoresursu uzplaukumu ir, atvainojiet, pašsuģestija, kamēr nemainām savus patēriņa ieradumus. Neatkārtošu faktus par to, ko videi un klimata pārmaiņām nozīmē vēlme arvien lielākas teritorijas atvēlēt lauksaimniecībai. Skaidrs, ka cilvēkiem jāēd (pareizāk sakot, arvien lielākam cilvēku skaitam), tomēr ikviens var viegli atrast faktus par to, cik daudz lietojamas pārtikas tiek izmests atkritumos (vismaz pasaules pārtikušajā daļā) vai nonāk tur nepareizas glabāšanas rezultātā (šī savukārt ir pasaules trūcīgāko reģionu problēma). Ir ļoti ērti nevis pašiem kļūt disciplinētākiem, bet nocirst vēl desmit tūkstošus hektāru meža. Mēs, protams, esam gatavi piekrist, ka "kaut kas ar klimatu ir jādara", tomēr palīdzēt šajā procesā, mazāk ēdot liellopu gaļu (metāna gāzes), jau ir gandrīz neiespējamā misija. Mūsdienu cilvēks varbūt ir nobažījies par "ekoloģiju", tomēr savā būtībā, runājot dzejnieka Andra Ogriņa vārdiem, "tu iznāc no veikala ar iepirkumu maisiņiem zem acīm".
Situācija "kreisā roka nezina, ko dara labā" krāšņi izpaužas arī jūsmīgajā attieksmē pret mūsu dzīves, sauksim to tā, digitalizāciju. Es nemaz nerunāju par tādu modīgu tēmu kā kriptovalūtas, kas no energoresursu patēriņa viedokļa ir vienkārši klaja kaitniecība. Rodas iespaids, ka mūsu tehnooptimisti iedomājas, ka visus šos "datu mākoņus" un "lietu internetu" darbinošā elektrība tiek ražota ekskluzīvi "zaļi", kas, protams, tā nav. Ir zināma aprobežotība vai liekulība iedomāties, ka videi un klimatam kaitē tikai un vienīgi rūpnīcu kūpošie skursteņi, savukārt mūsu neskaitāmie elektroniskie gadžeti jau nu gan ne.
3
Liela problēma ir arī domstarpības starp nosacīti pārtikušajām un trūcīgajām valstīm jautājumā par to, cik daudz kuram jādara klimata pārmaiņu novēršanā. Zināmā mērā var saprast trūcīgo valstu pretenzijas, kad tās saka: "Jūs, bagātās valstis, pieprasāt, lai mēs tērējam mazāk dabas resursu un samazinām savu ietekmi uz klimatu, bet jūs pašas vismaz gadsimtu esat tērējušas un postījušas uz nebēdu. Jūsu prasības nozīmē arī uzstāt, lai mēs palēninām savu attīstību. Ar kādām tiesībām jūs to prasāt?" Tas patiešām nedaudz atgādina situāciju, kad turīgs cilvēks iesaka trūcīgākam atteikties no kolas par labu svaigi spiestām sulām un vairāk patērēt ekosaimniecībā gatavotus cietos sierus. Citiem vārdiem sakot, Indijas & Co iespītēšanos grūti kritizēt. No otras puses, šāda pozīcija ir dīvaina, jo nav taču tā, ka labāka vide un klimats nāk par labu tikai "pirmajai pasaulei", savukārt "trešajā" dzīvojošajiem tas vispār nav vajadzīgs. Kopumā situācija mazliet atgādina kādu oratoru Krievijas impērijas Ceturtajā valsts domē, kurš 1917. gadā saistībā ar visus izmocījušo Pirmo pasaules karu kaismīgi teica: "Kurš ir pret karu? Mēs visi esam pret karu! Bet vispirms tajā jāuzvar!" Savukārt, kā teica lācītis Pūks, no trešās puses, nav godīgi, ka Rietumi spekulē ar "otrās puses" loģiku, lai finansiāli nepalīdzētu pasaules trūcīgākajai daļai uzlabot vides politiku.
Var jau būt, ka Glāzgovā vismaz šajā aspektā tiks panākta kāda saprātīga vienošanās, tomēr iepriekš jau ir bijušas problēmas ar citos klimata tusiņos solītās naudas piešķiršanu.
Visbeidzot neaizmirsīsim arī energoresursu pašreizējo cenu kontekstu. Vieniem fosilo resursu cenu lēciens ir vēl viens apstiprinājums tam, ka, jo ātrāk smazināsim atkarību no šiem resursiem, jo labāk. Savukārt citi situāciju interpretē kā pierādījumu tam, ka "zaļā enerģētika" nenodrošina vajadzīgo piegāžu apjomu un labas cenas, tādēļ ir drošāk turēties pie vecās, labās naftas, dabasgāzes un oglēm.
4
Rumāņu izcelsmes franču filozofs Emīls Čorans savulaik rakstīja: "Teikt, ka man šis politiskais režīms patīk labāk nekā cits, nozīmē neprecīzi formulēt domu. Pareizāk būtu teikt – šī policija man patīk labāk nekā cita." Domāju, ka līdzīgi ir ar gaidāmo klimatā un ekoloģijā – proti, izvēle ir starp vienlīdz sliktiem scenārijiem, kas atšķiras nevis to būtībā, bet niansēs.
29